Trīs lietas no Mājas esmu paņēmusi sev līdzi: gleznu, ogļu gludekli un senlaicīgu sienas pulksteni. Kā savdabīgu piemiņu, kā vērā ņemamus pieturas punktus atmiņu skrejošajā ritējumā, bet varbūt – kā “trīs lietas, kas zāļu skapītī stāv”…
To nedarīju tāpēc, lai acu priekšā vienmēr būtu negaistošas atmiņas par savējiem, viņus tāpat pēdējā laikā atceros arvien biežāk. Kā nesen dzirdēju – tas neesot nekas neparasts, tikai tāda dzīves likumsakarība. Apzinoties pārkāpto pusmūža slieksni, redzīgāk atskatāmies uz tuvinieku novecošanu, izprotam viņus labāk un vērtējam citādāk. Meklējam līdzības un atšķirības, priecājamies par atrasto un skumstam par nepaveikto un zaudēto.
Šīs lietas nepaņēmu arī tāpēc, lai turpmāk izmantotu ikdienā. Kaut arī gleznas rāmi varētu atjaunot, finieris, uz kura savulaik prasmīgi klātas krāsas un uzgleznots stāsts, pa šiem gadiem saplaisājis un nodzeltējis. Sienas pulkstenim sen pārlūzušas atsperes, un dzeguze jau pusgadsimtu kā klusē: kas gan viņai vairs daudz ko teikt, ja vismaz trīs gadu desmitus runājusi… Un kur gan lai es dzīvoklī ņemtu karstas ogles masīvajam dzelzs gludeklim? Turklāt ikdienā daudz ērtāk izmantojams elektriskais.
Un tomēr ar katru no šīm lietām saistās kāds man nozīmīgs stāsts – savām acīm pieredzēts, izjusts un spilgti saglabājies atmiņā, varbūt tāpēc, ka bijis nozīmīgs pagrieziena punkts Mājas dzīvē, pašas izjūtās un atklāsmēs.
Mācījos otrajā klasē, kad Salatēta sagaidīšanai plānotajā koncertā nelielā teātra uzvedumā mūsu klases meitenēm bija uzticēts tēlot sniegpārsliņas. Visas bijām sajūsmā, jo gribējām būt baltas, trauslas un skaistas, liegas melodijas vadītas, graciozi un daiļi slīdēt pār skatuvi. Apgūstamā deja šķita vienkārša, jo galvenais akcents taču tika likts uz sniegpārsliņu klātbūtni un gaisīgajiem tērpiem, un tieši par tērpiem būs šis stāsts.
Sešdesmito gadu vidū nopirkt gatavu skolas karnevāla vai deju tērpu nebija nemaz tik vienkārši, tāpēc visi tos gatavoja paši, pareizāk – viss atbildības smagums gūlās uz vecākiem. Par sniegpārsliņām vēlamo tērpu neapstrīdams viedoklis radās jau pašā sākumā: baltas blūzītes un kupli, īsi svārciņi, vēlams tādi kā balerīnām, baltas zeķbikses, baltas kurpītes un spīdīgi vainadziņi. Kur visu to ņemt?
Ja baltās blūzes un zeķbikses jau bija gandrīz katras skolnieces garderobē un gaišas kurpītes vai čībiņas varēja atrast, tad vainadziņus no papīra un staniola nācās meistarot pašām, bet balerīnu svārciņus sašūt no tilla, aizkariem, zīda, marles… Galu galā – no jebkāda plāna auduma, kas nu kuram bija pieejams, un ar stērķeles jeb cietes palīdzību iestīvināt svārciņu volānus, lai tie stāvētu paralēli grīdai.
Jutos bezgala lepna, kad krustmāte no Rīgas man atsūtīja baltu pieguļošu triko kostīmiņu un spīdīgiem diegiem cauraustus zīda svārciņus ar trim volāniem. Atlika tikai tos nedaudz saīsināt un iecietināt, un man būtu visgreznākais tērps! Kad ar šo ieguvumu palielījos skolotājai, viņa par to ļoti nopriecājās un dejā mani un vēl vienu meiteni izvirzīja priekšējā plānā: mēs būšot galvenās sniegpārsliņas.
