Zīmīgā datumā – 14.jūnijā – svinīgā pasākumā Gulbenes kultūras centrā notika novadnieka Roberta Kalniņa (1916.19.08.– 1998.25.05.) dienasgrāmatu pierakstu izdevuma “Atmiņas” atklāšanas svētki.

Pasākumu rīkoja Gulbenes novada bibliotēka, bibliotekāre Inese Kalēja kā dāvanu no R.Kalniņa meitas Daces Lingas-Bērziņas saņēma grāmatas “Atmiņas” eksemplāru. Tātad šis izdevums sāks savu ceļu pie novada lasītājiem. Meita arī gādājusi par to, lai R.Kalniņa “Atmiņas” lasītājiem būtu pieejamas elektroniskā formātā.

Par skolotāja “Atmiņu” izdošanu parūpējas viņa skolnieks

Grāmata ir tapusi sadarbībā ar biedrību “Latvijas Strēlnieku apvienība”, jo šā atmiņu krājuma sastādītājs ir minētās biedrības valdes priekšsēdētājs, kādreizējās Lejasciema vidusskolas absolvents Jānis Aivars Baškers.

Tiekoties ar grāmatas atvēršanas pasākuma dalībniekiem, viņš teica, ka nolēmis izdot grāmatu, kad uzzinājis par sava kādreizējā skolotāja R.Kalniņa dienasgrāmatu pierakstiem. Šīs atmiņas tika glabājusi R.Kalniņa ģimene. Ar tās piekrišanu sācies darbs pie grāmatas, kaut J.A.Baškera secinājums bijis – savas atmiņas skolotājs pierakstījis, veltot tās ģimenei. To apliecina viens no grāmatas citātiem: “Vēlētos, lai maniem bērniem un mazbērniem nekad nav jāizstaigā tie ceļi, jāpiedzīvo tā nabadzība, jāizcieš tās šausmas un netaisnība, kuras izdzīvoja un pārdzīvoja mana paaudze.”

Bijis skaidrs – šie pieraksti pelnījuši publiskošanu, jo R.Kalniņš “bija beidzis Latvijas Kara skolu un bija Latvijas Armijas leitnants 1940.gadā”. Viņa vārds uz mūžīgiem laikiem ir ierakstīts Latvijas Virsnieku apvienības biedru sarakstā, latviešu “dzelzskrustnieku” sarakstā, padomju režīma represēto, netaisni sodīto sarakstā, kuri tika reabilitēti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. To, tiekoties ar gulbeniešiem, uzsvēra Latviešu Virsnieku apvienības valdes locekle atvaļinātā kapteine Sarma Līne.

J.A.Baškers norādīja, ka R.Kalniņš dzīvojis laikā, kad notika Latvijas neatkarības cīņas, kad bija pirmā Latvijas brīvvalsts, kad noritēja 2. pasaules kara un padomju okupācijas gadu notikumi. Viņš pieredzēja arī Latvijas brīvvalsts atjaunošanu. Dienasgrāmatās autors rakstījis par paša piedzīvoto, redzēto. J.A.Baškers pauda – tā ir kā laikmeta liecība, kas “nav balstīta uz konkrētiem dokumentiem, bet tas ir viņa piedzīvotais un pārdzīvotais”.

Zinātkārs puisis ar raksturu un mērķiem

R.Kalniņš ir dzimis 1916.gadā – Beļavas pagasta “Vanagos”. Pirmo izglītību viņš ieguvis turpat, mācoties sešgadīgajā pamatskolā, dzīvojot internātā. Pēc tam iestājies Gulbenes arodskolā. Tad viņš devās specialitātē strādāt uz Rīgu. 1934.gadā uzsācis mācības Rīgas pilsētas tehnikumā, kas tagad ir Celtniecības koledža. Četrus gadus viņš tur mācījās, līdztekus strādājot gan lietuvē, gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF).

1938.gada aprīlī sākās R.Kalniņa dienests Latvijas Armijā. Viņš tika nosūtīts uz Daugavpili apmācīt sakarniekus. Jau 20.maijā R.Kalniņš kā jaunkareivis nokļuva virsniekvietnieku kursos Bolderājā un tur bija līdz augustam. Pēc tam viņš kā viens no kandidātiem tika izraudzīts mācību turpināšanai Latvijas Kara skolā.

Kad pagāja gads pēc mācībām Latvijas Kara skolā, viņš izlemj izmantot iespēju un vienlaikus piesakās kursos, lai apgūtu inženiera specialitāti. Viņš iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. Tas bija nepieciešams, lai kļūtu par virsnieku-speciālistu. Pēc gada R.Kalniņam tika piešķirta leitnanta pakāpe.

Piedzīvo iesaukšanu leģionā un represijas

Un tad bija pienācis 1940.gads. R.Kalniņš turpināja studijas Latvijas Universitātē. Viņš piedzīvoja Latvijas okupāciju, atrodoties Rīgā. Redzēja 1941.gada 14.jūnija deportācijas. Redzēja, kā krievu armija bēg, kad 29.jūnijā galvaspilsētā ienāca vācu armija. Tad R.Kalniņš uz laiku atgriezās Beļavā, bet 1943.gada rudenī vācu armija viņu iesauca dienestā un aizsūtīja uz Austrumu fronti aizsargbūvju veidošanai. Pēc tam sekoja apmācības Olainē.

