Latviešu dziesminieks Haralds Sīmanis (70), kura mājas ir tepat netālu – Madonas pusē, nesen uzstājās Gulbenes kultūras centrā un pieskandināja to ar dzīvo mūziku, ar savām autordziesmām. H.Sīmaņa dziedājums bija kā zāles pret pandēmiju. Kā brīvības malks. Šodien, kad tik saprotami izklausās dzejnieka Imanta Ziedoņa reiz teiktie vārdi: “Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt?”
“Paldies par darbu!” jau pēc koncerta, ejot garām skaņas meistaram Dzintaram Abakokam, sacīja H.Sīmanis. Viņš pretī: “Brauciet atkal!” Dziesminieks atvilka elpu un vienlaikus viņu uz brīvu sarunu aicināja “Dzirkstele”.
– Redzams, ka piere jums raso… Tās augstās notis joprojām dziedat!
– Savu enerģiju (uzstāšanās publikas priekšā – red.) tas prasa. It kā… uzdziedi, vai ne. Kas tur… Mēdzu dziedāt arī mājās. Kaimiņiene ir sacījusi: “Labs koncerts bija.”
Es esmu pensionārs. Es nevaru teikt, ka man, zin’, nav, ko darīt. Es paņemu ģitāru… Datorā apskatos, kā tur viens otru lamā. Sociālos tīklus paskatos. Nu tā… Man ir tādi ļauži, kuriem es saku: “Nu, sveiki, zelta teļa pielūdzēji! Cik esat samakšķerējuši rubuļus?” Daudzi šodien dzīvo tādā ilūziju pasaulē: ja man būs nauda, es izdarīšu to un to. Austrumnieki to sauc par maija ilūziju. Šodien ekrāns (internets – red.) to dod… Pavisam. Aiziet dziļāk visa tā lieta. Un tad vēl jaunajiem vajag “tusiņu”. Nevar palikt vienatnē… Es saku: “Kāpēc es varu būt viens?! Man vajag sarunu ar sevi!”
Es saku – māksla nerodas pūlī. Triepiens lai nāktu ārā, tev vispirms ir jābūt uzlādētam. A tu… Planckājoties! Ko tu vari radīt?! Neko, ja tevī nav tā iekšā. Cik tu ieliksi tajā triepienā, tik arī klausītājs, skatītājs pēc tam saņems.
– Tagad ir pandēmijas laiks, kad mūzām jāklusē. Vai ne?
– Kad Otrā pasaules kara laikā tika vērta vaļa otrā fronte, sers Vinstons Leonards Spensers-Čērčils (bija tolaik Apvienotās Karalistes līderis – red.) saviem ministriem esot prasījis: paklau, cik procentus no budžeta mēs dodam kultūrai? Nosauca, cik viņiem tajā laikā tur ir bijis. Čērčils ievilcis dūmu, cigāra pīpmanis būdams, un teicis: “Ja jau nav kultūras, par ko tad mēs cīnīsimies?”
– Cik dziesmu mūžā esat sacerējis?
– Vai, domāju, kaut kur uz 400 vajag būt. Ir bijis tā, ka baznīcā jākāpj lejā (no jumta, jo H.Sīmanis bija skārdnieks, jumiķis – red.) un jāraksta! Sēžos pie ērģelēm un – skan. Bet… ir brīži, kad negribas neko rakstīt. Ja jūti, ka negribi neko teikt, nevajag.
Es meklēju tās dzejas… Viņas atnāk. Tāpat kā grāmatas. Viņas atnāk. Un aiziet. Un es vienmēr arī dziedot domāju… Bija rakstīts: “Ja tu, lasot šo grāmatu, jūti, ka tas ir tā, tad tas ir tā. Bet, ja tu jūti, ka tas nav tā, tas nav tā. Un tas nav tev.” Liecies mierā. Ej prom! Ar tiem jaunajiem dzejniekiem… Viņi citādi domā. Tad man ir jāpielāgojas. Tas nav mans. Brīžam viņi ir par daudz komplicēti. Brīžam ir par daudz intelekta “sakrāmēts” iekšā. Es vienam teicu: “Zini ko? Es ļoti cienu intelektu. Bet līdz vienai robežai.” Līdz tai, kad viņš sāk kaifot pats par sevi.
Ja tev ir kaut kāda dzirksts, vajadzētu to pateikt. Ja tevi uzrunā dzejolis. Man nav bijusi vajadzība rakstīt dzeju pašam. Es varētu. Noteikti. Jo… neviens dzejolis manā dziesmā nav palicis tāds, kādu autors to ir uzrakstījis uz papīra. Dziedot jau viss mainās. Secība. Atkārtojumi. Locījumi.
– Ir kāds dzejnieks pārmetis, ka pilnveidojāt viņa tekstu?
