MĀJAS STĀSTS: Mammas māsa

No kura laika īsti sākas stāsts par kāda cilvēka dzīvi? Varbūt tās sākums ierakstīts jau viņa vecvecāku dzīves gājumos? Vai arī – vecāku sastapšanās brīdī? Tādā gadījumā Antras un Jogitas dzīvesstāsts sākas 1928.gadā septembrī, kad Arvīds Liedskalniņš sētā ieveda sievu Annu Veroniku Kupčs, kuru bija noskatījis netālajās kaimiņu mājās. 1930.gada oktobrī piedzima meita Antra, pēc pusotra gada martā pasaulē nāca Jogita.

Kaut arī mans nodoms ir pastāstīt par bērnības epizodēm, kurās mēs plecu pie pleca – es, Zirnītis un mammas māsa Antra, jūtu, ka jāsāk ar gadsimtu senu vēsturi. Tieši tā laika likteņdzirnas noteikušas mūsu stāstu pamatus un virzību.

Antras un Jogitas vecāki Anna un Arvīds bija sabiedriski ļaudis, viņus cienīja, pie viņiem nāca pēc padoma. Māja bieži bija pilna ar ciemiņiem, īpaši talkas dienās. Kā visrosīgākos svētkus māsas atcerējās apkūlības, kad Māja bijusi pārpilna ar ļaužu rosmi un dziesmām. Liedskalniņi aktīvi darbojušies jau 1872.gadā dibinātajā Jaungulbenes Dziedāšanas biedrībā, kurā bijusi arī sava pašdarbības teātra trupa. Tā regulāri iestudējusi divas trīs izrādes gadā, Anna un Arvīds bijuši talantīgi aktieri, lomu viņiem netrūcis. Pētera Lūča iestudētajā “Zvejnieka dēlā” Anna izdzīvojusi Anitas likteni. Viņa vairākkārt spēlējusi mīlētājas un cīnītājas, bet Arvīds bijis apveltīts ar komiķa dotībām, kas spilgti izpaudušās dažādos Blaumaņa lugu iestudējumos. Tolaik šādas pašdarbības kolektīvu izrādes lauku ļaudīs radījušas pastiprinātu interesi par mākslu un bijušas ļoti apmeklētas.

Tajā pašā laikā Antra un Jogita mājās spēlējušas savu – mājas – teātri. No skapja izvilkušas tērpus un parūkas, ko izrādēs uz skatuves lietojusi mamma, un sarīkojušas pašas savu izrādi. Sākumā viņām vislabāk patikušas Baibas garās bizes (“Pūt, vējiņi!”), kā arī tautiskās seģenes ar lielajām sudrabotajām saktām. Vēlāk, kad ludziņas sacerējušas pašas, dažādie tērpi kombinēti juku jukām. Antra, kā jau vecākā, parasti izvēlējusies galvenās lomas, pati sacerējusi sižetus un vadījusi lugas gaitu. Protams, reizēm gadījies, ka jaunākā māsa iebildusi pret viņai iedalīto tēlu (kādu vīrieša lomu) un sižeta virzību, un – strīds klāt kā likts. Parasti tādās reizēs blakus gadījusies mammuka un līdzējusi lietas sakārtot. Meiteņu rīkotās mājas teātra izrādes parasti apmeklējuši visi mājinieki, tad skaļi aplaudējis pat mazrunīgais tētuks.

Uz skatuves teātri Antra sākusi spēlēt Gulbenes vidusskolā dramatiskajā pulciņā, kuru tolaik vadījis Roberts Ligers. Ar šo laiku viņai saistījās daudz skaistu atmiņu – gan par radošo atmosfēru, gan par dažādajām sabiedriskajām aktivitātēm. Prātā visspilgtāk palicis stāsts par Antras gaišajām bizēm, kuras piesaistījušas Roberta Ligera uzmanību, un viņa pārsteigums: “Kristīne! Īsta Blaumaņa Kristīne!”

Atgriežoties pie Antras bērnības stāstiem, vispirms jāatceras abu māsu atmiņas par tēti Arvīdu un četriem Sibīrijā pavadītajiem gadiem.

