Opera ir augstākais punkts, kur dziedātājam nonākt. Novadniece Sabīne Krilova stāsta, ka tur nokļuvusi ne savu ambīciju, bet daudzu likumsakarīgu dzīves pavērsienu dēļ. Satiekam Sabīni Gulbenē decembra koncertu virpulī. Līdztekus darbam Latvijas Nacionālajā operā un baletā viņai to šajā svētku mēnesī ir astoņpadsmit pa visu Latviju, tomēr atrodas arī spēks, lai tiktos ar lieliem un maziem dziedātājiem individuālajās apmācību nodarbībās Litenē. Par savu skolotāju Sabīni sauc arī Stradu pagasta sieviešu vokālā ansambļa “Pieskāriens” dziedātājas. Viņa katram ir gatava veltīt savu enerģiju un zināšanas, lai palīdzētu noticēt, ka balss ir ceļš uz sevis iepazīšanu un vēl iespējams kādam neapjausto brīvību.
– Ko no tevis prasījis tik intensīvais koncertu laiks gada nogalē?
– Pandēmijas laiks ļāva atvilkt elpu un uzkrāt enerģiju. Protams, reizēm ir sagurums un var atnākt domas, ka labāk gulēt mājās, iedegt adventes svecīti un skatīties “Viens pats mājās”, bet zinu, cik cilvēki ir izslāpuši pēc kultūras. Redzu, ka asaras, kas birst koncertos, ir no prieka, un daudziem šāds koncerts ir gada notikums. Es varu daudz strādāt, ja man ir septiņas astoņas stundas miegam. Šāds grafiks gan nav nepieciešams visu gadu, jo, protams, ir papildus darbs operā, izrādes, citi koncerti un skolēni gan Gulbenē, gan Rīgā. Tagad gaidu janvāri, kad varēšu nedaudz atvilkt elpu.
– Kādēļ tu vairākas reizes mēnesī brauc no Rīgas uz Gulbeni, lai mācītu dziedāt?
– Arī Rīgā man ir ļoti daudz audzēkņi, cena arī tur ir augstāka, bet braukšana uz šejieni nav par finansēm. Tā ir sajūta, ka man ir jādod kaut kas atpakaļ no tā, ko zinu, savam novadam un saviem cilvēkiem. Pērn es absolvēju maģistrantūru Lietuvas Teātra mūzikas akadēmijā, tad mani uzrunāja vadīt te pirmās meistarklases. Sapratu, ka man pirmdienas operā ir brīvas un man ļoti gribas te būt. Šī ir mana vieta, jo esmu dzimusi Gulbenē.
– Ko atceries visspilgtāk no savas bērnības?
– Mana bērnības sajūta noteikti saistās ar Stāmerienu, jo tur dzīvoja omīte. Bērnība pagāja pie paša Stāmerienas ezera, baznīcas un pils. Staigājām tur no rīta līdz vakaram, visu laiku vasarās peldējāmies ezerā. Es to ļoti ātri iemācījos, un man ārkārtīgi to patika darīt. Paldies Dievam, ka es piedzimu tādā laikā, kad nebija telefonu, visas spēles bija tās, ko paši izdomājām.
– Kas visspilgtāk ir ietekmējis tavu raksturu un dzīves ceļu?
– Atceros, ka biju tāda, kurai patika komandēt, kurš ko darīs un ko atnesīs. Temperaments un rakstura iezīmes man noteikti ir no mana tēta mammas, manas “babas”, pie kuras arī tagad palieku, kad atbraucu. Viņa arī ir “šivermanis” un “žipčiks” un visu dzīvi ko dara un strādā. Es biju vecākā no trīs māsām, bet nekad man neviens nenorādīja, ko iet un darīt. To, ka gribu iet teju visos pulciņos Bērzu pamatskolā, izdomāju pati. Tas bija manī tāds Dieva ieliktais dzinulis un enerģija. Arī mūzikas ceļš ir no iekšējās sajūtas, kas man atnāca. Kopš bērnības piedalījos gan mūzikas skolā, gan popgrupās, gan solo iznācienos. Es, starp citu, ļoti labi spēlēju klavieres, un bija jāizdara izvēle, vai mācīties par pianisti vai iet uz vokālo novirzienu. Es aizgāju uz Cēsīm, un tā bija mana labākā izvēle dzīvē! Pēc Gulbenes tā bija mazpilsēta, un izpalika lielās pilsētas kultūras šoks. Visi bijām kā liela ģimene ar fantastiskiem pedagogiem! Tieši tur man iepatikās akadēmiskā dziedāšana, jo apjautu, ka balss man to atļauj. Mūzikas akadēmijas 2.kursa laikā iestājos jau operā.
