Lejasciemietis Uno Anže ir saņēmis meža nozares gada balvu “Zelta čiekurs 2024”. Balvas tika pasniegtas piecās nominācijās. Uno saņēma balvu nominācijā “Par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu”, kas ir Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotā konkursa “Sakoptākais mežs 2024” rezultāts.
U.Anže saimnieko Lejasciema pagasta Mālmuižas pusē savā īpašumā “Kraujiņas”. Laikrakstam “Dzirkstele” viņš piekrita atklāt savu redzējumu par mežu apsaimniekošanu ilgtermiņā, kur svaru kausos liekamā peļņa pagaidām krietni zaudē ieguldījumiem.
– Kā gulbenietis nonāca dziļā mežā?
– 1973.gadā, kad vēl biju pavisam mazs, mans tēvs tur sāka braukt uz medībām. Šad un tad mani tur ņēma līdzi palīgā pastrādāt un iestādīt kādu kociņu vai pazāģēt malku, kur zāģi mēs ņēmām no cilvēka, kura māju galu galā iegādājāmies. Tas notika 1986.gadā, kad, būdams armijā, no tēva saņēmu vēstuli, ka tur pārdod vienu īpašumu. Tolaik mani vecāki audzēja puķes un Gulbenē ar to zemi tā bija, kā bija, un pārsvarā šis pirkums bija paredzēts puķu dobēm. Tolaik man likās, ka tā ir sratēģiska kļūda – tomēr 36 kilometri, bet šodien saprotu, ka tā bija pareiza kļūda. Pēc pusotra gada no vecāku mājas pārvācos uz dzīvokli, jo katram jādzīvo sava dzīve un tieši tā, kā pats gribi. Līdztekus toreizējam darbam “Lattelekom” sākām iekopt arī Lejasciema mājvietu, un man piedāvāja 17 hektārus blakus esošās zemes, kas principā bija vieni krūmi. Pietika jau ar esošo, un šim pirkumam es iekšēji pretojos, bet tagad es esmu pateicīgs lejasciemietei Gunai Švikai, kas pierunāja mani to iegādāties. Četri mēneši darbā Vācijā pie zemnieka, guļot zem traktora un vēl ar vārdnīcu rokās, jo vairāk par “hände hoch“ (rokas augšā – vācu val.) es tolaik nezināju, atmaksājās gan finansiāli, gan valodas apguves jomā. Man jau vienmēr gribas to “galvu iebāzt krāsnī”, bet es sapratu, ka to esmu izdarījis jau sen.
– Kas tu esi pēc izglītības, ja gulēji zem traktora?
– Grūti pateikt. Gulbenes vidusskola un trīsarpus kursi “agronomos” Jelgavā. Tad nezinu, kas man “iekoda”, un sapratu, ka man pietiek.
Tolaik jau bija moderni mācības pabeigt neklātienē. Uz vienu sesiju aizbraucu, bet atkalredzēšanās, “viskopmītņu” svētki, un līdz skolai tā arī netiku. Tā arī bija pirmā un pēdējā sesija neklātienē. “Telekoma” laikā vēl Tehniskajā universitātē divās fakultātēs, bet nevar taču visas sestdienas, svētdienas veltīt mācībām. Dzīvē taču ir nopietnākas lietas, kas jāpaspēj. Tā arī turpinājās meža gaitas. Vēl daži īpašumi, tā teikt, ne speciāli, bet laimīgas sagadīšanās pēc. Vienu gan nopirku tāpēc, ka tur bija kolosālas baraviku vietas! Tā arī saucu – par baraviku gabalu. Pēdējais no tiem – pirms kādiem trim gadiem, un tagad kopumā jau apsaimniekoju kādus 115 hektārus. Nu ir apstādīts viss, vēl pēdējais piegājiens 1,8 hektāri, un tad vairs nav kur stādīt. Pēc atzinuma iegūšanas ir apmežota arī nosacīta lauksaimniecības zeme, jo tur nodarboties ar lauksaimniecību nozīmē barot meža zvērus. Tā viss ir attīstījies un aizgājis pats par sevi, un mežu tagad stādām tikai ar LAD (Lauku atbalsta dienests – red.) atbalstu. Ir taču stulbi neņemt naudu, ja tev viņu dod. Bet viņas vienalga nav. Nekad nav. Un tas ir labi, jo, kā viņa ienāk, tā ir jaunas idejas. Es pat nesaprotu, kā esmu pie tās zemes ticis. Pa šiem gadiem meliorācijai grāvjos vien esmu izracis piecarpus kilometrus, plus sakārtoti ceļi, vārdu sakot, viss ir nācis grūti un smagi.
– Vai tiešām strādā viens pats?
