Gulbenes novada bibliotēkā nesen interesenti varēja skatīt sēņu izstādi, kuru bija sarūpējusi sēņu pazinēja Inga Freimane no Rankas. Tikšanās reizē ar sēņu draugiem viņa labprāt dalījās savās zināšanās un neliedza padomus ikvienam klātesošajam.
“Es teiktu, ka šo var uzskatīt par sēņu gadu. Ar to es nedomāju konkrētu periodu, kad var salasīt gailenes vai baravikas, bet sezonu kopumā, kad viena sēņu suga nomaina citu un salasīt var visas,” saka I.Freimane.
Palīdz mūsdienu tehnoloģijas
“Mana interese par sēnēm radās jau agrā bērnībā, kad manās rokās nonāca sēņu grāmatiņa no bibliotēkas, ar kuras palīdzību es vecomāti pārliecināju sākt lasīt bērza bekas. Un tā līdz šim brīdim uzskatu, ka no tām sēņu grāmatām šo to var iemācīties. Mūsdienās gan interneta lapās var atrast ļoti daudz informācijas par sēņu sugām ar visām fotogrāfijām un smalkiem aprakstiem. Visiem ir telefoni, kuros var ielādēt sēņu noteicēju. Lai iepazītu sēni, tā ir kārtīgi jāapskata no visām pusēm, jāpievērš uzmanība katram sīkumam, pat smaržai un garšai. Latvijā nav tādu sēņu, kas nedaudz pakošļājot, bet nerijot nost, varētu saindēties. Un tad, kad tu saproti, ka sēne atbilst visām tām pazīmēm, tu vari viņu arī pagatavot. Aizpagājušajā gadā Litenē un pagājušajā gadā Rankā, kur mums notika mikologu nometne, mēs īpašu vērību piegriezām sīkajām, mazajām, brūnajām un pelēkajām sēnītēm, kuras ir ļoti grūti noteikt. Un šeit ļoti palīdz šī informācija, kas atrodama mūsu telefonos,” pieredzē dalās I.Freimane.
Vajadzīgs ilgs laiks un interese
Sēņotāju Latvijā netrūkst, bet, lai kļūtu par sēņu pazinēju, vajadzīgs ilgs laiks un interese.
“Cilvēki ir pieraduši sēņot zināmās teritorijās un ņemt vien tās sēnes, kuras lasa jau gadiem. Bet ir dažādas labas sēnes, kuras cilvēki nelasa savas nezināšanas un neierastā skata dēļ. Mana pirmā sēne, ko es iemācījos ņemt, ir eglaines zeltkāte, un tagad es varu teikt, ka tā ir pilnīgi “muļķu droša”, jo to nevar sajaukt ne ar vienu citu, un garšīga sēne, neskatoties uz savu izskatu. Daudzi ignorē milzu apaļpūpēdi, bet, kamēr tas ir jauns un mīkstums ir balts, tas ir griežams šķēlēs un cepams tāpat kā sēņu karbonādes. Tas būs ar interesantu, bet labu garšu. Vēl no skata ziņā ne visai pievilcīgām sēnēm ir sekstainā gailene, taču tā ir ļoti laba sēne. Skandināvijas valstīs tā skaitās īsta delikatese un ir krietni dārgāka par parasto gaileni. Apgūt visas sēnes, protams, nevar, bet katru gadu vajag izvēlēties kaut pāris, ko iemācīties atpazīt, un tas papildinās jūsu sēņu grozu. Protams, nevajag ēst visu, ko atrodam mežā, bet iet garām kaut kam labam arī nevajadzētu,” teic I.Freimane.
Par bērzlapēm un mušmirēm
“Visi mēs lasām tik populārās bērzlapes, kuru Latvijā ir ap 300 sugām, un puse no tām ir ar sarkanām cepurītēm. Daudzas no tām sīvuma pēc ieteicams novārīt un uzreiz necept tik populārajās sēņu karbonādēs. Es tās sadalītu trīs daļās: saldās, viegli rūgtenās vai sīvās un ļoti sīvās, kurām nelīdz arī novārīšana, – viena no tādām ir Kelē bērzlape.
Ja rodas aizdomas par kādu bērzlapi, tad nevajag baidīties to pagaršot, protams, nerijot nost, bet nedaudz pakošļājot mazu gabaliņu un izspļaujot ārā. Īpaši rūgtās jūs atpazīsiet uzreiz. Ir divas nemainīgas pazīmes, pēc kurām var atšķirt mušmires. Tas ir paresninājums kāta galā, kur sēne izaug no zemes. Citai tas ir izteiktāks, citai mazāks, bet tas noteikti ir. Otra nemainīga pazīme, kas liecina, ka sēne ir indīga, ir baltas lapiņas. Vislīdzīgākā būs kāda no atmatenēm, bet tām lapiņas būs citu nokrāsu – no rožainām līdz pat tumši brūnām. Runājot par punktiņiem jeb plēksnītēm uz cepurītēm, tad tās var būt un var nebūt. Tās diezgan viegli nāk nost, it sevišķi vecākām sēnēm,” stāsta I.Freimane.
Jāgriež vai jāizrauj?
“Kas attiecas uz sēņošanu kā tādu, tad sēnes ir gan griežamas, gan laužamas – viss atkarīgs no cilvēku ieraduma. Sēņotni jūs nesabojāsiet un micēlijs neaizies bojā nevienā variantā. No tīrības viedokļa grozā, protams, grieztās ir tīrākas, un uzreiz arī redzams, vai sēne nav tārpaina, tomēr ir arī sēnes, kas lauztas groziņā izskatās ļoti labi. Aizdomās par kāpuriem, protams, kātiņu galus griežam, bet to var darīt arī mājās, jo tāpat tās ir jāpārstrādā, un ieteicams – jo ātrāk, jo labāk. Tāpat iesaku uz mežu doties ar grozu, nevis spaini, jo sēnes aug ļoti ātri un tikpat ātri noveco. Grozā ir cerība, ka tās uzglabājas labākos apstākļos, taču vilkt garumā ar pārstrādi noteikti nevajadzētu,” skaidro I.Freimane.