Svārku saīsināšana notika ātri, šuvēja smalki apdarināja plānā auduma malas, un tās izskatījās nevainojami. Volānu iestīvināšanu uzņēmās vecmamma – savas prasmes šajā jomā viņa jau bija pierādījusi skolas kleitas balto krādziņu cietināšanā. Kartupeļu ciete viņai bija izcils sabiedrotais. Kad arī šis darbs bija pabeigts un kruzuļotie volāni iestīvinātos viļņos izpletās uz baltā galdauta, visiem aizrāvās elpa. Vecmamma nudien bija brīnumdare: es patiešām būšu skaista galvenā sniegpārsliņa!
Mamma ieminējās: būtu labi visu kostīmu uzvilkt mugurā, lai novērtētu kopskatu, un pie viena mājiniekiem parādītu, kā tad es virpuļošu pa skatuvi. Labi vien bija, ka viņa tā izdomāja, jo tikai tagad atklājās, ka skaistie volāni nemaz tik stīvi uz augšu nestāv un zemes pievilkšanas spēks ir varenāks par kartupeļu cieti.
– Jāsašuj marles apakšsvārki, – vecmamma uzreiz atrada risinājumu. – No trim vai četriem volāniem. Varbūt pat pieciem. Kad tos iestīvinās, augšējie volāni labi turēsies uz augšu, un tev būs visīstākie balerīnas svārki.
Visi atzina, ka tā nudien ir laba ideja, un vecmamma jau tūlīt ķērās pie apakšsvārku darināšanas. Tā kā paprāvs marles gabals jau bija skapī, nākamās dienas vakarā svārki jau bija iestīvināti, un es vēlreiz tiku ietērpta baltajā mākonī. Tas izskatījās tik skaists, ka vairs negribējās kuplos volānus vilkt nost, un divas dienas līdz atbildīgajam koncertam šķita kā bezgalība.
Protams, tajā vakarā svārki tika novilkti, skaisti izplāti uz gludināmā dēļa un gatavi gaidīt svinīgo uznācienu. Diemžēl neviens pat neiedomājās, ka šo darinājumu par ērtu guļvietu varētu atzīt kāds no labi nobarotajiem kaķiem… Nākamajā rītā skaistie sniegpārsliņas svārki bija ne tikai saplacināti, bet arī krietni apspalvoti un nopēdoti. Vecmamma slaucīja manas asaras un solījās līdz vakaram visu savest kārtībā, izmazgāt un izgludināt, bet Māte Daba visu izlēma pa savam… Pašā vakarā sākās pamatīgs sniegputenis – ar spēcīgām brāzmām, kas nežēlīgi plosīja pagalma koku zarus. Nodzisa elektrība, un Mājā ienāca tumsa. Vakarējām pie iedegtām svecēm un visi cerējām uz dabas stihijas nomierināšanos un gaismas atgriešanos nākamajā dienā. Naktī tumšajā Mājā viesuļa auri aiz loga šķita īpaši baisi.
Rīts iesākās ar to pašu naktī nenorimušo puteni un aizsnigušiem ceļiem, skolas autobuss nekursēja, un skaistais vakara koncerts draudēja izjukt. Kaut arī greiders vēlāk izšķūrēja lielos ceļus, malās sastumdams milzīgas kupenas, un gan jau kaut kur tika strādāts arī pie elektrības padeves atjaunošanas, Mūsmājās tā neatgriezās arī šajā dienā. Tētis gan sarunāja mašīnu, kas mūs pievakarē aizvestu uz skolu, bet īsta prieka no tā man nebija. Kaut arī tīri izmazgāti, ar rokām vien pieglausti skaistie sniegpārsliņas tērpa volāni karājās kā bezgalīgās skumjās noļukušas ausis. Tādas nevienam nedrīkstēja rādīt un nekādā gadījumā no skatuves…
Tad mammuka atcerējās veco pletīzeri – smagu, melnu ogļu gludekli. Nocēla to no skapjaugšas, iztīrīja, noberza, nomazgāja, iebēra tā vēderā kvēlojošas ogles, un – es sastingu nelāgās priekšnojautās… Mamma gan mani mierināja: kādreiz drēbes esot pletētas tikai tā, un, lai es noticētu labam iznākumam, kā pirmo izgludināja savu kleitu. Nekas neaizdegās, nesakusa, neizšķīda. Auduma grumbas zem sakarsušā dzelzs svara izlīdzinājās, un es paļāvos liktenim. Cietināti un saudzīgi gludināti caur plānu lupatiņu, baltie volāni pamazām atguva savu pazaudēto formu. Tas patiešām bija īsts Brīnums! Nespēju vien pateikties mammukai par šo svarīgo atcerēšanos un vecmammai par viņas prasmīgajām rokām un milzīgo pacietību.
