Gata Šļūkas vārds daudziem sīkākus komentārus neprasa. Viņš ir zināmākais Latvijas karikatūrists. Jau 24 gadus viņš strādā “Latvijas Avīzē”. Gatis ir arī četru grāmatu autors, viņam ir maģistra grāds grafikas mākslā. Mākslinieks dzimis un audzis Raunā. Pēc 9. klases pārcēlies uz Rīgu. Nevēlēdamies atstāt dzimtas māju nebūtībā, Gatis labprāt pavada laiku Raunā, kur izbauda lauku mieru un smeļas enerģiju.
Šogad nākusi klajā mākslinieka ceturtā karikatūru grāmata “Karikatūras 3”, ko izdevuši “Latvijas Mediji”. Tajā apkopotas karikatūras par visām tēmām un tādas, kuras nav zaudējušas aktualitāti un neprasa papildu parakstus vai komentārus zīmētā sapratnei. Izdevumā ievietoti no 2015. līdz 2022. gadam tapušie vairāki simti zīmējumu.
“Radot karikatūras, es tās veidoju no sava – latvieša, eiropieša – skata punkta, bet vēlāk bieži vien tās sāk dzīvot savu dzīvi un apceļo pasauli, pateicoties mūsdienu globalizācijas, interneta laikmetam. Arī cilvēki citā pasaules malā sajūt saikni ar attēlotajām tēmām un situācijām. Tādos brīžos es jūtu gandarījumu par paveikto un šķiet, ka karikatūras tomēr var nedaudz mainīt pasauli,” par sevi saka Gatis.
– Cik bieži tevi var sastapt Raunā?
– Raunā dzīvoju visu bērnību un mācījos līdz 9. klasei. Pēc tam iestājos Rīgas Amatniecības un lietišķās mākslas koledžā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola). Kopš tā laika pārsvarā dzīvoju Rīgā, savukārt Raunā iegriežos brīvdienās. Līdz tam bieži uz Raunu braucu pie vecākiem. Bet tad, kad mamma devās viņsaulē, tētis pārcēlās uz Cēsīm. Māja palika, bet es nevaru pieņemt, ka tur valda tukšums, tāpēc rūpes par māju atkal mani ved uz Raunu biežāk, pārsvarā tur dzīvojam pa vasaru, ziemā vairāk tā epizodiski. Nevaram iedomāties, ka māju varētu kādam pārdot. Tai ir sava vēsture, turklāt vectēvs to cēla kopā ar savu tēvu, un tas ir tikai loģiski rūpēties par to.
Mājā vienmēr ir ko darīt, tāpēc laukos parasti zīmēšanai nesanāk pievērsties. Ja nu vienīgi ir kāds pasūtījuma darbs, kuru nekādi nevar atlikt. Katrā ziņā, esot laukos, pārslēdzos uz atpūtas režīmu, aizmirstot pilsētas stresu un steidzīgo soli. Kad atbraucam uz lauku mājām, tad uzreiz redzam, kādi darbi ir iekrājušies. Gribas visu sakopt, lai ir skaisti. Vasarā ir darbi pie mājas apkārtnes, jāpļauj zāle un tamlīdzīgi. Rudenī jāgrābj lapas, jāsavāc kritušie āboli. Šeit ābeles bijušas vienmēr. Parasti, kad dodamies atpakaļ uz Rīgu, tad ar vairākām ābolu kastēm. Cik nu apēdam paši, lielākoties pacienājam labus draugus.
Jo vairāk šeit uzturos un jo vairāk darbojos ap māju, jo biežāk pārņem sajūta, ka uz Raunu kādreiz varētu arī pārvākties pilnībā. Mūsdienās ir daudz iespēju, internets nav problēma un attālums arī nav šķērslis. Šobrīd bērni iet skolā Rīgā, un tas saista ar pilsētu, bet bērni izaug ātri. Kas to zina, varbūt pienāks brīdis, kad laukos varēs nobāzēties, iztiekot bez Rīgas pavisam.
– Kurā brīdī saprati, ka vēlies būt karikatūrists?
