Esmu pārliecināta, ka katrai mājai ir savi neuzrakstītie stāsti – gan par cilvēkiem, kas tajā dzīvojuši, gan par notikumiem, kas ar to saistīti. Jo senāka māja, jo vairāk stāstu. Tieši tāpat varētu būt arī ar dzīvokļiem, istabām, verandām, nojumēm, ar katru vietu, kurā kādu laiku uzturējies cilvēks – sapņojis, priecājies, skumis, iedvesmojies… Piešķīris telpai krāsas, mainījis iekārtojumu, ļāvis uzvirmot dažādām smaržām, skaņām un garšām, dedzis uguni, lampas un sveces… Radījis savās atmiņās paliekošas pēdas, reizēm atliek tikai uz tām atskatīties.
Pēdējā laikā arvien biežāk atceros savas dzimtas Mājas, arvien dziļāk ieskatos atmiņu atvilktnēs, un prātā nāk visdažādākie stāsti. Spilgtākie no tiem saistās ar cilvēkiem, kas tur dzīvojuši vai ciemojušies, ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, ar svešiniekiem, kas domājuši tikai ceļu paprasīt vai cauri pagalmam iziet, tomēr pēkšņi saprotu, ka vērtīgākie no tiem pieder tikai man, jo sen iemājojuši manās izjūtās un dzīvo tur joprojām. Tikai tagad, arvien biežāk sastopot dažādu garšu un smaržu atbalsis, saklausot skaņas, kas reiz apbūrušas mani, notverot zīmīgus mirkļus, kas liek atcerēties acīm redzētus un pirkstu galiem izjustus pieskārienus, atceros stāstus par Mājām. Tā īsti šo labi noglabāto atmiņu mehānismu apzinos tikai šodien, kad manās rokās iegulst sulīga atvasara ar ābolu garšu. Kaut arī šie medaini dzintarainie sārtvaidži brieduši cita dārza kokos, manās izjūtās uzvirmo sen aizmirsta garšu buķete, un es steidzu meklēt vecās fotogrāfijas. Šoreiz tās, kas ar ābolu garšu, lai gan apzinos – tām līdzi nāks arī smarža.
Mammai piederēja vecs fotoaparāts, un viņai patika mani mazu fotografēt. Esmu tikusi pieķerta gan mīlīgi smaidoša savā nodabā, gan ļoti nopietna, gan piesardzīgi lūroša caur pieri. Žēl, ka tētim neatlika laika visus negatīvus izmērcēt ķimikāliju vannītēs, tad manas atmiņu atvilktnītes būtu vēl bagātākas. Par laimi, tolaik neviens pat neiedomājās, ka, gadiem ejot, fotogrāfijas varētu nodzeltēt, sabojāties, tāpēc centās iemūžināt ikvienu nozīmīgu mirkli. Bildes kvalitāte gan atmiņu ritumam netraucē, būtiskais tāpat ir labi saredzams.
Vienā no fotogrāfijām atrodu sevi vēl pavisam mazu, ietupinātu zālē starp paprāviem ābolu bumbuļiem zem kuplas ābeles ‘Baltais dzidrais’. Labi pazīstu šo vietu, jo vēlāk te tapušas līdzīgas fotogrāfijas. Saprotu, ka šajā bildē āboli vairāk kalpojuši tikai dekorācijai, sak, re, kur vēl viens apaļvaidzis “ābolītis” vāļājas zālītē, tikai “ābolīša” skatiens gan aizklīdis pavisam citā virzienā. Interese par sulīgajiem augļiem vēl tikai modīsies.
Citu bildi ieraugot, pasmaidu par saviem maza bērna “kāmīša” vaidziņiem, piebāztiem ar lielu kumosu miltaina birņa. Droši zinu, ka tas ir birnis, jo man aiz muguras redzams ābelē iekārtais šūpuļtīkls. Skatos uz saviem apaļajiem vaigiem un jūtu, kā mutē sariešas bērnības ābola garša… Pat necentīšos meklēt vārdus, lai to aprakstītu. Varbūt to profesionāli spētu izdarīt kāds konditors vai pavārs.
