Bezgala rosīgajā mammas māsas ikdienā palaikam atradās laiks tuvāku un tālāku kaimiņu apciemošanai, bet tā jau laikam bija sena Mūsmāju tradīcija – īsināt laiku vientuļniekiem. Atceros mammuku groziņā kārtojam siera rituļus, sviesta vai biezpiena trauciņus, pašu ceptās maizes kukuli vai pīrāgu sainīti, tad to visu pārsedzam ar baltu drāniņu un aizejam. Mamma tad minēja Annes, Hermīnes un Karlīnes vārdu, un man tika teikts, ka tās ir mammukas draudzenes, tā sauktās ciemītes. Nezinu, kā šis vārds radies, bet Mūsmājās tas iedzīvojās labi.
Kad dzimtajā pusē ciemojās vecmamma – tajā laikā jau īsta Rīgas dāma un bijusī Kaucmindes mājturības skolas absolvente, pie groziņa kārtošanas un nešanas ķērās viņa. Būtībā tas arī bija tīri loģiski – tādās reizēs lielais vairums virtuves gardumu bija viņas gatavots: vārīts, marinēts, sālīts, cepts un šmorēts. Augstu pavārmākslas klasi apguvusi, viņa daudzus prata pārsteigt, un tuvākajā apkārtnē radu un draugu netrūka: Jaungulbenes arodskolā tolaik dzīvoja pusmāsa Austra, kura tur strādāja par bibliotekāri, bet netālu esošajā Jaunajā muižā – pusbrāļa Jāņa ģimene. Turpat tuvumā atradās arī vecmammas ciemītes – Milda un Vallija, nedaudz tālāk, pie pašiem Liedes kalniem – Alma.
Kad paaugos un pati savām kājām spēju veikt paprāvu ceļa gabaliņu, vecmamma mani bieži aicināja līdzi. Sākumā viņai sekoju ar prieku – zināju, ka arī man tiks kāds kumoss no pašceptās kūkas vai pāris zemenes no kompota burkas. Vēlāk, dažādas nepatīkamas pieredzes mācīta, vispirms apsvēru, kas īsti šoreiz ielikts svaru kausos. Vai tiešām ir vērts viena tortes gabala dēļ vismaz stundu sēdēt svešā virtuvē un baidīties no lieliem suņiem, kas, izkāruši mēles, dveš karstu elpu uz skausta? Ne tikai pāris zemenes, bet pat vesela burka kompota nešķita tik svarīga, lai paciestu skaļi smejošu bārdainu onkuļu jokus un viņu ķerstīšanos gar mazas meitenes vaigiem! Un tad vēl visādu muļķīgu jautājumu klausīšanās… Uz dažiem ciemiem man otrreiz vairs negribējās doties.
Labās un siltās atmiņās palikušas četras ciemītes – vistuvākā kaimiņiene Juzīte, drusku tālākā Vallija un vēl gabaliņu tālākās Anne un Alma. Pie viņām tiku ciemojusies, gan līdzi vecmammai ejot, gan visai bieži dodoties turp kopā ar mammas māsu Antru. Visspilgtāk tomēr atmiņās ierakstījusies Juzīte. Varbūt tas tāpēc, ka viņa dzīvoja vistuvākajā kaimiņmājā, bet varbūt arī tādēļ, ka mana vecmamma un Juzefa bieži viena pie otras ciemojās.
Bāņukalnu māja atradās pašā lielceļa malā, mūsējā – kādus simts metrus attālāk. Kādus trīsdesmit metrus no lielā ceļa bija mūsu platību robeža, un šim krustpunktam uz piemājas ceļa skaidrības labad bija piešķirts nosaukums Ceļa gals. Ar riteni es drīkstēju vizināties tikai līdz Ceļa galam, jo tas bija droši. Lelles ratos pastaigāties es drīkstēju vest līdz Ceļa galam. Zirnīti ķerrā vizināt – tikai līdz Ceļa galam. Vien skolas laikam sākoties, robežas tika pārskatītas un es drīkstēju braukt līdz Bāņukalnu mājām. Iemesli tam bija divi: kamēr dzīvs bija pats Bāņukalns, viņu mājas ceļā laiku palaikam mēdza iebraukt kāda mašīna vai motocikls ar blakusvāģi, bet pats galvenais – kaimiņiem bija liels suns. Pinkainais Lācis gan lielāko mūža daļu pavadīja pie ķēdes, jo skaļi reaģēja uz katru ciemiņu un garāmgājēju un varbūt tieši tāpēc bieži rēja bez iemesla. Palaists savvaļā, suns apzinīgi pieskatīja ganāmpulku un visai modri sargāja arī teritoriju Ceļa galā. Tieši tāds arī Lācis palicis manās atmiņās – nogaidošs un vērīgs uz Mūsmājas ceļa pie svarīgā robežpunkta. Jau iztālēm pamanījis mani tuvojamies, suns cēlās kājās, un viņa izslietās ausis lika saprast: es visu redzu un dzirdu.
