***
Ievilcis airus laivā, Modris ļāvās niecīgajai vēja pūsmai. Tādā karstumā zivis neķērās. Pēkšņi uznākušais laiskums mudināja atlaisties guļus un kādu brīdi ļauties laivas inercei. Ja apbrauktu meldriem aizaugušo krastu, tur tālāk, ēnainajā līcī, varbūt vēl būtu glābiņš no saules. Varbūt arī kādai ēdelīgai zivij rastos apetīte uz tārpiem.
Kādu brīdi vēl minstinājies, Modris tomēr izšķīrās par labu laiskai atpūtai. Šķita, ka laiva pati lēnām virzījās uz krasta pusi. Viņam jau bija iepazinis šo sajūtu: ļaušanos tai notikumu plūsmai, kas tiek vadīta no augšas…
Šodien viņam vēl bija izdevies izmukt no mājām, no sen apnikušajiem ciemiņiem un nogurdinošās kņadas. Lai Agrita pati tiek galā ar saviem radiem! Bija jau gan redzams, ka arī viņai tas viss ir apnicis, bet – kā gan lai pieklājīgi liek ciemiņiem saprast, ka laiks posties mājās? Māsas ģimene ar abiem bērniem bija ērti iekārtojusies viņiem atvēlētajā guļamistabā, bet sievasmāte pa šīm divām nedēļām pārņēmusi vadību gan virtuvē, gan dārzā. Pārņemta ar dažādu, viņasprāt, svarīgu uzlabojumu ieviešanu, Veronika pamazām tukšoja ne tikai savu, bet arī Modra bankas kontu. Vienā dienā viņai ievajadzējās to, citā vēl kaut ko, un mīļā miera labad Modris bez liekas runāšanas piekrita. Sākumā gan viņš bija mēģinājis iebilst, bet sievasmāte veikli prata pierādīt savu vajadzību nepieciešamību, un nācās vien braukt uz veikalu.
Kādā atklātības brīdī Modris sievai gan bija atzinies, ka daudz vieglāk viņam ir pieņemt bērnu joņošanu un klaigāšanu, nekā viņas mātes nemitīgos rīkojumus. Lai gan – trīs bērni viņam bija par daudz, jau pilnīgi pietika ar vienu savējo. Strādājot mežniecībā un ikdienā esot divatā ar mežu, Modris jau bija atradis no trokšņa. Arī vakarā mājās gribējās mieru, un reizēm traucējošs šķita pat televizors.
Kopdzīves sākumā Agrita šo Modra prasību uztvēra kā vientuļnieka dzīves ieradumu un cerēja, ka kopīgām pūlēm tas mainīsies, tomēr tā nenotika nedz pēc neskaitāmiem viņas mēģinājumiem vīru izklaidēt, nedz arī pēc dēla piedzimšanas. Tad pienāca diena, kad Māra tika ievietota sociālās aprūpes namā, un Modris vēl vairāk ierāvās sevī. Kādā vakarā dusmās izkliegusi, ka viņa egoisms esot neārstējams un klusēšana visus iedzīšot kapā, Agrita izskrēja no mājām. Ar to dienu tad arī sākās visdažādāko nesaskaņu virkne.
Lai nebūtu jāstrīdas ar sievu, Modrim pareizāk šķita klusēt un atrast nodarbošanos ārpus mājas. Labi, ka bija dārzs, kur varēja rušināt zemi, labot sētu, uzsliet lapeni un dēlam šūpoles, bet tad, kad tur viss bija apdarīts, vēl pastāvēja iespēja aizbraukt uz ezeru – piepūšamā laiva un makšķeres pastāvīgi atradās mašīnas bagāžniekā.