– Varbūt tas neskanēs oriģināli, bet man jau mazam patika šķirstīt humora un satīras žurnālu “Dadzis”, kuru dažādu paaudžu cilvēki vēl noteikti atceras. Arī mums tādu lika pastkastītē. Vienmēr ar interesi aplūkoju zīmējumus, apbrīnoju karikatūristu izdomu. Ir cilvēki, kas saka, – žēl, ka šobrīd nav kāda karikatūru izdevuma, taču tas nemaz nebūtu reāli, jo mēs jau redzam, kā tie paši drukātie mediji, kas mums vēl ir, cīnās par pastāvēšanu. Tas kļūst arvien grūtāk – tas ir fakts. Ir mainījušies laiki, tāpēc tādai kā karikatūras mākslai vieglāk ir pastāvēt digitālajā vidē.
Sāku zīmēt jau pirmajā klasē. Iedvesmojos arī no komiksiem, markām ar Disneja zīmējumiem, Ērika Oša un Gunāra Bērziņa karikatūrām. Tā mana aizraušanās ievilka karikatūras pasaulē uz visu mūžu. Skaidrs, ka, lai kļūtu par karikatūristu, ir jāiet savs ceļš, jo augstskolās par karikatūristiem nevienu nemāca. Man ir ļoti palaimējies, ka interesēs vecāki vienmēr mani ir atbalstījuši. Tas ir ļoti svarīgi, lai bērni attīstītu savus talantus. Ja kādam mazam vecāki pasaka: tu jau tādus ķiņķēziņus vien zīmē – vai pieradina pie domas, ka ar mākslu nevar nopelnīt, tad līdz ar to noplacina bērna motivāciju līdz ar zemi. Man bija ielikts pamats, ka varu darīt to, kas man patīk un padodas, jo īpaši mamma mani virzīja tajā, kas man patīk. Par to es vienmēr esmu bijis pateicīgs.
Nu jau drīz būs 25 gadi, kopš karikatūru zīmēšanā esmu tā pavisam iekšā. Proti, kopš 1998. gada strādāju “Latvijas Avīzē”, kur mani darbi redzami regulāri. Ja tā padomā, tad kopā ap 6000 karikatūrām ir tapušas “Latvijas Avīzei”. Apmēram viena dienā. Nereti publicējos arī citos izdevumos. Bet pēdējos gados gana daudz esmu arī dažādos pasākumos. Karikatūrām ir arī individuāli pasūtījumi. Galvenais, lai ir kāda fotogrāfija, kurā var redzēt cilvēka galvenos vaibstus un citas raksturīgās iezīmes.
– Ko vislabāk patīk attēlot karikatūrās?
– Ja jāizvēlas no šādām kategorijām – politiskās vai sadzīviskās karikatūras –, tad mana atbilde ir sadzīviskās karikatūras. Taču nevar zīmēt tikai par bedrēm uz ielām, ja pasaulē notiek karš. Es cenšos zīmēt to, kas mani neatstāj vienaldzīgu, un to, kas ir aktuāls sabiedrībai, jo karikatūras uzdevums ir ne tikai smīdināt, bet arī izcelt problēmu, parādīt to komiski vai absurdi. Idejas ienāk prātā, gan ejot pa ielu, gan sēžot pie galda. Pats galvenais ir saprast, kādā virzienā attīstīt tēmas aktualitāti.
Protams, tas, kas šobrīd notiek, neļauj nesekot līdzi, un kopumā mūsdienu pasaulē, šķiet, no ziņām nevar aizbēgt. Ja godīgi, cenšos visu pasniegt viegli, pat šķietami smagas tēmas. Man ir prieks, ka Latvijā var zīmēt un var teikt, ko domā, tā ir ļoti liela vērtība, ka radošo profesiju pārstāvji var brīvi izpausties it visā.
