Esot kopā ar mammas māsu Antru, esmu mācījusies daudz – gan Atklāsmes brīnumu un Piedzīvojumu prieku, gan Mīlestības gaišumu un Došanas vieglumu, gan Pieaugšanas raizes un sāpes. Par visu to savulaik tikām daudz runājušas, atcerējušās, salīdzinājušas, smējušās. Mans deviņgadīgais mazdēls nesen izteicās visai pašapzinīgi: “Es esmu pieaudzis!” – un mums radās tēma gana nopietnai sarunai. Centos saprast viņa izjūtas, runāt par skolas pabeigšanu un patstāvību, lēmumu pieņemšanu un atbildību. Iztēlojāmies, minējām piemērus, spriedām, līdz mazdēls man pajautāja – cik gados es esot sajutusies pieaugusi, un es, īsi iesmiedamās, atbildēju:
– Man tad bija piecarpus gadi… Mammas māsai piedzima puika, un es trīs mēnešos pieaugu, jo biju viņam lielā māsa vai aukle.
Itin labi atceros to laiku Rīgā, krustmātes dzīvoklī, kad no sirds biju pārņemta ar visu, kas saistījās ar manu jauno asinsradinieku. Pati savu autiņu un pudelīšu periodu, protams, nespēju atcerēties, tāpēc tagad it kā uz sevi paskatīties no malas bija visai interesanti. Ar mani taču pirms piecarpus gadiem notika tieši tas pats!
Patiesībā jezga ap brālēna nākšanu pasaulē sākās jau krietnu laiku pirms tam – mammas māsa vēl tikai minēja, kas gaidāms – meitene vai puika, bet jau skaidri zināja: ja būs meitene, par godu savam vectēvam jeb Antras tēvam nēsās Arvīdas vārdu. Ja piedzims puika, par viņa vārdu, kā tas pieņemts, lems tētis, un te nu sākās galvas lauzīšana. Varbūt par godu abiem vectēviem puiku nosaukt par Hariju Arvīdu, bet – tolaik divi vārdi nebija modē… Tad varbūt no abu vectēvu vārdiem izveidot vienu – Har-vids? Kopā ar latviski pamatīgo uzvārdu Ozols, skanētu iespaidīgi. Bet ko teiks pats puika, kad paaugsies un kalendārā nebūs viņa vārda? Mūsdienās šādi jautājumi nerastos, bet pirms sešdesmit gadiem tie lika aizdomāties, tāpēc jautājums par vārda izvēli tika atlikts līdz bērna piedzimšanai. Tikai tad, kad puika jau trīs dienas bija brēkuļojis autiņos, aiz cieņas pret jauno tēvu mammas māsa galu galā izšķīrās par vārdu Harijs, un es atklāti priecājos – man tas patika!
Laiku, kad abas māsas Liedskalniņas Rīgas 1.slimnīcā deva dzīvību savām atvasēm – viena 1958.gada maijā, otra 1963.gada novembrī, šodien man atcerēties liek sīkiem burtiņiem ar zīmuli aprakstītas nodzeltējušas un locījumu vietās izdilušas rūtiņu lapas, un no abām šīm kaudzītēm izstrāvo bezgalīga mīlestība, sirsnība, uzmanība un rūpes. Pat grūti noticēt, ka vecmamma divas, trīs reizes dienā mērojusi ceļu uz slimnīcu, lai noteiktajās stundās pie ārdurvīm satiktu medmāsu un lūgtu nodot meitai kādu spēcinošu tumi, svaigi spiestu burkānu sulu, kādu vajadzīgu lietu vai vienkārši pāris uzrakstītas rindiņas. Īpaši lielu satraukumu, protams, radījuši rīti, kas sākušies ar dzemdību sāpēm, nebeidzamās gaidīšanas stundas un naktis, kas prasījušas tik daudz spēka un izturības… Ne reizi vien domās esmu sūtījusi pateicības vārdus tam nezināmajam vīrietim, kura klātbūtne un asinis manai mammai devušas otru dzīvību. Mammas māsai dēla dzimšanas laikā līdzi jutis viss teātra kolektīvs – vēstulītes “zumējušas” kā bišu spiets.
