1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūtīja Lilitas vectēvu un mammu
FOTO: GATIS BOGDANOVS
Uz Sibīriju izsūtīto cilvēku atmiņu stāstu saglabāšana ir ļoti svarīga mūsu vēstures daļa. Daudzi izsūtītie piedzīvoto un pieredzēto tur izstāstījuši saviem bērniem un mazbērniem, kuriem ir iespēja dalīties ar šiem stāstiem, lai vēsture netiktu aizmirsta. Un viena no viņiem ir arī lizumniete Lilita Bērziņa, kuru “Dzirkstele” 25. martā satiek piemiņas brīdī pie pieminekļa bijušās Lizuma dzelzceļa stacijas vietā.
25. martā uz Sibīriju izsūtīja Lilitas vectēvu Otto Bērziņu un mammu Magdu Bērziņu, kuri toreiz dzīvoja Balvos.
“Viņi dzīvoja divatā, jo manas mammas mamma nomira, kad manai mammai bija 14 gadi,” saka Lilita.
Kad viņa stāsta mammas atmiņu stāstu, brīžiem aizlūst balss un acīs parādās asaras. “Tikai ne karu! Lai nekad nav kara!” tā teica mana mamma.
Līdzi paspēja paņemt miltus, gaļu, maizi, segas
Lilitas mamma savu atmiņu stāstu ir atstājusi uzrakstītu uz papīra. Tagad tas ir nonācis nākamās paaudzes rokās, lai viņi zinātu.
“Mammai bija 22 gadi, kad viņu izsūtīja, un vectēvam toreiz bija vairāk nekā 50 gadi. Viņus izsūtīja uz Omskas apgabalu. Mamma atgriezās Latvijā 1959. gadā un vectēvs 1960. gadā. Es piedzimu Latvijā 1964. gadā. Tajā laikā mēs par izsūtīšanu ģimenē nerunājām, jo mammai bija bail. Kad vectēvs nomira, bērēs izvadītājs pateica, ka viņš ir bijis Sibīrijā, un mamma to ļoti pārdzīvoja, ka to pateica publiski. Viņa nevēlējās, lai to uzzina, viņa baidījās,” stāsta Lilita.
Lilitas mammas atmiņu stāsts, kas rūpīgi pierakstīts, skan šādi: “Pienāca 1949. gada marts. Krievu zaldāti braukāja pa mājām. Apskatīja, pētīja. 23. martā kāds latviešu zaldāts pasauca mani maliņā. Čukstus man lika kādu laiku padzīvot citur vai nomainīt uzvārdu. Tēvs domāja, ka man brūtgāns, zaldātam nenoticēja. Otrā rītā ieradās miliči un paziņoja, ka mūs izved uz Padomju Savienību, neko tuvāk nepaskaidrojot, kādēļ. Man bija iejaukta maize… Līdz Balvu stacijai veda ar zirgiem. Līdzi paspējām paņemt miltus, gaļu, maizi, segas. Stacijā gaidījām, līdz saved visu ešelonu. Tur bija arī radi. Gaidījām apmēram 24 stundas. Mums neko nedeva – ne ēdienu, ne ūdeni. Kad sasēdamies un sākām braukt, tad jau kaut ko ēst iedeva. Krievu zaldātiņi ar spaini atnesa zupu reizi dienā, deva arī nedaudz maizes, kurai bija vērmeļu garša… Pa divām dienām reizi ešelons apstājās un mūs izlaida laukā. Stacija smirdēja. Tā braucām divas nedēļas aukstā, neapkurināmā vagonā. Apaugām ar utīm. Naktīs lasījām no matiem, jo dienā bija kauns. Zinājām tikai to, ka izvedīs uz Sibīriju. Isakulas stacijā pēc nogurdinošā ceļa vilciens apstājās. Diennakti bijām stacija slaukumā, kamēr sabrauca no apkārtējiem kolhoziem pēc strādniekiem. Katrs priekšsēdētājs, protams, izvēlējās ģimenes ar vīriešiem. Tie, kas tika pilsētās, bija laimīgāki. Tiem pēc nostrādātā mēneša bija jau kaut kāda alga. Mēs, piecas ģimenes, tikām izraudzītas darbam kolhozā. Veda mūs ar buļļiem un zirgiem uz vietu, kur vajadzēja dzīvot. Apmešanās vietas bija jau sagatavotas. Saimnieki dzīvoja vienā istabā, mēs – virtuvē. Turpat mita arī teļi un sivēni. Lai gan zeme tur auglīga, trūka darbaspēka. Vienīgais darbaspēks – izsūtītie.”
