“Mani skaistulīši: Mollija, Jusis, Grieta, Sīkā!” tā par saviem četriem kaķiem, kuriem devusi mājas un savu sirds siltumu, saka liteniete Aija Mičule-Ejuba. Katram no šiem dzīvniekiem ir savs stāsts, kurš sākotnēji ir bijis skaudrs, bet, pateicoties Aijas mīlestības dāsnumam, pārtapis par skaistu, sirsnīgu un iedvesmojošu.
Aijai nav pieņemami, ka ir cilvēki, kas savus kaķus izmet no mašīnām ceļa malā. Tā ir bezatbildība un necieņa pret dzīvu būtni, un tas Aijai sāp. Viņa uzskata, ka neviens mājdzīvnieks nav rotaļlieta, kuru var izmest uz ielas, kad tas ir apnicis.
Uzņemoties rūpes par četrkājainajiem draugiem, kuri citiem ir bijuši nevajadzīgi, Aija ir pārliecinājusies par unikālo saikni starp cilvēku un dzīvnieku. Tās pamatā ir uzticība un nesavtīga mīlestība no abām pusēm. Vientulības sajūta izgaist. Savukārt kaķa murrāšana ir nomierinoša, un to pat dēvē par tādu kā harmonisku dziedināšanu, bet pieglaužoties kaķis sniedz mierinājumu un labsajūtu.
Tagad dzīvo kā paradīzē
“Gandrīz visi mani kaķi ir izglābti.
Es strādāju valsts sociālās aprūpes centrā Litenē. Un tur bieži ir gadījumi, kad cilvēki, kas grib atbrīvoties no dzīvnieka, tur viņus izmet. Nu kā gan lai par viņiem nerūpējas! Ir bijuši gadījumi, kad izmestajām kaķenītēm tur piedzimst kaķēni, un no šiem kaķēniem paņēmu savu Molliju. Tas bija pirms aptuveni trim gadiem. Pagāja neliels laiciņš, un no šī paša metiena paņēmu vēl vienu kaķīti. Nosaucu par Jusi. Jauks kaķītis. Un vēl viena kaķenīte man ir Mollijas meita, vārdā Sīkā. Tiklīdz Sīkā dzird, ka par viņu runā, kustina ausis un klausās. Molliju vēl nebiju paspējusi sterilizēt, viņai piedzima kaķēni. Viens palika pie manis, bet par pārējiem rūpes uzņēmās mana māsa. Pārējās kaķenītes man ir sterilizētas. Kad skatos, cik daudz ir pamestu dzīvnieku, tas ir tik cietsirdīgi – sirds sāp! Bet uzskatu, ka manējie tiešām dzīvo kā paradīzē,” stāsta Aija.
Bet pirms šiem trim kaķiem Aija jau bija devusi mājas raibai kaķenītei, vārdā Grieta.
“Man visu laiku ir bijis sapnis par kaķu šķirni meinkūns – tie ir liela auguma kaķi, kuriem ausu galus rotā tādi kā spalvu pušķīši. Arī darbā kolēģiem biju stāstījusi, ka vēlos šādas šķirnes kaķi. Kādā dienā kolēģe saka, ka Staru pusē kāds onkulis par šokolādi atdodot šādas šķirnes kaķi. Nopirku cienastu un ar dēlu devos pie šī onkuļa. Biju paņēmusi līdzi arī kasti kaķim, kurā to ielikt. Onkulis kasti paņēma un aizgāja. Gaidām, gaidām, bet viņš nenāk. Devāmies ar dēlu skatīties. Pieejot pie mājas, dzirdam troksni – brīkšķ un brākšķ. Nevaram saprast, ko viņš tur dara. Beigās onkulis kaķi bija noķēris un atnesa mums. Es skatos un redzu, ka tā ir maza, pārbijusies kaķenīte. Pētu, ir vai nav meinkūns. Protams, ka nav. Bet, lai arī nebija meinkūns, protams, paņēmu. Tagad viņa ir pie manis piecus, sešus gadus. Vīrs joprojām joko, ka tas ir mans meinkūns,” smaidot stāsta Aija.
Kaķi ir brīvdomātāji
Aijai spilgti atmiņā palicis viņas pirmais kaķītis, kurš jau sen kā ir citos medību laukos. Tā bija Siāmas šķirnes jauktenīte, vārdā Sima.
“Savā laikā mums bija ļoti daudz peļu mājās. Domājām, kā lai tās izķer. Un Sima izķēra visas peles! Tik liela medniece! Kad Sima bija jau veca un vairs arī zobiņu nebija, tāpat ķēra peles. Diemžēl svešs suns sakoda Simu un viņa nomira. Saucu arī veterinārārstu, bet neko īsti izdarīt vairs nevarēja,” atminas Aija, kura savas dzīves laikā ir uzņēmusies rūpes par ļoti daudziem kaķiem. Katrs no tiem ir bijis īpašs un mīļš.
“Tā kā es dzīvoju ceļa malā, tad ir bijuši gadījumi, kad kaķi mašīna arī nobrauc. Diemžēl. Bet kaķi jau nevar turēt tikai istabā. Viņam ir jādzīvo ārā. Mani kaķi iet ārā. Kaķis ir brīvdomātājs, tāpēc nevar viņu spundēt tikai istabā. Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā, un mums ir trepītes no lodžijas, lai viņi brīvi var staigāt iekšā un ārā. Ja man būtu privātmāja, tad man būtu nevis četri kaķi, bet vēl vairāk. Bet, tā kā es dzīvoju dzīvoklī, tad ir jāsaprot iespējas un robežas,” saka Aija.
Aija priecājas, ka viņas kaķenītes izceļas ar gudrību. “Virtuvē uz galda var stāvēt lielākais gardums, bet viņas nekad nelien uz galda. Savukārt Jusis, kā jau puika, gan ir citādāks. Tas gan stiepj gardumus prom no galda. Un vēl – ļoti bieži man uz balkona kaķi ir sanesuši nomedītās peles un putnus,” stāsta Aija.
Viņa arī saka, ka vīrs pērk kaķiem vistiņas, ar ko mieloties. Tas parasti notiek piektdienās. “Tad visi kaķi ir mājās un gaida, kad ieradīsies mans vīrs, jo zina, ka tiks pie gardām vistiņām. Tādos mirkļos visiem kaķiem astes ir gaisā un gar kājām vien trinas,” stāsta Aija.
Tā ir liela atbildība un finanses
Aijas sirds nepalika vienaldzīga, arī pamanot uz ēkas jumta kaķēnu, kurš tur bija pavadījis vairākas dienas ņaudot. Ar desas gabaliņu viņai izdevās bailīgo kaķēnu dabūt no jumta nost. Arī šim viņa vēlējās dot savas mājas, rūpes, gādību un siltumu. Bet, saprotot, ka viņš ir dzīvojis tikai ārā, baidījās un šaubījās, vai spēs iedzīvoties mājā.
“Un, kā jau teicu, rezultātā tomēr ir jāzina robežas un sava varēšana. Nāk ziema, un kaķu tualetei regulāri ir jāsarūpē smiltis. Ja saslimst, tad tie ir veterinārārsta izdevumi. Kad Grietiņa saslima, šie pakalpojumi izmaksāja 60 eiro, un tā ir liela nauda. Dzīvnieks ir liela atbildība un arī finanses. Ir jārūpējas par šiem četriem, kas man ir. Lai arī kā gribētu paņemt vēl, jārēķinās ar savām iespējām,” saka Aija.
