Pagājušajā nedēļā “Dzirkstele” bija ciemos pie Sergeja Oņiskiva Lizumā, kura ģimenes dzīvoklī tagad mājo par sešiem cilvēkiem vairāk. Sergejs ir devis pajumti māsīcas ģimenei no Ukrainas. Oļai ar vīru Aleksandru ir četri bērni: Katja (12), Nikolajs (9), Ilona (5), Aleksejs (10 mēnešu). Viņiem ir skanīgs uzvārds – Kemiņi (latviski tulkojot – akmens).
“Dzirkstele” brauca, pirmkārt, pie ukraiņu ģimenes pastarīša Alekseja. Aizvedām viņam trīs pakas ar drēbītēm un apaviem, ko sarūpējusi novadniece žurnāliste Paula Gulbinska kopā ar vīru Gintu Ivuškānu un abu kopīgo meitiņu Sniedzi. Tā teikt – no vienu vecāku mīļām un gādīgām rokām otrās. “Dzirkstele” bērniem aizveda arī saldu cienastu, par ko īpašu interesi izrādīja mazā Ilona. Oļa uzreiz piebilda – Lizumā jau izjutuši lielu pretimnākšanu ne tikai no radiem, bet arī no kaimiņiem, no pašvaldības darbiniekiem, no nejauši satiktiem cilvēkiem. Visi izturoties laipni un iejūtīgi.
“Galvenais, ka ir jumts virs galvas,” “Dzirkstelei” sacīja Sergejs. Visiem kopā mazajā dzīvoklītī tagad ir jādzīvo saspiestībā, bet radi saprotas. Viņus vieno asiņu balss. Viņi ir liela saime – ar Sergeja bērniem uz divām ģimenēm kopā ir seši lolojumi.
Karš gan šķir, gan apvieno
Oļa un Sergejs ir pirmās pakāpes brālēns un māsīca. Tikai Sergeja vecāki jau sen ir Latvijā, viņu bērni un mazbērni šo valsti uzskata par savām īstajām un vienīgajām mājām. Oļa saka – līdz šim ar brālēnu sazinājusies elektroniski, tikusies nebija. Kopā savedis karš. Kā daudzus pa visu pasauli izkaisītos ukraiņus. Visi meklē un atrod radus, kuri pastiepj pretī palīdzīgu roku.
Oļa rakstījusi Sergejam, kad sapratusi – jābēg no Ukrainas, jāglābj bērni, jo vēlāk izbraukt no valsts, iespējams, būs daudz grūtāk. Viņš arī bijis par to, ka māsīcai ar mazajiem nav vairs ilgāk jāpaliek Terebovļas pilsētā (Ternopiļas apgabalā Ukrainas rietumu daļā) . Lai arī tur vēl tobrīd bija salīdzinoši mierīgi, tomēr jau sāka skanēt gaisa trauksmes sirēna. “Kā sirēna, uzreiz uz pagrabu jāskrien. Jāsēž tur divas trīs stundas,” zina stāstīt Sergejs. Par visu viņš zina no Oļas.
Viņa savukārt stāsta: “Mūsu pusē, kur dzīvojām Ukrainā, vēl kara lādiņi nav sprāguši. Mūsu virzienā raķetes jau tikušas izšautas, taču mūsu, Ukrainas, karaspēks tās pārtvēra un notrieca. Līdz ar to mūsu pilsēta vēl nav bombardēta. Taču Krievijas karaspēks iet uz priekšu.”
Kad māsīca ar bērniem sāka bēgļu gaitas Latvijas virzienā, Sergejs Lizumā par visu bija lietas kursā: kur Oļa ar bērniem atrodas, kurā virzienā dodas, cikos un kur ir nonākusi. Viss tika kārtots tā, lai Ļubļinā, Polijā, viņi iekāptu Latvijas brīvprātīgo sarūpētā transportā un rezultātā nonāktu Gulbenē. Tur radi sagaidīja Oļu ar bērniem. Ģimenes galva uz Lizumu atbraucis vēlāk viens pats no Kijivas, kur bija strādājis celtniecībā. Oļa skaidro – Ukrainas likumi paredz: ja ģimenē ir trīs bērni vai vairāk un bērnu māte nevar strādāt (Oļa auklē savu jaunāko dēliņu) un uzturēt atvases, bērnu tēvs nav pakļauts karadienestam, jo viņam ir jārūpējas par ģimeni.