– Vai arī bērnībā brauci skatīties kādas operas izrādes?
– Šķiet, pirmā un arī vienīgā reize bija, kad 7 gadu vecumā ar ģimeni aizbraucām uz Jāņa Lūsēna “Putnu operu”, un cik interesanti, ka tagad es tieši šajā izrādē dziedu, kad man ir 28 gadi. Kad esmu stāstījusi saviem kolēģiem, ka es šo izrādi esmu skatījusies kā bērns, viņiem tas ir liels pārsteigums. Vēlāk, skolas gados Cēsīs, protams, braucām intensīvāk uz izrādēm.
– Vai tavai balsij vēl ir kur augt?
– Jā, pat ļoti, esmu pēc balss grupas mecosoprāns, kas ir zemā sieviešu balss, bet esmu salīdzinoši jauna šai balsij. Es tajā esmu vēl kā piecgadīgs bērniņš. Domāju, ka īstais pilnbrieds būs tikai pēc kādiem septiņiem gadiem. Turpinu mācīties pie savas pedagoģes Andžellas Gobas. Viņa ir skolotāja, kas mani ir izvilkusi visās manās tehniskajās problēmās, kas nebija sakārtotas vai kaut kas nebija iemācīts. Godīgi sakot, es tikai pēdējo gadu pa īstam sāku just savu balsi, varu to mierīgi pārvaldīt bez liekiem stresiem. Tagad ir nākamie līmeņi, uz kuriem iet.
– Vai operā ir kādas pieprasītākās balsis?
– Operā visvairāk ir soprāni, jo Latvijā mums arī pārsvarā tādi vairāk dzimst. Iztrūkstošais tieši ir zemās sieviešu balsis – tās ir uz izķeršanu. Vīrieši dzimst vairāk ar zemajām balsīm, tāpēc ļoti vajadzīgi un pieprasīti ir tenori. Mainoties paaudzēm, ļoti strauji mainās arī operā notiekošais, daudzi aiziet izdienas pensijās, “balsis” paliek vecākas. Dziedāt jau var arī līdz 70 gadiem, bet no profesionālās skatuves jau var iet prom agrāk un darboties, piemēram, pedagoģijā.
– Balsi taču ietekmē viss, kas notiek ar mums un mūsu dzīvē?
– Jā, pilnīgi viss ir saistīts ar balsi, pat āda un asinis. Es visiem, kas nāk pie manis, mācu, ka katru dienu balss nevar skanēt perfekti vienādi. Viss ir atkarīgs no miega, ēdiena, pašsajūtas, psiholoģiskā stāvokļa. Balss ir saistīta ar āra temperatūru, mitrumu, vasarā balsi ietekmē pat sauļošanās.
– Vai problēmas un grūto dzīvi var izdziedāt?
– Absolūti! Es pedagoģijā strādāju aptuveni desmit gadus, un jo vairāk to daru, jo saprotu, ka dziedāšana nav tikai nošu rindiņu un vārdu apkopojums. Cilvēki nodarbībās daudz raud, smejas, tiek pie atziņām. Cilvēks var dziedāt un pēkšņi saprast kaut ko par sevi, savu dzīvi. Tas notiek īpaši pieaugušajiem. Bērniem tas notiek neapzināti, bet arī viņi izdzied un izlādējas kopā ar mūziku. Ne velti ir tāda mūzikas terapija kā vesela zinātne. Piedzīvoju, cik cilvēki bieži nenotic paši saviem spēkiem. Viņi atnāk un saka, ka nav balss, un tad es caur tādu kā joku prasu: nu ko tad mēs darīsim, vai padzersim tēju? Tad caur sarunu, vārdiem, ritmiem palīdzu cilvēkam vispirms ieklausīties savā balsī. Ikdienā it kā runājam, bet nepieslēdzam ausis savai balsij. Bieži, kad ierakstām savu balsi, sakām: “Ārprāts!” – un pat neklausāmies to. Tad, kad cilvēks pa īstam sadzird savu balsi, tad vienmēr ir tāds “vou”, un viņš sāk sev noticēt, jo ir sevi sadzirdējis un kaut ko jaunu uzzinājis par sevi. Tikai tad ir iespēja “urbt dziļāk”.
