Domāju, ka katrā senā mājā ir tāda vieta, kas tās iemītnieku atmiņās saistās ar noslēpumainību un bērnības bailēm. Tā ir tāda vieta, kur bez pieaugušajiem nešķiet droši iet, bet ziņkārība un kaut kāds iekšējs spēks tomēr dzen ieskatīties. Cik zinu no nostāstiem, vairumam baiļu trīsas radījuši tumši pagrabi un bēniņi. Tieši šīs vietas rosinājušas iztēli daudziem romānu un filmu scenāriju autoriem. Mūsu Mājā vairāki “baiļu” stāsti saistās ar bēniņiem, kur ikdienā valdīja tumsa un ieskatīties bija iespējams tikai ar lukturīti.
Paskaidrošu, ka Mājas otrais stāvs ēkas jumta daļā jeb, kā tagad teiktu – mansards sastāvēja no trim telpām: apdzīvojamās istabas ar slīpiem griestiem un pusotru metru augstām sānsienām, tumšas priekšistabas ar pažobelēm visas Mājas garumā un nelielas priekštelpas trepju galā. Zinu, ka vecākiem bija plāns pilnībā pabeigt augšas stāva izbūvi, iebūvēt jumta logus, salikt dēļu grīdas, iekārtot pažobeles, bet – darbi tā arī palika pusceļā. It kā jau visiem pietika vietas lejas stāva četrās istabās, bet mammas māsa allaž vēlējās gulēt augšā – tur esot vairāk gaismas un gaisa. Savā ziņā viņai bija taisnība, jo nebija nedz koku, nedz krūmu, kas mestu ēnu lielajā logā, turklāt – tieši šajā logā saule no rītiem iemirdzināja pirmos starus.
Manā agrīnajā bērnībā nokļūt otrajā stāvā bija iespējams, tikai rāpjoties pa vienkāršām pieslietām koka trepēm, tomēr ziņkārība jau tad vilināja kārpīties augšup, vienīgi priekš īsajām kājelēm retie koka spraišļi bija nopietns pārbaudījums. Mammas māsa ievēroja manu neatlaidību, kas parasti padevās pie ceturtā vai piektā pakāpiena, un reiz, uz muguras iesējusi mammukas lielajā lakatā, uzstiepa mani augšā. Mamma un vecmamma toreiz stāvējušas trepju lejas galā un nepārtraukti atkārtojušas, lai tikai es mierīgi sēžot un cieši turoties. Kur gan es varēju palikt, ja biju stingri piesaitēta?
No tās reizes izjūtām prātā palicis vien pārsteigums – kā nekā, šī bija pirmā reize, kad nonācu svešajā telpā, kas piederēja Mājai. Tumšās pažobeles palika neievērotas gaismas pielietās istabas priekšā. Mājīgās telpas zemie, slīpie griesti un kalstošās tējas buntītes šķita tik pazīstamas un mīļas! Platā, mīkstā gulta ar pīpeņu pārklāju, smalkie aizkari un neparastā smarža, kas vējoja gaisā, lika domāt par vasaru. Vēlāk uzzināju, ka tā smaržo mazā pudelīte ar uzrakstu “Biķ možet” uz mammas naktsskapīša – tās viņas mīļākās smaržas. No tumšās priekšistabas prātā palikusi vien liela koka kaste, kas smaržoja pēc medus, bet no mazā trepju laukumiņa – milzīgi ķirbju apaļvaidži. Lejā raušoties, mammas māsa mani iesēja lakatā sev priekšā, tāpēc, cieši apskāvusi viņas kaklu, ar skatienu ilgi varēju turēties pie ķirbju dzeltenuma. Tagad šķiet – tieši caur šo apskāvienu un dzeltenumu manī palikuši mīļo izjūtu nospiedumi, ko vēlāk ne reizi vien turp devos uzmeklēt.