– Nē, nav. Arvīds Ulme bija uzrakstījis dzejoli, kur ir tādas rindas: “Es veros debesīs kā akā, es atveros, un debess manī līst. Vai manas vaimanas tās veldzēs? Vai manu zemi padzirdīs?” Dzejniekam ir atradums: “vai manas vaimanas”. Uz papīra. Es tā ilgi skatījos… un teicu: “Arvīd, vai bieži tu esi redzējis, ka es vaimanāju?” Un es dziedu: “Vai manas cerības tās veldzēs un manu zemi padzirdīs?” Un Aivars Neibarts (aizsaulē jau 20 gadus – red.) toreiz teica: “Pagaid’, Arvīd, Haralds kā autors (mūzikai – red.) drīkst iejaukties tavā domā.”
Savā laikā daudz dziesmu sacerēju ar Neibartu Aivara vārdiem. Viņš rakstīja tīrrakstā. Viņš ļoti maz laboja. Viņam nāca, viņam tika dots… Viņš tikai pierakstīja. Un, kad viņš atpūtās, tad… atpūtās. Tad viņš nerakstīja. Tad viņš domāja, kur dabūt “bairīti” (alu – red.).
– Tā ir tā radošā brīvība…
– Man savā laikā bija vienkārši jāizlemj, vai nu es iešu studēt. Jo tur ir skaidrs – “jāgrauž kondžene”. “Jāgrauž” tā dogma, kamēr tu viņu “izgrauzīsi”. Vai ne? Un, ja šito neizdari, tu tālāk netiec. Tāpēc es vienkārši… Man nevajag! Man ir darbs, un es esmu brīvs – tā nolēmu. Un šovbizness – tā ir bedre. Es, paldies Dievam, no tā visa esmu ļoti, ļoti ātri aizgājis prom. Man viens cilvēks reiz teica: “Esmu izvēlējies ļoti grūtu profesiju. Ir vienalga, kāds man ir garastāvoklis; vai manās mājās ir bērniem ko ēst; vai mana sieva ir laimīga. Man tajā brīdī ir jāraksta izklaidējoša mūzika. Saproti? Tu esi tur iekšā un – viss. Redzi, ir jārada prece.” Tas ir ļoti smags jautājums.
– Par jums saka – barikāžu laika dziesminieks. Cik saprasts jūtaties šodienas publikai?
– Daudz laika ir aizgājis… Sava veida glābiņš, ka es varu teikt – kad, kur, ko, kam un cik! Mani arī nekad nav skāris tas… Mēs, latvieši, esam pieraduši runāt aiz muguras. Krieviem ir tas teiciens: “Ja tu zinātu, ko runā tavi draugi tev aiz muguras, tu iedzertu “Bruderschaft” (brālību – tulkojumā no vācu valodas) ar ienaidnieku.” Mani nekad nav skāris neviena teiktais, jo šeit es to dziesmu uzrakstu. Šinī pieturā. Mēs braucam pa dzīvi kā autobusā. Šeit es dziedu. Un tu man saki: “Zini, man patīk/nepatīk.” Bet, paklau, es jau sen esmu no turienes projām! No tās pieturas. Saproti? Te ir tas – mīli sevi, savu tuvāko. Uzstājos Rīgā, Vērmaņdārzā. Pienāk puisis. 20 gadu… un saka: “Eju es pa ielu un dzirdu – viens dzied. Un es saprotu, ka man ir jāiet paklausīties. Es dzirdu, ka tas ir dzīvais izpildījums. Tas nav skaņu ieraksts.”
– Tas ir brīnišķīgi, ka spējat uzrunāt jauniešus, kuri šodien dzīvo brīvā, bet trauslā pasaulē!
– Bils Geits saka: “Es nezinu, vai pasaule kļūs labāka no jaunajām tehnoloģijām.” Jauniešiem šodien ir pilnīgi cita domāšana. Vai es viņiem varu pateikt: ir grēcīgā miesa, ir dvēsele un ir gars – vai tu zini? A… Viņam nevajag! Viņam ir ekrāns (internets – red.)! Daudzi jaunieši par agru aiziet… Muskuļu kalns! Spēka gados… Aiziet mežā. Strādā. Es prasu: “Nu, kā?” Viņš: “Ai, Harald, nerunā… Es jau vairs neko neredzu. Tu redzi tur to bērzu? Tu redzi, cik tas skaists? Bet es paskatos un redzu, cik tur ir kubikmetri koksnes!” Viss… Viņam nav ne kripatiņas garīguma. Ne Dieva. Ne kaut kādas gaismas vispār. Par gaišumu runājot. Es savējam puikam saku: “Nekādus ripuļus (narkotikas – red.)!” Pēc tam ir tādas “lomkas” (žargonvārds apzīmē traucējumu sindromu – bieži fizisku sāpju veidā, pārtraucot lietot pierastu apreibinošo vielu). Jaunieši… skatās ekrānā. Un, ja tur saka, ka jādara, viņi dara. Un viss.
Kad bija vēlēšanas, Madonā viens tāds interesants zēns man teica: “Ņem Kristu par karogu un uz priekšu!” Es dziedu par to, ko citi “neaiztiek”… Tā ir pavisam cita pieeja. Tas nav melnais. Jāuztur sevī šī Dieva dzirksts, kas tevī ir! Ja viņa ir.
– Diāna Odumiņa
