Latvijas Luterāņu baznīcas vadība un mācītāji divas dienas viesojas Gulbenē, palīgbīskaps Rinalds Grants: “Gulbenei ir laimējies ar luterāņu mācītāju Ilgvaru Matīsu.”

Gulbenes luterāņu baznīcu kā vēsturisku un lolotu dievnamu Gulbenē šajās dienās novērtējuši šīs konfesijas mācītāji no visas Latvijas. Foto: no personiska arhīva.

Gulbenē 16. un 17.maijā notika vēl nebijis pasākums – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas kapitula (virsvaldes, kurā ietilpst bīskapi, prāvesti un dekāni, kopumā 22 garīdznieku) izbraukuma sēde. Šajā izbraukuma sēdē piedalījās arī Rinalds Grants no Rīgas arhidiecēzes, kurš arhibīskapa Jāņa Vanaga palīgbīskaps. “Dzirkstele” viņu aicināja uz sarunu.

– Lai arī pandēmija mūs iemācījusi strādāt attālināti, tikšanās klātienē ir neaizvietojamas. Vai piekrītat?

– Pēc pandēmijas mēs atklājām, cik liela vērtība ir pašsaprotamām ikdienas attiecībām, kad vari sajust cilvēku, ieskatīties acīs. Attiecības ir centrālā lieta. Ar Dievu un ar cilvēkiem. Latvija nav liela… Un tajā pašā laikā ir kolēģi, ir mācītāji, ir prāvesti, kuri cits citu neredz ilgu laiku. Tāpēc ir labi šādi satikties. Gulbenē paspējām vakarā arī televīzijā noskatīties hokeja spēli un kopā nosvinēt Latvijas uzvaru pār Čehiju. Mēs visi ļoti novērtējām Vecgulbenes muižu. Bija iespēja strādāt un nakšņot tik skaistā vietā un baudīt tik gardas brokastis un pusdienas! Tas viss ir saistīts ar finansējumu. Tāpēc paldies par pretimnākšanu!

– Tik plašā sastāvā laikam Gulbenē luterāņu mācītāji sen nav viesojušies?

– Mums katru gadu ir četras kapitula sēdes. Divas no tām notiek klātienē un divas neklātienē (attālināti – red.). Klātienes sēdes parasti notiek izbraukumā, katrreiz mainot norises vietu. Mums Latvijā ir trīs diacēzes – Rīgas, Daugavpils un Liepājas, tā ka katrreiz kapitula sēdē gan lemjam par aktuāliem baznīcas jautājumiem, gan iepazīstam konkrētu vietu Latvijā. Uzzinām par kontekstu, par cilvēku aktivitātēm. Šoreiz tā bija Gulbene, bet rudenī brauksim uz Mazirbi. Šajā gadījumā Daugavpils bīskaps Einārs Alpe ar saviem palīgiem izvēlējās, kurp mums izbraukt visiem kopā, kuru Latvijas vietu parādīt visiem pārējiem mūsu baznīcas vadītājiem. Izraudzīta tika Gulbene. Un šajās dienās bija patīkami dzirdēt, ka viņi ir pārsteigti par jūsu pilsētas luterāņu baznīcas apmēru un par stāvokli. Es pats arī varu salīdzināt, kādu šo dievnamu redzēju pirms 10 gadiem, kad te biju viena jauniešu riteņbrauciena ietvaros. Var redzēt, ka tagad šis dievnams ir daudz sapostāks, sakārtotāks, skaistāks! Manuprāt, Gulbenei ir laimējies ar luterāņu mācītāju Ilgvaru Matīsu – sirsnīgs, dvēselisks un uz saskarsmi vērsts. Zinu, ka viņš šeit uz vietas ir jau ilgu laiku, līdz ar to vietējā kopiena viņu ir iepazinusi. I.Matīss ir ieguvums Gulbenei un luterāņu draudzei. Mūsu ieskatos, mācītājs ir savā vietā, ja viņam ir veiksmīgas attiecības ne tikai ar draudzi, bet arī ar sabiedrību kopumā, ar pašvaldību. Bieži tā nav, bet ir Latvijā draudzes, kur mācītājs kalpo visu savu mūžu.

