Diāna Černe ir dziedātāja, rīdziniece, pirms četriem gadiem viņa atgriezās no Vācijas, pameta solo karjeru populārajā balles orķestrī “Chris Genteman Group” un turnejas pa pasauli nomainīja ar dzīvi Lejasciemā. Toreiz viņa izdeva savu pirmo grāmatu “99 tīras domas, kuras izmainīja manu dzīvi”, kā arī ierakstīja studijas albumu ar savām dziesmām “Ieraugi pats sevi”.
Četrus gadus Diāna nav aktīvi koncertējusi, šoruden viņas pirmais koncerts, kurā viņa izpildīs savas dziesmas, notiks sestdien Stāmerienas pilī.
– Man vienmēr ir jautājums, kā cilvēks var tik ļoti krasi izmainīt dzīvi?
– Es tiešām nezinu, vienkārši eju tur, kur man sirds liek iet. 10 gadus biju nodzīvojusi Vācijā, dziedājusi ļoti atzītā orķestrī “Chris Genteman Group”, tas ir brīnišķīgs kolektīvs, augstākā līmeņa uzstāšanās. Mēs dziedājām opernamos Šveicē, Austrijā, Vācijā, Luksemburgā un Lihtenšteinā, un citur Eiropā, un arī ārpus tās. Man bija ļoti labi atalgots darbs, lieliski kolēģi, bet sapņos es redzēju, ka tērēju savu laiku, tur esot, un atkārtoti man rādījās tādi sapņi. Sākumā domāju – nevar tā būt, esmu tur, kur man patīk. Vienīgais, kas man jau bija apnicis, – dziedāt tās populārās dziesmas, pārveidotas balles deju ritmos. Pārsvarā tie bija dažādi lieli pasākumi, kur savācās prominenti cilvēki, politiķi, sportisti, piemēram, ar mērķi ziedot labdarībai. Vāca naudu dažādiem fondiem, lai palīdzētu slimiem bērniem vai, piemēram, Pārkinsona slimniekiem. Parasti notika lielās pilsētās, cilvēki sanāca kopā, lai pavadītu vakaru kopā, klausītos gan opermūziku, gan balles deju mūziku, visi bija garās kleitās, smokingos. Man it kā ļoti patika tā vide, bet kaut kas iekšēji tomēr lika braukt mājās. Es jau biju sarakstījusi daudz dziesmu savam albumam latviešu valodā. Atceros, ka teicu tētim, ka pārvācos atpakaļ. Un viņš nesaprata un teica: “Nu ko tu? Tādā līmenī strādāji!” Man bija pat tā, ka es atbraucu uz Latviju, bet tomēr vēlreiz atgriezos Vācijā, jo viņi mani tik viegli neatlaida, es vienkārši raudāju, braucot uz turieni. Tu pat nevari pateikt, kas tie ir par spēkiem, kas tevi tā virza. Tādi paši spēki jau mani arī aizvirzīja uz Vāciju. Es zināju, ka braucu nodarboties ar mūziku, bet man nebija ne jausmas, ko un kā darīt. Bija menedžeris, kas mani gaidīja, lai mēs veidotu grupu, bet beigās ar to menedžeri nekas nesanāca. Un tad es sev toreiz teicu – ja mēneša laikā nedabūšu sev ar mūziku saistītu darbu Vācijā, tad braucu atpakaļ uz Latviju. Bet viss sanāca tā, ka mēneša laikā man gan dzīvoklis atnāca Berlīnes centrā, gan darbs ar mūziku, – viss salikās, un es paliku Vācijā desmit gadus.
– Kur tu mācījies mūziku?
– Man bija ļoti daudz privāto mūzikas nodarbību jau no piecu gadu vecuma. Pasniedzējs pie mums nāca mājās. Vokālo dziedāšanu sāku mācīties, kad man bija 14 gadi. Mana pasniedzēja bija Rudīte Ruško, operdziedātāja, kas tagad jau ir mirusi. Man ļoti paveicās, ka es pie viņas tiku, līdz ar to man tā vokālā skola patiesībā ir operas skola. Biju gadu pie viņas nomācījusies vai divus, kad viņa sacīja: “Diāna, tagad tev ir jāizlemj, kas tu būsi – operdziedātāja vai estrādes dziedātāja!” Biju toreiz sākusi rakstīt dziesmas un tekstus, turklāt pirmie teksti bija angļu valodā, pēc tam tikai latviešu, un, protams, es gribēju dziedāt estrādes mūziku un savas dziesmas..
