Foto: Inita Savicka.
“Mēs te esam kā paradīzē!” par dzīvi Lejasciema pagasta “Ceriņu” mājā 3 saka Valentīna Siliņa. Un arī tie, kas ciemojas “Ceriņu” mājās, pārliecinās, ka tur tiešām ir kā paradīzē. “Ceriņos” valda klusums, miers, nesteidzīga ikdiena, turpat netālu čalo Gauja, māju saimnieki Valentīna ar dzīvesbiedru Kārli ir viesmīlīgi, atvērti un sirsnīgi.
Valentīna un Kārlis šajā mājā saimnieko 32 gadus. “Šī ir mana vīra vecāku māja. Vīram, kurš nāk no daudzbērnu ģimenes, nomira pēdējais brālis, kas te dzīvoja, un 1991.gadā mēs iegājām šajā mājā,” stāsta Valentīna.
Mājas pagalmā – īpaši rati
“Ceriņu” mājas teritorija ir skaisti sakopta. Visapkārt mājai – ceriņi, kas pavasaros reibina ar savu smaržu, pie pirtiņas – dīķis, kurā zied ūdensrozes. Puķu grēdas, skujeņu dobe, savukārt pagalmā – zirga rati, kas vasarā kalpo kā aksesuārs ziedošam dārzam tajos. Un par šiem ratiem Valentīnai ir īpašs stāsts. Šie rati Valentīnai un Kārlim ir piemiņa no aktiera, dziedātāja Gunta Skrastiņa, kuram Lejasciemā ir lauku mājas. Viņš daudzus gadus organizēja “Pincikāju” festivālu Lejasciema estrādē.
Valentīnas un Gunta draudzība aizsākās pirms 25 gadiem. “Guntis savā dzimšanas dienā, 27.jūlijā, Lejasciema estrādē organizēja “Pincikāju” festivālu. Vienā reizē es sarunāju draudzeni, lai aizved mani pie Gunta. Paņēmu suvenīru, ziedus. Aizbraucu, sveicu, viņš bija priecīgs. Tā mēs iepazināmies. Es izstāstīju viņam, kur mēs dzīvojam, un viņš ar sievu un meitu atbrauca pie mums ciemos, un tā sākās draudzība. Viņš bija ļoti atvērts un draudzīgs. Vēl joprojām nevaru to pieņemt, ka viņa vairs nav. Tik ātri un pēkšņi tas notika. Viņa sieva Elita atdeva mums šos zirga ratus kā piemiņu no Gunta. Es biju tik laimīga, ka mums atdeva šos ratus!” saka Valentīna.
Pie mājas vienos ziedos vasarā ir ne tikai šie rati, arī galds ir vienos ziedos. Katru dienu Valentīna rīta kafiju bauda tieši pie šī galda. Tas ir viņas mirklis dienas cēlienā. Tā viņa sevi lutina. Pavasaros, kad zied ābeles, Valentīna un Kārlis zem tām novieto galdiņu un krēslu, lai vakaros zem baltajiem ābeļziediem baudītu vīnu.
Valentīna ir ļoti liela ziedu mīļotāja. “Man visi ziedi patīk, bet rozes tomēr – visvairāk. Lejasciemā ir puķu bode. Kādā reizē es jautāju: kur jūs liekat to, ko neiztirgojat? Atbildēja – met ārā, un tad es teicu, lai dod man. To, ko neizpērk bodē, atdod man, es tik lieku zemē, un zied gadiem,” smaida Valentīna.
Viņas dārzā zied arī saulespuķes. Tās iesētas kā morāls atbalsts Ukrainai. “Ukrainai par godu! Kopš sākās karš, sēju saulespuķes,” saka Valentīna. Turpat netālu zied atraitnītes. Tās priecē visu vasaru. Pamatīgi sakuplojušas samtenes. Arī par tām Valentīnai liels prieks, jo samteņu lielie krūmi saauguši no vienas pašas sēkliņas. “Vakaros te tā smaržo!” priecājas Valentīna.
