Līdzīgu atmiņu albuma galeriju šodien paver arī vienkāršs drēbju skapis. Katrs zina, ka tur laiku palaikam vajadzētu veikt revīziju, nu, kaut vai tāpēc, lai gadiem krātā bagātība neliktu apsvērt domu par lielāka skapja iegādi. Protams, var jau kaut ko nobāzt dīvānu kastēs un koridoru iekārtās, bet – vai tas tiešām ir vajadzīgs? Katrs valkātājs savos krājumos var atrast dažus ne reizi neuzģērbtus vai arī tikai pāris reizes uzvilktus drēbju gabalus un, protams, arī tādus, kas uztur cerību: “Ja nu es notievēšu, tad varbūt…” Kā izteicās kāda mana draudzene, skaidrā prātā pie šādas kritiskas apģērba revīzijas ķerties nav jēgas – nekas prātīgs tur nesanāks.
Sava drēbju skapja revīzijai parasti noskaņojos, atgādinot sev krustmātes Antras mācību: “Ja septiņus gadus kaut ko neesi vilkusi mugurā, tad vairs arī neuzvilksi! Vai nu atdāvini kādam, kam tas var noderēt, vai met laukā!” Cieši turoties pie šīs domas, kārtējo reizi ķēros klāt šim ilgi atliktajam un grūti paveicamajam darbam.
Pieredze mācījusi, ka nevajadzētu sākt ar skapja augšējo plauktu, kur jau ilgus gadus vasaru pārlaiž vēsāko sezonu aksesuāri – adītas cepures, šalles, plecu lakati, cimdi. Patiesībā tas allaž ir bijis mana skapja kārtīgākais plaukts, jo daļēji pārcilāts tiek tikai rudens un ziemas sezonā, tomēr tā kārtošana aizņem visvairāk laika, un ne jau tāpēc, ka tur būtu paslēpts kāds “skelets” (tos taču mēdzot slēpt skapjos), vienīgi – atmiņas.
Arī šoreiz, izcēlusi kartona kasti ar vismaz 30 cimdu pāriem, no kuriem lielākā daļa ir reiz dāvanās saņemtie pirkstaiņi un dūraiņi, smagi nopūtos: jau nez cik reizes esmu to pārcilājusi, bet, neko nespēdama norakstīt aiziešanai nebūtībā, vien papriecājusies par saskaņotajām krāsām un adītāju meistarību. Dažos ievilkusi plaukstu, lai izjustu piekļāvīgo siltumu, dažus pieglaudusi vaigam, lai izbaudītu mīksto adījumu, un tad… visu atkal sakārtojusi atpakaļ. Prāts gan katrreiz licis padomāt: “Kad gan bija tā pēdējā aukstā ziema, kad tiku uzvilkusi vismaz kādu no tiem?” It kā atceros: ļoti sen, un pat atceros, kur braucu un ko darīju, bet vai gan tikai tāpēc, ka tas noticis pirms diviem gadu desmitiem, man tagad šķirties no tāda krāšņuma? Ar divām adatām adīti un ar četrām, ar grieztiem valdziņiem un ar nolaistiem, ar ažūra rakstu un bizītēm, dūraiņi ar pīni un atlokāmu valnīti, dubultadījumā un spoguļadījumā. Pašas adītie un aukstās ziemās iecienītie, īpaši mīļie, jo savulaik mammas valkātie un tāpēc piemiņai glabājamākie. No atmiņām ik pa brīdim izcēlās sirsnīgi mirkļi, kas atgādināja par cimdu dāvinātājām, un tā nu atkal mazā cimdu kaudzīte pārcilājās citā mazā kaudzītē, līdz apstājās pie atsevišķā maisiņā iesaiņotiem, krietni sen pavalkātiem, tomēr vēl joprojām pūkainiem angoras vilnas dūraiņiem. Tūlīt jau arī atcerējos to dāvinātāju Mildas tanti – bezgala sirsnīgu, iejūtīgu, allaž labvēlīgu un mīļu, neticami rosīgu savam vecumam.
– Tas tev, meit, pūkaini zaķīši, kur rokas un kājas sasildīt! – viņa reiz teica, un, gandrīz vai pusakla būdama, iespieda man rokās savu pēdējo adījumu. Atcerējos: kaut kur vajadzētu būt arī zeķītēm, ko savulaik vilku kājās meitai, kad viņa slimoja.
Devos pie skapja, lai augšējā plauktā sameklētu adīto zeķu kasti. Gludi pielīdzinātas cita citai, gluži maigas un mazliet durstīgas, kā jau no īstas aitu vilnas adītas, īsas un pusgaras, ar rakstainiem valnīšiem un atlokāmiem, tagad sāns pie sāna tās gluži kā vēstules cita uz citas gulēja kartona kastē. Šī līdzība, kas man pēkšņi ienāca prātā, nebūt nebija nejauša – pārcilājot adījumu kasti, līdzīgi kā cimdu pārus atminējos gandrīz katru adījuma darinātāju. Atradusi Mildas tantes dāvātās zeķītes, pieglaudu tās vaigam, un domas pašas aizveda uz vairāk nekā 30 gadus senu pagātni.