Tikai vēlāk sapratu, ka šis neparastais vecais gludeklis ne tikai izsusināja manu asaru straumi, bet arī izglāba mani un visu priekšnesumu, kā arī atalgoja tuvinieku ieguldītās pūles – mammas, krustmātes, vecmammas. Kaut arī vecs, aizmirsts un it kā nekam nederīgs, tas īstajā brīdī paveica Brīnumu. No tās dienas es sāku saprast savu tēti, kurš nesteidzās izmest vecas mantas. Ja nu kādreiz noder?
Pāris gadus vēlāk vasaras vidū ap pusdienlaiku Mājas pagalmā no meža puses iekliboja kāds bārdains vīrs, tāpēc viņa vecums bija grūti nosakāms. Garie, iesirmie mati bija saņemti zirgastē; virsjaka, kaut saberzta, izskatījās tīra; bikses gan šķita pamatīgi novazātas, turklāt vietām uzplēstas. Vīrieti ieraugot, pirmajā acumirklī nobijos un steidzu meklēt vecvecmammu, jo mamma ar tēti tobrīd strādāja tālajā siena pļavā. Tikmēr svešinieks jau bija ienācis pagalmā un uzņēmis virzienu uz aku.
Vecvecmamma izturējās aizdomīgi mierīgi, it kā tādu ciemiņu būtu gaidījusi. Aicināja apsēsties, atnesa ūdens krūzi un pēc īsas sarunas iesteidzās virtuvē uzsmērēt arī kādu sviestmaizi. Noslēpusies aiz ceriņkrūma, gar mājas stūri vēroju svešinieku. Redzēju, kā viņš no somas izcēla mazu sainīti, kaut ko no tā izņēma, pielika pie mutes, un tūlīt jau pagalmā atskanēja labi zināmā melodija. Atcerējos – tā skanēja ermoņikas! Arī vecvectēvs prata spēlēt šo dziesmu! “Sijā auzas, tautu meita” skanēja tik iedrošinoši, ka pietuvojos svešiniekam.
– Proti dziedāt? – piemiedzis ar aci, viņš jautāja.
Bikli pamāju ar galvu, tomēr sadarboties nesteidzos. Pārslēdzies uz citu meldiņu, svešinieks turpināja spēlēt. “Kur tu teci, gailīti manu” es, protams, zināju, tomēr – tā nu iešu uzreiz visiem izrādīties! Tikmēr vecvecmamma jau bija sagatavojusi sviestmaižu šķīvi un cigoriņu kafijas krūzi un aicināja svešinieku sēsties pie galda.
Nosaucis sevi par Jurģi, vīrietis izstāstīja, ka esot folkloras pētnieks. Kājām apstaigājot gandrīz visu Vidzemi, cenšoties iegriezties visās vecajās mājās. Kā viņš esot novērojis, tieši tur atrodoties visīstākie tautas ziņģu, ticējumu un pasaku teicēji. Daudz interesantu cilvēku viņš jau esot saticis, daudz vērtīgu domu pierakstījis.
Mana vecvecmamma arī ilgi nebija jāmudina, tautas dziesmu viņa zināja daudz. Jurģis gan norādīja, ka viņu vairāk interesējot tieši šim apvidum raksturīgās, un mammuka centās atcerēties senāk dzirdēto. Jurģis no krietni piebāztās mugursomas izvilka krietni saberztu skolas burtnīcu un sāka pierakstīt. Manīju, ka tādu burtnīcu viņa somā bija daudz.
Kad no tālās pļavas mājās pārnāca vecāki, vecvecmamma jau dziļi bija iegrimusi savās atmiņās, un tautas dziesmām sekoja savādi ticējumi, ko agrāk neatcerējos dzirdējusi. Jurģis aicināja blakus piesēst arī manus vecākus, bet tētis atmeta ar roku – negaiss nākot pār kalnu, esot siens jāsamet kaudzēs. Ķērām dakšas un grābekļus un visi steidzām uz pļavu. Tikai tad Jurģis pacēla uz augšu bikšu staru, un es ieraudzīju gludi tēstu koka protēzi. Līdz šim neko tādu nebija nācies redzēt, tāpēc sajutos gaužām nelāgi. Atvainojies, ka nedosies mums palīgā, Jurģis no mugursomas izvilka zīmēšanas bloknotu – esot “noķēris” spēcīgu motīvu. Tobrīd nebija laika pētīt, kas jau sazīmēts uz biezajām lapām, vienīgi vecvecmamma piesēdās Jurģim blakus, lai ieskatītos zīmējumos.
