Kādreiz man šķita, ka Jēkabs ir visdīvainākais cilvēks, kādu es pazīstu. Neparasts šķita viņa stūrainais, padruknais augums ar nedaudz uzrautajiem, platajiem pleciem un izteikto žokli, kas sejai piešķīra kvadrāta formu, un es ilgu laiku domāju, ka tieši šo īpatnību dēļ tēta draugs ticis pie iesaukas Kantainais. Nenolasāmu izteiksmi viņa sejai piešķīra allaž grumbās sarauktā piere, ko šaurāku vērta biezās uzacis, kā arī spurainā salmu krāsas matu skupsna, kas pretēji visiem gravitācijas likumiem nemitīgi tiecās slieties uz augšu. Pieglaust nepaklausīgo cekulu pierei Jēkabam bija ikdienā ierasts žests, ko visai bieži pavadīja visiem labi zināma un sen ielāgota piebilde: tas tāpēc, ka piedzimšanas brīdī viņam pieri esot nolaizījusi govs.
Kad es par šo absolūti neticamo faktu lūdzu paskaidrojumus mammai, nespējot pieļaut domu, ka mazais Jēkabiņš varētu būt piedzimis lopbarības silē, kādā svaigi sazēlušā atāla skupsnā vai pīpeņu pudurī pļavā, mamma paskaidroja, ka tas tikai tāds sens teiciens par matiem, kas augot pretējā virzienā. Tā arī nesapratu, kāpēc tieši govs un vēl blakus tik mazam bērnam. Man tas šķita gluži nepieļaujami, tāpēc jautāju, kur tajā brīdī skatījās viņa māte, ja kaut ko tik traku neredzēja. Mana mamma, protams, to nezināja, lai gan no viņas smiekliem sapratu, ka kaut kāda nojausma viņai tomēr bija.
Brīžos, kad Jēkabam bija izdevies priekšējās matu šķipsnas nospiest vēlamajā virzienā un pieglaust kuplajām uzacīm, no malas izskatījās, ka onkulim galvā uzmaukts mazs rudzu statiņš – gluži kā viens no tiem, ko savulaik tiku redzējusi slienamies piemājas laukā. Padzirdējis šo manu vērojumu, viņš vairs necentās matus pieglaust, bet rīkojās gluži pretēji – kad vien tuvumā redzēja mani, centās tos sabužināt uz augšu.
Jāatzīst, ka viņa izskats nebija pats dīvainākais, pie tā ātri izdevās pierast, daudz vairāk mani pārsteidza tēta drauga raksturs. Skaidrā prātā Jēkabs allaž bija sevī ierāvies un nerunīgs, glūnīgs un kaitinoši vērīgs, bet, iztukšojis pāris pudeles alus, kļuva neizturami pļāpīgs, uzbāzīgs un izklaidīgs. Tolaik nekādi nevarēju saprast, kā vienā ķermenī var mājot divi tik dažādi cilvēki. Varbūt tāpēc viņam tie platie pleci, lai tas viss sadzīvotu kaut kādā līdzsvarā? Tā vismaz sprieda mamma, kad kārtējo reizi viņai uzdevu šo jautājumu.
Jāpiebilst, ka mūsu sarunas par Jēkabu varēja notikt tikai slepenībā – tētim nepatika dzirdēt kādu apspriežam Kantainā dīvainības, kā nekā – Jēkabs bija viņa draugs jau no armijas laikiem. “Ne viens vien sāls puds abiem kopā apēsts, tāpēc lūgums – Jēkaba vārdu turēt godā un cieņā!”
Kādā dienā pa ausu galam dzirdēju, ka iesauku Kantainais Jēkabs ieguvis pēc kāda savāda atgadījuma. Interesanti, kas tad notika? Kā biju pamanījusi, viņš nemaz neapvainojās, kad tētis vai kāds cits pieaugušais viņu tā uzrunāja, kaut man tika stingri pieteikts saukt viņu par onkuli. Atklājās, ka Kantainā pirmsākumi meklējami jau agrā bērnībā, un vislabāk par to pastāstīt varot pats Jēkabs. Nelaime tikai tā, ka es nespēju uzķert īsto brīdi, kad onkulim palūgt šo stāstu izklāstīt: skaidrā prātā esot, viņš vairāk par pāris teikumiem nepateiks, iedzēris – runās un runās, bet līdz lietas būtībai netiks.