Par savu vectēvu Arvīdu zinu visai maz. Par viņa karavīra gaitām liecina dažas fotogrāfijas un īsi, tikko salasāmi dati nodzeltējušo bilžu otrā pusē, kā arī vecmammas un mammas piezīmes. Tās lasot, kārtējo reizi apjaušu, ka jebkurš vēstures procesa atspoguļojums var būt subjektīvs, ka objektīvo vēsturi tomēr veido subjektīvi personu stāsti, ko grūti salīdzināt un pārbaudīt. Atliek tikai meklēt kontekstu ar notikumiem, ko izspēlē konkrētais laikmeta posms, kas ne vienmēr dod iespēju izvēlēties, un – rakstīt savu vēsturi. Ne viss man šajās piezīmēs ir saprotams, jo skaidri apzinos: ne visu, kas domāts un teikts, tolaik drīkstēja izstāstīt un kur nu vēl dokumentēt.

Zinu, ka 1925.gada februārī Arvīds tika iesaukts aktīvajā karadienestā un iedalīts 7. Siguldas kājnieku pulka 8.rotā. 1926.gadā viņš izvilcis laimīgo lozi un no kara dienesta ticis atvaļināts. Tad uzsācis aktīvu darbību Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vietējā grupā, kurā aktīvi darbojies līdz 1932.gada pavasarim. 1934.gadā “Stūru” iedzīvotāji piedzīvojuši kratīšanu, un policisti, neko neatraduši, tomēr arestējuši Arvīdu un Evaldu, kā arī vēl dažus citus domubiedrus. Liecinieki, kuri apgalvojuši, ka Arvīds viņiem devis komunistiska satura proklamācijas, vēlāk atzinušies, ka tādas liecības devuši draudu iespaidā.

1940.gadā Arvīds sācis strādāt par Jaungulbenes pagasta izpildu komitejas pirmo priekšsēdētāju un gādājis, lai Jaungulbenes muižā tiktu izveidota lauksaimniecības mehanizācijas skola – pirmā tāda veida mācību iestāde Latvijā. Anna ar lepnumu atzīmējusi, ka šajā amatā nopelnīto darba algu vīrs izdalījis nabadzīgajiem zemniekiem. Pēc partijas darbinieku kursu beigšanas Anna ievēlēta par Jaungulbenes pagasta partordzi.

Visam svītru pārvilcis Lielais Tēvijas karš, un Arvīds ar brāli Evaldu tikuši iesaukti Strādnieku gvardē Madonas bataljonā. Frontē Arvīds bijis neilgu laiku, jo slimības dēļ ticis pārsūtīts uz aizmuguri, uz Kirovas apgabalu, no kurienes vēlreiz mobilizēts armijā un atkal pārsūtīts uz aizmuguri – uz Kurgānas apgabala Alapajevskas metalurģisko rūpnīcu. No turienes viņš rakstījis vēstules ģimenei, kas kara sākumā bija evakuējusies uz Čeļabinskas apgabala Petuhovas rajona kolhozu “Zarja”.

Kā lielu vērtību glabāju šīs nedaudzās vectēva vēstules mātei, sievai un meitām, jo tās par viņa sirds siltumu, cilvēcību un mīlestību pastāsta daudz. No katras vēstules rindas ar mani runā stiprs cilvēks, kurš, kaut arī cietis no pastāvošās iekārtas, pat vissmagākajos dzīves brīžos saglabā cilvēku sevī.

Grūtajos kara apstākļos Arvīda plaušu slimība strauji progresējusi, tāpēc 1944.gada vasarā viņam atļauts pārbraukt pie ģimenes. Veselība tomēr jau bijusi nopietni iedragāta. Māte gribējusi pārdot ilgi glabāto tēva pulksteni, lai pirktu dārgās zāles, bet cerības atgriezties Latvijā bijušas tik lielas, ka Arvīds aizliedzis to darīt – šī nauda noderēšot ģimenei, lai atgrieztos mājās. 1944.gada septembrī viņš aizmidzis mūža miegā, galvu ielicis sievas klēpī. Liedskalniņu sievietes – Anna, Alīda, Antra un Jogita – Jaungulbenē “Stūrās” atgriezušās 1945.gadā, kur visus kara gadus saimniekojis Arvīda tēvs Otto. Tikai 1965.gadā Antrai izdevās aizbraukt uz Čeļabinsku un koka dēlīti, kas bija piestiprināts uz tēva kapavietas, nomainīt ar granīta plāksni.