– Daudziem ir psiholoģiskas traumas, lai noticētu savai balsij?
– Jā, daudziem ir traumas no bērnības. Daudziem ir kādreiz kas pateikts, piemēram, ka viņš slikti dzied. Cilvēka dabā ir atcerēties sliktās lietas. Varbūt tajā brīdī tas bērns vai pusaudzis ir bijis atkailināts, un tad viens piliens uz viņa kailās dvēseles iesakņojies pavisam dziļi. Tas tiek uzjundīts vēlāk, kad atkal dzīvē viņš nonācis kādā brīdī, kad ir gluži vai kails, bet vajag nonākt tādā situācijā, jo tas palīdz iztīrīt sevi. Citreiz dziedot cilvēkam sāk plūst asaras aumaļām. Es pat nekad nejautāju, par ko, es iedrošinu: raudi tik, raudi! Pēc tam cilvēki saka, ka tik labi un viegli paliek, ka var gluži gaisā uzlidot no fenomenālās brīvības un laimes sajūtas. Cilvēkam to vajag! Tieši tāda paša iemesla dēļ arī cilvēki iet uz amatieru kolektīviem kopā izdziedāties, un arī dziesmu svētki patiesībā ir tāda kolektīvā attīrīšanās. Tāpēc man ir milzīgs prieks, jo neesmu brīnumdare, bet esmu vienkārši palīgrīks cilvēkam! Man ir sievietes, kas nāk dziedāt un saka, cik ļoti viņu dzīves izmainījušās. Viņas var dziedāt pat citās vietās, lai arī pirms gada neatļautos ne skaņu izdvest publiskā vietā. Ir mammas, kas kautrējas saviem bērniem šūpļadziesmas dziedāt, bet pēc darba ar sevi iegūst brīvību pār savu balsi.
– Vai tas ir kāds padomju laika mantojums pedagoģijā, kad varēja publiski pazemojoši pateikt, ka kāds nemāk dziedāt?
– Vēl joprojām mūsdienās diemžēl ir pedagogi, kas strādā pēc šādām metodēm. Esmu ievērojusi, ka pieaugušie atnāk pie manis un ir kā tie mazie bērni, kas ir tajā pagātnes sajūtā. Viņiem liekas, ka es tāpat tūlīt viņiem teikšu. Tad, kad tā nenotiek, tad acīs viņiem ir jautājums: vai tiešām mani neviens nebārs un neteiks, ka man nesanāk? Kad mēs to pārlaužam, tad cilvēki saprot, ka viss piedzīvotais sliktais ir palicis aiz muguras.
– Vai slikts pedagogs var samīt izcilu talantu?
– Protams, tas notiek arī šodien, sevišķi kādās augstākās izglītības iestādēs, kur pedagogi nesaprot, kādi viņi patiesībā ir autoritātes savu jauno talantīgo studentu acīs. Viņiem liekas, ka viņi var teikt jebko, jo jāuzaudzē esot āda. Esmu pieredzējusi, kā kursabiedri, kas atnākuši pilni enerģijas, līdz 4.kursa beigām aizveras kā zieds un knapi beigu eksāmenu nodzied. Ar vārdiem var iznīcināt visspožāko zvaigzni.
– Cik viegli vai grūti ir dzīvot daudzās un dažādās lomās uz skatuves?