Dienā, kad mazais Harijs ieradās no slimnīcas mājās, es pirmo reizi izdzirdēju, ka abi esam piedzimuši puspiecos, abi bijuši par garu un par vieglu, tāpēc vecmammai jau no paša sākuma nācies mums meklēt piena virtuves palīdzību. Vēl tagad mutē sajūtu tā īpatnā maisījuma saldeno garšu, kas palīdzēja mums abiem pieņemties svarā. Manās garšas kārpiņās tā ierakstījusies no laika, kad četrreiz dienā pēc pudeles uzsildīšanas pilināju šķidrumu uz plaukstas virspuses, lai būtu droša, ka mazajam brēkulim dzēriens nebūs par karstu. Vecmamma pudeles jau iepriekšējā vakarā bija atnesusi no piena virtuves, noglabājusi ledusskapī, un man atlika tikai tās ielikt ūdenī un sasildīt. Toreiz pudelēm stikls bija tik biezs, ka, pat uz grīdas nokritušas, tās neplīsa. Visai ātri apguvu arī mazuļa autiņu un drēbīšu gludināšanu, sildīšanu uz radiatoriem, vannas sagatavošanu. Mammas māsa kādu laiku nedrīkstēja staigāt, tāpēc mana palīdzība viņai ļoti noderēja.
Prātā palikušas arī dažādas manas “pirmās reizes”: pirmā nedrošā mazuļa dupša tīrīšana un pūderēšana; pirmā neveiklā tīstīšana autiņos – vispirms marles trīsstūrītī, tad flaneļa četrstūrī; pirmā krekliņa uzvilkšana un klēpī paņemšana… Atceros mammas māsas klātesošo mierīgo un iedrošinošo skatienu, kas lika saprast: tu to vari, tev izdosies, rīkojies droši! Kaut arī man sākumā trīsēja rokas, jo “dzīvā lelle” ne tuvu nelīdzinājās tām, ko ne reizi vien pirms tam biju ģērbusi un mazgājusi, viņa man ļāva mācīties un darīt pašai. Vecmamma, protams, kādu laiku visu kontrolēja, bet tad viņas abas sāka runāt par pieaugšanu, un – es sajutos pieaugusi.
Pēc pāris mēnešiem mammas māsa atsāka darbu teātrī, un es ar lielu prieku piekritu palikt pie brālēna vēl kādu laiku. Savus mazos pienākumus biju apguvusi un labprāt uzņēmos jaunus. No rītiem, kamēr Harija vecāki vēl gulēja, mēs ar vecmammu likām puiku ratos un braucām uz Kronvalda parku pastaigāties. Vecmammai tur bija daudz paziņu, un, kamēr viņa piesēda kādam blakus uz soliņa, es drīkstēju stumt ratus līdz pat teātra tiltiņam. Reizēm, kad krustmāte bija teātrī, mēs ar vecmammu aizgājām līdz pat dežurantēm, kuras piezvanīja Antrai, un tūlīt jau arī viņa bija klāt, lai apčubinātu savu mīļumu. Visai bieži ar to vien nepietika. Puika tika izcelts no ratiem un nests uz garderobi atrādīšanai citām aktrisēm. Medainām uzslavām aplipušas, pēc kādas pusstundas varējām doties mājās.
Kaut arī vakaros bieži mājās bija Harija tētis, sildīt pudelītes, barot puiku un mainīt autiņus vecmamma tāpat lūdza man. Biju jau tik ļoti iepraktizējusies, ka grūtības neradīja nedz bļaustīgā mazuļa ucināšana, nedz atraudziņas sagaidīšana, nedz viņa izklaidēšana. Kamēr puika gulēja, bieži vien ieslīdēju lielās istabas atzveltnes krēslā iepretim televizoram, kas tolaik man šķita kā liels Noslēpums. Tā sēdēdama, es reizēm sagaidīju brīdi, kad Harija tētis lika izgaismoties pelēkajam ekrānam un ļāva man noskatīties kādu multiplikācijas filmu. Saprotams, ka skatījos, acis nenolaidusi, jo viss šķita tik neticami un brīnumaini!