Atceroties savu tēti, māsas to raksturoja kā sabiedrisku, taisnīgu, godīgu, nesavtīgu, prasīgu, tālredzīgu cilvēku un vienlaikus arī – kā sapņotāju un romantisku ideālistu. Meitām Arvīds mācījis pacietību, neatlaidību, izturību, sapratni un līdzdzīvošanu citu cilvēku bēdām un priekiem, cienīt darītāju un sasniegto veikumu, nepadoties pirmo grūtību priekšā. Anna par savu Arvīdu raksta, ka viņš bijis “tēvs, māte, skolotājs, audzinātājs, bērnu tēvs un vīrs – viss vienā personā”. Jau no mazotnes visos Liedskalniņos ticis ieaudzināts darba tikums, mīlestība pret savu māju un sētu, un tā kā liela bagātība tikusi nodota no paaudzes uz paaudzi.

Antrai un Jogitai, līdzīgi kā daudziem viņu vienaudžiem, kam nācies piedzīvot karu, bērnība bijusi īsa. No stāstiem par Sibīrijā pavadīto laiku man atmiņā palikuši tikai nedaudzi. Pārējos, piemirstos, varu viegli iztēloties, skatoties filmas un lasot daudzveidīgos atmiņu stāstus, memuārus.

Visbiežāk māsas atminējās grūto sākumu, kad nebija ne piemērotu drēbju, ne pietiekami daudz naudas, lai iegādātos visu nepieciešamo – pārtiku, zāles un apavus. Viņām pagadījusies istaba pie izpalīdzīgas ģimenes, tāpēc Ņurai, kas Latvijā tika saukta par Annu, drīz vien tikušas izkārtotas gan niecīgas peļņas iespējas, gan izpalīdzēts ar izdzīvošanas padomiem. To pliekano pelavu maizi un ūdeņaino nātru zupu viņas iepazinušas vēlāk, kad nobeigusies Frosjas vienīgā govs, un tomēr – mūžīgā pusbada sajūta, salstošās rokas un kājas nebijuši paši smagākie pārdzīvojumi.

Kara gados māsas mācījušās Čeļabinskas apgabala Petuhovas rajona kolhoza “Zarja” četrklasīgajā pamatskolā, kur, neņemot vērā citu skolēnu nievas un izsmieklu, abas ar teicamām sekmēm ātri apguvušas gan krievu valodu, gan citus mācību priekšmetus. Tā kā meitenes bijušas apzinīgas un čaklas, skolotāja viņas visādi atbalstījusi un palīdzējusi. No skolas mājup abas vienmēr gājušas reizē, jo mazās māsas maigākais raksturs neļāvis pienācīgi pretoties puiku palaidnībām, tāpēc bieži cietušas gan Jogitas mācību grāmatas, gan jau tā pieticīgās skolas drānas. Abām meitenēm, gluži tāpat kā filmā “Ilgais ceļš kāpās” attēlotajam Martas dēlēnam, ilgi nācies paciest gan vienaudžu izsmieklu, gan pazemojumus. Puikām paticis meitenes kaitināt, apsaukāt par “fašistenēm”, tāpēc Antrai bieži nācies aizstāvēt mazāko māsu, un to viņa darījusi, ilgi nedomājot. Varbūt labi, ka šī “izdzīvošanas” skola tikusi apgūta jau tik agri, jo vēlāk, atgriežoties Latvijā un sākot apmeklēt skolu, meitenes atkal tikušas apsaukātas, tikai šoreiz no gluži pretējām pozīcijām ar sakūdīto bērnu mutēm – par “komunistenēm”, “sarkanajām krievenēm”, un Antrai atkal nācies aizstāvēties par abām.

