No visām ciemītēm man vislabāk patika Anne, lai gan pareizāk būtu teikt – viņas saimniecība un viss, kas ap to. Pasē gan viņai esot rakstīts Annas vārds, bet mājinieki, sarunās pieminot kaimiņieni, vienmēr viņu sauca par Anni: Anne teica, Annei būs, iesim pie Annes. Varbūt tas tāpēc, ka mana vecmamma pati bija Anna, un – kaut kā taču viņas vajadzēja atšķirt… Protams, es piederēju Mūsmājām, tāpēc arī mani interesēja Annes tantes (nevis Annas tantes) cālēni, Annes tantes pīlēni un vēl viss kaut kas pie Annes.
Kājām iet līdz šai ciemītei vajadzēja prāvu pusstundu, bet, ja kopā ar mani, tad gandrīz stundu un reizēm pat vēl ilgāk. Iešana ar līkumu pa zemes ceļu parasti veicās naskāk, bet gribējās jau taisnāk – caur mežu. Daudz ātrāk gan tas nesanāca – iegriežoties mežā, šauro stigu labirints mani bieži aizvilināja neceļos. Reizēm sagribējās kādu puķi vai ogu noplūkt, reizēm kādam apsūnojušam celmam ar zābaku iespert, reizēm noslēpties un saukt, lai mani atrod. Vecmamma parasti bija pacietīga un labprāt iesaistījās manās rotaļās.
No tām reizēm, kad pie Annes devos kopā ar vecmammu, atceros tikai čiepstošo cālēnu grozu un klēpī auklējamo, ar pudelīti barojamo sivēnu. Anne toreiz skaidroja, ka reizēm gadoties tādi vārgāki un par tiem jārūpējas tikpat ļoti kā par maziem bērniņiem. Man šķita smieklīgi, ka tāds mazs rukšķis, ietīts sedziņā, tiek turēts uz rokas kā zīdainis un ucināts kā lelle.
Gadu vēlāk, kad pie Annes ciemos devos kopā ar mammas māsu, manam redzējumam jau bija cits apvārsnis, tādēļ dažas no šīm ciemošanās reizēm labi palikušas atmiņā. Sen zināms, ka mammas māsa vienmēr visam notiekošajam spēja piešķirt spilgtākas krāsas.
Ja vēlies doties ciemos, vispirms piezvani! To zināju jau sen pirms tās dienas, kad iemācījos lietot Mūsmājas telefonu. Sākumā tā melnā, pie sienas piekārtā bleķa kaste mani biedēja, jo spalgā zvana skaņa allaž lika satrūkties pat blakusistabā esot. Un kur nu vēl tās divas ripas, kas kā lielas, izvalbītas, viena zem otras novietotas, greizas acis blenza uz mani no melnās kārbas! Mamma gan skaidroja, ka viena no tām esot ciparnīca, bet otra skaļrunis. Ja to nebūtu, mēs nemaz nespētu piezvanīt centrālei, nosaukt savu mājas numuru “divi, deviņi” un pateikt, ar kuru numuru vēlamies tikt savienotas.
Masīvā, kārbas sānos uzkārtā klausule man vispār šķita neizprotams noslēpums: kā vārds, ierunāts līdz spīdumam nopulētā, caurumotā bleķa ripulī, caur sīku vadiņu var nokļūt līdz kādas svešas tantes ausīm? Mamma kaut ko man toreiz skaidroja un stāstīja arī to, kā centrāles tante, saņēmusi mūsu zvanu, ar kabeļu palīdzību savieno mūsu numuru ar to citu. Loģiski, ka tolaik radās aizdomas: tad jau tā tante arī dzird visu, ko mēs runājam. Varbūt tāpēc arī neviens neko lieku nerunāja, tikai – kā veselība, vai būsi mājās? Vēlāk, skolas laikā, tad gan es atļāvos vienu otru palaidnību, apgūtu no mūsu skolas puikām, un tad manas aizdomas arī apstiprinājās: centrāles tante visu dzird…
Līdzīgs telefons bija arī Annes mājā, tāpēc, pirms doties pie viņas, mēs vienmēr varējām pieteikties. Arī tajā siltajā pavasarī, kad Antra bija atbraukusi uz manas mammas dzimšanas dienu, kas ir tieši 8.martā. Nekāda lielā svinēšana toreiz nenotika, tikai tāda ģimeniska pavakarēšana – pie vēl siltas maizes krāsns ar kārdinošām smaržām pārpilnā Mājā, tāpēc otrā rītā visiem enerģija kūsāja un gribējās kaut ko īpašu padarīt. Vecākiem gan bija jādodas uz darbu, es vēl skolā negāju, bet mammas māsa atcerējās savas sen nesatiktās ciemītes, kuras šajā pēcsvētku dienā būtu jauki apciemot.