– Paldies kovidam. No tā muka daudzi, arī mans dēls, un tagad kaimiņu mājā, kas ir netālu, dzīvo dēls ar ģimeni. Līdz tam jau mitinājāmies kopā, bet atsevišķi tomēr labāk. Tas man palīdz. Vārdā Jānis, bet gribēju arī otru – Emīls. Jo tik jaukus un labsirdīgus nedarbus, kā strādāja Lindgrēnes Emīls, neviens nevar atkārtot. Es ļoti gribēju tieši tādu puiku! Neskatoties uz to, ka visu darām paši, rīkojam arī talkas. Kas tik nav palīdzējis mums mežu stādīt! Pateicoties manam brālim, pat aktieri ar lielo burtu. Ar stādiem rokā tur ir apgrozījušies ellīgi daudz ļaužu. Mēs pat jaunaudzēm esam devuši to pazīstamo cilvēku vārdus, kas piedalījušies talkā. Tā nu pa visiem mēs katru gadu iestādām ap 20-30 tūkstošiem koku. Un, ja tā labi padomā, tad tas ir liels skaitlis un strādāts tomēr ir daudz.
– Kā tu nokļuvi šajā konkursā?
– Gandrīz vai piespiedu kārtā. Neesmu pieteicies, jo neuzskatu, ka esmu paveicis ko dižu. Tā taču strādā visi, kas ņemas ar mežu. Mani pielauza meža konsultāciju centra darbiniece no Madonas. Teikšu godīgi, lauzos ilgi, bet atkal sakritība. Pie manis tika rīkots viens seminārs. Mežā dzīvojot, man jau patīk, ka sabrauc ļaudis, un, ja viņi visi domā vienādā virzienā un nav ļauni, un rada manī emocionālu pacēlumu, tad es tai afekta stāvoklī arī piekritu. Mani vienkārši pieteica, un tad jau atteikties bija kauns. Pieteicās divdesmit. Tad atsijāja desmit, un tad ieradās komisija, kas bija jāvadā pa visu teritoriju, viss jārāda un jāstāsta. Nobijies biju ne pa jokam, bet nu darīju, ko varēju. Mani slavēja, ka es esmu ellīgi gatavojies, bet lieku roku uz sirds – speciāli pilnīgi neko. Vienkārši ikdienā tā tur ir. Vērtēja jau viņi pilnīgi visu, pat torni kalna galā, kas gan tur atradās tāpēc, ka bija salūzusi mežizstrādes tehnika, bet, neskatoties uz manu lielo muldēšanu, to es viņiem nepateicu. Tad palika vairs tikai trijnieks, un es jau biju Rīgā. Tas, ka esmu laureāts, gan nāca klajā tikai uz skatuves apbalvošanas ceremonijas laikā. Godīgi sakot, man bija tādas mazas aizdomas, ka vajadzētu vinnēt, bet skatuvisko mandrāžu jau tas nemazināja.
– Vai biji nobijies?
– Nevaru noliegt. Es jau tur aizbraucu kā baltais zvirbulis. Tad, kad ieraudzīju, kāda tur ir publika, tad tā dīvaini bija. Tur bija meža nozares “dižkoki“, es tur kā blīgzna vai kārkls un arī bebra pusapgrauzts. Bet tad, kad ar mani sāka runāt kā ar līdzvērtīgu un nosēdināja pie viena galda ar cilvēku, pie kura esmu bijis uz semināriem, kurš saņem mūža ieguldījuma balvu, un viņš mani atcerējās, tad tā kā nedaudz vieglāk palika. Vēl bija viens otrs pazīstams, un tad, kad šito visu saliek kopā, tad saproti, ka savējie jau vien te ir. Tad jau man bija vienalga, uzvarēšu vai ne. Man pietika jau ar to, ka man ir dota iespēja te atrasties. Tomēr tam visam ir arī blaknes. Tas, ka tevi šitā ceļ gaismā, nes līdzi arī tādu uzspiestu atbildību, ka sliktāk strādāt tagad nedrīkst. Kāds noteikti tevi vēros, un, nedod dievs, man tagad mežā izkritīs konfekšu papīrs no kabatas. Jo, ja jau ir tādi, kas ceļ gaismā, tad ir arī tādi, kas gatavi aprakt. Es pie sevis tā domāju – kur man tā saistība ar to dabu? Laikam jau pie tā vainīga mana bioloģijas skolotāja Līvija Liepa. Viņa tā mācēja stāstīt un aizraut, ka tas kaut kur zemapziņā iesēžas. Viņas rīkotie pārgājieni gar Liedes upi kopā ar skolotāju Gaidi Eglīti, papildu mācības, lai stātos Jelgavā, un tas viss ir izvērties par darbošanos meža nozarē. Vai tas nākotnē nesīs augļus, tad redzēs. Izdzīvo jau visi. Galvenais, cik augstu katrs grib pacelt savu prasību latiņu, bet pēc būtības savas vajadzības mēs nosakām paši, un tā arī lai paliek.