1944.gadā bataljonu, kura sastāvā bija R.Kalniņš, pārcēla uz Gulbeni. Tad viņš nonāca Cesvainē. R.Kalniņš nevarēja izlemt, vai palikt valstī, zinot, ka sarkanarmieši var atgriezties Latvijā. Nedēļu viņš devās brīvdienās uz Beļavu. Tad atgriezās savā bataljonā. Caur Rīgu R.Kalniņš nonāca Tukumā – Kurzemes frontē. Nonākot gūstā, sākās 10 gadi gūstekņu nometnēs, cietumos, izsūtījumā.

1956.gadā R.Kalniņš atgriezās Latvijā. Viņš kļuva par galveno inženieri Gulbenes rajona rūpkombinātā. Pēc gada R.Kalniņš uzņēmās Lejasciema vidusskolas jaunās ēkas celtniecību un kļuva par skolotāju šajā izglītības iestādē.

“1957.gadā R.Kalniņš man bija rasēšanas skolotājs, celtniecības arodapmācības skolotājs, un es uzskatu, ka viņš daudziem lejasciemiešiem iemācīja praktiskas lietas,” pauda J.A.Baškers un piebilda, ka pēdējos 13 sava darba gadus R.Kalniņš aizvadījis kā būvbrigādes vadītājs Lejasciemā. “Daudzas dzīvojamās mājas Lejasciemā, katlumāju, daļu siltumtrases, kanalizācijas trases, saimniecības mājas, garāžas ir būvējusi brigāde, kuru viņš vadīja,” teica J.A.Baškers.

Ar lepnumu par tēvu kā Latvijas patriotu un izglītotu cilvēku R.Kalniņa meita D.Linga-Bērziņa savu uzrunu gulbeniešiem sāka ar vārdiem: “Kurš zina, kas ir Pitagora teorēma?” Viņas tētis R.Kalniņš nešauboties uzreiz varējis atbildēt, jo matemātiku pārzinājis perfekti. Tēvam bijušas arī perfektas rasēšanas prasmes.

Meita uz lielā ekrāna demonstrēja vēsturiskus attēlus no ģimenes albuma. Šie attēli vēstīja par R.Kalniņa macību laiku Latvijas Kara skolā. Viņa pastāstīja, ka tētis katrā attēlā sev piezīmējis klāt krustiņu un fotogrāfijas otrā pusē uzrakstījis, kas tā ir par situāciju un kad fiksēta. Atmiņas ir detalizētas un tieši tāpēc tik pārliecinošas, trāpīgas un cilvēciskas. Visi pieraksti ir veidoti labā valodā.

Laikā, kad tēvs un vectēvs vēl bija šajā saulē, viņš piederīgajiem daudz nav stāstījis par saviem biogrāfijas faktiem. Tomēr aizvedis viņus uz Rīgu, uz Brāļu kapiem. Tas liecina par vērtībām, kuras R.Kalniņš vēlējās nodot mantojumā pēctečiem.

“Dzirkstelei” D.Linga-Bērziņa pastāstīja, ka ar Lejasciemu saistīta viņas bērnība un jaunība un tur joprojām ir mājas, kur dzimtai pulcēties. Taču šobrīd viņa pati dzīvo Saldū un kopš 1982.gada strādā tagadējā tehnikumā par pasniedzēju – māca ģeodēziju.

Meitai, lasot tēva atmiņas, lielākais dvēseliskākais satricinājums bijis par to, ka R.Kalniņš, par spīti smagajiem pārbaudījumiem un piedzīvotajām netaisnībām, nekad nav zaudējis ticību labajam un nebija ļauns.

FAKTI

● Lejasciemieši paaudzēs piemin un pārstāsta to, ka kopā ar skolotāju Robertu Kalniņu ir uzcēluši savas skolas jauno ēku, darbi sākās piecdesmito gadu beigās un beidzās 1960.gadā. “Par celtniecības darbu vadītāju un arī arhitektu kļuva rasēšanas un mājturības skolotājs Roberts Kalniņš,” rakstīts interneta vietnē “Pedagogs.lv”.

● Padomju laika presē R.Kalniņš pieminēts netika. Iemesls tagad ir skaidrs. Tāpēc, ka viņš bija politiski represēts kā Latvijas pirmās brīvvalsts virsnieks. Taču no mutes mutē šā cilvēka labais vārds ceļoja. Un 1989.gadā, kad Lejasciemā tika svinēti 300 gadi, kopš šeit vispār dibināta skola, 8.novembra “Skolotāju Avīzes” rakstā “Šī skola – mūsējā” zem kāda foto ir rakstīts: “Šīs zāles būvdarbus vadīja skolotājs Roberts Kalniņš. Viņš “praksi” izgājis drošā uzraudzībā Karagandā, Ekibastuzā, Džezkazganā…”

AVOTS: “PEDAGOGS.LV” UN “PERIODIKA.LV”