Tolaik, kad Mildas tante man uzdāvināja šos adījumus, viņai bija 80 gadi, bet pirksti vēl ierasti naski ņirbināja adāmadatas, kaut arī acis vairs īsti skaidri nerādīja. Kaut kad pirms tam viņa man bija iedevusi briļļu recepti, lai es no aptiekas atnesot otru acu pāri. Vēlāk viņa stāstīja, ka bildei asums esot parādījies, bet adīšanai brilles tikai traucējot, jo nepārtraukti slīdot pāri degunam. Piedāvāju tās nostiprināt ar ieveramo gumiju – piesiet pie briļļu kājiņām un pārmest pāri pakausim. Kādu laiku Mildas tante par šo izgudrojumu bija sajūsmā, vēlāk sūdzējās, ka šitā uzparikte pliku pauri noplēsīšot, jo traki pinoties matos, turklāt neciešami žņaudzot domas. Uz citu neko nevarot koncentrēties, kā vienīgi uz spiedošo sajūtu ap galvu. Piedāvāju citus variantus: šauro gumiju nomainīt ar platāku, varbūt sasiet ar lenti vai arī optikas veikalā palūgt šo plato briļļu ietvaru nomainīt uz šaurāku. Tomēr Mildas tante jau bija izlēmusi – iztikšot tā, kā ir. Pirkstiem vēl esot tīri laba redzēšana – savu darāmo protot bez kļūdīšanās.
80. dzimšanas dienā Mildas tante no kaimiņiem saņēma dāvanu – ērtu šūpuļkrēslu adīšanai un domu lasīšanai. Kad Ziemassvētkos viņu apciemoju, dāvanā saņēmu angoras vilnas cimdus un zeķītes.
– Tas tev, meit, pūkaini zaķīši, kur rokas un kājas sasildīt…
Mēnesi vēlāk kāds no kaimiņiem bija uzmeklējis Mildas tantes attālos radiniekus, lai paziņotu par tuvinieces nāvi. Viņu apglabāja blakus māsai Cēsu Meža kapos.
Vēlreiz samīļojusi pūkainos cimdiņus un zeķītes, atkal noglabāju tos atpakaļ maisiņā. Ne mirkli prātā neienāca doma, ka šīs senās atmiņas tikai aizņem vietu. Kaut arī tām piemita skumju nokrāsa, tās joprojām sildīja.
Turpat blakus atradu vēl kādu mīļu, ilgi glabātu dāvanu – mežģīņrakstā adītas pusgaras vilnas zeķes. Tās šajā rokdarbu krājumā bija dzīves pieredzes bagātākās – ar vairākkārtīgi pāradītiem un lāpītiem papēžiem. Tas Ausmas tantes darinājums. Savulaik, reizēm ienākdama bibliotēkā un sajuzdama tur nemīlīgo rudens drēgnumu, viņa uzdāvināja ne tikai šīs zeķes, bet arī baltus pirkstaiņus. Tos valkāju vēl biežāk nekā greznās zeķes, tāpēc līdz vēsturisko cimdu kastei tie tā arī nepastāvēja.
Savulaik Ausmas tante bieži ciemojās mūsmājās, jo bija sena vecmammas draudzene. Arī es ar lielu interesi piedalījos smalko rīdzinieču kopīgajā tējas dzeršanā, jo tā vienmēr atklāja kaut ko jaunu par man nezināmām dzīves norisēm. Atceros, ka Ausmas tantei bija ļoti neparasta humora izjūta – grūti bija saprast, kad jāsmejas un kad labāk nogaidoši paklusēt. Viņa labprāt iesaistījās arī saimniecības darbos, un man nesaprotamu iemeslu pēc jūsmoja par mūsu aitu ganāmpulku. Reizēm palīdzēja tās nocirpt, izmazgāt un izžāvēt vilnu, un zināja arī, kur vēlāk nodot maisus ar izplucinātajiem, gaisīgajiem mākoņiem. Pēc kāda laika viņa atgriezās ar krāsainām segām, adījumiem un dzijas “ficēm”, un, tā kā pati bija liela adītāja, mēs dāvanās saņēmām svīterus, vestes, jakas, zeķes un cimdus.
Kādā no šādām ciemošanās reizēm, kad man bija divpadsmit, bet brālēnam Harijam seši gadi, mūs izlēma iesaistīt atbildīgajā vilnas iegūšanas procesā. Lai nodrošinātu vecās aitas mierīgu gulēšanu uz steķiem, mums tika uzticēts pieskatīt, lai viņai visu laiku būtu pilna mute. Tā nu mēs abi tupējām pie aitas galvas ar sulīgu zariņu bunti, ābolu un burkānu bļodu. Tikmēr Ausmas tante ar vecmammu sprieda, ko šoreiz vajadzētu uzadīt un kādā tonī pervēt vilnu. Vienojušās par zilu džemperi tēvam, viņas steidza iemērkt vilnu pagalmā noliktajā skārda vannā, lai nākamajā dienā to izmazgātu. Vēl tagad ausīs skan Ausmas tantes smiekli nākamajā rītā, ieraugot vannu pilnu ar tumši zilu ūdeni:
– Skat, kā! Tintes zivs pa nakti nobeigusies vannā!
Pirmajā brīdī vecmamma domāja, ka vilnai patiešām uzlieta tinte, tomēr mana mamma iedomājās par guaša krāsām. Zilo krāsu bundžiņu kastītē patiešām vairs nebija. Īsti baltu vilnu tā arī neizdevās dabūt pat pēc vairākkārtējas mazgāšanas, un Ausmas tante sprieda, ka šitādu brāķi nevienam nevarot rādīt. Tēvs savu zilo svīteri tomēr dabūja, un savādais notikums it kā tika aizmirsts, vismaz – neviens par to vēlāk netika ieminējies. Es to atcerējos tad, kad roka pieskārās Ausmas tantes adījumiem.
Gludi salocījusi rakstainās zeķes, aizvērusi kastes vāku, atkal iebīdīju to skapja augšējā plauktā – lai jau vēl paglabājas. Šķiet, tieši tā ir visdrošākā vieta, kur nosargāt šos smalkos atmiņu pavedienus, bet kaut ko lieku, ko izmest no skapja, gan jau vēl atradīšu.