Mācījos privātskolā “Laisma”, tur apguvu piecas valodas, sesto itāļu valodu vēl papildus mācījos. Man patīk valodas mācīties. Un sanāca tā, ka, pabeidzot skolu, nonācu televīzijas šovā “Talantu aģentūra” TV5, toreiz bija tāds kanāls. Man bija 18 gadi. Iekļuvu finālā, bet bija diezgan nepatīkamas aizkulises visam tam. Pēc tā šova es vairs negribēju ar mūziku nodarboties. Tā bija traumatiska pieredze. Bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Sāku mācīties sabiedriskās attiecības “Turībā”, absolvēju to. Un pirmajā gadā, kad biju novadījusi ļoti lielu starptautisku projektu, pēkšņi sapratu, ka man atkal gribas spēlēt klavieres un dziedāt.
– Kā var ar īstajiem cilvēkiem satikties, ja Vācijā nevienu nepazīst?
– Gatavojos braukt uz Vāciju. Brālis man teica: “Diāna, kur tu tur dzīvosi?” Es viņam: “Nezinu, bet pēc divām dienām lidoju.” Viņš uzrakstīja vienam savam draugam, kuram māsa dzīvo Berlīnē – varbūt pie viņas var palikt? Un viņa mani tiešām sagaidīja lidostā, un tad pirmo laiku pie viņas dzīvoju. Pēc tam mēs atradām man istabiņu. Viņa mani iekārtoja bārā strādāt, lai es iepazītos ar cilvēkiem, lai būtu iespēja vispār pastāstīt, ka meklēju darbu, kas saistīts ar mūziku. Es strādāju, iemācījos vācu valodu. Pirmie vārdi bija alus nosaukumi, kaut kādus kokteiļus taisīt man iemācīja. Tad es domāju: nē, Diāna, ilgi tā nevar turpināties, vai nu atrodi to, ko tu šeit atbrauci darīt, vai nu brauc mājās. Un tā arī notika. Bāra īpašnieks pazina cilvēku, kurš pazina vēl citu, kuram bija restorāns, kurā spēlēja dzīvo mūziku, un mani aizveda iepazīstināt ar viņu. Tās iepazīšanās laikā es stāstu, kāpēc esmu atbraukusi, un blakus sēž krievu izcelsmes kompānija. Un tajā brīdī, kad restorāna īpašnieks bija izgājis, uzreiz krievu izcelsmes vīrietis prasa man, no kurienes esmu. Vācijā vienmēr, ja sieviete ir tādiem smalkākiem sejas vaibstiem, tad visiem ir aizdomas, ka viņa ir no Austrumeiropas. Es viņam atbildu, no kurienes esmu, viņš savukārt, ka dzirdējis, ko es stāstu, un viņam esot paziņa, kuram ir grupa, un viņam vienmēr vajagot jaunus dziedātājus. Mani, protams, interesēja, aizbraucu iepazīties. Viņi mani uzreiz paņēma, un tā mēs sākām braukāt pa visu Eiropu. Pa vidu taisīju savus koncertiņus, biju arī gan blūza grupā, gan džezu dziedāju. Man bija pianists, ar ko mēs divatā koncertējām. Visādos projektos piedalījos, caur to arī sapratu, kas man pašai patīk un kas nepatīk.
– Un kas patīk?
– Es esmu vairāk tāds “dziļais” cilvēks, man patīk dvēseliska mūzika. Protams, tajā laikā vēl cits arī patika, bet šobrīd esmu tāda. Man pašai patīk mūzika ar dziļākiem tekstiem, lai labi var dzirdēt balsi. Lai vari izkrāsot atmosfēru un telpu ar dažādām balss niansēm, kur cilvēkiem vienkārši ir bauda klausīties tajā gan dvēseliski, gan garīgi. Man vienkārši dziesmas nāk. Es jau parasti saku, ka dziesmas nerakstu es, kāds cits to dara caur mani. Apsēžos pie klavierēm, spēlēju, un viss notiek. Es nezinu, kā es māku to izdarīt, bet es jau to mācēju agri. Vispār manā dzimtā ir dziedātāji, mūziķi. No mammas puses visi dziedāja daudzbalsīgi – visa ģimene, līdz ar to mūzika laikam man jau bija iekšā. Protams, vokāls bija jāiemācās, to es mācījos sešus gadus privāti pie Rudītes.
