Kaut arī spocīgajiem un biedējošajiem trokšņiem bēniņos bija radies reāls izskaidrojums, baiļu sajūta no tumšajām pažobelēm manī neizzuda. Varētu teikt, ka pie tā vainīgs bija meistars Kārlis, kurš tikai un vienīgi man atklāja savu noslēpumu: kad viņš apgūlies zārkā nosnausties, tas šķitis gluži silts, it kā to tikko būtu pametis iepriekšējais gulētājs. Kurš? Kas to lai zina, varbūt tas pats spoks. Piecgadnieces prātā, protams, neradās tāds saprātīgs jautājums kā: vai tik tu, Kārļonkul, nebiji tā drusku pavairāk iekampis, ja tev tur pažobelē pašā pusdienlaikā koka dēļi šķita tik silti kā pirts lāva? Tā kā man bija pieteikts šo noslēpumu rūpīgi glabāt pie sevis, ilgu laiku neatļāvos par to runāt ar kādu no mājiniekiem. Spokam tas nepatikšot – bija pieteicis meistars Kārlis, tāpēc man joprojām gribējās cieši aizvērt durvis uz krēslaino priekšistabu un savas drošības labad skaļā balsī dziedāt visas zināmās dziesmas – arī to bija ieteicis Kārlis. Tad spoks dzirdēšot, ka turpat tuvumā esot cilvēks, un baidīšoties līst pažobelē.
Jāatzīst, ka tolaik mans repertuārs bija visai nabadzīgs, kaut arī allaž centos vilkt līdzi meldiņam, ko tētis spēlēja uz akordeona. No galvas zināju vien dažus pantus biežāk dzirdētajām tautasdziesmām, pratu pāris bērnu dziesmas, ko man bija iemācījusi krustmāte, taču, sēžot bēniņos trepju galā, neviena no tām nešķita piemērota spoka baidīšanai. Te vislabāk iederējās tētuka iecienītās drastiskās “Skroder’s sēž uz aku” vai “Šņāci Minna”, kā arī daži no “Bellacord” skaņuplatēm pielipušie panti. Kad ciemos atbrauca mammas māsa, savas prasmes steidzu izrādīt ar skaļi dziedātu “Klipu, klapu kaimiņ’ Janka”, īpašu uzsverot pantu, kur meita prasa mātei barot viņu ar piena kunkuļiem, lai šī izaugtu liela un stalta. Ja lejas stāvā virtuvē kāds rosījās, tad mana “iekšējā plate” uz šīm rindiņām aizķērās un “adatiņa” to atskaņoja tikmēr, kamēr vecmamma vai krustmāte man uznesa krūzi ar cukurotām rūgušpiena klimpām. Nojautu, ka mammas māsai mans repertuārs diez ko nepatika, jo viņa arvien biežāk apsēdās man līdzās trepju galā, un tad mēs abas kopā rāvām “Seši mazi bundzinieki” un “Sijā auzas, tautumeita” – tad abas dziesmas ieguva arī efektīgu “bungu” pavadījumu. Pēc krustmātes domām, spoki, jau iztālēm sadzirdējuši tādus trokšņus, vispār aizmirsīs ceļu uz Māju. Ļoti gribējās tam noticēt, tomēr vakaros aizmiegot es joprojām ieklausījos Mājas trokšņos. Kaut arī mammas māsa katru rītu jūsmoja par patīkamā klusumā pavadīto nakti, man no prāta neizgāja doma, ka aizmidzis cilvēks šo to var arī nedzirdēt…
Mana interese par rotaļāšanos augšas stāvā izbeidzās ar Zirnīša ierašanos pasaulē un pirmo Mājas apmeklējumu. Tagad daudz interesantāk bija atrasties blakus mazulim, pieskatīt grabuļus, knupīšus un autiņus. Man viņš šķita tik interesants, ka centos garām nepalaist nevienu Zirnīša nomoda mirkli. Daudz darāmā bija arī pagalmā un dārzā. Meistars Kārlis, pārsēdies uz šķūņa lubiņu jumta, gan centās uzturēt manī bijību pret bēniņu tumsu, taču es izlikos viņu nedzirdam. Jau biju sapratusi: mammas māsa ar savu dārgumu nekad nenakšņotu tādā vietā, kur viņu apdraudētu kaut kāds spoks.