Iespējams, ka tieši šis mūsu pārgalvīgais kāpiens deva impulsu tētim domāt par Mājas labiekārtošanu. Nākamajā vasarā ieradās meistars Kārlis, līdzi sev atvezdams paprāvu kravu kokmateriālu: taisīšot kārtīgas trepes un grīdu. Darbi tika uzsākti visai drīz, un jau pēc nedēļas Mājas abus stāvus savienoja ērtas un drošas kāpnes. Tagad tām bija normāla platuma pakāpieni, margas abās pusēs, un kājas vairs nevarēja ieslīdēt bīstamajā starpspraišļu tukšumā. Tiesa, kāpnes joprojām bija gana stāvas, jo zem tām atradās daļa virtuves ar izlietni, spaiņiem un lopbarības katliem, tomēr es uz tām sajutos droši. Tad meistars Kārlis ieklāja arī grīdu priekštelpai trepju augšgalā – līdz šim siltināšanas nolūkos tā bija klāta ar biezu kārtu zāģskaidu. Tās neganti lipa pie apaviem un drēbēm un iznēsājās pa visu Māju, tāpēc mamma vietām izklāja no lupatām austos grīdceliņus. Tagad šī jaunā telpa man kļuva par iemīļotu spēļu vietu ar gludu un siltu dēļu segumu, ko pēcpusdienās caur lielo logu maigi apspīdēja rieta saule. Tiesa, īsti droši es tur sajutos tikai tad, kad smagās durvis, kas veda uz tumšo priekšistabu un pažobelēm, bija kārtīgi aizbultētas. Šo nepieciešamību es sajutu pēc tam, kad iepazinu bailes no tumsas noslēpumiem.
Ap to pašu laiku, kad meistars Kārlis sāka būvēt kāpnes, arī tētuks no savas instrumentu kastes izvilka mērlenti un zāģīti, aiz auss aizsprauda zīmuli un sāka darboties gar viņa vajadzībām atliktu dēļu kaudzīti. Sākumā viņš man teica, ka būvēšot būrīti putniem; vēlāk, kad visgudri aizrādīju, ka tik garus dēļus būrim nevajag, viņš paskaidroja, ka tas būšot lieliem putniem. Tētuks nesteidzās, tāpēc tikai pēc vairākām dienām pamanīju, ka viņa sanaglotajam būrim ir savāda slīpas kastes forma. Ilgi man nācās viņu tincināt, līdz saņēmu galīgo atbildi – tā būšot viņa “mūža māja”. Tolaik mana izpratne par nomiršanu un apglabāšanu bija nulles līmenī, un arī tētuks nesteidzās mani izglītot: lai prasot vecākiem, kas tā tāda. Mana izvēle krita uz mammu – viņa vienmēr prata visu viegli un saprotami izskaidrot.
Kaut arī šī saruna bija bagāta ar jaunām atklāsmēm, bija lietas, ko es tāpat nesapratu: kā var tā būt, ka cilvēkam vecumā nogurst sirsniņa un viņš vairs nepamostas… Kāpēc viņš tad jāliek “mūža mājā”, kas galu galā ir tikai kaste, turklāt ar vāku? Briesmīga kaste, cieta un tumša! Un viņš tur būs viens pats? Bet ja nu pamostas? Ak, nogurusi sirsniņa nemostas… Sapratu vienu, ka tā nedrīkst notikt nedz ar tētuku, nedz mammuku un kur nu vēl citiem! Todien mēs vēl nerunājām nedz par kapiem, nedz par zemē rakšanu, tas nāca vēlāk, bet milzīga nepatika pret to koka kasti man jau bija radusies.