Kad pavasarī atkal atbraucu pie brālēna, mani pārsteidza krāsu parādīšanās uz ekrāna. Tolaik pelēko bildi par krāsainu varēja pārvērst ar tonētas plastikāta loksnes palīdzību – to vienkārši ievietoja priekšā televizora ekrānam. Krāsas, protams, palika nemainīgas – zilā vienmēr bija augšā un zaļā apakšā, televīzijas diktoru sejas reizēm krāsojās rozā, citreiz oranžas atkarībā no izvietojuma studijā. Šis brīnums, protams, lika sarosīties arī maniem vecākiem, un gadu vēlāk arī mūsu Mājas viesistabā goda vietu ieņēma televizors ar jau iepriekš minētajām krāsām. No tā laika darbi tika pārkārtoti tā, lai uz vakara ziņām viss būtu apdarīts. Tā kā jau tolaik avīzēs tika spriests pat televizora kaitīgo ietekmi, arī man tika noteikts skatīšanās laiks, ko stingri nācās ievērot. Vēl tagad ar smaidu atceros tos mirkļus, kad mana vecmamma ar plaukstu aizsedza manas acis, ja televizorā kāds skūpstījās, bet tas jau bija vēlāk. Sākumā par man piemērotiem tika atzīti tikai bērnu raidījumi un multiplikācijas filmas.
Ciešā saikne, kas man bija izveidojusies ar mazuli Hariju, visādā veidā tika atbalstīta arī turpmākos divus gadus līdz laikam, kad man bija jāsāk iet skolā. Es bieži ciemojos Rīgā un pieradu domāt, ka man ir divas mājas un divas mammas. Rīgas “mammai” tas, protams, ļoti patika, bet arī mana mamma daudz neiebilda. Ar savu prātīgumu es jau biju pierādījusi, ka esmu atbildīga un apdomīga aukle, turklāt visi redzēja – puika aug un viņam vajag rotaļbiedru.
Tagad apzinos, ka šie divi gadi bijuši iespaidiem bagātākie bērnības gadi. Vecmamma mani bieži veda uz Leļļu un Jaunatnes teātri, mammas māsa – uz savu darbavietu – Drāmas (tagad Nacionālo) teātri, reizēm arī uz cirku, uz Mežaparku. Spilgti atceros savu pirmo pavisam nesen atvērtā lielveikala “Detskij mir” (“Bērnu pasaule”) apmeklējumu – es jutos kā nonākusi Brīnumzemē! Tā pirmajā stāvā bija jauka kafejnīca “Mārīte”, kur es ēdu savu pirmo kūku “Pūpēdītis”. Todien mēs abas ar mammas māsu iztēlojāmies, ka esam smalkas dāmas – sēžam pie galdiņa, ēdam savas dāmu kūkas un ar salmiņiem sūcam manā mūžā visgaršīgāko saldējuma kokteili, jo – pirmo! Un pāris dienas vēlāk turpat – manā mūžā pirmais banāns, tik neparasti salds un maigs! Gan jau katram ir nācies izjust šādus līdzīgus mirkļus, kad pirmais iespaids ir visspilgtākais un paliekošākais.
No tās reizes atceros arī to, ka daudz vairāk par pirmajā stāvā plauktos izvietotajām rotaļlietām, kas mulsināja ar savu nepārskatāmo raibumu un neļāva saskatīt kaut ko vienu, mani saistīja lielā skatloga instalācija – kustīgās lelles, kas atspoguļoja motīvus no dažādām pasakām. Atceros doktoru Aikāsāp un viņa zvēriņus – uz tiem palūkoties vēlreiz un vēlreiz krustmāti un vecmammu mudināju vairākkārt. Tolaik es jau pratu izskaitīt līdz trīsdesmit – tieši pēc tik ilga laika leļļu kustības atkārtojās no jauna. Kaut kad vēlāk, pēc četriem gadiem, kad Aikāsāp nomainīja Buratīno, mana interese vairs nebija tik kaislīga, laikam patiešām sāku pieaugt, toties, kad manai meitiņai palika divi gadi, mēs abas skatījāmies Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus, un man atkal tas bija Brīnums.
