Nedēļas nogalē svinēsim Lieldienas, kas ir pavasara saulgriežu svētki. Lieldienu svinēšana galvenokārt asociējas ar vienu no Lieldienu simboliem – olu. Uz daukstēnietes Jolantas Kuprovskas ģimenes svētku galda ir tikai pašu audzēto vistu dētās olas – raibas jo raibas! “Turam vistas, jo esam sapratuši, ka mājas vistu olas ir daudz veselīgākas, labākas un vērtīgākas nekā veikalā nopērkamās,” saka Jolanta.
Kad “Dzirkstele” ierodas ciemos, var dzirdēt, ka pagalmā kladzina vistu saime. Putnu pulks ir liels – 40 vistas un 4 gaiļi. Bez vistām un gaiļiem ir pudeļpīles, tītari un arī parastās pīles. Putnu pulkā palikusi tikai viena cekulainā vistiņa. “Bija vairākas, bet ir jau mums “palīgi” – vanagi, lapsas, kas pastrādā,” stāsta Jolanta. Lapsas nekautrējas nākt pagalmā. “Pagājušajā gadā žogam izkasīja caurumu, un viena pīle bija aiznesta,” atminas Jolanta. Vēl kādā reizē čakli pastrādāja arī cauna. “Tas bija pirms pieciem gadiem – atnācām no rīta, un visi putni rindā gulēja nokosti un atstāti. Tad es nodomāju, ka varbūt arī vairs nevajag turēt putnus, bet sapratu, ka tomēr vajag, jo sava ola ir sava ola,” stāsta Jolanta.
Tagad uz nožogojuma, kur dzīvojas putnu saime, vizuļo sakārti kompaktdiski, lai pasargātu putnus no vanagu nagiem. Šī metode strādā. “Tā kā te ir daudz graudu, tad arī zvirbuļu daudz, līdz ar to arī zvirbuļu vanags ir te, bet es to neaiztieku – lai jau ir, lai padzenā zvirbuļus,” saka Jolanta.
Sapnis par fazāniem
Par vistām Jolantas ģimene rūpējas jau aptuveni desmit gadus, savukārt pie pudeļpīlēm tikusi, pateicoties brālim. “Viņš atveda man divas pudeļpīles ar domu, ka tās jālaiž kartupeļu laukā, jo pudeļpīles apēd visas Kolorādo vaboles un tad tās nav jālasa pašam. Neesmu gan to izmēģinājusi, bet vajadzētu – varbūt arī ēd tās vaboles. Pudeļpīles labi dēj olas, pašas perē, bet kartupeļu laukā nav laistas, jo tad vajag kaut kādu iežogojumu laukam,” prāto Jolanta. Pīļu olām ir zilgana čaumalas nokrāsa. Garšas ziņā no vistu olām tās neatšķiras. “Esmu lasījusi, ka pudeļpīļu olas ļoti labi puto, īpaši tās der kūku cepšanā. Labāk putojas un ir dzeltenākas,” saka Jolanta.
Viņa nopirkusi arī desmit baltās vistiņas, kuras skaitās dējējvistas. “Kad pirkām, tās bija tādas kā samocītas, bet tagad katru dienu mums ir desmit baltas olas. Tās skaitās labākās dējējvistas. Lieldienās olas ar baltu čaumalu visskaistāk var arī nokrāsot,” stāsta Jolanta.
Jolanta putnus pavairo arī mājas apstākļos, izmantojot inkubatoru. Ar tā palīdzību pagājušajā gadā viņa veiksmīgi tika gan pie vistām, gan pīlēm. “Ļoti labi cāļus izperina pudeļpīles, jo tās ļoti veiksmīgi sēž līdz pat pēdējai olai. Savukārt vistas palikušas slinkas: izperina vienu cāli un jau nost no olām. Un ar vienu cāli arī staigā,” stāsta Jolanta.
Darba pie putnu saimes pietiek – gan no rīta, gan vakarā jāpabaro, jārūpējas, lai ir svaigs dzeramais ūdens. Šajos darbos Jolantai labprāt palīdz arī meita Marta.
Jolantai ir sapnis par fazāniem. Viņa jau ir aizrunājusi fazānu olas, un ar inkubatora palīdzību viņa centīsies tikt pie cālēniem. “Patīk man arī tītari, bet ar tiem ir diezgan grūti. Tītarēniem vajag sausumu, speciālu pieeju. Pagājušajā gadā izšķīlās tikai trīs, tad tītaru mamma ar saviem trim bērniņiem arī ņēmās un čubinājās,” stāsta Jolanta.
Olas krāso tikai ar dabas materiāliem
Savu putnu dētās olas Jolantas ģimenei ir visu gadu. Ziemā – mazāk, bet, tiklīdz iestājas siltāks laiks, vistas un pīles dēj jo īpaši čakli. “Siltajā laikā katru dienu izdēj 30 līdz 35 olas,” saka Jolanta, kura tās dāsni izdala radiem un draugiem.
Uz Lieldienām, kas ir viņu ģimenē iecienīti svētki, tiek krāsotas aptuveni 50 olas, lai pietiek visiem izbaudīt Lieldienu svētku priekus. Olu krāsošanā viņi izvēlas tikai dabiskos materiālus. Jolantas meita Marta atzīst, ka olu krāsošana ar dabas materiāliem ir aizraujošs veids, kā radoši darboties, lai iegūtu raibas Lieldienu olas, jo tikai pēc izcelšanas no novārījuma ir skaidrs, kā ir nokrāsojusies olas čaumala.
“Salasām dažādus zaļumus, lapiņas, putraimus, rīsus un tad katru oliņu apmīļojam, katru ieliekam drēbītē un satinam, un liekam katlā, kur ir sīpolu mizas, kas visu gadu ir krātas. Es pati pēdējā laikā vairs neiesaistos olu krāsošanā. Salieku tās un saku: tā bļoda ar olām ir jānokrāso,” smaida Jolanta.
Marta piebilst, ka čaklākie olu krāsotāji patiesībā ir visi. “Atbrauc vēl arī radinieki, un tie arī palīdz,” saka Marta.
Lielā daļā ģimeņu, arī Jolantas, Lieldienu rīts sākas tieši ar olu meklēšanu. Tās ir paslēptas pagalmā. “Mums ir tradīcija: kurš pirmais mostas, tas ar groziņu jau dodas meklēt olas, un rezultātā, kurš vairāk sameklēs,” stāsta Jolanta.
Protams, svarīgas ir olu kaujas, kas ir viena no populārākajām Lieldienu tradīcijām. “Dažreiz, ja ņem tītaru olas, tās ir ar stiprāku čaumalu, un nokrāsojot tās nemaz nevar atšķirt no citām, līdz ar to olu kaujās var visus uzvarēt,” stāsta Marta.
Viņiem pagalmā ir arī pašiem savas šūpoles. Ticējums vēsta: ja Lieldienās šūpojas, tad nekož odi. Lai arī Lieldienās čakli šūpojas, Marta ir pārliecinājusies un smaidot saka: “Odi kož tāpat.”
– Inita Savicka