Vispār jau Jēkabs nebija nekāds lielais dzērājs – tik vien, kā pirmajā un pēdējā ciemošanās vakarā, kad tētis par godu ciemiņam izkurināja pirti, jo Kantainā līdzpa-
ņemtās zāļu slotiņas prasīt prasījās izklapēt kādu stīvāku muguru. Katram skaidrs, ka pēc tādas izkarsēšanās pāris pudeles alus ir pašsaprotama lieta. Tā viņi divatā ar tēti turpat pirtiņā ilgi runājās par vīru lietām, līdz akmeņi vairs nesildīja un uzmestā gara rūgtums sen bija zudis. Negulētā nakts uz Jēkabu neatstāja nekādu iespaidu, gluži otrādi – nākamajā rītā viņš pirmais steidzās uz kūti un čakli rosījās, un vienmēr atrada gan ko palīdzēt, gan salabot vai uzbūvēt.
Vienā rītā Jēkabs augu dienu ņēmās ap divstāvīgu trušu būdu, līdz pret vakaru tā bija gatava, citā, saulei austot, sācis, līdz vakaram jau pabeidzis pārtaisīt cūku aploku. Ar viņu tā bija – ja ko sāka darīt, tad stājās tikai tad, kad darbs bija pabeigts. Kopā ar tēti viņi divās dienās nomainīja kūtij visu lubiņu jumtu. Naskāks kāpelētājs gan izrādījās Jēkabs, kaut arī ārēji šķita kustībās neveiklāks, tomēr – šajā jomā bija labi iestrādājies. Tētis gan viņu ik palaikam apsauca, lai tak neraujas tik traki – rīt arī vēl būs diena, bet Jēkabs izlikās to nedzirdam, lai gan – varbūt arī nedzirdēja? Viņam bija tāda īpatnība: ja aizrāvās ar kādu darbu, tad ausīm un mutei klapes virsū – ne ko ēda, ne runāja, vien retu reizi pasmēla ar stopu no akas ūdens spaiņa.
Manās atmiņās visspilgtāk palikusi tā vasara, kad, augusta sākumā ieradies, Jēkabs iekārtojās uz dzīvi klēts siena pantā. Tik ļoti esot noilgojies pēc mīkstas gulēšanas un svaiga siena smaržas, ka istabas gaiss viņam spiežot plaušas. Man gan šķita, ka klētsaugšas gaiss ir vēl pilnāks ar putekļiem – pati to haotisko drūzmēšanos tiku redzējusi, piemīdot svaigi sakrauto siena pantu. Caur jumta lubiņām izspraukušajos staru kūļos kā negaidītu brīvību ieguvuši draiskojās putekļu miljoni.
Pavisam nesen bija nopļauts arī mūsu labības lauks, graudi izkulti un nodoti kaltē vai dzirnavās, tikai salmi, sapresēti kantainos klučos, vēl žāvējās tīrumā. Jēkabs teica – tos vajagot savest pagalmā; tēvs bilda, lai vēl pažūstot, lietus tuvākajās dienās tāpat neesot gaidāms, turklāt traktors jau priekšdienām esot aizrunāts. Jēkabs tomēr pastāvēja pie sava – rīt celšoties reizē ar gaili un pats visu sanesīšot, tā tētis aiztaupīšot maksu par vešanu. Kādu laiku viens uz otru paklaigāja, katrs pie savas taisnības turēdamies, līdz Kantainais, krietni aizvainojies, patvērās savā siena migā.