– I.Matīss kā labās gribas cilvēks daudz darījis atbalsta sniegšanā Ukrainas civiliedzīvotājiem. Vai tā ir luterāņu baznīcas vispārējā nostāja?

– Katram mācītājam tas ir izaicinājums – piepildīt to skaisto vēsti ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu piemēru. Mēs dzīvojam laikā, kad katrs cilvēks ikdienā var saskarties ar situācijām, kas atgādina par karu Ukrainā. Un ir daudz uzupurēšanās stāstu tepat Latvijā un noteikti arī Gulbenes novadā par to, kā cilvēki ir gatavi palīdzēt. Vai kā cilvēki notur savu mugurkaulu “prokremliski” noskaņotu cilvēku priekšā un sarunas laikā nepāriet no latviešu uz krievu valodu, turpina runāt latviski. Citkārt mēs varbūt būtu bijuši pieļāvīgāki, bet ne šajā brīdī, un tas nepaliek nepamanīts. Reizēm tāpēc rodas spriedze, bet varbūt tā tam ir jābūt, ja gribam stāvēt uz savām kājām. Un tajā pašā laikā esam sapratuši, ka visu laiku atrasties savā “burbulī”, kā tas bija pandēmijas laikā, mēs arī nevaram. Ilgi sēdēt “burbulī” vien – tas nav veselīgi. Un, kad sāc runāt ar citiem ārpus “burbuļa”, tas reizēm kļūst sāpīgi. Reizēm sāpīgi ir klausīties… Tāpēc šajā posmā mēs mācāmies arī sarunāties ar cilvēku un būt attiecībās arī tad, ja pat viņš/viņa kādos jautājumos domā ļoti atšķirīgi.

Šis laiks īpaši sarežģīts ir tieši gados jaunajiem cilvēkiem. Izaicinošs laiks. Laiks, kurā būtu sevišķi jāpievērš vērība bērnu un jauniešu mentālajai veselībai. Viņu izaicinājums ir tikt ārā no saviem tālruņiem, datoriem. Būt nost no tā, būt attiecībās. Bet pandēmijas laiks vēl vairāk jaunos cilvēkus nosēdināja pie elektroniskajiem saziņas līdzekļiem. Tiešas, nepastarpinātas komunikācijas deficīts mentāli ir atspoguļojies iekšējā spriedzē. Daudziem vajadzīgs ne tikai profesionāls garīgs, psiholoģisks, bet arī medikamentozs atbalsts. Un es nedomāju, ka tas ir tikai Rīgas stāsts.

– Pandēmijas laiks arī izraisīja zināmu sprādzienu sociālajos tīklos. Tagad ir tik daudz padomdevēju! Ar izglītību un bez. Baznīca nekonkurē ar viņiem?