Kad trīs gadus vēlāk sniegotā ziemas dienā tētukam pienāca tā stunda, kad viņš tika guldīts savā “mūža mājā”, bēniņu pažobelē palika tikai necaurskatāma tumsa. Atmiņas par spocīgajām nopūtām, elsām un skaļajiem dārdiem gan manī vēl bija itin dzīvas, tāpēc nekavējos tās izstāstīt arī uz bērēm sabraukušajam vienaudžu bariņam. Saklausījušies manus izteiksmīgos stāstus par spoku, nadzīgākie brālēni negaidīja īpašu uzaicinājumu, bet paši steidzās bēniņos kaut ko ieraudzīt. Brālēna Valda bikses no zāģskaidām bija cietušas visvairāk, tāpēc labi atceros viņa pukošanos un skaļo lamāšanos:
– Ha, sagribējās gan spoku! Tur no viņa tikai slapja vieta! Čuru peļķīte! Lipīgs purdulis un kaķa sūds! Bet tu – pļepene!
Jāatzīst, ka, augot skolotāju ģimenē, lamuvārdus tikpat kā nebiju dzirdējusi, tik vien, cik no tētuka. Tas, ka Valdis man parādīja mēli un nejauku grimasi, lika nojaust, ka šie vārdi ir tieši no šīs aizliegtās sugas, un es sapratu, ka nedrīkstu palikt parādā:
– Stīvbiksis!
Tā tētuks savulaik sauca balto lecīgo gaili, kad tas izrādīja savu nešpetno raksturu. Nelielajam puiku bariņam, kas stāvēja ap mums, šis vārds šķita krietni smieklīgāks nekā Valda izteiktās nejaucības.
– Stīvbiksis! – viņi rādīja ar pirkstiem uz Valdi un smējās locīdamies.
– Pļepene! – Valdis turējās pretim.
Irgodamies, dauzīdamies, viens otru apsaukādami, ķērkdami un klaigādami, mēs aizjoņojām viesulī un nedzirdējām pieaugušo aizrādījumus. Mēs taču viņiem netraucējam sēdēt lielajā istabā pie bēru galda! Kāpēc gan viņi viens pēc otra grib bārties?
Tad kādā brīdī istabā iespīdēja spilgts gaismas stars un aiz loga atskanēja savāds troksnis. Liela, balta galva ar vairākām spīdošām acīm cieši piespiedās pie loga rūts. Mēs visi skaidri dzirdējām, kā gar stiklu nošvīkst skrāpējoši nagi, kā briesmonis iegaudojas un sāk vaimanāt. Vistuvāk logam tobrīd stāvēja Valdis, iespējams, tieši tāpēc uz viņa nosmulēto bikšu starām izplūda nodevīgs tumšs plankums… Pirmajā brīdī arī man aizrāvās elpa, bet tad acumirklī prātā ienāca virtuvē pamanītais tētis ar padusē ievīkstītu baltu drānu. Noliecies pār skārda veļas katlu, viņš bija izcēlis no tā caurumoto dibenu. Pielicis pirkstu pie lūpām, viņš norādīja man iet uz istabu, bet pats pagriezās pret ārdurvīm.
Jau pēc brīža viss draiskulīgais bariņš izbailēs bija pametis istabu un patvēries savu vecāku paspārnē. Kaut arī nojautu, ka spocīgā būtne bija darbojusies ar mana tēta ziņu, vēlmi atgriezties mazajā istabā vairs neizrādīju. Izskatījās, ka tieši tāpat jutās arī visi pārējie. Bezgala nopriecājos, kad mammas māsa lika man nosēsties blakus Zirnītim un parūpēties, lai viņš paēd. Mājā uz brīdi bija iestājies miers.