Oļa teic – vēl nezina, cik ilgi būs Lizumā, cik ilgi projām no Ukrainas, kur palikuši viņas vecāki, māsas, brāļi. “Mēs sazināmies ar saviem tuviniekiem Ukrainā. Mums stāsta – ļoti smagi pašlaik ir visā valstī. Arī tur, kur nosacīti mierīgi, karadarbību nejūt. Darba nav. Cenas pārtikas precēm un pārējam ir milzīgas! Izdzīvot – ļoti grūti. Ja vīrs nestrādās un viņam nebūs ienākumu, mēs nevarēsim dzīvot… Atgriezties Ukrainā varēsim tikai tad, kad tur būs beidzies karš un būs reāla iespēja strādāt, pelnīt un nodrošināt ģimeni. Varbūt būs pagājis gads pēc kara… Saprotam, ka karš pagaidām turpinās. Un pat nezinām, kad tas beigsies. Kā beigsies…” saka Oļa.
Sergejs teic – māsīcas vīram uzreiz atradīsies darbs Lizumā. Arī Oļa piekrīt – te ir labi, ir tuvumā bērnudārza telpas, skola, veikals. Vienīgi gribētos atrast atsevišķu mājokli ģimenei. Oļa negrib pārāk ilgi izmantot Sergeja viesmīlību. “Pie radiem esam uz laiku,” uzsver Oļa.
Vēlas, lai bērni mācās, lai ir nākotne
Oļai viedtālrunī ir aplikācija, kura ziņo par situāciju dzimtajā pusē. Uz telefonu pienāk paziņojums, kad Oļas ģimenes pilsētā ir gaisa trauksme un kad ir jādodas uz patvērumu. Paziņojums tad ir sarkanā krāsā. Kad draudi ir garām, pienāk zaļais paziņojums un drīkst atgriezties dzīvesvietā.
Tāpat Oļa cītīgi lasa informāciju sociālajos tīklos, sazinās ar radiniekiem Ukrainā. Esot skatījusies arī Latvijas televīziju un secinājusi – oficiālā informācija par kara upuriem Ukrainā, zaudējumiem, nodarīto postu ir neprecīza. Oļa ir pārliecināta, ka patiesībā kara upuru starp civiliedzīvotājiem ir tik daudz, ka pat nevar saskaitīt. Piemēram, Mariupolē.
Oļa saka – bija sagaidāms, ka Krievija uzbruks Ukrainai, bet, ka tas viss notiks tādos mērogos, bijis šokējoši un negaidīti.
Kamēr pieaugušie sarunājas, bērniem ir pašiem savas nodarbes. Katjai rokās – viedtālrunis, viņa gatavojās attālinātajai mācību stundai savas Terebovļas pilsētas skolā. Viņai blakus bija Lizuma radu meitene Ksenija. Abas ir sadraudzējušās – to varēja redzēt. Pēc brīža Katja paziņoja: “Mācību stunda nenotiks, jo izsludināta gaisa trauksme.” Tas nozīmē, ka Terebovļas pilsētā visiem ir jāslēpjas. Kad trauksme tiek atcelta un bērni atkal piedalās attālinātajās mācībās, skolotāja parasti mēdzot pajautāt: “Vai esat izgulējušies?” Oļa to atcerējās un nopūtās. Viņa pieminēja – viens Katjas klasesbiedrs reiz atvainojies skolotājai: “Piedodiet, ka aizgulējos un nepieslēdzos mācībām, jo es līdz pašam rītam nosēdēju pagrabā. Tikai no rīta varēju atgriezties mājās. Aizmigu un laikus nepamodos.”
Katja ar māsu un brāļiem Latvijā var atviegloti uzelpot jau tāpēc vien, ka te nedzird trauksmes sirēnu. Tikai reizēm salecas, ja televizors ierūcas. Uzreiz jautājot: “Vai sirēna?” Oļa atbildot: “Nē, te – nē.” Tā notiekot palaikam. Oļa nešaubās – meita mācību gadu beigs sekmīgi. Viņa esot teicamniece. Apgūst angļu un poļu valodu. “Būs gara vasara. Kas pēc tam?” pārdomās iegrima mamma. Esot iespēja laist bērnus mācīties Lizuma skolā. Jā, tas derēšot.
Oļa teica – ļoti uztraucas, ka tur, kur Ukrainā ir karadarbība un vēl palikuši bērni, viņi vispār šobrīd nemācās. Savukārt tie, kuri no karadarbības zonas pārbēg uz Ukrainas rietumu daļu, pieslēdzas turienes skolu attālinātajām mācībām. Tomēr Oļa atzina – mācīšanās neklātienē nav salīdzināma ar reālu skolas apmeklēšanu. Tāpat kā Latvijā arī Ukrainā sākotnēji pāriešanu uz bērnu apmācību tiešsaistē veicinājusi Covid-19 izplatība. Pēc tam sākās karš, un atkal ir iemesls attālinātajam mācību procesam. Oļa ir pedagoģe, pati Ukrainā ir strādājusi bērnudārzā par audzinātāju. Bērni, viņu iespējas izglītoties – tā ir tēma, kura Oļu skar gan kā māti, gan kā savas profesijas pārstāvi.
– Diāna Odumiņa