Es biju pavisam maza, kad nomira Juzefas vīrs. Tolaik mana izpratne par kaimiņu māju bija visai aptuvena, un visbiežāk to varēja izteikt divos vārdos: Baļakaļa ļuns, kas patiesībā nozīmēja – Bāņukalna suns. Lācim bija skaļa balss. Ja Mūsmājas sunim gados jaunākajam Marsim uznāca rejamais, Lācis nekavējoties pievienojās, un mājiniekiem bija pamatots iemesls nopūsties: “Atkal tas Bāņukalna suns…” Līdz ko iemācījos šļupstēt, centos savu sakāmo paspēt izteikt pirms pieaugušo nopūtas.
Vecmamma pie Juzītes biežāk ciemoties sāka pēc Bāņukalna bērēm, un tas ir tikai pašsaprotami – noskumušam, vientulīgam cilvēkam nepieciešams atbalsts. Tad arī es drīkstēju doties līdzi un reizēm pat uz sava riteņa roktura uzkabināt groziņu ar ciemakukuļiem. Atceros, ka Lāča priekšā izbaudīju nelielu pārākuma sajūtu: re, kā es tagad drīkstu brīvi staigāt un braukāt, bet tev jāsēž būdā.
Šajos ciemos man kādu laiku bija atvēlēta goda vieta blakus vecmammai uz senas sofas, kas šādos īpašos gadījumos tika pārklāta ar smalku mežģīņu pārsegu. Juzīte ļoti centās būt vienā līmenī ar manu vecmammu kaucmindieti, un ar lielu patikšanu cēla no atvilktnēm laukā visādus greznumus. Nelaime tikai tā, ka man šajā mežģīņu pārsegā patika meklēt un taisīt jaunus caurumus, tāpēc es tiku laipni pārsēdināta uz līdz spīdumam nodeldēta apaļa virtuves beņķīša, kam kustoties viena kāja čīkstēja īpaši riebīgi. Protams, arī tur man nebija lemts ilgi uzkavēties, un es saņēmu ilgi gaidīto atļauju iziet pagalmā. Norātais, būdā snaudošais suns izlikās mani neredzam, līdz ar to nebija nekāda jautrā kompānija, tāpēc īpaši gaidīts man bija saldo balto jāņogu laiks. Mūsmājās šīm ogām nebija tik īpaša garša.
Vēlāk, kad Juzīti apciemot sāku kopā ar mammas māsu, mēs visbiežāk sēdējām laukā. Ne pagalmā, kur viss šķita ierasts un apnicis, bet dārzā zem ābelēm. Tā izdomāja krustmāte, un Juzīte neiebilda. Iznesušas no virtuves trīs krēslus un zemu soliņu, mēs iekārtojāmies mājas dienvidu galā. Uz soliņa uzklājām cienasta galdu, glāzītēs ielējām kādu lāsi no mājas vīna, un visa dzīve uzreiz šķita citādāka.
Juzītei patika Antra. Patika ar viņu sarunāties, klausīties, stāstīt par savu jaunību Lietuvā. No bagātīgā aktrises repertuāra Juzefa bija iemīlējusi dažus tekstus, ko Antrai katrreiz vajadzēja atkārtot. Iespējams, tieši no šiem apmeklējumiem arī man viens no tiem palicis labi atmiņā – Anrī Barbisa 1893.gadā rakstīto piecu vēstuļu cikls “Maigums”. “Mans dārgais Luij, ir pagājuši jau divdesmit gadi, kopš es esmu mirusi…” Juzītes acīs šis maigais un bezgala skumjais monologs vienmēr izsauca asaras. Tagad saprotu – tā bija mīlestība. Un ilgošanās pēc mirušā vīra.