Pēc tētuka bērēm manas bailes no bēniņu tumsas tomēr neizzuda. Kaut arī skaitījos jau saprātīga deviņgadniece, dodoties uz gaišo augšstāva istabu, ejot caur krēslaino priekštelpu, vienmēr pieliku soli. Reizēm dziedāju, reizēm skaļi dauzīju kājas, it kā tā varētu aizbaidīt visus tumsas mošķus, kas varētu būt paslēpušies pažobelēs. Mirkļos, kad nācās ķimerēties gar saķērušos durvju krampīti, bieži jutu, kā ādai pārskrien baiļu trīsas. Galu galā, iesprukusi istabā, steidzīgi aizbultēju durvis un tikai tad atviegloti nopūtos. Tolaik es vēl nezināju, ka mani patiešām kāds vēro – pastāvīgi un ieinteresēti.
Krēslainajā priekštelpā atradās pamatīga ozolkoka pūra lāde, kas šajā laikā kalpoja kā miltu glabātava. Nedz tur mitrums varēja iespraukties, nedz peles iegrauzties. Peļu apkarošanai gan Mājā bija izmitināti divi runči, bet man tā arī negadījās redzēt kādu nomedītu trofeju. Priekš kam gan pūlēties, ja virtuvē traukos kārdinoši smaržoja sātīga, mīksta barība. Peļu izķeršanā daudz centīgāk darbojās dažāda gabarīta peļu slazdi.
Pagrābt no lādes miltus parasti kāpa mammuka, viņai kā saimniecei allaž vajadzēja redzēt, kā milti glabājas, cik daudz iztērēts, bet bija arī reizes, kad viņa to lūdza izdarīt man. Es, protams, neuzdrīkstējos atzīties, ka man, trešklasniecei, bail no tumsas pažobelēs. Paķērusi toveri, uzkāpu pa trepēm, atvēru priekštelpas durvis, zibenīgi pieskrēju pie lādes, pacēlu vāku, iegrābu miltus, aizcirtu vāku un, atpakaļ neskatīdamās, metos pa trepēm lejup. Protams, ka gadījās gan izbārstīt miltus, gan kārtīgi neaizvērt vāku, bet es pēc katra šāda gājiena sajutos mazliet varone.
Kādā pievakarē mans skatiens tomēr kaut ko pamanīja pažobeles tumsā – divas spīdīgas acis, kas cieši vērās manā virzienā, un milti tā arī palika nepagrābti. Mammuka gan centās mani nomierināt un loģiski padomāt – varbūt tas bijis kaķis? Tiesa, abus runčus tuvumā nemanīju, tomēr atgriezties pēc pamestā tovera man negribējās. Pēc tā vakara atkal sāku ciešāk ieklausīties bēniņu trokšņos, tomēr neko vairāk par vēja svilpošanu gar skārda notekcaurulēm nesaklausīju.
Nākamreiz, kāpjot pēc miltiem, mammuka sauca mani sev līdzi, lai parādu, kur tās acis man rēgojas. Tāpat nācās sekot viņai arī aiznākamreiz un tad vēl, un vēlreiz. Tumsa joprojām palika tumsa. Mammuku acis nez kāpēc nepētīja. Varbūt pazina? Varbūt vispār negribēja iepazīt?
Pēc kāda laika mammuka palūdza no augšas istabas nonest pelašķu buntīti, un es atkal netiku tālāk par priekšistabas slieksni – no pažobelē esošās kastes virsmas uz mani naidīgi blenza divas spīdīgas acis. Pēkšņa izjūta, ka tas nevar būt kaķis, izsauca aukstas trīsas. Uzmetusies zosāda lika sacelties matiņiem uz skausta, un es iebļāvos. Brīdī, kad pagriezos, lai muktu lejā pa trepēm, vēl pamanīju – tumsas acis joprojām dusmīgi blenza man pakaļ. Atkal vajadzēja paiet krietnam laika posmam, līdz nomierinājās manas izbailes. Arvien biežāk ieskatīdamās acīs abiem runčiem, minēju: kas gan īsti dzīvo tur bēniņos? Vēl kāds trešais kaķis? Tikai – mazāks… Varbūt tas ir kaķu spoks? Tāds paralizējošs acu skatiens nudien nevar piederēt šīszemes būtnei!