Tajā pirmajā apmeklējuma reizē bez rotaļlietas mēs tomēr prom neaizgājām – mammas māsa man lika kaut ko izvēlēties. Nogurusi no drūzmas un trokšņiem, es izlēmu ātri un palūdzu man nopirkt “kling-klang” lelli – tādu sārtu apalīti ar baltiem punktiņiem, kas, šūpodamās un grīļodamās, skandināja iekšēju zvārgulīti. Neko tādu līdz šim nebiju redzējusi, bet īpaši man iepatikās lelles smaidīgā sejiņa. Harītim arī kaut kas tika nopirkts, bet tas noteikti nebija sarkans, nešūpojās un neskanēja, tāpēc – man nācās apgūt došanas un iecietības mācību… Tas gan nenozīmēja, ka es lelli necentos noslēpt – brālēna apiešanās ar to man nemaz nepatika. Reizēm tā tika sista, reizēm aizmesta un aizsperta, līdz kamēr viena apaļā lelles roka nolūza.
Kad pienāca laiks braukt uz Māju, “kling-klang” lelli nobāzu dziļi skapī un turpmāk tā darīju katru reizi, kad uz ilgāku laiku aizceļoju. Tomēr reiz atklāju, ka lelle savu slēptuvi ir pametusi. Vainot, protams, vajadzētu brālēnu, kurš tad jau bija sācis spert pirmos soļus, bet – ko gan tas dotu? Devos meklēt atbildes, un patiesākās no tām bija: nejauši izkrita, saplīsa, nopirksim jaunu… Vairākas reizes ar mammas māsu gājām uz “Detskij mir”, bet manas lelles tur nebija. Pat ne līdzīgas. Labi vismaz, ka doktors Aikāsāp nebija pametis skatlogu – krustmāte ļāva man ilgi stāvēt cilvēku pūlī izbrīvētajā vietiņā pie paša stikla, un es vismaz desmit reizes aizskaitīju līdz trīsdesmit. Par “dāmisku” pasēdēšanu “Mārītē” un “Pūpēdīti” man pat domāt negribējās…
Savu “kling-klang” lelli es satiku dienā, kad devāmies uz “Detskij mir” pirkt man skolas somu un kurpes. Mammas māsa gan jautāja, vai topošā pirmās klases skolniece nevēloties dāvanā kaut ko nopietnāku, bet es jau biju izlēmusi – vēlos savu lelli. Šoreiz es to neatstāju skapī, kam tik viegli varēja atvērt durvis, bet izvēlējos vest uz Māju. Tur tā veiksmīgi patvērās no dažādiem dzīvības apdraudējumiem līdz pat manas meitiņas piedzimšanai.
Savu pirmo skolas brīvlaiku gaidīju ar lielu nepacietību – man bija apsolīts brauciens uz Rīgu, baleta izrāde “Dakteris Aikāsāp” un kopīga dāvanas pirkšana brālēna gaidāmajai dzimšanas dienai. Biju tik ļoti sapriecājusies, ka neuzdrošinājos mammai atzīties, ka sasāpējies viens nedaudz kustīgs zobs. Tikai tad, kad bijām jau Rīgā, atļāvos rīkoties kā liels cilvēks – paprasīt tabletīti zobu sāpēm. Nākamajā rītā mammas māsa tomēr izlēma mani aizvest pie “ļoti jaukas tantes”…
Pašu zoba raušanu kā īpaši sāpīgu neatceros – varbūt tāpēc, ka turējos pie krustmātes rokas, lai gan – zobārste patiešām virtuozi izcēla jau kustīgo traucēkli. Tās dažas asaras, ko radīja izbailes no neparastajām manipulācijām, mammas māsa nekavējoties nožāvēja ar “Detskij mir” apmeklējumu. Tur mēs izvēlējāmies mazajam Harītim otrās dzimšanas dienas dāvanu, un man nemaz neskauda, ka viņam tika liela, skaista mašīna, kurā puika ērti varēja iesēsties iekšā. Es kā šīsdienas varone dabūju skaistu lelli Sandru. Viņai bija princeses kleita, mīksta sejiņa, zīdaini, sukājami mati un ļoti izteiksmīgas acis, kas guļus stāvoklī aizvērās, turklāt viņa tik mīļi prata pateikt: “Mamma.” Tolaik tas bija īsts Brīnums! Baletu “Dakteris Aikāsāp” savā mūžā esmu noskatījusies pat trīs reizes – tik ļoti tas man patika!
(Turpinājums sekos)