Bezrūpīgais ezera miers Modrim bija kā sanatorija. Te domas varēja klīst brīvas un netraucētas. Te varēja atcerēties to laiku, kad visi sapņi tiecās pie Dignas un viņas bezgala skumjajām acīm. Kaut Modra dzīvē viņa bija ienākusi jau bērnībā, visspilgtāk atmiņā palikusi pēdējā tikšanās reize. Toreiz Digna bija pirmā kursa studente. Nogurusi no staigāšanas pa mežu, atspiedusi muguru pret koka stumbru, viņa bija apsēdusies skatu torņa pakājē, īsi pirms tur ieradās Modris. Pilnais dzērveņu grozs skaidri norādīja uz meitenes saguruma iemeslu, bet izsaiņotās sviestmaizes – par iecerētu azaidu. Toreiz viegli raisījās atmiņas par skolas gados kopīgi piedzīvoto: par trakulīgo joņošanu ar divriteņiem, par smiešanos un jokošanos, par peldēšanos meldru līcītī un dobumā noglabātajām vārdu ripiņām. Modris aizrautīgi stāstīja par savu darbu un kā vienmēr pie sevis brīnījās: cik viegli Dignas klātbūtnē raisās un plūst vārdi! Šķiet, Digna jutās tāpat, jo, pieglaudusi galvu Modra plecam, laimīgi čukstēja:
– Tā sēdēt es varētu visu atlikušo mūžu…
Kad Digna cēlās, lai steigtos uz attālo autobusu pieturu, Modris piedāvājās viņu aizvest. Toreiz abi domāja, ka atvadās uz īsu laiku, un ticēja, ka nākamā tikšanās reize būs drīz. Turpmākās nedēļas gandrīz katru vakaru viens otram sūtīja mīļas īsziņas, zvanīja, bet – tad viens pēc otra sekoja notikumi, kas visu Modra dzīvi sagrieza kājām gaisā.
Tikai retais tolaik zināja, ka viņam ir arī māsa – ārpus ģimenes loka par to netika stāstīts, lai izvairītos no nevēlamām runām par meitenes attīstības traucējumiem. Digna Māru zināja, jo savulaik mazo bija gan ratiņos vizinājusi, gan mācījusi spēlēties ar lellēm. Dignas klātbūtnē Māra it kā atdzīvojās, ieinteresēti sekoja viņas roku kustībām un vismaz uz īsu brīdi izkāpa no savas domu pasaules, kļuva jautrāka un dzīvīgāka. Tieši Digna bija tā, kas neatlaidīgi centās mazo iemācīt spert pirmos soļus. Māras trešajā dzimšanas dienā šis brīnums beidzot arī notika.
Modrim bija desmit gadi, kad māsa piedzima. Mamma nebija šo bērnu plānojusi, tas pieteicās negaidīti un gluži nevēlamā laikā, kad viņa pati cīnījās ar smagām gripas komplikācijām, lietoja ārstes parakstītās zāles un jutās pilnīgi bez spēka. Tēvs, par gaidāmo ģimenes pieaugumu uzzinājis, kādā rītā izgāja no mājām un neatgriezās. Mantojumā no viņa palika caura koka laiva, makšķeres un zvejas tīkli, sagrabējis divritenis un alumīnija ķerra, un vēl šādi tādi nieki. Sapratis, ka vīrieša darbi turpmāk gulsies uz viņa pleciem, Modris metās atjaunot visu, kas labojams.
Prasmes viņam, protams, kaut kādas bija, jo jau no mazām dienām bija trinies tēvam zem rokām. Divriteni sataisījis, cik vien labi pratis, Modris ar to divus gadus braukāja uz skolu, līdz varēja iegādāties jaunu. Laiva? Tagad tā gulēja kaut kur ezera dibenā, krietnu gabalu patālu no krasta, kaut savulaik Modris tai bija pamatīgi aizdrīvējis visas spraugas un pēc tam neskaitāmas reizes izbraucis ezerā ar tīkliem. Viņš prata rīkoties ar laivu un ne reizi tajā netika redzējis sūci. Kas notika tajā dienā, kad četrgadīgā Māra sagribēja doties brālim līdzi, neviens nezina. Modris taisnojās, ka vēl iepriekšējā dienā laiva bijusi pilnīgā kārtībā, Māra – ka nekādus caurumus plaisās nav urbinājusi, tomēr kādā brīdī nez no kurienes laivā strauji sāka krāties ūdens.
Vēlāk Modris domāja: varbūt tiešām zem tīkliem kādu plaisu laivas dibenā nebija pamanījis, varbūt Māra tiešām tur kaut ko tika izurbinājusi, kamēr prāvu stundu klusiņām vāļājās laivā. Modris redzēja, ka viņai sen apnicis, ka gribas mājās, bet, pierunājis māsu vēl kādu brītiņu paciesties, viņš tīklu izmeta vēlreiz.