Sienu grābdama, domās vēl un vēlreiz atgriezos pie redzētās koka kājas, un jautājumi radās viens pēc otra. Kā ar tādu vispār var paiet, turklāt pāri laukiem un pļavām? Kā dzīvā miesa pacieš protēzes berzēšanos? Kā, ar tādu kāju staigājot, vēl vispār ir spēks smieties un kaut ko darīt? Vai viņam ir mājas un ģimene? Kaut arī to visu man ļoti gribējās uzzināt, es sapratu, ka nepajautāšu, – nebūs pieklājīgi.
Kad pēc siena glābšanas talkas atgriezāmies pagalmā, Jurģis uz parastas finiera loksnes gleznoja ainavu. Finieri iedevusi mammuka, bet otas un krāsas viņam vienmēr esot līdzi. Paskaidrojis, ka zīmēšanas bloknotā redzamais motīvs pats uzprasījies pēc spilgtākām izpausmēm, galvu nepacēlis, viņš nodevās darbam. Tikai tagad uzdrīkstējos piesēsties blakus, lai, palūgusi atļauju, ieskatītos svešinieka zīmējumos. Jauni un veci cilvēki, koki un pļavas, zirgs ar ratiem un arklu, suns pie būdas un upes, zaru būda un ugunskurs… Bezgala daudz visa kā neparasta.
Nesen ieskicētajā zīmējumā ieraudzīju meiteni nedaudz līdzīgu man: īsu zēngalviņu, basām kājām, gaišzilu kleitu un izbrīnītu skatienu pāri plecam. Skaidri bija saprotams, ka attēlotā meitene no kaut kā bēg. Tikai vēlāk, Jurģa gleznojumā uz finiera, ieraudzīju tumšzilo debesmalu un sapratu, ka meitene bēg no negaisa mākoņiem, kas teju teju viņu panāks. Jurģa gleznā tas viss izskatījās daudz dzīvāk nekā zīmējumā uz papīra. Vējš purināja ne tikai meitenes īso kleitiņu un matus, bet arī pļavas malā augošās smilgas, un meitenes sejai patiešām bija mani vaibsti.
Ilgi stāvēju blakus Jurģim un vēroju, kā viņa gleznotajās debesīs un pļavā iezogas ēnas, kā meitenes skatienā parādās bailes, kā zem basajām kājām iezīmējas pa retam olim. Tālumā aiz muguras bija manāmas siena gubiņas un pie paša horizonta mežs. Nepārprotami – kuru katru mirkli būs lietus.
Kad gleznojums bija pabeigts, viegli pazinu gan mūsu pļavu, gan pati sevi. Nedaudz pārspīlēta gan šķita baiļu izteiksme manā sejā, bet Jurģis paskaidroja – tā esot gleznas rozīnīte. Tolaik man šķita, ka viņš ir izcils mākslinieks, jo patiešām meistarīgi attēlojis dzīves īstenību.
Šī glezna, kas pēc Jurģa aiziešanas greznoja manas istabas sienu, bieži tika rādīta ciemiņiem, bet neviens tajā nesaskatīja līdzību, ko pēc vairākiem gadiem ieraudzīju es. Bibliotēkā, pārlapojot Tretjakova galerijas mākslas albumu, tajā ieraudzīju Konstantīna Makovska gleznas “Bērni skrien no negaisa” reprodukciju. Ne mirkli nešaubījos, ka patiesībā tieši no šīs gleznas iespaidojies klejojošais mākslinieks. Pati nozīmīgākā un viegli pamanāmā atšķirība: krievu mākslinieka gleznā attēlotā meitene uz pleciem nes savu mazo brālīti. Arī šī baskāje steidz paspēt mājās, pirms negaisa debesis izlīst lietū.
Pēc šī atklājuma rūpīgāk izpētīju Jurģa gleznu un patiešām atklāju daudz līdzību, un tomēr – tāpēc vien manās acīs tā nekļuva mazvērtīgāka. Es biju klāt tās tapšanā un ilgus gadus glabāju kā īpašu vērtību. Šī glezna savulaik bija Mājas lepnums un vēl joprojām atgādina par Jurģi, par viņa centieniem latviešu tautas garamantu izzināšanā. Gribas ticēt, ka vecvecmammas sniegtās ziņas patiešām izrādījušās vērtīgas un ir saglabātas attiecīgajos apcirkņos.
- Iveta Krūmiņa
