Nedīgst ne «sitamas»? Bet varbūt uzdīgs, mazliet pasaldētas vai ar nagu vīlīti parīvētas? Par sēklu īpašo sagatavošanu sējai stāsta Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza Lakstaugu laboratorijas vadītāja Inese Nāburga un puķu audzētāja, agronome Iveta Ozola.
Jebkuram dārzkopim, bet jo īpaši tiem, kas paši vēlas no sēklas audzēt arī daudzgadīgās kultūras, būtu jāielāgo divi gaužām nelabskanīgi termini – stratifikācija un skarifikācija. Abi biedējošie vārdi savā ziņā paģērē to, ka jums uz mirkli būs jāizliekas par māti dabu un jāapmāna smalkie sēklās ieprogrammētie mehānismi.
Stratifikācija – lai sēklas piedzīvo ziemu
Ja esat Dienvidamerikas verbenas piekritēju pulkā un iegādātas amatieru sēklas sīkpaciņā, tad pat uz tām var lasīt pamācību – ja iesētās sēklas slikti dīgst, podiņus uz pāris nedēļām vēlams ievietot ledusskapī.
Jā, šīs verbenas ir vienas no tām, kuru sēklām vajadzīga stratifikācija, proti, aukstuma periods. Pavisam vienkārši izsakoties – tām jāpiedzīvo ziema ar tās zemo temperatūru un mitrumu. Kaut mūsu salizturības zonā Dienvidamerikas verbenas lielākoties priecē tikai vienu vasaru, siltākā klimatā tās ir ziemcietīgas.
Daudzgadīgajiem augiem daba paredzējusi mehānismu, kurš neļauj tiem izdīgt uzreiz pēc izsēšanās, pat tad, ja apstākļi ir vienkārši ideāli – ir gan pietiekami silts, gan mitrs. Šis miera periods augiem ir dažāds. Tā laikā sēklās esošajām vielām, kuras kavē dīgšanu, ir jānoārdās. Kad tas noticis un augs saņem vajadzīgo siltumu un mitrumu, tam skaidrs – ziema garām, var sākt dīgt. Sasējot sēklas, kuras šo periodu nav izdzīvojušas, var gadīties, ka tās dīgšanu atliek uz vēlāku laiku, bet to jau reti kurš dārzkopis sagaida. Tāpēc, lai to paātrinātu, izmanto jau pieminēto stratifikāciju. Tai vajadzīgas divas ziemas periodam raksturīgās komponentes – aukstums un mitrums.
Protams, var sēklas sasēt podiņos un pēc tam tos likt ledusskapī, taču nez cik lielam tad tam jābūt, lai paliktu vieta arī ēdamlietām. Tāpēc var izlīdzēties ar šādu pieeju: paņem dokumentu plēves kabatiņu, ieber tajā sēklas, kas sajauktas ar mitru substrātu (iesaka arī vermikulītu – dabisku iezi, kas labi uztur mitrumu), kabatiņu aizdara ar klipsi un novieto vai nu plauktā ledusskapja durvīs, vai dārzeņu nodalījumā. Augiem parasti nepieciešams divu nedēļu līdz mēnesim ilgs šāda aukstuma periods.
Aukstums nepieciešams arī garšaugu un citām sēklām
I.Nāburga stāsta, ka stratifikācija ir ļoti būtiska, piemēram, peonijām (dažām nepieciešamas pat trīs «ledusskapja ziemas»), delfīnijām un citām gundegu dzimtas puķēm, meža augiem, tāpat kokaugiem.
No daudzgadīgajiem dārzeņiem sparģeļiem (bet daudziem tie aizvien ir neatņemama puķu dārza sastāvdaļa) ar stratifikāciju var paātrināt dīgšanas procesu. Citādi to sēklas tiešām nesteidzas līst ārā no augsnes.