Māra bija pirmā, kas pamanīja sūci un sāka paniski kliegt. Modris acumirklī saprata, ka jāaizmirst par tīkliem un laivu un jāglābjas pašiem. Paņēmis joprojām kliedzošo māsu uz kamiešiem, cieši piekodinājis viņai turēties ap kaklu, Modris metās ūdenī. Peldētājs viņš bija labs un attālums no ezera vidus līdz krastam parasti bija tīrais nieks, tikai šoreiz apstākļi bija citi. Māsas sažņaugtās rokas tik cieši spieda kaklu, ka šķita – viņš tūlīt paliks bez elpas. Turklāt vēl tā izmisīgā bļaušana. Taupīdams spēkus, Modris pārtrauca māsu apsaukt. Prātā pazibēja doma: varbūt tā trakā kliegšana piesaistīs vēl kāda uzmanību, varbūt krastā kāds sadzirdēs. Pirms ielēkšanas ūdenī viņš gan tuvumā nevienu netika manījis, tikai divus puikas, kas zvilnēja uz peldvietas laipām. Tie nepalīdzēs.
Pēdējiem spēkiem Modris izrāpās krastā. Bezspēkā saļimis, viņš pēkšņi attapās klusumā. Māra, pārstājusi kliegt, gulēja cieši blakus brālim. Nervozas trīsas kratīja viņas augumu, un Modris saprata, ka ar steigu jātiek mājās. Pieslējies kājās, viņš samanīja kustību krūmos.
– Varbūt kāds var palīdzēt? – viņš drebošā balsī izsaucās. – Lūdzu!
Krūmi nočabēja vēlreiz, un pāri norai kā izbiedēti zaķi aizjoņoja abi puikas. Viens tā kā šķita pazīstams, bet – varbūt tikai tā izlikās. Saņēmis pēdējos spēkus, Modris pacēla drebošo māsu un uzstutēja uz divriteņa kārts. Nogādāt mājās viņas ļengano augumu tagad šķita vēl grūtāk, nekā izpeldēt krastā.
Mājās māsai sākās karsonis, un māte izsauca ārstu. Viņš ieteica meiteni tūlīt vest uz slimnīcu. Mamma nekavējās, klausīja ārstam, un tā Māra nākamos divus mēnešus pavadīja slimnīcās. Kad viņa atgriezās mājās, Modris māsu vairs nepazina: viss dzīvelīgais, kas viņā bija atmodināts pirms šīs nelaimes, tagad bija ietinies biezā miglā un klusumā.
Notikušajā Modri neviens nevainoja, viņš tomēr bija izpeldējis un arī māsu izglābis. Arī par laivas zaudējumu neviens nerunāja. Ko nu vairs, notikušo tāpat nepārvērst par nebijušu. Vienīgi Modris pats nebeidza sevi šaustīt un līdzīgi māsai patvērās klusumā.
Mamma tomēr nepadevās un Māru iekārtoja speciālā internātskolā. Modris izlēma neturpināt mācības vidusskolā un iestājās tehnikumā. Apguvis mežsaimnieka izglītību, viņš ar prieku stājās vecā mežsarga vietā, lai būtu tuvāk mājām un māsai. Viņš joprojām jutās atbildīgs par reiz notikušo.
Todien, kad Modris skatu torņa pakājē satika Dignu un abi vienojās viens otru nepazaudēt, viņš vēl nezināja, ka Mārai nāksies pamest skolu. Slimība, kas māsā bija iezīdusies jau no bērnības, strauji progresēja, un visi saprata, ka nepieciešama profesionāla palīdzība. Saņēmusi īsu ārstniecības kursu, Māra tomēr tika palaista mājās – tā viņai būšot labāk. Ierastā vide un savējo atbalsts esot tas, kas atlabšanai visvairāk vajadzīgs. Tā domāja ārsts, bet dzīvē tas izskatījās daudz citādāk: Māru nepārtraukti vajadzēja pieskatīt, lai nenotiktu vēl lielāka traģēdija.
Mammai šī nasta kādā dienā tomēr bija kļuvusi par smagu. Atgriezies no darba, Modris viņu atrada saļimušu pagalmā bez jebkādām dzīvības pazīmēm, bet Māru – noslēpušos pagultē un līdz neprātam pārbijušos. Tagad visa atbildība par Māru un mājām ar dubultu svaru uzgulās Modra pleciem, un tieši tad viņam blakus uzradās Agrita. Viņas nesavtīgā izpalīdzība bija tieši tas, kā šajās dienās Modrim visvairāk pietrūka. Uzņēmīgajai kurzemniecei piemita ne tikai prasme kārtot lietas, bet arī maģiska māksla iepatikties visiem, arī Modrim un it īpaši Mārai. Māsa it kā nomierinājās un ar dziļu pielūgsmi lūkojās Agritas sejā. “Varbūt tam tā arī jānotiek,” lēnprātīgi pieņēma Modris un, ieklausījies Agritas un māsas vārdos, izlēma:
– Lai notiek! Tā patiešām visiem būs labāk – precamies!
