Arvien biežāk pamanu, ka nekas nenotiek tāpat vien, ka nejaušības galu galā veido secīgu notikumu virkni, kas galu galā noved pie likumsakarīga rezultāta. Vai gan no rīta pamostoties es varēju iedomāties, ka pāris stundas vēlāk uz ielas braucamās daļas pamanīšu guļam mazu putniņu, kurš izslāpis žēli virinās savu knābīti? Vēlāk gan attapos, ka šis varētu būt viens no tiem spārnotajiem draiskuļiem, kas, neko neredzot, akli traucies uz priekšu, ietriecies kādas mašīnas logā un apdullināts nokritis zemē. Pacēlu mazuli, nosēdināju ielas malā un domāju: kā gan viņam palīdzēt? Kad mēģināju atkabināt savu pirkstu no mazo nadziņu tvēriena, putniņš tā iebrēcās, ka nobijos ne pa jokam. Salaidīsies vēl pār manu galvu vesels aizstāvju bars un uzknābās desmitiem punu! Ienesu istabā, padzirdīju, nosēdināju uz palodzes, lai atpūšas. Ilgi nebija jāgaida, līdz putniņš uzspurdza gaisā un nosēdās tuvējā ceriņu krūmā. Brīdi vēroju, cik viņš tur stabili turas.
– Kāds malacis dzilnītis! – nopriecājos un pēkšņi atcerējos: Mūsmājās taču arī kādu sauca par Dzilnīti. Tā vecvectēvs jeb tētuks reiz iesauca manu auklīti Karlīnu. Viņš uzskatīja, ka šī iesauka Līnai piestāv labāk nekā vārds, jo ir atbilstošs viņas interesēm un nebeidzamajām runām. Citi gan pastāvēja uz cieņas izrādīšanu auklītei, tāpēc tētuks bija vienīgais, kurš Līnu sauca par Dzilnīti.
Manās maza bērna atmiņās Līnas tantes ir visai maz, jo Mūsmāju augšas stāvā viņa apmetās tad, kad man vēl nebija pat trīs gadi. Mamma atsāka strādāt skolā, un man bija vajadzīga auklīte. Vecmamma kādā intelektuāļu saietā bija iepazinusi Karlīnu un atzinusi par spējīgu audzināt viņas mazmeitu. Trīs ziemas Līnas tante pavadīja mūsmājās un bija mana rotaļu biedrene, izglītotāja un audzinātāja.
Par auklītes nozīmīgo klātbūtni bērnībā vēl arvien man laiku palaikam atgādina daudzās bērnu grāmatās sastopamās raksturīgās zīmētās omītes: neliela auguma, mīlīgi apaļīgas, sirmie mati allaž saņemti copītē pakausī un atsprausti ar pusloka ķemmi, apaļās brillītes nedaudz noslīdējušas uz degungala, bet pāri tām – bezgala maigs un sirsnīgs skatiens. Tumšās kleitas paslēptas zem allaž svaiga priekšauta ar mežģīņu apmali un tamborētas stīvinātas krādziņas, un kur nu vēl tā īpatnējā smarža, ar ko piesūkušās viņas drēbes! Mamma stāstīja: Līnas tantes istaba jau pašā sākumā izvērtusies par ārstniecības augu svētnīcu un bagātīgi dāvājusi savu aromu ikvienam, kurš pavēris durvis. Iespējams, ka asumu šim smaržu kokteilim piešķīris kampars, ko auklīte regulāri iesmērējusi savās pietūkušajās kājās, bet par to neviens pat neieminējās. Miniatūrais adīkļa groziņš, kas allaž turēts uz mazās, ar tamborētu segu klātās sofas, laiku palaikam uzdāvinājis mums kādu cimdu vai zeķu pāri, un visi jutušies tik laimīgi! Šķiet, atmiņā saglabājusies arī auklītes balss un viņas mīļākā šūpuļdziesma: “Uz kalniņa mēnestiņ(i)s, aijā-žūžu, ripu-rapu uzripoja…”
Ne tik sen manās rokās nokļuva arī gadsimtu veca, uz bieza kartona uzlīmēta, krietni izbalējusi fotogrāfija, kurā Karlīna redzama kruzuļota saulessarga ēnā. Tā uzņemta krietni pirms manas dzimšanas – tur viņa vēl kā smuidra jaunava pašos precību gados. Par to, kas Līnas dzīvē aizgājis greizi, man stāstu nav, zinu vien to, ka viņa tā arī palikusi neprecēta un ar salauztu sirdi, toties tas saulessargs, kas fotogrāfijā, viņai svarīgs bijis līdz pat mūža galam.