Esmu pat dzirdējis, ka karikatūru kāds salīdzina ar dziedinošu procesu, ka karikatūra ir tā, kas palīdz smagus stāstus uztvert vieglāk. Tas ir augsts vērtējums. Karikatūra nav tīri objektīva, tas ir mans skats, bet vairumā sakrīt ar citu domām, tāpēc tās ir aktuālas, jo pauž savu attieksmi. Mūsdienās jau ir tā informācijas pārpilnība, tāpēc karikatūra ir labs veids, kā pasniegt kādu vēstījumu īsi un kodolīgi. Ir patīkami, ka cilvēki saka, ka viņiem mans “Instagram” profils ir arī sava veida ziņu portāls. Tur parasti pie zīmējuma ir arī minēts kāds fakts, un galvenā informācija pie cilvēka nonāk.
Nereti, kad zīmējums ir tapis, pirmais, kuram to parādu, ir sieva Elīna. Viņai ir tāds mākslinieces skatījums no malas, jo viņa arī ir māksliniece – floriste un dekoratore. Ja vēl nevaru izlemt, tad aizsūtu zīmējumu arī brālim vai kādam no draugiem, kuriem var uzticēties, kā teikt, kas ir ar veselīgu humora izjūtu. Gala lēmumu, kāda būs karikatūra, kas nonāks publikas vērtējumam, tomēr pieņemu es pats.
– Ko nozīmē digitālā karikatūra, ko šobrīd arī praktizē?
– Sākotnēji zīmēju tikai ar zīmuļiem uz papīra, piedāvājot arī šos pašus darbus ieskenētā versijā. Taču tas nav vienīgais veids, kā veidot un pasniegt karikatūru. Tagad droši var teikt, ka viss iet līdzi laikam, modernajām tehnoloģijām, arī karikatūras žanrs un tā pasniegšanas veidi. Arī es cenšos sadzīvot ar jaunākajām tehnoloģijām. Ja ir kas tāds iespējams, tad kāpēc gan to nepraktizēt? Proti, digitālās karikatūras parasti top “iPad”. Tas ir ērti, ja jādodas kādā ceļojumā, pārbraucienā, nav jāņem līdzi papīra mapes, zīmuļi, pietiek ar vienu planšeti. Un rezultātu arī cilvēks redz un var saņemt uzreiz digitālā vidē – savā telefonā, e-pastā vai tamlīdzīgi. Īpaši aktuāli tas bija “kovidlaikā”, kad notika dažādas “Zoom” konferences un tamlīdzīgi. Tas gan nenozīmē, ka šie digitālie rīki aizstās ar roku zīmētas karikatūras. Nē, kā digitālajām, tā uz papīra zīmētām karikatūrām būs savs pieprasījums. Piemēram, daudzi karikatūras izvēlas dāvanām, kad vēlas pārsteigt jubilāru ar kaut ko oriģinālu. Un tā jau ir – mūsdienās cilvēkus ar lietām, priekšmetiem, ko var nopirkt veikalā, ir grūti pārsteigt, bet redzēt sevi karikatūrā, saņemot ko tādu, pārsteiguma moments noteikti būs.
– Nevar nepamanīt, ka tavs vārds izskan arī plaši pasaulē?
– Jā, ar savām karikatūrām piedalos izstādēs gan tepat Latvijā, gan esmu piedalījies daudzās karikatūru izstādēs visā pasaulē. Darbojos arī starptautisku karikatūru izstāžu žūrijās. Gandrīz katru gadu kopš 2009. gada mani darbi tikušu izstādīti arī vienā no pasaulē atzītākajām karikatūru izstādēm “World Press Cartoon” Portugālē. Tajā vienkopus var apskatīt daudzu pasaules labāko karikatūristu darbus. Tur katru gadu tiek iesūtīts tūkstošiem karikatūru. Izstādei iesūtītos darbus vērtē pasaulē atzītu karikatūristu žūrija, kas arī dod savu galavārdu un izstādē nokļūst tikai paši labākie darbi. Ir patīkami nonākt tādā plašākā pasaules redzeslokā.
– Publiskajā telpā esi teicis, ka mums ir politiķi, kuru darbošanās ir kā karikatūra. Kā tas bija domāts?