Pirmā doma man bija tētukam traucēt taisīt “mūža māju” – ja tās nebūs, nebūs vairs, kur gulties, un tētuks dzīvos mūžīgi! Visādas draiskulības izdomāju, bet – tas jau nebūtu tētuks, kas tik viegli padotos manu palaidnību priekšā. Labāk lai netraucējot, tas esot tāds nopietns darbs, kas katram saimniekam savām rokām paveicams, tad viņam būšot mierīgāka dusēšana – viņš skaidroja un turpināja pulēt slīpās dēļu kastes sānus. Tajā dienā, kad kaste un vāks bija pabeigts, mēs ar mammu bijām ciemos, tāpēc neredzēju, kā viņa darinātā “mūža māja” tika novietota bēniņu tumšajā pažobelē. Arī vēlāk man neviens nepateica, ka tētuks reizēm to mēdzot apciemot…
Tiklīdz man tika atļauts izmēģināt meistara Kārļa būvētās trepes un novērtēt priekštelpā ieklāto dēļu grīdu, es tūlīt steidzos nokļūt gaišajā istabā, kur reiz biju ar mammas māsu. Todien vēl masīvās durvis uz tumšo priekštelpu bija vaļā, tāpēc, droši uzraususies pa trepēm un pārkāpusi slieksnim, traucos tālāk. Durvis uz mammas māsas istabu bija aizkrampētas, un man brīdi nācās ķimerēties gar mazo krampīti, kas nez kāpēc nepadevās maniem nepacietīgajiem pirkstiem. Tieši šajā brīdī es skaidri saklausīju smagu nopūtu, kas nepārprotami nāca no tumšās pažobeles. Vai varbūt no istabas? Bailēs sastingu uz vietas un baidījos pat ieelpot. Kur mukt? No pažobeles atskanēja vēl viena nopūta… un es devu kājām vaļu. Kaut kā notenterējusi pa trepēm, ieskrēju mammukas priekšautā:
– Tur augšā… Tur augšā! Tur…
Vārdi nenāca pār lūpām, un sirds auļoja kaklā. Mammuka, nobijusies no mana bāluma, lika man apsēsties un iespieda rokās glāzi cukurūdens. No tā gan vēl elpu neatguvu, bet jau zināju, ko gribu teikt:
-Tur augšā ir spoks!
Tobrīd virtuvē bija ienācis meistars Kārlis. Noklausījies manu juceklīgo piecgadnieces stāstījumu, viņš meklēja lukturi un, tāpat kā atnācis – ar āmuru rokās, steidzās pa trepēm augšup. Man viņam sekot negribējās, bet mammuka gan vēlējās redzēt to spoku. Dzirdēju, kā Kārlis ar āmuru dauzīja pa dēļiem un sijām, kaut ko klaigāja, runāja, līdz beidzot kopā ar mammuku atgriezās virtuvē. No viņu stāstītā sapratu vien to, ka tētuks pirmais bijis augšā un viņš to spoku jau aizbaidījis. Man tika ieteikts kādu laiku augšā nekāpelēt, jo, pirms atbrauc rīdzinieces, Kārlis gribot ieklāt grīdu tumšajā priekšistabā. Viņam laikam no spokiem nebija bail… Bet kā būs mammas māsai? Vai viņai būs droši gulēt bēniņos?
Kad pēc pāris nedēļām ieradās krustmāte un vecmamma, meistars Kārlis savu darbu pie Mājas bija pabeidzis un tagad laboja klēts lubiņu jumtu. Es jau pie Mājas durvīm metos abām atbraucējām stāstīt, kādas briesmīgas elsas un nopūtas tiku dzirdējusi bēniņos. Redzēju, ka viņas manu stāstīto uztvēra nopietni: vecmamma tūlīt steidza virtuvē gatavot spoku aizbaidīšanas šķidrumu, kas sastāvēja no sodas, ķiplokiem un vēl kaut kā; krustmāte ap pīlādža zaru satina sarkanu dziju un izveidoja interesantu ķeburu, ko novietot bēniņos. Apbruņojusies ar šādu aizsardzību, viņa droši iekārtojās savā iecienītajā istabā. Nākamajā dienā brokastu laikā man tika svinīgi paziņots, ka spoks ir aizbaidīts un, ja vien vēlos, varu atkal atgriezties uz gludās dēļu grīdas trepju galā. Katram gadījumam durvīm uz tumšo priekšistabu un pažobelēm tika pierīkots aizbīdnis, un, ja vien krustmāte nebija savā istabā, es drīkstēju durvis aizbultēt. Dienas laikā mammas māsa reti kad uzturējās augšas istabā, tāpēc, pārliecinājusies, ka viņa ir laukā, allaž aizbīdīju metāla aizvērtni. Katram gadījumam.