Nākamajā rītā, vēl tikko saulei tuvojoties apvārsnim, Jēkabs esot izbāzis galvu pa klētsaugšas jumta lūku, pāris reizes iemēģinājis gaiļa balsi, bet, to atsaucamies nesagaidījis, devies uz pļavu. Uzsējis ķerrai no dēļiem sameistarotu rāmi, jau pēc stundas iepeldējis pagalmā kā tāds varens kuģis ar pamatīgu vezumu. Ap to laiku mani vecāki arī jau bija cēlušies, lai apkoptu saimniecību. Ieraudzījuši Jēkabu velkam milzīgo kravu, tā arī palikuši mutēm vaļā, stāvot pagalma vidū. Kā tad šis tā viens? Un ķerra? Tā izturēšot? Tētis, protams, steidzies Jēkabam palīgā, bet šis par to pat dzirdēt negribējis – viņam ar “kantainajiem” esot īpašs rēķins. Pats esot sācis, pats pabeigšot. Tikai viņš zinot, kādā secībā salmu klučus uz ķerras esot krāvis, kādā tie jāņem nost. Cits tikai sajaukšot viņam galvu! Nu, jā, tāds jau bija tas Kantainais, kurš gan to nezināja…
Kad es modos, pagalma stūrī jau slējās kārtīgs salmu kluču tornis. Redzēju, kā tētis centās to pārkārtot līdzenā grēdā, lai nākamo vezumu būtu ērti izvietot. Steidzos izpētīt jauno būvi, jo līdz šim salmu ķīpas uzreiz tika milzīgā blāķī nokārtotas šķūnī, un tad ložņāšanai atlika vien krietni durstīgā virspuse. Šoreiz Jēkabs tēti bija pierunājis kādu dienu ļaut salmiem ārpusē pavējot. Ja arī kāds mākonis tuvošoties, apsegt šo torni varēšot vienā mirklī.
Tobrīd, kad pagalmā iekuģoja jau ceturtā krava, es kā bāka vai varbūt kā stārķis stāvēju salmu ķīpu kalna galā un aiz sajūsmas biju gatava lidot. Ieraugot Jēkabu, gan spārni nolaidās, jo iedomājos: viņam var nepatikt, ka es te mīcos pa virsu un maisos pa kājām, bet tēta draugs, labvēlīgi smaidīdams, noslēpumaini piebilda: tas vēl tikai sākums. Aizraidījis tēti uz dārzu pļaut govij zāli, viņš veikli pārkārtoja pa savam jau atvestās ķīpas un izveidoja ērtas trepes. Vēl trīs kravas, un viņš man uzdāvināšot īstu princeses torni. Samulsu, jo tādu laipnību un interesi par manām desmitgadnieces rotaļām līdz šim no Jēkaba nebiju manījusi, tomēr viņa iecere man patika – princeses tornis…
Pēc pāris stundām, kad pēdējā ķīpa no pļavas bija pārvietojusies uz klēts priekšu, būve bija ieguvusi iespaidīgus apmērus. Pa stāvām ķīpu trepēm samērā viegli varēju iekļūt pamatīgā tornī, kam netrūka ne finiera jumta, ne statiņā sasietu salmu smailes. Tornī varēja ērti ielīst, pat apgulties, apsēsties un pa atstāto loga spraugu labi pārredzēt visu pagalmu. Es acumirklī iemīlēju šo vietu, kaut durstīgais salmu sēdeklis un gulta ne mirkli neļāva aizmirst par neērtībām. Ilgi knosīties gan man nenācās – tālredzīgais Jēkabs jau nesa no veļas auklas paņemto dīvāna pārklāju un mudināja iekārtoties ērtāk. Kaut arī jutos neveikli no viņa neierastās labvēlības, tomēr liegt arī viņam apmesties tornī nevarēju – tas tomēr bija viņa roku darbs, turklāt – vietas tur pietika abiem.
– Tagad varam droši gaidīt Kantaino, – Jēkabs klusiņām teica un pievērsa skatienu pagalmam. Viņa teiktais skanēja tik nopietni, ka es aizmirsu brīnīties par labi zināmo ciemiņa mazrunību. Tā vietā es pārsteigta izsaucos:
– Kādu Kantaino? Kas vēl tas tāds?
– Tu nezini? Viņš nekad nav nācis pie jums? Neko nav teicis vai atstājis promejot?
– nopietnu seju, pielicis pirkstu pie lūpām, Jēkabs čukstus jautāja. – Es gan viņu esmu redzējis. Tur, kur ir salmu ķīpas, parādās Kantainais.