– Es nepretstatītu garīdznieku labam psihologam. Mēs nevaram visu likt viena katlā. Katram ir savi uzdevumi. Garīdznieka uzdevums ir palīdzēt atklāt cilvēkam ticību Dievam kā vienu no galvenajiem dzīves resursiem. Starp psiholoģiskās palīdzības sniedzējiem ir ļoti daudz izglītotu cilvēku, labu speciālistu. Bet skaidrs, ka šodien arī kurš katrs var sevi pieteikt pasaulei un ātri būt pamanīts, just sev pievērstu uzmanību. Un ne vienmēr tas tiek balstīts uz labu izglītību. Un līdz ar to mēs redzam arī šarlatānisma piemērus. Tāpēc cilvēkiem jāmācās atšķirt, kas ir kas. Jāsaprot, ko cilvēks meklē. Vai tūlītēju, ātru risinājumu savai problēmai? Nepievilsim sevi! Būtiskām, dziļām, cilvēciskām vajadzībām nav ātra risinājuma. Kaut kādi mazi kursi vai viena nodarbība, vai viena lekcija nedos cerēto tūlītējo efektu. Ļoti dziedinoša ir vide, kur cilvēks jūtas pieņemts, kur jūt atbalstu. Es negribu sacīt, ka baznīca ir vienīgā vieta, kur to var just, bet es novēlu, lai Gulbenē luterāņu draudze būtu tā vieta, kur cilvēks var atnākt un būt tāds, kāds ir, un ticēt labajām pārmaiņām sevī. Draudzei jābūt tai vietai, kur cilvēks jūtas gaidīts, kur viņš var droši ienākt. Baznīcas durvīm ir jābūt atvērtām, un arī draudzes cilvēkiem ir jābūt tiem, kuri neslēpj savu ticību. Mēs nesam sevī līdzatbildību, esot saskarsmē ar darbabiedriem, studiju biedriem, kaimiņiem. Ne vienmēr vajag kādu īpaši uzrunāt. Pietiek, ka esam ticības motivēti. Palīdzam praktiski vai vienkārši aizlūdzam par lietām, ko ne vienmēr varam izmainīt, kur nevaram uzreiz atrast risinājumu. Mēs lūdzamies. Tā ir kristīga cilvēka atbildība, klātbūtne savā sabiedrībā. Un vajadzētu vairāk par to runāt ar tiem, kuri ir apkārt. Nenoklusēt, nepaiet garām, redzot, ka kādam vajadzīgs atbalsts. Apstāties, uzrunāt. Saprotams, ka esam kļuvuši ļoti jūtīgi, jo dzīvojam sabiedrībā, kur ir daudz dažādu netradicionālo konfesiju, reliģisko kustību. Uz šā fona rodas bažas – kaut tikai mēs netiktu pieskaitīti sektantiem. Tomēr mums ir jābūt drosmīgākiem. Un tiem, kuri nav draudzes locekļi, ir jāzina: mācītājs ir cilvēks, ar kuru var vienkārši parunāt. Un tas nenozīmē, ka uzreiz ir jāiestājas draudzē. Bet mācītājs var būt tas cilvēks, kurš uzklausa, kurš pasaka, kā no malas izskatās. Un varbūt iedrošina. Kādreiz mums trūkst pavisam maz – iedrošinājuma, lai mēs tiktu pāri sarežģītiem dzīves brīžiem.

– Vienaldzība ir tā, kura visvairāk ievaino cilvēku, kurš ir nonācis kādā krīzes situācijā.

– Es pastāstīšu vienu konkrētu stāstu. Pie mums uz Rīgas Vecās Svētas Ģertrūdes luterāņu draudzi atnāca meitene uz iesvētību, ko mēs saucam par Alfa kursu. Kad es viņai jautāju, kas bija pamudinājums nonākt šeit, viņa sacīja… Bijusi viena no tiem cilvēkiem, kuri Rīgā stāvējuši uz Vanšu tilta galējā izmisumā. Gribējusi sev darīt galu. Garām gājusi kāda nepazīstama kundzīte un sacījusi: “Meitiņ, Dievs tevi ļoti mīl.” Un aizgājusi. Tai meitenei kundzītes vārdi neļāva nolēkt no tilta. Viņa man teica: “Es nevarēju vairs to izdarīt.” Viņa gājusi staigāt pa pilsētu un ieraudzījusi, ka Vecās Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcai durvis ir vaļā. Gājusi iekšā, satikusi dežuranti, kura aizlūgusi par meiteni un aicinājusi nākt uz iesvētes mācībām. Un tā tā meitene atnāca.

Reizēm tas var notikt šādi – tik vienkārši. Ko cilvēks pats var darīt, nonākot izmisuma brīdī, kad liekas, ka visas iespējas ir izsmeltas un nav redzējuma uz priekšu? Tas var būt ļoti pozitīvs, ļoti būtisks dzīves pagrieziens. Tas ir brīdis, kad mēs vairāk nekā citkārt esam gatavi atlaist simtprocentīgo atbildību pašiem par savu dzīvi un atvērties palīdzības saņemšanai no augšas. Un varbūt tādā mirklī var sacīt vienkāršus vārdus: “Dievs, ja tu esi… Es vairs nevaru, nāc un palīdzi!” Esmu dzirdējis cilvēku liecības par to, ka vēršanās pie Dieva šādos mirkļos var kaut ko iekšēji cilvēkā pārlikt uz citām sliedēm, un notiek izmaiņas. Un pēc tam var meklēt draugu palīdzību un risināt praktiskus jautājumus. Tas gan būs jādara pašam, problēmas nepazūd, bet mainās attieksme, atkal ir cerība.”