Kārtējā izteiksmīgā ābolu bilde tapusi sešus gadus vēlāk – tajā brālēnam pilnas kabatas ar saldajiem cukuriņiem, bet man pēc vecvecmammas modes apsietais priekšauts piepūtis vēderu lepnumā par saldo un sulīgo guvumu. Cukuriņš bija tā ābele, zem kuras ražas laikā pavadījām visvairāk laika. Tā bija tāda kā sacensība: kurš pirmais paķers tikko nokritušo ābolu. Pēc gumijas zābakos ieautajām kājām saprotu, ka šis raženais birums mūs iepriecinājis pēc kārtīga lietus.
Vecmammas bilde ar bumbieriem pilno grozu iznākusi tāda pavisam miglaina, bet labi atceros, kāpēc mammai toreiz fotografējot nodrebēja roka… Zālē krizdami, pārgatavojušies bumbieri bija uzdauzījuši sānus un tagad kļuvuši par saldu mērķi izslāpušajām lapsenēm. Tās, it kā pārņemtas ar grezno mielastu, tomēr nebija zaudējušas modrību – mūsu parādīšanās daudzām lika pacelties spārnos un izrādīt savu neapmierinātību par traucējumu.
Līdz tai dienai vēl tikai biju dzirdējusi, ka pēc lapsenes dzēliena var nākties raudāt gaužas asaras un bites dzelonis salīdzinājumā ar to esot tikai tāds sīkums, tāds oda kodiens. Sāpes pēc bites dzēliena jau biju izjutusi – basām kājām skraidot pa baltā āboliņa mauriņu pagalmā, no tām bija grūti izvairīties. Izvelc dzeloni, pieliec melnzemi vai sāls kompresi un staigā tālāk. “Ar lapseni joki mazi!” brīdināja mamma un piesardzīgi apgāja bojātos augļus.
Vecmamma par nejaukajām spindzelēm neuztraucās un vedināja mani nākt tuvāk, kur lielākie bumbieri. Nepavisam negribējās tepat dārzā, stāvot zem ābeles un pie lapsenēm, iekosties auglī, kā to darīja mamma. Gan jau vēlāk, mājās. Bet viņu sejas izskatījās tik aplaimotas un lielie bumbieri tik kārdinoši! Izvēlējusies visdzeltenāko un skaistāko augli, pieliecos un, aizmirsusi par piesardzību, pacēlu to no zāles.
Par laimi, tas bija tikai pirksts, nevis lūpa, mute vai mēle, kas trāpījās par mērķi lapsenes dusmām. Kaut arī pirmajā brīdī sāpes nešķita mokošas, mamma saķēra mani aiz veselās rokas un ar steigu rāva uz istabu, kur tūlīt tika likta etiķa komprese. Drīz vien sapratu, ka šis ir tas kodiens, ar kuru joki mazi, jo roka sāka strauji pampt un sāpēt, bet koduma vieta nokrāsojās sārta. Kad pēc pusstundas mājas pagalmā iebrauca ciema feldšere, es jau zināju, kas ir mokošas sāpes.
Lai nu kā, nepatiku pret bumbieriem šis dzēlīgais kukainis tomēr man neradīja. Augļu maigā saldskābā garša joprojām ir atmiņā, kaut koka Mājas dārzā sen vairs nav. Tā vietā tagad sakopts zālājs un nav nevienas lapsenes.
Sev par pārsteigumu atrodu citu ābolu bildi. Pret koka stumbru atslietas kāpnes un uz tām redzamas tēta kājas. Zem koka novietotās kastes jau piepildītas ar ziemas āboliem – antonovkām. Āboli saudzīgi noguldīti starp sausām ēveļskaidām un drīz vien tiks uzmanīgi aizšūpoti uz Mājas jumtistabiņu. Tur visu ziemu tie vēlīgi dalīsies ar savu sulīgo un atsvaidzinošo aromātu. Jau pēc pirmajām desmit ienestajām kastēm telpa iegūst īpašu aromātu, un es pat teiktu – gaismu…
Tad, kad visi uzglabāšanai nolemtie āboli jau bija ieņēmuši savas vietas Mājā, es mēdzu aizvērt jumta istabas durvis, apstāties pie loga un dziļi ieelpot rudens saulē briedušo augļu aromu. Man patika atgulties uz mazā dīvāniņa un iztēloties pavasara vēju ābeļu ziedos, trauksmaino lietus lāšu deju, putnu vīterošanu zaros, pirmo ābolu aizmetņus un to kautro nosarkšanu, saulei pieskaroties…Tur bija tik viegli aizmirsties un nedomāt par to, ka ziemas otrajā pusē ābolu smarža no šīs telpas būs jau zudusi.