Nedēļas laikā jaunajā vietā savām lellēm biju ierīkojusi skaistu māju, tāpēc tagad atlika vien sekot viņu dienas režīmam: piecelt, pabarot, izskolot, izvest pastaigā… Pēc kādas pastaigas, atgriezusies leļļu mājā un pamanījusi durvis uz tumšo priekšistabu atvērtas, tās ātri aizbultēju, bet tad izlēmu tomēr pārliecināties, vai mammas māsa ir laukā – pirms brīža it kā manīju viņu dārzā. Krustmāte patiešām tur bija un aicināja mani palīdzēt pielasīt jāņogu spaini. Kad pēc prāva laiciņa atgriezāmies pagalmā, piesēdu blakus vecmammai – viņa tīrīja zupai dārzeņus, un es zināju, ka drīkstēšu paņemt mazus burkānu gabaliņus leļļu pusdienām. Tur sēdēdamas, abas sadzirdējām dīvainu troksni. Šķita, ka tas nāk no Mājas pažobeles – tieši mums virs galvas. Tāda kā sīkšana, šņākšana vai burbuļošana…
– Izklausās, ka tepat blakus kāds krāc, – vecmamma itin mierīgā balsī izteica savu minējumu.
Kaut arī viņas klātbūtnē lielas bailes neizjutu, doma, ka tas varētu būt spoks, kurš atgriezies, lika justies nedroši. Sapratu, ka jāsteidz pēc palīdzības. Virtuvē tobrīd atradās mammas māsas. Saķērusi viņu aiz rokas, steidzīgi vilku krustmāti uz pagalma pusi:
-Tas spoks atkal ir atgriezies! Šņāc un krāc! Ejam, tūlīt pati dzirdēsi!
Iznākusi pagalmā, krustmāte brīdi ieklausījās. Nebija šaubu – troksnis nāca no pažobeles. It kā sajuzdams mūsu klātbūtni, spoks iekrācās vēl skaļāk un biedējošāk. Saraukusi pieri, krustmāte sakampa zaru slotas kātu. Dusmīgi padauzījusi pa jumta skārda noteku, viņa skaļi uzsauca:
– Ei, kas tu tur esi! Lien ārā, mums no tevis nav bail!
Skārda noteka tik spalgi norībēja, ka šķita – spokam arī vajadzēja nobīties. Savādie trokšņi patiešām apklusa, bet tikai uz īsu brīdi. Tajā mirklī, kad mammas māsa paziņoja, ka ies lūkoties, kas tur augšā īsti notiek, virs mūsu galvām kaut kas nobūkšķēja – tā, it kā smags baļķis nokristu uz zāģskaidām klātās pažobeles grīdas. Redzēdama, ka krustmāte atkal ķeras pie slotas, iesaucos:
– Nē, nē! To nē, tev vajag pīlādža zaru! – atcerējos nesen apgūtās zināšanas un, cik spēju, jozu uz klēts pusi, kur pie stūra auga pusaudzis pīlādzēns. Kamēr nomurcīju lielāko zaru, pār plecu pamanīju, kā krustmāte nozūd Mājas durvīs. Straujais joziens pāri pagalmam un bailes, ka viņa bez pīlādža zara nespēs pieveikt spoku, aizsita elpu. Trokšņi, kas nāca no Mājas augšstāva, lika domāt, ka manām bailēm ir pamats – tur augšā viss dārdēja un grabēja! Dzirdēju krustmātes skaļo balsi, kas pavēlēja stāvēt mierā, un spoka bargo dārdināšanu: “Atver durvis! Laid mani ārā! Izlaid taču!”
Atcerējos, kā pamatīgi aizbultēju durvis, un pie sevis nopriecājos: labi, ka tās ir tik smagas un biezas! Spoks tās neizkustinās! Centos sevī apspiest bailes un atrast drosmi aiznest krustmātei nolauzto pīlādžzaru, bet tad ieklausījos – Mājā iestājies klusums… Kaut kur tās iekšienē atskanēja attāli smiekli, vīrieša balss kaut ko dusmīgi bubināja. Tūlīt jau arī atskanēja smagi soļi uz kāpnēm, un pagalmā visā godībā izlīgoja meistars Kārlis – pamatīgi novārtījies zāģskaidās. Tas bērza sulu brūvējums no pagraba esot uzdzinis labu miegu, tāpēc viņš pēc tētuka modes nolīdis pažobelē tukšajā zārkā mazliet pagulēt. Tāds labs miegs tur esot – saimniekam taisnība, vien tikmēr, kamēr citi līdz nāvei nenobaidot…
(Turpinājums sekos)