Un tas arī patiesībā bija vissvarīgākais, jo tad, kad es nonācu Vācijā un sāku praktizēt dziedāšanu, tad manām balss saitēm bija, ko turēt. Citreiz dziedāju piecreiz nedēļā no sešiem vakarā līdz pieciem rītā. Ļoti liela slodze bija, un es atceros, ka kaut kādā brīdī arī teicu: stop, es dziedāšu tikai tur, kur gribu. Sapratu, ka vienkārši tīri fiziski resursa ir tik, cik ir. Man ir bijušas situācijas, kad es vienkārši nezinu, kā es vispār nodziedāju. Tas ir tikai pateicoties tai skolai, ko es apguvu pie Rudītes. Tehnika bija ļoti svarīga.
– Sanāk, ka cilvēks, kam ir talanta dzirksts, var arī Eiropā dziedāt?
– Jā, tu brauc nezināmajā, nezini, kas tur būs, bet vienkārši jātic, ka viss būs labi un ka notiks tā, kā ir vislabāk tev. Ja man nebūtu tādas iekšējā ticības, diezin vai būtu aizbraukusi un diezin vai būtu palikusi, un diezin vai tur kaut kas būtu sanācis. Ir daži brīži dzīvē bijuši, kad varbūt ticība sev samazinās, bet man vienmēr ir bijusi iekšēji kaut kāda dzirksts. Un ir svarīgi, ka tev ir līdzās kāds, kurš tev atgādina: paskaties uz sevi, tu taču vari tik daudz! Mamma man bieži vienmēr ir atgādinājusi par to, kas es esmu, tētis – arī. Man ir arī labi bērnības draugi, draudzenes.
– Bet kā tad sākās tavs stāsts Lejasciemā?
– Tas bija negaidīti, jo līdz tam es pat nezināju, kur Lejasciems atrodas. Es jau zināju, ka atgriezīšos Latvijā. Atbraucu un sākās kovids, neko tāpat mūzikā vairs īsti nevarēja darīt. Sākumā nodzīvoju pie brāļa Dzelzavā, biju sapratusi, ka man ļoti gribas pie dabas. Lielā pilsētas dzīve bija nogurdinājusi, tur tāpat nekas nemainās, restorāni, pasākumi, pēc tā visa gribējās mieriņu. Un tā vienreiz brālim joka pēc prasīju, vai tu nezini, kur kādas mājas tirgo. Sapratu, ka vajag tomēr savu vietu un kaut kur pie dabas. Viņš man atsūtīja divas mājas, viena no tām bija Lejasciemā, tā bija pirmā, ko es atbraucu apskatīties. Jā, protams, varēja redzēt, ka tur būs jāiegulda darbs un līdzekļi, bet tā cena bija tik pievilcīga uz Vācijas fona!
– Kovida laikā 2020.gadā izdevi savu gan pirmo albumu, gan pirmo grāmatu – “99 tīras domas, kuras izmainīja manu dzīvi”. Tā grāmatiņa ir tavas atziņas?
– Tā varētu teikt, bet man nebija paredzēts izdot grāmatu. Tās atziņas bija paredzētas man, saklausītas informatīvajā telpā, lai es pati saprastu, kas ir svarīgi, tas viss bija sarakstīts manā kladītē. Tad pēkšņi vienu rītu pamodos un man ienāk prātā doma, ka tas ir tik vērtīgi, ka arī citiem jāizlasa, jāizdod grāmata, bet man nebija ne jausmas, kā es to izdarīšu. Nekad grāmatas neesmu izdevusi, un tas man bija pilnīgi jauns lauciņš. Tomēr viss notika bez kaut kādas mazākās aizķeršanās. Tā grāmata tapa vienkārši un ir arī ļoti veiksmīga, jo šogad jau bija atkārtotais metiens. Visos grāmatu veikalos joprojām nopērkama.
– Kā tev, rīdziniecei, iet ar lauku dzīvi?