Labi atceros auklīti dārzā saulē lasām jā-
ņogas ar mugurai piesaitētu širmi. Tā viņa sargājot savu bālo ādu, kas saulē neglīti apdegot un liekot viņai izskatīties kā vārītam vēzim. Tāpat prātā nāk skats, kur es guļu šūpuļtīklā kastaņas lapotnes ēnā, bet viņa saliekamajā atpūtas krēslā blakus – pagaro kleitu uzrāvusi augšpus ceļgaliem, bālos stilbus atklājusi saulei, bet virs galvas – kruzuļotais saulessargs.
Daudz spilgtāk atmiņās saglabājušies iespaidi no pēdējā kopā pavadītā gada, ko veiksmīgi papildinājuši vecāku stāsti un vēlāk arī vecmammas draudzenes Almas tantes slavas dziesmas Karlīnai.
Dzīvojot mūsmājās, Līna visai bieži pēcpusdienas pavadīja ēnainajā pagalmā mājas priekšā uz sola blakus tētukam. Neviens gan tā īsti nespēja izskaidrot šo divu gluži atšķirīgo cilvēku pievilkšanās noslēpumu, jo lielākoties viņi sēdēja savā nodabā klusēdami. Auklītes mežģīņotā baltā priekšauta kabatā allaž atradās kāda neapēsta maizes garoziņa, iekaltusi doniņa, kuras drupināšanai nu bija īstais laiks. Līna priecājās par katru zvirbuli, kurš ieradās uz šo īpašo mielastu, un pamazām paplašināja ēdienkarti ar svaigu baltmaizi. Drīz vien to pamanīja arī vesels bars baložu. Kādā brīdī tētukam tas viss neiepatikās, viņš cēlās kājās un dusmīgi iztrenkāja lielo ķēzītāju baru. Mammukas simts vistām nepietiekot barības, bet te kaut kādi klaidoņi diedelējot kumosu. Vistas vismaz olas dējot, bet ko šie dīkdieņi? Tik vien, kā dārzā ogas protot zagt!
Līna klusējot noskatījās uz tētuka klaigāšanu, un nākamajā dienā viņas priekšauta kabatā nebija ne kripatas maizes… Tas gan netraucēja viņai iznākt pagalmā un tāpat klusējot apsēsties un palikt blakus tētukam. Es savā bērna vientiesībā reizēm mēģināju viņus satuvināt, bet izskatījās, ka panācu pretējo.
Vispār jau Līna bijusi ļoti runātīga, bet, redzot otru klusējam, nekad pirmā nepārkāpusi klusēšanas robežu. Mamma domāja, ka tā klusēšana sākusies pēc tam, kad tētuks Līnu nosaucis par Dzilnīti, jo savulaik abi visai daudz strīdējušies. No malas izskatījies, ka viens uz otru sadusmojušies tāpēc, ka otrs centies būt pārāks – gudrāks, zinošāks un pieredzējušāks.
Karlīnu jau no bērnības interesējuši putni. Pie istabas loga viņai bijušas ierīkotas vairākas barotavas, kur meitene vērojusi dažādu lidoņu izskatu un uzvedību. Vislielāko pārsteigumu viņai reiz sagādājis kāds mazs putniņš ar izteikti smailu un garu knābi, zilpelēku galvas virsu un muguru, oranžīgi brūnu vēdera lejas daļu un izteiktu melnu svītru pāri acīm. Noskaidrojusi, ka tas ir dzilnītis, Līna nespējusi vien beigt jūsmot par viņa skaļo vīterošanu. Vispārsteidzošākā šķitusi putniņa spēja pa koka stumbru pārvietoties īsiem lēcieniem, ar galvu pa priekšu virzoties gan uz augšu, gan leju, kā arī karāties zarā augšpēdus. Īsts cirka mākslinieks! Pilnīgi satriekta viņa jutusies tajā dienā, kad redzējusi savu mīluli dzilnīti no ābeles augšējiem zariem kā bultu – ar galvu pa priekšu! – metamies zemē, gan jau, lai noķertu kādu kukaini, bet pirmajā brīdī viņa to nesapratusi. Domājusi: tas nu gan ir traks pašnāvnieks! Bet putniņš tikmēr, meistarīgi izlīkumojis, uzlaidies atpakaļ, brīdi pasēdējis un atkal – ar galvu pa priekšu gar pašu stumbru lejup.