– Jā, tā ir. Nupat piedalījos raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Ir politiķi, kuri paši vai viņu darbošanās ir kā karikatūra, un viņus nav vairs vērts zīmēt. Piemēram, redzot Gobzema, Šlesera vai kāda cita uzvedību publiskajā telpā. Par atsevišķām personībām cilvēki jau tāpat apkārt joko, smejas, ka karikatūrā vairs neko jaunu nevar pateikt, vien atkārtoties ar to, kas jau tāpat ir acīm redzams. Patiesībā laiks pirms vēlēšanām tāds arī ir bijis, ka galvenokārt jāzīmē politiķi, apspēlējot dažādas aktualitātes. Pēc vēlēšanām arī taps skaidrs, kuri būs tie jaunie tēli (kas ieņems svarīgākos amatus), kuri būs jāzīmē turpmākos četrus gadus. Tie spilgtākie tēli ir pateicīgākie zīmēšanai, bet, ja gadās kāds garlaicīgāks, tad vairāk jāpiedomā, kā viņu attēlot, lai cilvēkiem būtu interesantāk.
– Un kā ir ar vaļaspriekiem ārpus karikatūrām?
– Neteiktu, ka man ir ļoti daudz hobiju, bet viens no tiem noteikti ir fotografēšana. Nebūšu oriģināls, tā ir sava veida meditācija un lielisks veids, kā aizpildīt brīvo laiku. Man patīk paņemt fotoaparātu rokās un doties pastaigā. Caur fotokameras objektīvu atklājas daudz interesantu lietu. Kopā ar ģimeni labprāt dodamies ceļojumos, galvenokārt pa Eiropu. Nereti ceļot sanāk tieši saistībā ar darbu, apmeklējot izstādes vai citus pasākumus, kuros satieku arī citus karikatūristus. Tā parasti ir tāda jauka komunikācija un forša sajūta, būt starp savas jomas pārstāvjiem. Pavasarī tiku uzaicināts uz Stokholmu, kur apmeklēju latviešu skolu un bērniem stāstīju par karikatūras grafikas žanru.
– Pēc kāda vadmotīva dzīvē virzies uz priekšu?
– Nav vienkāršs jautājums, bet teikšu tā, – ja gribas pasmieties, tas ir jādara. Nevajag sevi iegrožot kaut kādos rāmjos, domājot, ka par šādām lietām jau nesmejas. Jā, par visu var pasmaidīt, arī par sevi. Viss atkarīgs no tā, kā uz situāciju raugāmies. Bieži vien cilvēki par citiem domā – viņam nepatiks. Uzzīmē kaut ko ārpus ierastā rāmja, kāds pasaka, – ārprāts, cilvēks apvainosies. Bet tā nemaz nav, jo parasti cilvēkos atklājas humora izjūta, ja zīmējums ir labestīgs. Jo galu galā karikatūra taču ir tāds humoristisks un satīrisks zīmējums vai attēls, kurā komiskais efekts tiek panākts ar pārspīlējumu vai pielīdzinājumu. Karikatūra var būt kā joks un arī kā palīgā sauciens. Tā var izcelt problēmu un dažreiz arī piedāvāt risinājumu. Tā var būt kā jautājums un dažkārt arī atbilde. Bet patiesībā vislabākās ir tās saldskābās karikatūras. Labāk par saldskābmaizi man garšo rupjmaize, bet attiecībā uz karikatūrām dodu priekšroku pirmajām. Par tādām cilvēki reizēm nosaka – būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji. Nebaidies pasmaidīt! Tas noteikti palīdz dzīvot.
- Ilze Fedotova
Gatis Šļūka
Dzimis 1978..gada 18.martā Cēsīs.
Dzīvojis Raunā.
Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, ieguvis maģistra grādu mākslā – grafikā.
Pirmā publikācija 14 gadu vecumā avīzē “Sakaru Vēstis”.
Ilustrējis vairākas grāmatas.
Kopš 1998. gada zīmē karikatūras “Latvijas Avīzē”.
2006..gadā izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi pirmo Gata Šļūkas karikatūru izlasi atsevišķā grāmatā “Gatis Šļūka. Karikatūras”.
Karikatūras publicētas “Washington Post”, “USA Today”, “China Daily”, Politico”, “Suddeutsche Zeitung”.