Jaunie apstākļi tomēr nespēja Modrim atņemt sapņus par Dignu – domas ik palaikam atgriezās pie viņas. Pat nakts stundās Modri vajāja un mulsināja jaunās sievietes skumju pilnais skatiens, noslēpumains un aizplīvurots. Brīžiem tas Modrim atgādināja viņam vien zināmo, pār koku galotnēm tikko saskatāmo, tālo ezeru vilinājumu. Diemžēl cerētajai kopā būšanai liktenis bija pārvilcis treknu svītru. Tiem skaistajiem sapņiem, kas reiz bija sagādājuši ne mazums saldu brīžu, tā arī nebija lemts piepildīties.
Arī šobrīd, atlaidies laivā pusguļus, Modris kavējās atmiņās par Dignu. Kaut arī viņas tēls jau šķita krietni pabālējis, pelēko acu rāmais skatiens, nejaušie pieskārieni, rimtā balss un skanīgie smiekli likās tik tuvi un sajūtami. Spēcīgāk nekā jebkad iepriekš Modri pārņēma dīvaina tuvuma un maiguma sajūta, it kā Digna būtu tepat kaut kur blakus. Vai maz iespējama tāda nejaušība, kas viņus atkal savestu kopā?
Aizslīdējis garām palielam meldru pudurim un iztālēm pamanījis līča ēnā laivu, Modris apstājās – viņa iecienītā vieta jau bija aizņemta, bet būt kaimiņos ar kādu pašlaik ļoti negribējās. Sāksies atkal tie paši mūžvecie jautājumi par ēsmu un lomu, sūrošanās par karstumu. Lai jau šoreiz izpaliek. Kaķa tiesu mājās būs ko atrādīt. Ar dažiem spēcīgiem airu vēzieniem Modris apgrieza laivu un devās atpakaļceļā.
– Dignaaa!
Pāri ezeram atlidojušais sauciens lika ieklausīties arī Modrim. Varbūt tās tikai ilūzijas? Tik ļoti sasapņojies par Dignu, ka pat ezermalas niedres sauc viņas vārdu!
Taču sauciens atkārtojās vēl un vēl, kļuva daudzbalsīgs un ik palaikam mijās ar smiekliem un klaigām. Patiešām – tur sauca Dignas vārdu. Vai tā varētu būt sagadīšanās, vai kāda liktenīga zīme? Vai Modra Digna varētu būt kaut kur tepat netālu, kādā no ezermalas peldvietām? To vajadzēja tūlīt pārbaudīt. Atlika tikai tāds sīkums: nokļūt krastā, nolikt laivu, iekāpt mašīnā un – nejauši sastapt. Tikai satikt un ieskatīties acīs. Varbūt pasveicināt, pārmīt kādu vārdu.
Pēkšņi Modrim kļuva bail – nokavēt, nepaspēt, neieraudzīt, nesatikt, palaist garām šo varbūt vienīgo izdevību. Ielikdams visu spēku katrā airu vēzienā, viņš apņēmīgi tuvojās krastam. Uz īsu brīdi gan domās iezagās šaubas: bet ja nu Digna viņu vairs nepazīs, ja citu klātbūtnē nevēlēsies viņam tuvoties? Šaubām mijoties ar apņēmību, Modris iestūma laivu meldros, steidzīgi nostiprināja starp pāļiem un jau pēc īsa brīža sēdēja mašīnā. Vēl bija laiks apdomāties. Bet kā tad ar viņam labi zināmo sajūtu – ļauties tai notikumu plūsmai, kas tiek vadīta no augšas?
Paugurainais ceļš caur skrajo mežu jau iztālēm ļāva ieraudzīt sarkanas mašīnas jumtu, tam blakus vēl pāris auto un arī bariņu cilvēku. Ar tik kuplu un skaļu kompāniju Modris nebija rēķinājies, tāpēc instinktīvi nogriezās ceļa līkumā uz pretējo pusi. Apturējis mašīnu blakus egļu jaunaudzei, viņš brīdi sēdēja klusumā, līdz attapās, ka var taču slepus pietuvoties un, paliekot citiem neredzams, palūkoties, vai starp trokšņotājiem ir arī viņa Digna.
(Nobeigums sekos)