Pēc tam mammas māsai vajadzēja skaitīt ko jautrāku – par bērnudārza mīlestību, par Paulīti un saulīti, par dillēm, kur notika viss, par pīļu baru un kladzinošu vistu karu, līdz asaras Juzītes acīs bija nožuvušas, un mēs varējām atvadīties.
Jāatzīst, ka šī tuvākā kaimiņmāja man vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Skolas laikā, kad Lācis gurdeni baudīja vecuma maizi, Ceļa gals pietuvinājās lielceļam un bieži kalpoja kā pietura – gan tumšajās pievakarēs izkāpjot no autobusa, gan nododot vai saņemto kādu sūtījumu. Vēlāk tā izvērtās par īslaicīgu atvadu vietu – pēc kinofilmas noskatīšanās, pēc tautas deju koncerta vai ballītes, vēl vēlāk – par bezgalīgu sarunu vietu, kad bija par ko runāt un negribējās šķirties. Šo vietu par Ceļa galu sauca arī tie, kas kaut kur devās no mājas puses. Ceļa galā tika nodota piena kanna, reizēm pēc norunas atstāts kāds ābolu vai kartupeļu maišelis, gaidīta mašīna vai autobuss, kas visai bieži mēdza te steigties, te kavēties, tāpēc stāvēšana Ceļa galā varēja ieilgt līdz pat pusstundai. Kādreiz prātoju: interesanti, cik daudz laika gaidot mūsmājnieki pavadījuši šajā pieturā…
Kaut arī Juzīte regulāri klausījās radio, ņēma no Mūsmājām grāmatas un sekoja Antras gaitām, visgudrākā, kaut arī visvecākā, no visām ciemītēm man šķita Almas tante. Viņas māja atradās netālu no Liedes kalniem, līdz tai ejams bija paprāvs gabals. Vecmamma, sēņodama Liedes mežos, reiz nejauši ieklīda Almas tantes mājās, un pēc īsas sarunas atklājās, ka abām ir daudz kopīga. Apsolījusies drīz atnākt ciemos, vecmamma savu solījumu turēja.
Pāris reizes arī es tur ciemojos kopā ar vecmammu, vēlāk turp devāmies divatā ar mammas māsu. Ciemītes Almas viesistabā bija skaista etažere ar grāmatām jaunajā un vecajā drukā, apaļš galds ar sniegbaltu tamborētu un stīvi stērķelētu galdsegu, ērta sofa ciemiņiem, liels sienas pulkstenis ar pendeļiem un raibi austs lupatu kājceliņš. To visu atceros tik labi tāpēc, ka arī mūsmājās tas viss bija, tikai izvietots izklaidus pa četrām istabām. Pie Almas tantes to visu varēja aplūkot vienkopus – skaistās lietas atradās turpat acu priekšā un izskatījās jaunākas un košākas. Nelielā istabiņa vienmēr smaržoja pēc tējas zālēm, un nebija brīnums, ka arī starp līdzi iedoto grāmatu lapām varēja atrast pa kādam matiolas, liepas vai kumelītes ziedam.
Mammas māsas un Almas tantes sarunas manā vecumā šķita pārgudras un brīžiem nesaprotamas, tomēr es centos klausīties, jo kaut ko no dzirdētā varēju izmantot, lai paspīdētu ar zināšanām tētuka priekšā. Almas tantes plauktos bez “Konversācijas vārdnīcas” atradās arī citas enciklopēdijas, kuras viņa teicās esam rūpīgi izlasījusi līdz pašām beigām. Parasti, ātri apzinājušas vietējos jaunumus, viņas ar mammas māsu pievērsās ziņām no galvaspilsētas un teātra lietām, bet man nolika priekšā kādu no biezajiem sējumiem, lai skatos bildes. Skatījos, bet ar vienu ausi tāpat ieklausījos abu sarunās un arvien biežāk sajutu skumjas, īpaši tad, kad Almas tante runāja par savu drīzo nāvi. Pierunāja…
Pie ciemītes Vallijas savulaik piestaigāja vecmamma, bet tad viņas viena otrai kaut ko ne tā pateica, kaut ko pārprata, un – ciemošanās beidzās. Cik atceros, skarbāka vārdu pārmaiņa sākusies Vallijas pieaugušo bērnu dēļ, kuri savu māti galīgi aizmirsuši un pametuši. Vecmamma teikusi, ka ciemīte pati vainīga – ar lieliem cilvēkiem nevajagot apieties kā ar maziem bērniem, Vallija savukārt pastāvējusi uz bērnu pienākumu rūpēties par māti līdz pat mūža galam. Lai nu kā – Vallija bija pamesta viena pati vecā brūkošā mājā, un mammas māsai tas nemaz nepatika. Piekrāvusi groziņu ar visādiem pašmāju labumiem, viņa posās ciemos. Biju tik ziņkārīga, ka pieteicos iet līdzi.
