Par “Gada pastnieku 2024” Vidzemes reģionā godināta Irita Doņuka no Līgo pagasta. Pagājušās nedēļas nogalē svinīgā pasākumā “Latvijas Pasta” vadība Iritai pasniedza balvu šajā nominācijā. Irita “Dzirkstelei” atzīst, ka tas bija liels un patīkams pārsteigums.
Izrādās, ka Irita balvu “Gada pastnieks” jau saņem otro reizi. Par labāko “Gada pastnieku” Vidzemē viņa tika atzīta arī 2013. gadā. Toreiz “Dzirkstele” par viņu rakstīja: “Atsaucīga, precīza, atbildīga, sniedz palīdzīgu roku dažādās dzīves situācijās – šīs īpašības vēstuļu konkursā “Mans pastnieks” pasta klienti veltīja Iritai.”
Abām ar vecmammu – balti bērīši
Arī tagad Irita uz sarunu ar “Dzirksteli” ierodas smaidīga. Viņa ir laipna un komunikabla – tieši tāda, kādai jābūt pastniecei.
“Šoreiz konkursā nebalsoja cilvēki, tagad izvirzīja kolēģi. Kurš kolēģis rakstīja – viens vai vairāki, nezinu. Bet vislielākais paldies priekšniecei Evitai Ķemerei. Tad, kad svinīgajā pasākumā nosauca manu vārdu, tas bija liels pārsteigums. Mēs no Vidzemes bijām nominēti trīs pastnieki. Necerēti liels prieks!” smaida Irita.
Par pastnieci pastā Irita sāka strādāt 2008. gadā, un viņa jau uzreiz bija mobilais pastnieks. “Man patīk braukt ar mašīnu. Man patīk no rīta satikt kolēģus. Patīk darbs ar cilvēkiem. Mani klienti ir jauki! Un izrādās, ka mana vecmamma arī bijusi pastniece un pastu vadājusi ar zirdziņu. Viņai bija balts bērītis. Un tagad tā sasmējos – man taču arī ir balts “bērītis”!” stāsta Irita.
Ar roku rakstītu vēstuļu palicis ļoti maz
Pastnieka darba diena sākas pulksten 8.00 un beidzas vakarā.
“Man dienā jānobrauc 140 kilometri. Es esmu arī Gata (“Dzirksteles” fotogrāfa – red.) pastniece. Viņš varbūt nemaz nezina, jo loks, kas man jāizbrauc, ved arī caur pilsētu, tad Šķieneri, Stāķi, daļa Daukstes, daļa Līgo un daļa Jaungulbenes. Un tā katru dienu kā vāverīte ritenī. Protams, ar gadiem vēstuļu un avīžu ir mazāk, bet ir pensiju piegāde mājās. Cilvēki gaida pastnieku. Ir, kas sagaida ar pusdienām, cits brokastīs piedāvā kafiju, bet pastnieks jau tāds skrejošs. Protams, ir, kad arī neatsaku, jo cilvēki ir gaidījuši. Viņi vēlas arī aprunāties. Pie pastnieka var arī nomaksāt rēķinus,” stāsta Irita.
Dienās, kad iznāk “Dzirkstele”, Iritai ir vairāk darba, jo papildus parastajai korespondencei, sūtījumiem jāpiegādā arī avīze.
“No maniem klientiem visvairāk arī lasa “Dzirkstelīti”. Prieks, ka ir ko ielikt pastkastītē! Ja redzu, ka klients ir pasūtījis avīzīti, bet nākamajā mēnesī avīzes vairs nav, atgādinu, ka varbūt ir aizmirsies pasūtīt. Un tad jau atkal ir ko ielikt pastkastītē. Vēstules ar roku cilvēki tagad raksta ļoti maz, arī uz Ziemassvētkiem ar roku rakstītu apsveikumu ir ļoti maz. Šķiet, tādas vēstules var uz rokas pirkstiem saskaitīt. Tas liekas skumīgi, bet tad, kad ieraugu kādu vēstuli ar Ziemassvētku noformējumu, liekas – tas ir tik mīļi! Bet tādu ir ļoti maz. Skumjas pārņem, braucot pa laukiem, kur mājas paliek arvien tukšākas,” saka Irita.
Un tā jau arī ir – pastnieks, kurš regulāri apmeklē šīs vietas, vislabāk pamana šo pārmaiņu – vietās, kur agrāk bija dzīvība, diemžēl iestājies tukšums un klusums.
Nikni suņi un aizputināti ceļi
Pastnieka darbā lielākie izaicinājumi ir nikni suņi un ziemā – aizputināti ceļi.
“Bija gadījums, kad ieej pagalmā un suns skrien pretī, un nezini, kur palikt. Ķērās kājā. Un otrā reizē atkal tas pats suns. Tad gan nodomāju, ka tajā mājā vairs neiešu, bet līdz nākamai reizei pārdzīvojumi pārgāja. Cenšas jau piesiet. Pilsētā arī ir nikni suņi sētā,” stāsta Irita.
Savukārt ziemā un pēc lietavām ceļi vietām kļūst par īstu pārbaudījumu. Aizputinātie ceļi, arī bedres un dubļi var nopietni apgrūtināt pasta piegādi.
“Šogad jau ziema tādā ziņā ir laba, bet ir bijis, kad jātiek cauri aizputinātajiem ceļiem un ceļš kādā brīdī arī pazūd. Jāparokas. Ir, kad jāmeklē palīdzība, un tad jau, kamēr tiec ārā. Parasti Daukstēs galvenais ceļš ir aizputināts, arī viens posms ceļā no Līgo uz Jaungulbeni. Tad ir zvans draugam. Ir bijis, kad puteņos zvans draugam bija bieži. Ir gadījies, ka ceļam pāri pārgāzies koks. Protams, arī lietus, dubļi. Tās ir lielākās grūtības, bet kopumā darbs ir padarāms. Uz darbu es dodos ar prieku. Darbu daru no sirds. Mani klienti ir atsaucīgi un ļoti jauki. Rīts man sākas tā, ka no savām mājām Līgo pagastā dodos uz pastu Gulbenē, tur visu paņemu un dodos ceļā pie klientiem,” stāsta Irita.
Par Iritu
● Dzimusi 1981. gada 31. janvārī Gulbenē, kopš bērnības dzīvo skaistā pagastā ar skanīgu nosaukumu – Līgo.
● Beigusi Siltāju pamatskolu, pēc pamatskolas iestājās Jaungulbenes profesionālajā vidusskolā, bet mācības pārtrauca 3. kursā, jo sāka strādāt. Savukārt mācoties 9. klasē, nopelnījusi savu pirmo naudu, slaucot gotiņas un vedot ganībās. Tie bija aptuveni 25 lati.
● Irita ir precējusies gadu, bet kopā ar vīru (Uldi Doņuku – red.) ir kopā jau 23 gadus. Abiem ir kopīgs dēliņš Adrians, kurš rudenī sāks pirmklasnieka gaitas. Iritai ir meita Santa, kas ir dāvājusi mazdēliņu Dominiku, kuram 28. decembrī nosvinēta divu gadu jubileja.
● Ar ģimeni katru gadu kā rituāls ir doties atpūsties pie jūras. Iritai patīk ik palaikam uzspēlēt novusu, un, kad tiek rīkotas sacensības, cenšas tajās piedalīties.
● Prot cep garšīgas medus kūkas!