Rudeņos, kad ābolu bija ļoti daudz, vecmamma vasaras beigās nebrauca uz Rīgu, bet ar pilnu sparu metās ābolu pārstrādāšanā un saglabāšanā ziemai. Vēl tagad garšas kārpiņās jūtu viņas vārīto ābolu ievārījumu garšas: āboli ar brūklenēm, āboli ar dzērvenēm, āboli ar bumbieriem un vēlajām avenēm, un tam visam klāt īpašais vaniļas un kanēļa aromāts. Joprojām esmu pārliecināta, ka uz malkas plīts vārītajiem ievārījumiem ir daudz piesātinātāka garša, aromātiskāka un izteiktāka.
Mūsmājās īpašas bija tās dienas, kad lielajā maizes krāsnī tika cepta maize. Tad saldajā ēdienā mēs dabūjām ne tikai ceptus burkānus, kāļus un kartupeļus, bet arī lielu paplāti ar krāsnī ceptiem āboliem. Tad māja līdz pat brūnajām griestu sijām bija pilna ar maģisko aromātu, kas tik neatvairāmi iedarbojās uz siekalu dziedzeriem. Kad mazliet saplakušie, kārdinoši mīkstie augļi jau bija uzlikti uz šķīvjiem, smaržai pievienojas kanēļa aromāts. Ja vecvecmamma piena separatorā bija iztecinājusi saldo krējumu, mīkstās ābolu saliņas tika pie čaganām putukrējuma cepurēm. Ah, to prieku mazajiem, nerātnajiem pirkstiņiem! Iebakstīt, aizķert, nolaizīt, vēlreiz iegremdēties baltajā putukrējuma micē…
Kaut kad vēlāk sākās laiks, kad vecmamma gandrīz ik pārdienas cepa ābolu plātsmaizes un drumstalkūkas, un mēs ar brālēnu ļoti centāmies nenokavēt to tapšanu. No drumstalu gatavošanas gan mēs visai drīz tikām atbrīvoti, jo atklājās, ka arī neceptā veidā drumstalas ir ļoti garšīgas. Sagatavoto ābolu šķēlīšu trauks arī noplaka krietni pirms laika, un vecmamma nebeidza brīnīties par savu acumēru, kas pirms brīža bija licis saprast: ābolu pietiks visai kūkas virsmai. Pati vainīga, nevajadzēja plātsmaizes virsmai griezt pašus saldākos ābolus. Labi vismaz, ka mēs drīkstējām izpausties kūkas dekorēšanā, šķēlītes izkārtojot visādos rakstos un pārkaisot cukuru, citādi četrgadīgajam pavāram kūku cepšana ātri vien apniktu un man nāktos viņam sekot.
Pats grūtākais izrādījās gaidīšanas posms. Zagšanās pie cepeškrāsns un durtiņu virināšana: varbūt jau gatava? Taisnošanās vecmammai: mēs jau neko, tikai durtiņas pieskatījām. Tik grūti bija sagaidīt zeltaino brūnumu parādāmies cepuma virskārtā! Kad plātsmaize bija gatava, steidzīgi vajadzēja tai piedurt pirkstu – paķert kādu no apbrūnējušajiem, karamelizētajiem ābola gabaliņiem kūkas virskārtā. Mums abiem tas skaitījās lielākais gardums.
Vēlāk drīkstējām piedalīties arī ābolu kompota gatavošanā: ar karoti zvejot citronūdens bļodā peldošās ābolu šķēles un kārtot tās izkarsētās trīslitru burkās.
– Jums mazākas un veiklākas rociņas, – bija vecmammas vērā ņemamais arguments, un mēs pat nemēģinājām iebilst. Mājās gatavotā ābolu kompota garšu nebija iespējams aizvietot ne ar ko citu.
Ar īpašām izjūtām atceros to reizi, kad mēs, visas četras dzimtas sievietes – es, mamma, vecmamma un vecvecmamma – meistarojām mūsu pirmo īpašo ābolu kūku. Iemesls tai bija – gaidāmā pirmā skolas diena. Tie bija svētki ne tikai man kā pirmklasniecei, bet arī vecākiem kā skolotājiem, taču kūkas recepte pilnīgi nejauši tapa iepriekšējā vakarā, kad, nolikusi virtuvē kārtējo salasīto ābolu pilno spainīti, uzsverot sava padarītā darba svarīgumu, izteiksmīgi noelsos:
– Cik daudz…
Vecmamma izlēma ātri – jātaisa cepumu kūka. Man tas bija kas jauns.