Gribējās lauku māju
Valentīnas dzimtā puse ir Preiļu rajons. “Beidzu vidusskolu, un tad Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā mani norīkoja uz Lejasciema kultūras namu. Janvārī atnācu, Kārlis sāka pievērst man uzmanību. Viņš gāja deju kolektīvā un ļoti skaisti dejoja. Es arī esmu dejotāja, un ar to viņš mani arī paņēma. Novembrī jau bija kāzas. Tas bija 1972.gads. Mums bija trīsistabu dzīvoklis Lejasciemā. Tas bija tā kā cietumā. Gribējās lauku māju. Un mēs arī bijām nopirkuši savu lauku māju. To sāka jau arī remontēt, bet tad nomira vīra brālis, kas dzīvoja šajā mājā, un māja palika tukša. Savukārt kad vēl vecākais vīra brālis bija dzīvs, viņš gribēja, lai šajā mājā saimnieko Kārlis, jo viņš zināja, ka mēs saglabāsim šo māju. Ilgi spriedām un pārdevām to savu lauku māju, un atnācām uz šejieni. Tas bija Ziemassvētku laiks. Kādreiz mums bija divas govis, divi teļi, četras cūkas, pieci suņi, astoņi kaķi. Tā mēs te sākām saimniekot. Bija liela saimniecība, mēs bijām jauni. Bet tas jau pirms 30 gadiem. Mūsu abi dēli, pabeidzot vidusskolu, aizgāja uz Rīgu. Abi ir juristi. Tagad esam te palikuši divatā,” stāsta Valentīna.
Valentīnas un Kārļa vecākajam dēlam Aigaram ar sievu Eviku (Evika Siliņa, tagadējā labklājības ministre -red.) ir trīs bērni: meita Evelīna un puikas Matīss un Kristers. Abi spēlē futbolu. Jaunākajam dēlam Kasparam ar sievu Natāliju ir dēls Dāvids. “Viņi visa ģimene skrituļo. Piedalās sacensībās gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Lērums medaļu sapelnīts! Dēla Aigara puikas arī brauc pa pasauli un spēlē futbolu,” stāsta Valentīna.
Laiks skrien pārāk ātri
Lai gan gadu ir daudz, Valentīna un Kārlis visu laiku rosās. Mājas plašā apkārtne ir glīti sakopta, zālājs nopļauts, dārzs izravēts, pagrabā plauktā kārtojas ievārījumu un skābētu gurķu burkas.
“Kamēr vēl kusties, tikmēr jādara. Kad jaunatne te vēl dzīvoja, tad bija dzīvība. Bet tādēļ jau vien jāpļauj, lai mazbērni var te futbolu spēlēt. Viss jau ir labi, tikai laiks skrien pārāk ātri. Un, kad savs laiks paiet, ar to ir jāsamierinās. Jaunāks nepaliksi. Ka tik var staigāt un kustēties!” saka Kārlis.
Savukārt Valentīna apbrīno sava dzīvesbiedra enerģiju un spēku. “Viņš var iet un iet! Un viņam ir tik daudz spēka! Es esmu tā, kurai parasti ir ašās idejas, ko un kā te vajag. Piemēram, lapene. Izdomāju, ka mums to vajag, un vīrs uzbūvēja. Arī pirti viņš saviem spēkiem uzcēla,” stāsta Valentīna un joprojām brīnās, kā viņš viens pats spēja tikt galā ar smagajiem baļķiem. “Pēc tam Edgars Rags, kurš mums kaimiņos dzīvo, nāca palīgā pie pirts iekšdarbiem,” stāsta Valentīna. “Visu te paši saviem spēkiem ierīkojām. Kokus stādījām, ābeles. Darba ir daudz. Sausumā visu laistījām. Visu dienu ir ko rosīties. Un vakarā vairs neko arī negribas. Nekur negribas ne iet, ne braukt. Izeju ārā, pasēžu, pastaigāju.”
Lai arī “Ceriņu” mājās pavadīti vairāki gadu desmiti, Valentīnas sirds pieder Latgalei. Viņa lepojas, ka ir Latgales meitene. Katru reizi, runājot par dzimto pusi, viņu pārņem sāpīga smeldze. “Sirds ir tur, un neko tur nevar izdarīt. Dzimto vietu nevar izraut no sirds. Sapņos redzu to vietu. Reizēm kaut kur braucot un ieraugot līdzīgu panorāmu, kas atgādina dzimto vietu, sirds aizžņaudzas,” saka Valentīna.