Jutu, kā manī kāpj baiļu sajūta. Iztēlē jau skatīju milzīgu, stūrainu salmu kluci, kas gāzelēdamies lēnām iesoļo pagalmā. Ogļu melnām, naidīgām acīm, stīvu stāju un plati izplestām rokām tas slāj pāri pagalmam tieši uz torņa pusi. Vārdi iesprūda kaut kur rīkles galā, tāpēc es klusējot papurināju galvu.
– Varbūt, ka tā arī labāk, – Jēkabs klusiņām turpināja. – Es tagad zinu: ja Kantaino negodina, viņš var arī apvainoties, un tad var atgadīties visādas nelaimes. Viņš var sabojāt visu pļāvumu, ielaist mitrumu un pelējumu, uzrīdīt peles, pat nodedzināt šķūni. Sanaidot cilvēkus, darīt sāpes.
Dzirdēju, kā Jēkabs smagi nopūtās, un netīksmē noskurinājos:
– Kāpēc viņš ir tik ļauns?
– Es neteiktu, ka Kantainais ir ļauns. Viņam tikai reizēm patīk uzvesties bērnišķīgi – kaut ko izgrūstīt, kaut ko sajaukt, kaut ko izdarīt kādam par spīti… Kantainajam nepatīk, ja pret viņu izturas slikti, aizskar un sit. Katrā stiebrā reiz ir bijusi dzīvība, katrā nokritušajā graudā – spēks. Zinu arī to: ja viņam kāda māja vai vieta iepatīkas, viņš dara tikai labu.
Jēkabs brīdi aizdomājās un tad turpināja:
– Kantainajam patīk bērni, lai gan viņš to atklāti neizrāda. Viņš prot iejukt bērnu pulciņā, priecāties, rotaļāties un palikt nepamanīts. Viņa āriene ir necila – salmu krāsas mati, rudas, kuplas uzacis un ūsas, neliels, drukns augums, tāpēc viņu bieži neievēro. Kantainais daudz nerunā, jo nevēlas sev pievērst uzmanību. Viņš vēro. Skatās, vai ļaudis vēl nav aizmirsuši saimniekot, nokopt laukus un pļavas. Gan jau arī šeit viņš ir bijis, tikai tu to nemanīji. Kantainajam patīk klaiņot. Apkārt klīzdams, viņš nakšņo rudzu un miežu laukos, tāpēc viņš pats smaržo pēc labības un zemes. Rudzu laukos viņš šad tad sasien vārpas statiņos, kviešu laukos ar vanagzirņiem savij vārpas vainadziņos. Viņam patīk apgulties laukā un zīmēt labības eņģeļus – vēzēt rokas tāpat, kā to dara, guļot sniegā. Daudzi domā – mežacūkas izbradājušas, bet Kantainais par to smīn. Laukos, kur viņš iezīmējis labības eņģeļus, palikusi viņa svētība.
Ar aizturētu elpu klausījos Jēkaba stāstītajā un nespēju izlemt – uztvert to kā pasaku vai kā visīstāko patiesību? Ievilku dziļāk elpu, un man šķita, ka sajūtu zemes un labības smaržu. Jēkaba smaržu. Kaut kur zemapziņā uzplaiksnīja skats – Jēkabs guļ pīpenēs ar izplestām rokām un laimīgu smaidu. Ne tik sen, šķiet, iepriekšējā vasarā.
– Vai tas ir stāsts par tevi? – klusiņām jautāju.
– Nē. Par Kantaino, – Jēkabs čukstus atbildēja. Ilgi klusēja un tad piebilda: – Kantainais pie manis atnāca, kad man bija pieci gadi. Izņēma no rokām sērkociņus. Saslēja no salmiem pili. Iekūra mazu ugunskuru. Pašā šķūņa vidū. Daudz neko neatceros, tikai liesmas un to, ka man sāpēja.
Ilgi klusēdama, sēdēju blakus Jēkabam. Un arī viņš neko vairāk neteica. Vienu zināju skaidri: mums nav sērkociņu, tāpēc mums nesāpēs.