Pabeigusi ceturto klasi kolhoza “Zarja” skolā, Antra uzsākusi mācības Petuhovas rajona centrā, bet biežie vilku uzbrukumi ceļa gājējiem likuši no šī nodoma atteikties. Izsalkušie vilki nebaidījušies parādīties arī māju tuvumā. Reiz, kad desmitgadīgā Jogitai ganījusi kolhoza zosis, viņai pietuvojies paprāvs suns un, nikni bozdams spalvu uz skausta, atiezis zobus. Sākumā meitene to noturējusi par suni, jo līdz tam par vilkiem bija tikai dzirdējusi, un centusies to atgaiņāt ar īsu kārklu viciņu, dusmīgu balsi raidot projām. Vilks Jogitai pietuvojies pāris soļu attālumā, un tikai tad meitene ievērojusi dzīvnieka savādi dzeltenās acis. No izbailēm spējusi vien stāvēt kā zemē iemieta, bet vilks tikmēr meties zosu barā un vismaz sešas no tām nokodis. Kad pāris gadus vēlāk, jau esot Latvijā, Jogita šo gadījumu aprakstījusi skolas sacerējumā, skolotāja uz viņu sakliegusi – neesot ko tādas muļķības izdomāt, nekas tāds nevarot notikt!

Antrai bijuši četrpadsmit gadi, kad, attālajā meža pļavā salasījusi zemenes, viņa tās steigusi nest uz mājām slimajam tētim. Atceļā viņu apstājis bariņš ciema puiku, centušies atņemt ogu vāceli, grūstījuši, stumdījuši. Antra nenobijusies, bet droši paskaidrojusi, ka zemenes nesot smagi slimajam tētim. Puikas sākumā ņirgājušies, centušies izsist vāceli no rokām, līdz tas arī izdevies. Vācele nokritusi, zemenes izbirušas, Antra pie tām notupusies un, ne vārda nesakot, sākusi uzlasīt. Asaras pašas sākušas ritēt pār vaigiem, un vienu no puikām tās pamudinājušas uz cēlu rīcību – palīdzēt ogas uzlasīt. Pievienojies vēl kāds, un drīz vien vācele atkal bijusi piepildīta. No tā laika puiku bara aizvainojumi it kā pieklusuši, bet tas noticis jau pēdējā kara vasarā.

Šis kara gadu rūdījums, neapšaubāmi, bijusi skarba dzīves skola, kas radikāli izmainījusi meitenes Antras sākotnēji romantisko raksturu. Atceros dažas viņas agrīnās pirmskara bērnības epizodes, kuras gandrīz vai folklorizējušās mūsu ģimenē.

Antrai bijuši seši gadi, kad reiz, tētim pielabojot šķūņa lubiņu jumtu, viņa ievērojusi ēkas otrā galā pieslietās kāpnes. Ilgi nedomājot, meitene pa tām uzkāpusi līdz pašai augšai. Droši nostājusies kores spicē, pagalmā pamanījusi mammu un, pat nedomādama par nedrošo augstumu, izpletusi rokas kā spārnus, un priecīgi saukusi:

– Mamma, es šeit jūtu gaisu!

Bet mamma, lejā stāvot, trīsošā balsī klusītēm saukusi:

– Ancīt, kāp nu labāk lejā!

Citu reizi mamma viņu atradusi sēžot dārzā pie vēl nenogatavojušos ērkšķogu krūma. Uz jautājumu, ko Ancīte tur darot, pacietīgā un apzinīgā meitene visā nopietnībā atbildējusi:

– Gaidu, kad ogas nogatavosies.

Taujāta par pirmo mīlestību, Antra parasti smaidīja – tagad jau esot viegli, bet toreiz, kad viņai bijuši seši gadi, viss notiekošais šķitis ļoti netaisnīgi un cietsirdīgi.

Tolaik tēvam saimniecības ēkas celtniecības darbos palīdzējis izskatīgs, apmēram 35 gadus vecs poļu puisis. Blondiem matiem, smuks pēc sejas, skanīgiem smiekliem – kā gan tāds meitenei var nepatikt? Viņa bieži paslepus vērojusi, kā puisis strādā. Reizēm viņš Antrai no meža atnesis zemenes, un tad viņa jutusies laimīgākā meitene pasaulē. Bet tad nez kāpēc viņš ieskatījies kaimiņu mājās strādājošajā polietē un citreiz zemenes nesis viņai. Kad tētis „Stūrās” rīkojis abiem poļiem kāzas, Antra iespītējusies un jaunajam pārim pat virsū nav skatījusies. Paslēpusies dārzā, aiz greizsirdības plosījusi ogu krūmu lapas un izmisīgi raudājusi.

(turpinājums sekos)

– Iveta Krūmiņa