Latvijas vēstures un sociālo zinību skolotāji, kā arī citi šīs jomas speciālisti nesen Gulbenes novadā apmeklēja kultūrvēsturiskās vietas, arī Lejasciemu, kur cita starpā redzēja gan lejasciemiešu novadnieces Annas Sakses pieminekli (galvu), gan varēja uzzināt, kā pagastā tiek glabāta šīs rakstnieces piemiņa gan vēstures liecībās, gan pieminekļa, gan viņas vārdā nosauktās ielas saglabāšanā. “Dzirkstele” jautāja vēsturnieku “Vasaras dienu 2023” dalībniekiem, kā vērtēt šādu saudzīgu attieksmi saistībā ar pretrunīgi vērtēto A.Saksi.
“Iespējams, šis ir paaudžu jautājums”
Edgars Engīzers, vēsturnieks, Saeimas Analītiskā dienesta bibliotēkas vadītājs: “Tas noteikti nav vienkāršs stāsts. Un ne tikai par pašu Annu Saksi. Mūsu kultūras apziņā pārāk cieši turamies pie komunistu laika dižgariem. Raugoties uz rakstniekiem vai māksliniekiem, ir jāvērtē arī tas, ko viņi darījuši ārpus mākslas vai literatūras. Protams, A.Sakse nav Vilis Lācis, kurš ar saviem parakstiem nosūtījis lērumu cilvēku pie baltajiem lāčiem nomirt, tomēr arī viņas politiskā darbība nav nebūtiska.
Par komunistu laika pieminekļiem – tas ir vēl atsevišķs stāsts, kurā svarīgākais ir tas, ka ikviens piemineklis ir nevis vēstures liecība, bet akmenī cirsts vēstījums nākamajām paaudzēm. Ikviens ielas nosaukums ir ikdienišķs atgādinājums par to, ko vara grib, lai cilvēki uztver par dižu esam. Es gan neesmu arī no tiem, kas aicinātu pilnībā visu komunistu laika mantojumu izmest aizmirstībai – noteikti nē. Bet pieminekļi, ielu nosaukumi, personu iemūžināšana iestāžu nosaukumos – tā nav vēsture un pat ne kultūras vēsture, tā ir politika.
Baidos arī, ka A.Sakse varētu vairs nebūt starp jauniešu iemīļotākajām rakstniecēm, kā tas bija komunistu laiku paaudzēs, kad viņas darbus uzspieda, tā teikt, pa politisko līniju, bet citi autori tika aizliegti vai vienkārši nebija pieejami. Bet tas, protams, viss vēl būtu padziļināti jāpēta. Iespējams, šis jautājums ir arī paaudžu jautājums. Kamēr politiku veidos cilvēki, kas gājuši padomju skolā, šī padomju kultūras lomas apziņa viņiem būs spēcīgāka nekā tiem, kas skolā vairāk lasījuši, teiksim, Eiropas mēroga literatūru. Jāsaprot tomēr, ka viena no pirmajām padomju okupācijas rīcībām bija cilvēku uztveres maiņa. Un rakstnieki, kas nonāca padomju mācību grāmatās, tur nebūt nenonāca tikai tādēļ, ka bija lieliskas literatūras autori.”
“Sakses akmens galva var likt satrūkties”
Roberts Ķipurs, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas, Rīgas Mediju un Mākslas tehnikuma vēstures un sociālo zinību skolotājs: “Skolotāju mērķis katrā novadā ir iepazīt kultūrvēsturiskos objektus un interesantākās vietas, kur, veidojot ekskursijas, vest arī skolēnus. Lejasciems, Litenes armijas nometne (skolotāji apmeklēja kopā ar kara vēstures speciālistu Kārli Dambīti), Stāmeriena, Gulbenes bānītis un Rankas muiža ir vietas, kuras var piesaistīt arī visas Latvijas skolēnus. Skolotāju mērķis ir iepazīt.
Par Annas Sakses piemiņas vietām Lejasciemā – diemžēl cilvēkiem (personībām) celtie pieminekļi reti kurš iztur laika pārbaudi. Tas vistiešākajā veidā attiecas arī uz A.Saksi. Pirmkārt, akmens galva ir ārkārtīgi vājš darbs, kas vēlākā vakara stundā garāmbraucējam var likt satrūkties. Otrkārt, piemineklim vai ielai varētu būt vieta, ja svaru kausā starp tautas/valsts nodevību un literāro meistarību būtu vismaz līdzsvars. Šeit tā nav. Lejasciemā A.Sakses piemiņa būtu saglabājama arī bez akmens galvas. Stāstot un pieminot gan labāko, ko viņa radījusi, bet arī neslēpjot smago kolaborācijas ēnu. Tomēr politiski nokaitētajā gaisotnē, kurā vieni grib nopelnīt politiskos bonusus un otri pārskatīt padomju mantojumu, gribētu nedaudz citēt profesores Janīnas Kursītes-Pakules viedokli, kuram personīgi piekrītu: “Annas Sakses gadījumā būtu jācenšas nesajaukt putru ar zaķa kāpostiem.” Profesore arī secinājusi: “Zaķa kāpostu daļa, salīdzinot ar padomju putru, Saksei diemžēl ir daudz mazāka. Tā ietilpināma viņas “Pasakās par ziediem” (1966). Tas nav literāro pasaku šedevrs, bet padomju vienmuļajā literatūras ainavā kļūst par vērā liekamu notikumu. Vairākas no viņas pasakām laika pārbaudi līdz šim ir izturējušas, tostarp arī par zaķi un viņa kāpostiem.”