Šoreiz es par savām izbailēm pastāstīju tētim, viņš no klēts atnesa sen taisīto žurku slazdu un novietoja bēniņos. Lai kas tas arī būtu par zvēru, viņam šajā būrī vajadzētu ielīst – žāvētās gaļas gabaliņš smaržoja patiešām kārdinoši. Nākamajā dienā abi gājām lūkot slazda ķērienu. Lamatu durtiņas nebija aizcirtušās, toties gaļas gabaliņš – nozudis, it kā nemaz tur nebūtu bijis, bet būris – tukšs. Tētis uzlika jaunu ēsmu, bet arī tā tika izveicīgi savākta. Kādu nedēļu tā turpinājām mēroties spītībā un izveicībā, līdz mums abiem sāka likties: tās noslēpumainās acis mūs joprojām nicīgi vēro, bet naktī, tiesājot gardo mielastu, izaicinoši smejas. Izskatījās, ka arī tētis ir apjucis: ja tā būtu žurka, sen jau būtu iekritusi lamatās, bet kas gan cits tas vēl varētu būt? Es, protams, pastāvēju uz savu viedokli – tas ir spoks, bet tētis tikai smējās. Ja tā, tad pēdējais laiks pārtraukt delikatešu piegādi pažobeles parādībai. Man tas šķita tikai loģiski, vienīgi bija mazliet skumji, ka tik ātri izbeigsies mūsu kopīgie gājieni uz būri un minējumi: šoreiz būs vai nebūs?
Kādā vakarā pirms pašas gulētiešanas mammuka palūdza atnest padzerties. Viņas iecienītā tējas sēne brieda trīslitru burkā uz galda virtuves tālākajā stūrī. Tur visai bieži valdīja pustumsa, jo pilnīgi pietika ar gaismu telpas tuvākajā galā. Arī šoreiz ieslēdzu ieejai tuvāko lampu, jo virtuvē taču viss ierasts un zināms. Paņēmusi krūzīti, piegāju pie galda un pastiepu roku pēc burkas. Neskatoties pavirzīju to sev tuvāk, ar abām rokām pacēlu, lai ielietu krūzē tēju, un sastingu. Skaidri sajutu – tās acis ir tepat man blakus un vēro!
Aizsitās elpa, nervozas trīsas lika sacelties matiņiem uz rokām un skausta. Lēnam pacēlu galvu. Skatiens apstājās pie stūra, kur tikko bija stāvējusi tējas sēnes burka. Pašā kaktiņā vēl joprojām tupēja liela, sirma žurka. Paprāva kaķēna lielumā! Cēli sēdēja, nevis slēpās sarāvusies. Izslējusies uz pakaļkājām, priekšķepas pastiepusi uz priekšu, viņa blenza uz mani – pat ūsas nekustējās. Acis kā pogas – nekustīgas, vērīgas un spožas. No pārbīļa nespēju nedz iekliegties, nedz aizbēgt. Gandrīz pilnā trīslitru burka izslīdēja no stīvajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas. Es beidzot iekliedzos. No miega uztrūcinātais tētis steidzās man palīgā, tikai – žurkas nekur vairs nebija, un viņš man nenoticēja. Tik liels tas kustonis nemaz nevarot būt! Normāla žurka tā mierīgi netupētu uz galda. Un vispār – mana bagātā iztēle sākot viņu kaitināt.
Mammuka manu izbīli saprata – tās vecās žurkas skatiens patiešām neesot patīkams, bet – viņa jau nekaitīga. Visdrīzāk aizvadot pēdējās mūža dienas un nesen iekārtojusies virtuvē zem plīts. Vēlu vakarā žurka izlienot paēst no vienas bļodiņas ar gaišpelēko runci un atkal dodoties pie miera. Reizēm viņa ieraušoties siltajā ierītē, iekārtojoties runcim pie muguras un guļot tur līdz pat rītam. Arī suns vairs nerejot uz nelūgto kaimiņieni, kad tā lēnām valkājoties pa virtuvi.
Kad visu šo “trādirīdi” atstāstīju mammas māsai, viņa gari novilka:
– Ā, tu par to veco žurku? Es viņai pažobelē reizēm noliku ēdienu, lai netraucē gulēt. Mēs labi sapratāmies.
(Turpinājums sekos)