Līna regulāri vērojusi mazo dziedātāju un drīz vien sapratusi, ka viņi ir divi, tātad – pāris, un pievērsusies dzilnīšu ģimenes dzīvei. Vērojusi, kā abi sašaurina ieeju koka dobumā līdz mazam caurumam, aizlipinot to no abām pusēm ar sveķa vai māla bumbiņām. Drīz vien pamanījusi, ka savas barības krājumus – kukaiņus un sēkliņas – viņi slēpj mizu rievās un zem nelieliem akmentiņiem. Lielākos kukaiņus, kas pat noķerti vēl tiecās izrauties brīvībā, dzilnītis visai prasmīgi iesprostojis kādā spraugā un tad ar vienu knābienu nobeidzis.
Karlīna stundām varējusi stāstīt par saviem dzilnīšu novērojumiem un visiem apgalvot, ka tie ir vismeistarīgākie putni. Tētuks viņai iebildis – tā neesot vis tiesa, sava gudrība esot gan balodim, kurš vienmēr dūdojot “protu, protu”, sava stārķim un pūcei. Karlīna, protams, pastāvējusi pie pašas iegūtās pārliecības, un tā šī domu apmaiņa visai bieži beigusies ar tētuka dusmīgu purpināšanu par dzilnīšiem, kuri dažiem tā aizmālējuši acis, ka tālāk par vienu putnu sugu neko negribot redzēt. Pati stāstītāja esot īsts Dzilnītis – ar dzilnīša ietiepību, pārgalvību un vīterošanu.
Tā kā Karlīna, nenoliedzami, bijusi daudz lasījusi un gana gudra, viņa spējusi izstāstīt arī par stārķiem, pūcēm, baložiem un vālodzēm, un galu galā – tētuks palicis gluži kluss, līdz dūms no viņa pīpes izsīcis pavisam. Sapratis, ka grūti būs ko iebilst tādai, kura Vitalija Bianki “Meža avīzi” iemācījusies gandrīz no galvas, viņš pārstājis iebilst. Savulaik, kad manās rokās nonāca šis daudzlasītais 1955.gada izdevums, īsti nenovērtēju tā īpašo nozīmi – tāda krietni sadzeltējusi, nodilusi un izplīsusi…
Mani pašu Līnas stāsti par putniem ļoti aizrāva, jo savas zināšanas viņa prata ievīt skaistos stāstos un pasakās. Visai bieži viņa tām zīmēja ilustrācijas, pēc tam izgrieza radītos tēlus un mācīja mani spēlēt leļļu teātri – saprast, kurš ir stiprāks, kurš gudrāks vai attapīgāks. Krietni vēlāk, jau būdama desmitgadīga, skapī atradu noglabātu kasti ar auklītes zīmētajiem un izgrieztajiem stārķiem, dzeņiem, pūcēm, zaķiem, lapsām, princesēm un velniem. “Latviešu tautas pasaku” senajam izdevumam galu galā ir gandrīz tikpat nobružāts vāks kā “Meža avīzei”…
Tad kādā dienā Karlīna no plaukta izcēla “Latviešu konversācijas vārdnīcas” brūno, biezo sējumu… Tā kā šī vārdnīca ir divdesmit vienu sējumu liels Anša Gulbja apgāda izdots vispusīgs enciklopēdisks izdevums un tā pirmais sējums izdots 1928.gadā, Mūsmājās tā atradās goda vietā. Tolaik tā īsti nesapratu, kas tik ļoti mainīja auklītes intereses; tagad domāju, ka šo lēmumu veicināja absolūts tētuka intereses trūkums par iepriekšminēto putnu dzīvi. Gan jau viņš tika skaļi izteicies, kaut vai domās ar sevi skaļi sarunājoties: “Nu, cik var par vienu un to pašu!” Man šķiet, ka putnu dzīve tētukam nekad nav šķitusi īpaši saistoša, jo viņš caur un cauri bija praktiķis. Tikai cieņa pret Karlīnu viņam bija likusi izturēties iecietīgi un klusi.