Diemžēl daudzviet vēl bija sniegs, vienīgi piesaulītē caur pērno lapu klājienu un veco kūlu spraucās pa kādam zaļam asnam. Brist uz tālajiem ciemiem pa saulē kūstošo sērsnu negribējās, atlika apsvērt tuvākus maršrutus. Kamēr spriedām, ko un kā labāk darīt, spalgi iešķindējās telefons. Zvanītāja bija Anne, kura, atcerējusies manas mammas dzimšanas dienas datumu, aicināja kādam atnākt pēc labi norūguša aveņu vīna pudeles, tikai lai gumijas zābakus gan uzvelkot, uz atkusušā ceļa netrūkstot prāvu dubļu lāmu. Priecīga par gaidāmo pastaigu, steidzīgi posos līdzi.
Izvilkusi no kastes kopš rudens nevilktos apavus, ar skaļu nožēlu secināju – kāja nelien iekšā. Lai kā centos, papēži iestrēga šaurajos šektos. Tad arī vecmamma atcerējās, ka man jau rudenī vecie zābaki spieduši, bet jaunu pirkšana atlikta uz pavasari. Ko nu? Mājās palikt nebiju ar mieru. Tad krustmāte no kastes izcēla manas māsīcas Mudītes gumijas zābakus, kas pie mums bija palikuši no pagājušās vasaras, un pētīja, un sprieda: ja bērns kājās uzvilktu divus vilnas zeķu pārus, ar šiem varbūt varētu aizšļūkt līdz Annei…
“Bērns” ļoti nopriecājās un bija ar mieru uzvilkt arī trešo pāri, lai tikai varētu doties līdzi. Klusā doma par iespēju atkal iegremdēt degunu čiepstošo cālēnu ņudzeklī un vēlreiz pasmīnēt par sedziņā ietīto ruksi bija labs dzinējspēks. Tobrīd gan pilnīgi nebija prātā, ka cāļi ātri vien izaug par vistām un sivēni – par cūkām, lai gan – varbūt cerēju uz jauniem brīnumiem. Steidzos ļoti. Kaut kā iestīvēju trīskārt zeķotās kājas zābakos un biju gatava gājēja.
Ceļš tiešām izskatījās izdangāts un dubļains, tāpēc mammas māsas ierosināja iet pa taisno – caur mežu. Tā kā abām kājās bija zābaki, nevajadzēja baidīties arī no vēl nenokusušā sniega klājiena. Pa iemītajām taciņām iešana gan nebija diez ko patīkama – gumijas zābaki uz ledus slīdēja, un es drīz vien atzinos, ka apavi neērti spiež. Sapratām, ka vienu zeķu pāri nāksies novilkt. Kājas tiešām sajutās krietni brīvāk, bet slīdēšana uz sniega un ledus nemazinājās. Tad mammas māsa ierosināja laipot pa atkusušajām noriņām, lai tikai es viņai pa pēdām sekojot. Viņai viegli teikt: liec soli solī, pēdu pēdā! Centos, līdz sapratu, ka daudz interesantāk ir lēkāt. Kādu laiciņu man tas izdevās – elšot un pūšot pārlēkt no viena ciņa uz otru, līdz kādā garākā lēcienā kāja viegli izslīdēja no zābaka un tas palika soli aiz manis. Kādu brīdi pārsteigta stāvēju uz vienas kājas, līdz attapu saukt pēc palīdzības. Krustmāte, protams, tūlīt arī atsteidzās un, smieklīgi tēlojot meža rūķi, steidza glābt. Smējāmies abas, jo tas izskatījās patiešām smieklīgi: es – itin grīļīga uz vienas kājas, mammas māsa – žonglējot rokās pacelto zābaku un vaikstoties draudīgās grimasēs. Atzīšos, ka man šis mazais teātris iepatikās, un šķiet, ka zābakam arī. Nomucis vēlreiz, tas piesaistīja meža fejas uzmanību. Tā izturējās krietni mierīgāk un laipnāk, un man iepatikās krietni vairāk nekā rūķis. Pēc tam jau vairs negaidīju nākamo reizi, bet pati visgudri spēru zābaku uz krustmātes pusi, lai tā pati pamanītu manas zudības bez īpašas saukšanas. Tad palīgā steidzās citi pasaku varoņi, mudinādami meklēt stikla “gumijas zābaciņu”, runci, kurš pazaudējis zābaku, un ko tik vēl ne. Itin drīz bijām nogurušas abas, bet tagad domāju, ka vairāk no smiešanās, nekā no mīdīšanās pa meža sūnekli. Neatceros nevienu citu savas bērnības epizodi, kas tik ļoti būtu uzjautrinājusi – līdz spēku izsīkumam.