Nākamajā rītā vienā bļodā jau dzisa izvārīta ābolu masa, kas saldi smaržoja pēc vaniļas cukura, bet otrā – krēms, ko vecmamma bija pagatavojusi iepriekšējā vakarā. Mans uzdevums bija uz paplātes izkārtot pirmo kārtu no cepumiem. Mamma tiem virsū plānā kārtā smērēja izvārīto ābolu masu, bet vecmamma tai virsū viegli uzklāja dzelteno olu krēmu. Tālāk kārtas vajadzēja atkārtot, līdz vecvecmammai tika dots rīkojums torti izdekorēt ar dārzā atrastajām vēlīnajām jāņogām. Pēc tam mēs visas zosu gājienā asistējām svinīgajam tortes gājienam uz vēso pagrabiņu, kur tai tika dots laiks “nogatavoties”.
Mana vecmamma bija prasmīga konditore, viņa bija mācījusies Kaucmindes mājturības skolā. Mēs zinājām, ka viņai piemīt pavāra talants, pacietība un izsmalcināta garšas izjūta, tāpēc es droši varu teikt, ka mēs jau tolaik pagatavojām vienreizēju ābolu tiramisu – tā to sauktu tagad, kas man kā pirmklasniecei šķita pati garšīgākā torte, kādu esmu lūkojusi savās Mājās. Šobrīd domāju, ka īpašo garšu tai piedeva mūsu rokas – četri dažāda vecuma roku pāri, kas saticīgi un prasmīgi, no paša sākuma līdz galam veidoja šo cepumu, ābolu un krēma kūku, tas rotaļīgi sirsnīgais noskaņojums un mīļums, kas mūs visas vienoja tolaik.
Kaut arī vēlāk pie tā paša virtuves galda kopīgi darinājām pīrāgus, sējām sieru un kūlām sviestu, kopīgi ravējām dārzus un tīrījām māju, kopīgi kasījām sienu un krāvām zārdos, tā īpašā siltuma sajūta manās atmiņās palikusi tieši no šīs ābolu krēma tortes. Kā mājīgas virtuves smarža, kā saulē nobriedušu ābolu garša.
Laika gaitā daudz kas mainījās, ne tikai cilvēki, arī ābeles sāka novecot un nācās stādīt jaunas. Cenšos atcerēties: nez, cik mūsu ābeļu dārzā tolaik bija koku?
Atceros izvietojumu, lapotņu kuplumu un raženumu, atceros ābolu krāsas, garšas un nosaukumus: ‘Baltais dzidrais’ ar suliņu serdē, maigie, sārtie rožāboli, cukuriņi, mālāboli jeb serinka, zaķpurni jeb baltie trebū, antonovka, vēlāk – ‘Rubin’, ‘Agra’, ‘Merrigold’, ‘Aļesja’… Sulīgais saldenums, mēli savelkošais skābenums, kraukšķīgais spirgtums… Daudz. Tieku līdz pussimtam un apstājos, jo apzinos – laikam ritot, ābeles smagi liekušās zem augļu smaguma, lūzuši zari, šķēlušies stumbri… Veco koku vietā nākuši citi, arī manējais ‘Rudens svītrainais’ beidzot padevies laikazobam, kaut viens no pēdējiem. Manējais, jo tā zaru klēpī ilgus gadus esmu radusi ērtu vietu domām un sapņiem. Šī ābele savulaik bijusi gan mans burinieks, gan sapņu pils, gan mēness rags, gan arī stāva klints. Tā zaru klēpī savulaik tapušas gan pasakas, gan vēstules man tuviem cilvēkiem. Tur sēžot, bieži esmu aizmirsusies ar grāmatu klēpī, tur sarosījušās arī pirmās esejas un stāsti.
Ilgi glabāju mazu zariņu no šī koka, jo iedomājos – tajā ir tik daudz no manis! Vismaz divas desmitgades no manas dzīves. Ar patiesu baudu atkal iekožos gaiši dzeltenajā, sarkansvītrotajā vaigā, lai spilgtāk atcerētos tā sulīgo, saldskābo garšu… Ir. Mana ābola garša.
– Iveta Krūmiņa