Lilitas mamma savā atmiņu stāstā uzrakstījusi arī par darbiem, ko darījusi Sibīrijā: kolhozā bija slaucēja, kopa teļus, strādāja ar lielo traktoru, bija arī pavāre traktoristu brigādei, strādāja arī degvielas uzpildes stacijā, fermā, sēdēja pie lentes, kur taisīja ķieģeļus, arī graudu sadales punktā. Viņas pirmais lielākais pirkums bija rokaspulkstenis. Nopirka arī šujmašīnu. Brīvdienās piepelnījās, gatavojot un pārdodot limonādi.
“Latviešus tur uzskatīja par labiem strādniekiem. Mamma tur iemācījās runāt krieviski. Savā atmiņu stāstā viņa raksta, ka pēc Staļina nāves viņus centās pierunāt nebraukt atpakaļ un palikt Sibīrijā uz mūžu. Un varēja jau arī palikt, tur bija labi cilvēki, bet mamma posās mājās. Un pirmās mājas pēc atgriešanās bija pie māsīcas Balvos,” šādas atmiņas atstājusi Lilitas mamma.
Lilita stāsta, ka pēc tam mamma dzīvoja pie radiem Stāmerienā un brauca uz Lizumu, jo sāka strādāt dzelzceļā.
“Lizumā viņa iepazinās ar manu tēti, pēc kāda laika apprecējās un sāka dzīvot Lizumā. Mamma ļoti gribēja dzīvot pilsētā, bet tētis teica: nē, dzīvosim tepat Lizumā,” mammas stāstīto atminas Lilita.
Apsūdz par dzimtenes nodevību
Represijas skāra ne tikai Lilitas mammu un vectēvu. Atsevišķs stāsts ir par Lilitas onkuli, mammas brāli Arvīdu Bērziņu.
1945. gada septembrī viņš iestājās pretpadomju jaunatnes organizācijā. Bijis Balvu grupas vadītājs. Uzrakstījis vienu pretpadomju proklamāciju, kuru pavairoja un izplatīja organizācijas biedri. 1945. gada oktobrī Rīgā iegādājies rotatoru, iesaistījis organizācijā vairākus biedrus. Viņš tika apsūdzēts par dzimtenes nodevību un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem, tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem ar mantas konfiskāciju. Ieslodzījumā atradās Taišetas nometnē no 1945. gada 30. oktobra līdz 1955. gada 9. aprīlim.
Pēc soda izciešanas palika dzīvot Sibīrijā, Krasnojarskas novadā, kur iepazinās ar Ludmilu. Apprecējās 1966. gadā. Piedzima dēls. Taču viņš nespēja aizmirst dzimteni, tāpēc ar ģimeni atgriezās Latvijā. Pēc nāves vēlējās atdusēties blakus māsas Magdas dēlam Jānim. Arvīds nomira 1996. gadā un ir apglabāts Lizuma kapsētā. Viņa vēlēšanās tika izpildīta.
“Viņš bija ļoti izglītots, gudrs cilvēks. Kad viņš atgriezās Latvijā, viņš vienmēr lasīja avīzes. Sekoja līdzi politikai un interesējās par to,” stāsta Lilita.
Kur slēpties, kur skriet?
Lilita “Dzirkstelei” atzīst, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē un karu Ukrainā, viņa izjūt nedrošību.
“Es šobrīd jūtos slikti. Domāju: cik šausmīgi ir Ukrainā, kad tur ir karš! Viss sabrucis! Kur slēpties, kur skriet? Pilnīga neziņa. Mamma teica: karš – tā ir nelaime! Kad viņa bija mazāka, frontes līnija esot gājusi gar viņu mājām, tad viņi kopā ar kaimiņiem, ņemot līdzi bērnus un lopus, skrēja uz mežu slēpties, un visiem bija jābūt klusu. Tas ir baisi!” sajūtas neslēpj Lilita.