Anne, protams, mūs jau bija pārgaidījusies un zvanījusi vecmammai, lai pārjautātu, vai mēs patiešām jau esam izgājušas no Mājām. Mammas māsa īsumā izstāstīja par slideno taku un sūnekļa noriņām, kas izsmēlušas visas mūsu spēka rezerves, tāpēc atpakaļ ceļā esot izlemts doties pa dubļaino zemes ceļu. Es pat netaisījos iebilst, jo sapratu, ka izsīkušas ir arī smieklu rezerves. Apjautāties par cālēniem un pudelītes sivēnu man tomēr spēka pietika. Esot izauguši – Anne stāstīja un vedināja uz kūtiņu paskatīties. Uz lieliem skatīties nebija interesanti, tāpēc pieklājīgi atteicos. Kādu stundiņu pasēdējušas pie cigoriņu kafijas tases un auzu pārslu cepumiem, devāmies mājup. Jāpiebilst, ka Anne vienmēr dzēra tikai šo kafiju – no pašas dārzā audzētiem cigoriņiem, pašas grauzdētu un aizdarītu ar saldu krējumu. Tolaik veikalā nopērkamo miežu kafiju viņa atzina par bezgaršīgu un lētu. Man šķiet, ka to viņa bija noklausījusies no manas smalkās vecmammas.
Citā reizē, ejot caur slapjo un pielijušo mežu uz Annes māju, atcerējos šo zābaka spārdīšanas spēli, bet – tad jau man kājās bija pareizā izmēra apavi un arī smiekli vairs tik ļoti nenāca. Mammas māsa gan palaikam slēpās aiz kokiem, ūjināja kā pūce un klakšķināja kā vāvere, bet tā īsti smieklīgi tas vairs nebija.
Jautra ciemošanās pie Annes mums sanāca gadu vēlāk, jūlijā, kad devāmies viņu sveikt vārdadienā. Toreiz gan gājām četratā – vecmamma, abas māsas un es. Gājām pa lielceļu, jo visām kājās bija kurpes un arī skaistas kleitas. Zinājām, ka Anne ciemos gaida dēla ģimeni, kas dzīvojot citā pilsētā. Nu jau četrus gadus neesot šeit bijuši. Vecākie puikas diezin vai atceroties šo māju redzējuši. Mamma gan teica, ka viņi jau nez kuro reizi soloties, bet – neatbraucot. Krustmāte iebilda, ka šoreiz tā nebūšot, viņa jūtot. Vecmamma klusēja.
Pagalms bija ierasti kluss. Mūsmāju sievietes gaviļnieci sveica ar dziesmu, uzlika galvā kuplu vainagu un pasniedza dāvanu. Man bija uzticēts pašmāju rožu pušķis, kuru biju plānojusi pasniegt ar slaidu vēzienu. Izdevās – pušķis ielidoja tieši lietus ūdens kubulā aiz Annes muguras.
– Labi, ka ne sūdos, – smēja Anne.
Jau bijām sasēdušas pie galda, kad pagalmā ierūcināja “bobiks” un no tā izbira bariņš bērnu. Trīs puišeļi, viens par otru skaļāks, nevarēja būt mana mīļākā kompānija. Pa prātam man bija tikai mazākais – trīsgadnieks Zigis, tikai viņu vairāk interesēja vecāko brāļu izdarības.