Es tikmēr ar nepacietību gaidīju, kad auklīte aizvērs kārtējā sējuma vāku. Mamma gan teica, ka nevar aizliegt cilvēkam izglītoties, un man atlika tikai cerība: tik garlaicīga lasāmviela agri vai vēlu radīs apnikumu… Ja saprast stāstus par adatām, aitām, apģērbu, blusām un circeņiem vēl bija iespējams un palaikam interesanti, tad pavisam kas cits ir censties ieklausīties auklītes un tētuka domu apmaiņā par arkliem, Atlantīdu, Bermontu, biškopību un Čakstes biogrāfijas detaļām. Skaidri atceros strīdu par Latvijas prezidentiem, jo tētuks pamatīgi bija apguvis Alberta Kvieša devumu Latvijas attīstībā, bet Karlīna ar sajūsmu izteicās par Kārli Ulmani – viņš esot īstais celmlauzis! Tieši ar šo nesamierināmo viedokļu sadursmi viņu strīdi galīgi izbeidzās, un abi kā sarunājuši patvērās klusējošā blakussēdēšanā. Līnas interese par “Latviešu konversācijas vārdnīcu” izsīka pēc otrā sējuma izlasīšanas, un viņa atkal atgriezās pie manis un bērnu grāmatām.
Vairs neatminos, ko tētukam jautāju, kad pirmo reiz sadomāju samierināt abus klusējošos blakussēdētājus. Katrā gadījumā kaut ko bērnišķīgi naivu, jo – ko gan gudru var sagaidīt no piecgadīga bērna… Iespējams, kaut ko tādu: “Kāpēc bites ražo tieši medu, nevis pienu? Kāpēc sikspārņi guļ ar galvu uz leju? Kāpēc velosipēdu sauc par velosipēdu?”
Ja kādreiz tētuks man centās parādīt ceļu uz atbildi, ļaut pašai salīdzināt un spriest, tad tagad viņš atbildēja īsi: “Prasi Dzilnītim! Viņa taču visu zina labāk par citiem!”
Es, protams, paklausīju un patiešām vērsos pie auklītes, bet viņa tikai skumji nolieca galvu un klusām atbildēja – vēlāk, citreiz… Reizēm viņa šo solījumu arī pildīja un centās izskaidrot man nesaprotamo, bet – ne jau tas bija mans mērķis. Es vēlējos, lai viņi abi atkal atsāk sarunāties.
Reizēm, kad pie Karlīnas ciemos atnāca Alma, tētuks sparīgi devās uz malkas šķūni un rībināja tur cirvi ne pa jokam – no abu sievišķu sarunām viņam karstot smadzenes. Kādā no abu draudzeņu tikšanās reizēm tētuks bija dzirdējis, ka arī Almai mājās ir “Latviešu konversācijas vārdnīca” un arī viņai patīk runāt par putniem. Noburkšķējis, ka ar vienu Dzilnīti mājās vēl ir par maz, viņš atteicies pat no Almas nestajiem cienastiem.
Mammuka par to visu neteikusi ne vārda, lai gan zinu, ka viņa bija runājusi ar Līnu. Auklīte tikai atmetusi ar roku: lai jau viss stājoties mierā, nekas neesot mūžīgs… Sasteigusi mājas un kūts darbus, mammuka tad pievienojusies abām tējas dzērējām. Tad sarunas, protams, pārslēgušās uz citām tēmām. Ja tobrīd Mūsmājās bija arī vecmamma, kas jau bija kļuvusi par rīdzinieci, tad, apzinājušas vietējos jaunumus, visas pievērsās ziņām no galvaspilsētas un teātra lietām. Man, protams, arī to visu vajadzēja dzirdēt, bet – cik gan daudz es no tā sapratu. Galu galā istabā ienāca arī tētuks. Vairākkārtīgi aicināts pievienoties, viņš apsēdās istabas stūrī uz mūrīša un pakšķināja savu mūžīgo pīpīti. Ne vārda nesakot, vienkārši klausījās.