I.Ozola teic, ka ir virkne sēklu, kurām pietiek tikai ar aukstuma periodu, proti, to paciņas var vismaz pāris nedēļas vienkārši paturēt ledusskapī, neveidojot mitro substrātu. Tādas ir, piemēram, pūkainās rudbekijas, pelašķi, zilpodzes.
Viņa uzsver, ka aukstums lielākoties ir nepieciešams arī sēklām, kuras izdala ēteriskās eļļas, garšaugiem (starp citu, varbūt tāpēc pašizsējas dilles vienmēr dīgst, bet sētās mēdz arī pievilt), arī asterēm. Ja šādas sēklas uzglabā istabas temperatūrā, ēteriskās eļļas izdalās ātrāk, sēklas izžūst un var aiziet bojā. Kad tās no veikala pārnestas mājās, vislabāk tās uzreiz likt ledusskapī un tur turēt līdz sējai.
Pirms ķerties klāt pie nezināmu kultūru sējas, ekspertes iesaka papētīt internetā vai literatūrā, vai tām nav nepieciešams aukstuma periods, tā aiztaupot sev nedīgšanas pārdzīvojumus un lieki aizņemto vietu uz palodzes.
Skarifikācija – lai mitrums ātrāk tiek sēklā
Vēl viena īpaša sēklu iedzīvināšanas metode ir skarifikācija jeb sēklas cietā apvalka sabojāšana. Tas ļauj mitrumam vieglāk iekļūt sēklā un ierosināt dīgšanu. Dabiskos apstākļos tam būtu vajadzīgs kāds laika sprīdis, bet steidzīgajā dārzkopju pasaulē to gribas saīsināt.
Parasti mājas apstākļos izmanto mehānisko skarifikāciju jeb ņem talkā kādu asu vai abrazīvu instrumentu – adatiņu, nazi, smilšpapīru vai rupjāku nagu vīlīti – un traumē sēklapvalku. Var sēklas berzēt pat ar rupju granti. Te svarīgākais nepārcensties tik ļoti, lai nenodarītu pāri dīglītim. Nav sēklapvalks jādabū pušu, vien jāsabojā.
Skarifikācija var palīdzēt paātrināt, piemēram, ehināciju vai pelargoniju sēklu dīgšanu. Var pabojāt arī krešu, kannu un Jaunzēnlandes spinātu sēklas.
Arī uz cietajiem puķuzirņu sēklapvalkiem var «mesties virsū» ar nagu vīlīti. I.Ozola to modināšanai izmanto arī citu metodi – mērcēšanu karstā ūdenī. Viņa sēklas iepriekšējā vakarā pirms sēšanas saliek trauciņos un aplej ar 60 grādus karstu ūdeni. Tad atstāj uz 12 stundām, lai atdziest. No rīta sēklas ir izmirkušas un gatavas sēšanai.
Vēl daži sēšanas noteikumi
Nesteigties ar sēšanu. Tiklīdz saule ārā uzspīd biežāk, dārzkopjiem jau tūliņ gribas atklāt jauno sezonu. Nav slimībām un kaitēkļiem tīkamāka lieta kā vārgi, izstīdzējuši dēsti. Augiem būs labāk, ja ilgi nemocīsit tos uz palodzes, kur gaismas nekad nav pietiekami.
Dīgšanai, protams, atkarībā no kultūras piemērota vidējā temperatūra no 20 līdz 25 grādiem. Vajadzētu parūpēties, lai temperatūra šajā posmā strauji nelēkā un nenovājina sēklas.
Noskaidrojam, cik dziļi konkrētā kultūra sējama. Ir augi, piemēram, jau minētās Dienvidamerikas verbenas, kuras dīgst gaismā. Tas nozīmē, sēklas ar substrātu neapber.
Svarīgi ir uzmanīt ne tikai, vai sējas substrāts ir pietiekami mitrs, bet arī vai nav pārlieku sablīvējies. Ja saknēm nebūs gaisa, augi līdz dobēm var arī netikt.
– Kristīne Sēnele
