Jūnijs ir lejasciemietes Gunas Jundzes visgaidītākais mēnesis, jo tad viņas dārzā uzzied vislolotākās puķes – mīkstākas par spilvenu, gaistošākas par sapni. Tas ir burvības mirklis, kad saplaukst balti, rozā, dzelteni, sārti visu nokrāsu kamolīši. Tautā tos sauc par pujenēm, bet botānikā šie augi zināmi kā vienīgie peoniju dzimtas pārstāvji. Lai arī peonija nav latviska puķe, tā dobes Latvijā rotā kopš 19.gadsimta. Zināms, ka jau muižās peonijas ir bijušas iecienītas un plaši stādītas.
Kad Gunas dārzā saplaukst neskaitāmu šķirņu peonijas, viņa jūtas kā baronese. Tas ir skaistuma baudīšanas laiks. Bet līdz tam viņa izmisīgi šovasar ir skraidījusi pa dārzu ar lejkannu, jo sausuma dēļ ziedu atvēršanās kavējās. Baidījusies arī, vai nekaitēs salnas, pēc tam – maijvaboles. Bet nu, kā saka Guna, jātver mirklis. Peonija ir tāda puķe, kura uzzied un trīs dienu laikā “izcepas”, nobirdinot zemē savu ziedlapiņu asara. Lai kā gribētu šo skaistumu sargāt, pulkstenis tikšķ nepielūdzami.
“Dzirkstele” Gunas dārzā viesojās brīdī, kad ziedēšana notika pilnā sparā. Saimniece zina katrai šķirnei “vārdu un uzvārdu”, tomēr laikrakstam viņa necentās tos citēt. Teica: “Vai vajag?” Viņa aicināja vienkārši apbrīnojot un samīļot katru ziedu ar acīm vien. Tomēr uz vienu šķirni gan norādīja. Kad sākumā draugiem un paziņām esot lielījusies, ka iegādājusies ‘Mersedesu’ un tas stāv zem guļamistabas loga, viņi jautājuši: “Vai tiešām?” Tikai pēc tam Guna paskaidrojusi, ka tā ir peoniju šķirne, kas patiešām aug dobē zem Gunas guļamistabas loga.
Peoniju daiļuma apburta – tāda ir Guna. Viņa atminējās, ka viss sācies pirms gadiem piecpadsmit, ieraugot kādai gulbenietei rokās peonijas neparasti košā fuksiju krāsā. Tomēr klāt nav gājusi, nav iztaujājusi nepazīstamo kundzi. Sākusi pati interesēties, meklēt. Tā pamazām Gunas privātā peoniju kolekcija kļuva arvien plašāka. Grūti pat pateikt, cik naudas ir ieguldīts šajā vaļaspriekā. Guna neskaita. Taču peonijas fuksiju krāsā viņa joprojām nav atradusi, un tas ir dzinulis. Viņa turpina meklēt. Visbiežāk ar interneta starpniecību. “Pusi nakts esmu būrusies pa internetu, tēju malkodama,” Guna teica. Bet gadoties kādu šķirni iegādāties tepat, Lejasciema veikalā. “Reiz nopirku, kur par puķi teikts tikai tas, ka tā ir rozā krāsā. Bet cik skaista tā uzziedēja manā dārzā! Ar stingrām, krokainām ziedlapiņām!” sajūsmu neslēpa Guna.
Viņa atzinās, ka meklēšanas process ir azartisks. Vienam otram viņa esot šo azartu pielipinājusi. Vislielākais prieks par to, ka par peoniju mīļotājām ir kļuvušas arī Gunas četras mazmeitas – Grēta, Evita, Agnese un Alma, kuru vecuma diapazons ir no 2 līdz 10 gadiem.
“Re, maigi porcelāna rozā pujenes – tā ir mana vājība!” rādīja Guna. Viņasprāt, katrs zieds atšķiras. Katras šķirnes peonija smaržo citādāk, un ne vienmēr tas ir dievīgs aromāts. “Ir tāda šķirne, kura smaržo pēc vecas gaļas. Vai arī smarža vispār nav uztverama,” komentēja dārza saimniece.
Guna ir sajūsmā par savām baltajām peonijām, kuras ir atšķirīgas gan pēc ziedlapiņu formas un faktūras, gan pēc nokrāsas, gan pēc “šleipes” jeb “pēcgaršas”. Savas peonijas viņa uzskata par muzikāliem augiem. Katram ziedam ir savs tonis, sava nots gammā. Gunas uzskats – fotogrāfijās šo skaistumu visā pilnībā nevar ietvert un nodot skatītājam. Ziedi ir jāredz dzīvajā izpildījumā un jāiemūžina savā emocionālajā atmiņā. Gunai peoniju ziedēšanas laikā katrs rīts sākas ar apgaitu dārzā. “Katru ziedu apbrīnoju un domās sabučoju. Es sarunājos ar savām pujenēm. Viņas priekam ir domātas,” viņa teica.