Kā pirmais cieta parasti klusais un miermīlīgais suns. Iemudžināts aizdomīgos striķos, viņš nemierīgi purināja galvu, smilkstēja un neparko negribēja vilkt mazos ratiņus. Visādi stumdīts un bīdīts, grūstīts un bakstīts, suns galu galā dusmīgi uzrūca. Ieminējos Zigim: varbūt suni vajadzētu pabarot? Iesteidzies istabā, kur pie galda sēdēja visi pieaugušie, viņš laikam jau bija izstāstījis savu vajadzību, jo kopā ar viņu pagalmā izsteidzās Anne. Tikmēr viens no vecākajiem puikām kaut kā bija piespiedis suni izkustēties no vietas, pats iemeties ratiņos, un nu tie, vaļīgā striķī iesieti, ripoja tieši kūtsmēslu kaudzes virzienā. Annes pasaukts, suns strauji mainīja virzienu, un ratiņi ar visu puiku apgāzās.
– Labi, ka ne sūdos, – smēja Anne. Puika, visai mīksti ievēlies zālājā, veikli piecēlās un smiedamies aizskrēja. Anne, pakratījusi mazdēliem ar pirkstu, atgriezās istabā pie viesiem.
Tad pagalmā parādījās kaķis. To puikas par visām varēm gribēja iesēdināt bļodā un palaist dīķī peldēt. Kaķim, par laimi, bija asi nagi, un viņš prata izbēgt – aizjoņot pāri pagalmam tieši kūts virzienā. Jau biju pamanījusi, ka no mēslu kaudzes augšas viņš vienā lēcienā sasniedz pažobeli un no turienes paslēpjas kūtsaugšā. Puikas to nezināja, tāpēc visi trīs metās tam pakaļ. Sapratu, ka viņi nezināja arī to, kas ir kūtsmēslu kaudze, īpaši pēc iepriekšējā dienā nolijušā pamatīgā lietus, jo, pieskrējuši pie tās, nesamazināja tempu, bet metās pa to rausties augšup. Anne laikam jau bija ko nojautusi vai varbūt ieraudzījusi pa logu, jo viņa tūlīt steidza uz kūts pusi.
– Un tieši sūdos! – viņa izsaucās. Man pat izklausījās, ka viņa ir krietni noskaitusies.
Miesīgie vecāki nemaz tik ļoti nesteidzās glābšanas misijā, bet nogaidoši lūrēja uz Anni – it kā galveno vainīgo visā notikušajā. Viņa laikam arī īsti nesaprata, ar ko sākt. Tā bija mammas māsa, kas, daudz neprātodama, sāka visus izrīkot.
Anne steidza nest toverus, mammas māsa ar Annes dēlu lika plecos nēšus un stiepa ūdeni no dīķa, jo akas ūdens puikām likās daudz par aukstu. Aizmirsušas par skaistajām kleitām, Anne, vecmamma un mana mamma steidza atbrīvot puiku kājas no sūdainajām kurpēm, zeķēm un biksēm. Tikmēr smalkā pilsētas dāma, kas bija zēnu māte, joprojām aizspiestu degunu, klusībā vaimanāja, ka ūdeni nākšoties vēl un vēlreiz nomainīt. Toveros vēlreiz tika sanests tīrs dīķa ūdens. Anne no istabas atnesa īpašam gadījumam glabātas smaržīgas ziepes.
Tēvs, pasmaržojis puikas, atzina viņus par gana tīriem esam. Izmazgātās drēbes tika izžautas uz auklas, lai gan abi pilsētnieki sprieda – tās vairs nebūs derīgas valkāšanai. Anne tomēr domāja savādāk – kad puikas atbraukšot nākamreiz, tad noderēšot. Vecāki klusēja.
Sēsties pie viesību galda todien vairs nesanāca. “Atmēslošanas” procedūra vietām bija atstājusi pleķus, un smaka šķita iesūkusies pat ādā. Atlika tikai atvadīties.
Vēlāk, kad Anne ciemojās Mūsmājās, šis notikums tika apspriests ar skaļu smiešanos, un no tās dienas arī Mūsmājās iedzīvojās teiciens: “Labi, ka ne sūdos.”
(Turpinājums sekos)