Vallija, protams, bija ļoti priecīga par ciemiņiem, kaut arī negaidītiem. Viņas pieticīgajā miteklī valdīja kārtība, kaut arī visas mēbeles un lietas bija acīmredzami vecas: nobružātas, netīras, formu un krāsu zaudējušas. Iepriekš pieradusi, ka visas ciemītes uz galda klāj rakstainu vai mežģīņotu segu, no bufetes izceļ visgreznākos traukus, toreiz jutos samulsusi, apsēžoties pie virtuves galda, kas apklāts ar krāsas sen zaudējušu vaskadrānu. Brūnā māla krūzīte smēja man pretim ar robainu muti, un es pat nesapratu, kā no tādas iedzert kūpošo kumelīšu tēju. Šķiet, tā bija mana pirmā pieredze vaigā skatīt visīstāko nabadzību, un es nezināju, kā šādā situācijā izturēties. Tik ļoti negribējās izskatīties nepieklājīgai.
Toties mammas māsa ieslēdza pogu “aktrise” un sāka apjūsmot visneiedomājamākās lietas: tās pašas ieplaisājušās māla krūzītes, greizo patvāri, eļļaino petrolejas lampu, ļodzīgo virtuves ķeblīti, no laukakmeņiem mūrēto nelīdzeno grīdu un plīti… Krustmāte gan arī tūlīt pamatoja savu sajūsmu – tas viss viņai ļoti atgādinot grūtos gadus Sibīrijā. Sen aizmirsta pagātne tagad kā bilde nostājusies priekšā. Tad viņa istabas stūrī pamanīja sen aizmirstas, putekļiem klātas stelles, un Vallija nekavējoties piedāvāja: ja mēs atnāktu citā dienā, viņa parādītu, kā stelles darbojas. Un vēl – ja mums būtu lupatu strēmeles, mēs pat varētu noaust grīdceliņu. Mammas māsa ar lielu prieku uzņēma šo domu, un es, protams, pievienojos. Apjūsmojušas peoniju leknos cerus, lauzto sirsniņu dobi un ķeizarlilliju plantāciju, atvadījāmies līdz nākamajai dienai.
Mājās visu vakarpusi griezām lupatu strēmeles, daudz runājām par nabadzību, un, nākamreiz apciemojot Valliju, mani vairs nesatrauca apkārt redzamais. Visa uzmanība tika veltīta stellēm: auklām, nītīm, atspolēm un saivām…
Todien mēs lupatu grīdceliņu nenoaudām. Pie Vallijas ciemoties vajadzēja vēl pāris reizes, līdz darbs tika pabeigts. Kaut arī grīdceliņš neizdevās tik gluds un līdzens kā Almas tantes istabā, jutāmies lepnas par padarīto. Pa to laiku uz ciemītes mitekli līdz ar Mūsmājas cienastiem bija aizceļojusi arī glīta galdsega, dažādi trauki, gultas veļa un apģērba gabali, ar mammas māsas palīdzību nospodrinātas loga rūtis un piekārti balti aizkari. Vallijas virtuve un istaba tagad izskatījās daudz labāk, un tējas dzeršana bija kļuvusi daudz patīkamāka.
Kurā dienā Vallija pēkšņi aizbrauca, neviens īsti nezina. Viņas mājas durvis palika aizslēgtas uz ilgu laiku. Kādā dienā esot atbraukusi viņas meita, visu derīgo sakrāvusi pāris kastēs un, ne vārda neteikusi, nozudusi. Vallijas pamestā māja pamazām zaudēja savu seju, līdz sašķiebās pavisam…
(Turpinājums sekos)