– Ar gadiem tas paliek vieglāk. Tu saproti, ka tas ir darbs, tomēr svarīgi apjaust, ka opera nav visa dzīve. Sākumā var likties, ka opera ir mūža piepildījums un nevajag ne ģimeni, ne ko citu, tikai skatuvi, bet tās ir muļķības! Tad, kad kolēģi, kas ir uz skatuves pavadījuši trīsdesmit darba gadus un nospēlē savu pēdējo izrādi, saņem rožu klēpi, vienmēr paliek jautājums: kas notiks, kad viņi aizvērs durvis operai? Vieglāk ir, ja saproti, ka arī opera ir tikai darbs, kuram nokoncentrējies uz to brīdi, bet vēlāk vakarā tev ir sunītis, vakariņas, veļas mazgāšana un citas lietas. Jā, no otrdienas līdz sestdienai ir darbs, tomēr es sen jau sapratu, ka gribu gan ģimeni, gan bērnus. Mēs abi ar vīru Kasparu esam ļoti ģimeniski.
– Kā krustojās jūsu abu ceļi?
– Mēs iepazināmies Mūzikas vidusskolā Cēsīs un kopā esam jau desmit gadus. Laiku, kad viņš no Rīgas pārnāca un pievienojās manam 4.kursam Cēsīs, Kaspars sauc par labāko, kas toreiz notika. 3.septembrī iepazināmies un 24.septembrī bijām jau kopā. Vēlāk mēs iestājāmies akadēmijā vienā kursā. Visu laiku esam bijuši blakus. Es sāku strādāt operā, un pēc gada arī Kaspars tai pievienojās, jo uzvarēja tubas koncertmeistaru konkursā. 21.jūnijā šajā vasarā mums bija kāzas. Esmu ļoti laimīga, ka abi esam no mūzikas pasaules, jo abi viens otru ļoti labi saprotam!
– Vai kāzas kaut ko mainīja jūsu desmit gadus ilgajās attiecībās?
– Mēs tik daudz esam kopā pieredzējuši, ka, šķiet, grūti kaut kam mūs pārsteigt. Atceros, ka reiz līdz algai bija palikuši pēdējie pieci lati, bet Kaspars ļoti labi mācēja izdomāt, kā no tiem var trīs ēdienus uztaisīt. Šobrīd saprotam, ka viss, kas mums tagad pieder, un viss, ko esam sasnieguši, ir caur lielu kopīgo pašu darbu. Ļoti novērtējam viens otrā darba tikumu. Neilgi pēc kāzām sapratu – lai vai kādu lēmumu es pieņemtu, nu man jādomā, kā “mēs”, nevis kā “es” izlemtu. Man ļoti patika tā sajūta!
– Vai biji izsapņojusi kāzas savā bērnības vietā Stāmerienā?
– Jā, ceremonija bija 21.jūnijā Stāmerienā pie pils ozoliem, jo tā ir mana vieta. Atceros, es kā maza meitene septiņos gados tur skraidīju un savā galvā jau toreiz biju izdomājusi, ka šeit es apprecēšos. Pils gan manā bērnībā, kā atceros, bija uz sabrukšanas robežas, domāju, ka tas bija pāris gadu jautājums, lai tā aizietu postā. Tagad pils ir novada epicentrs. Brīnišķīgu darbu dara Edīte (Siļķēna – red.), kas bija arī mums kāzu vadītāja. Arī to, ka Edītei jābūt mūsu kāzās, zināju jau pirms kādiem desmit gadiem.
– Kas ir jādara ar mīlestību, lai tā nepazustu?
– Mīlestība ir jākopj! Tas ir visgrūtākais darbs, kāds vien ir. Nostrādāt garas stundas ir vienkārši, salīdzinot ar attiecībām. Cilvēki šķiras, jo kāds no pāra izaug, bet otrs paliek uz vietas. Mums abiem vecāki ir šķīrušies, un, kā redzam, apkārt ir ļoti daudzas šķirtas ģimenes. Man liekas, ka abiem reizē ir jāaug un katram jāattīstās savā jomā. Mēs ar vīru to arī cenšamies ievērot. Vispirms augam katrs sev, lai būtu laimīgi, tad arī kopā mēs tādi būsim. Ja viens attiecībās ir piepildīts, bet otrs tukšs, tad paliek neinteresanti. Nevar visu laiku sēdēt dīvānā un skatīties hokeju. Ir jāgrib arī savā dzīvē augt.
– Viktorija Slavinska-Kostigova