– Sākumā biju entuziasma pilna, domāju – būs jauna pieredze. Izgāju permakultūras kursus tāpēc, ka es sapratu, ka neesmu ravētāja. Liela siltumnīca man bija ar tomātiem, gurķiem, bet otrajā gadā sapratu, ka tomātu un gurķu dēļ netieku prom no mājas. Man ir vienkārši tomāti un gurķi un nekas cits, tad es izdarīju izvēli par labu kaut kam citam un atteicos no tomātiem un gurķiem. Es teicu mammai, ka no viņas paņemšu tad, kad man vajadzēs. Līdz ar to šobrīd ir tā, ka es to lauku dzīves idilli esmu izmēģinājusi. Īstenībā jau nebija arī ko citu darīt kovida laikā, kā tikai savā mājā rušināties. Kad varēja kaut kur braukt un kaut ko darīt, es arī sāku, jo es arī nevaru būt vienā vietā ilgi, vajag kustību. To esmu īpaši sapratusi, kopš esmu Lejasciemā. Lauki ir iedvesmojoši, bet tie arī drusku nomāc, – tas arī ir fakts, vajag līdzsvaru. Šeit es gūstu iedvesmu savām dziesmām, jo tās visas es esmu sarakstījusi, būdama pie dabas.
– Bet vai ar mūziku var nopelnīt naudu?
– Latvijā es domāju, ka nav vienkārši, Vācijā tā bija cita lieta. Ir jāzina, pirmkārt, cik daudz tu gribi nopelnīt, kāpēc tev to vajag, vai tu ar mūziku nodarbojies nopelnīšanas dēļ. Es zinu daudzus māksliniekus, kas vienkārši tikai “bliež”, lai nopelnītu. Man mūzika tomēr ir, lai es šo procesu izbaudītu un gūtu gandarījumu. Un es cenšos vienmēr līdzsvarot tad, kad aiziet jau par tālu pārstrādāšanās, – to es sapratu Vācijā. Tāpēc man ir arī nekustamie īpašumi, kas man nes ienākumus, un nevaru teikt, ka šobrīd visa mana peļņa ir tikai no mūzikas, ir arī citi avoti. Un tāpēc es arī varu atļauties laikam muzicēt tā, kā grib mana dvēsele, jo, ja man tiešām būtu tā, ka man jāmaksā visi rēķini no tā, ko nopelnu ar mūziku, man būtu jādzied viss pēc kārtas un jāiet visur, kur aicina. Man ir svarīgi pašai justies labi tajā, ko es daru.
– Kā tu jūties pirms solo koncerta, jo četrus gadus neesi koncertējusi?
– Godīgi? Es jutos tā, ka gribu atpūsties, intensīvs laiks tagad ir. Ir jāgatavojas un jātrenējas – citādi nevar, bet ir mazāk tādas kustēšanās no vienas vietas uz otru, vairāk dzīve pa mājām. Koncertā būs manas dziesmas, būs kaverversijas, būs gan akustiskās dziesmas, gan ar pilno pavadījumu. Tādas dvēseli aizkustinošas dziesmas, piepildītas ar pozitīvo enerģiju. Koncerts būs tāds, kāda esmu es pati! Pavadīs mani lejasciemiešu grupa “Deep Silence”, būs vēl arī piesaistīts Mārtiņš Roziņš. Viņš ir multitalants – es viņu tā saucu, viņš brīnišķīgi spēlē saksofonu, kontrabasu, klavieres un ģitāru, ir no Valmieras.
– Kā tev pašai ar mīlestību, vai tev ir kāds cilvēks, tu taču esi skaista, iekārojama?
– To jau laikam cilvēki no malas vairāk redz, bet es jūtos īpaši skaisti, kad dziedu savas dziesmas, jo man ir tāda sajūta, ka varu parādīt to skaistumu, kas manī ir iekšā, ko varbūt ar aci neredz uzreiz. Man pats svarīgākais šobrīd primāri mīlēt pašai sevi. Un es šobrīd arī jūtos tā, ka visa uzmanība ir pašai uz sevi un šo koncertu, jo vienkārši citādāk nevar.
– Plānos ir vēl citi koncerti?
– Šis ir tikai pirmais Latvijā tāpēc, ka es jūtos gatava dziedāt savas dziesmas. Šis solo koncerts būs tāds kā skaists starts, bet es jau zinu, kādu programmu vēlos radīt. Īpaši tagad, rudenī, manas dvēseliskās akustiskās dziesmas brīnišķīgi iederas. Es jau pati arī esmu rudens cilvēks – man dzimšanas diena ir oktobrī. Tas ir tāds klusais laiks, kad cilvēks ieiet jau sevī un varbūt kaut ko tur papēta vairāk, ierauga un atpazīst.
