Kurš makšķernieks gan nav kārojis tikt pie lielā loma? Ziema vai vasara, sajūtas, ko sniedz zivju ķeršana, mūs vilina doties uz ūdeņiem pat neatkarīgi no laika apstākļiem, un liela daļa entuziastu, vismaz ziemas mēnešos, ir iecienījuši Peipusa ezeru Igaunijā.
3555 kvadrātkilometros aizsaluša ūdens vietas un zivju pietiks visiem. Te gan jāpiebilst, ka aptuveni puse no šis ūdenstilpes pieder Krievijai, tāpēc, ja negribat šķirties no prāvas naudas summas, nemēģiniet tuvoties robežstabiem pat ar domu tikai nofotografēties! Pirms trim gadiem šāda fotogrāfija izmaksāja 70 eiro, un pierunāt igauņus uz fotosesiju pievērt acis ir neiespējami.
Runājot par zivju ķeršanu Peipusā, makšķernieku vēlmes dalās. Daži ķer visu pēc kārtas, daži priekšroku dod tā saucamajām baltajām zivīm, bet citi tikai asarim, kura gastronomiskā vērtība, nenoliedzami, ir krietni augstāka, lai gan lomi parasti ir mazāki. Daži var oponēt, piesaucot veiksmi, ķert mācēšanu, vietu zināšanu un pat buramvārdu skaitīšanu, tomēr mana pieredze rāda, ka, cenšoties ķert tikai asarus, lomi ir pieticīgāki.
Tā nu nesen mēs ar draugu devāmies izmēģināt laimi, akcentu liekot tieši uz asaru meklēšanu. Divas stundas ceļā, un gaismai austot mēs jau vērojām ezera sniegotos klajumus. Vieta nav sveša, un pēc neilga laika jau pirmie āliņģi izurbti vietā, kur, mūsuprāt, asari gaidīt gaida mūsu piedāvātos mānekļus. Ilgi nebija jāgaida, līdz, skat, pirmais asarītis jau spārdās sniegā. Laika apstākļi un noskaņojums jauks, zivis ķeras, un tieši tāpēc jau mēs turp braucām. Tomēr parādījās ne visai patīkams vējš un ņemšana kļuva vārgāka, līdz beidzās pavisam. Nācās mainīt taktiku un ķerties pie roku saldēšanas un tārpu vēršanas ar cerību, ka kaut kas dabīgs varētu atjaunot zivju zudušo apetīti. Tā arī notika, un ik pa brīdim asarīši ķērās “uz urrā”. Izcilu eksemplāru nebija, bet kopumā ar lomu jutāmies ļoti apmierināti.
Pēc atgriešanās krastā siltajā mašīnā vaigi kņudēja un rokas atsila vien pēc kādas pusstundas, bet bija gandarījums, ka diena ir izdevusies un nav pavadīta velti. Mājupceļā, protams, uzmācas miegs un nogurums, kam klāt nāk domas par zivju tīrīšanu un darbu, kas jāiegulda līdz pirmajam gardajam kumosam. To varētu nosaukt par veiksmīgas makšķerēšanas ne visai tīkamo pusi, bet ko lai dara, ja tās zivis garšo. Divpadsmit stundu ceļojums ir galā. Vēl pāris stundas pie tīrīšanas, dažas pie cepšanas un marinēšanas, dažas pie cepļa, bet tas jau tāds sīkums vien ir. Toties kas par garšu! Neviena zivs taču nav tik garda kā paša ķertā!
– Gatis Bogdanovs
