Kara un pēckara gados pārdzīvotais, neapšaubāmi, bija atstājis dziļas rētas abu meiteņu dvēselēs. Bērnībā gūtie pārdzīvojumi, ko radīja sociālo pārmaiņu periods un bērna uztverei grūti saprotamās dzīves pretrunas, Antrai un Jogitai bija iemācījušas cieši sakniebt lūpas un stāties pretim visdažādākajām grūtībām.
1947.gadā pabeigusi Siltāju septiņgadīgo skolu, Antra kādu laiku mācījās Madonas vidusskolā. Tad Antras mamma uzzināja, ka Gulbenes vidusskolā darbojas labs dramatiskais kolektīvs, un māsas Liedskalniņas kopā ar mammu pārcēlās uz Gulbeni. Skolas direktore Velta Turīna mīlēja mākslu un teātri un no sirds atbalstīja arī skolēnu radošo darbību. Vidusskolas dramatisko ansambli tolaik vadīja bijušais audzēknis Roberts Ligers, un abu pirmo tikšanos pie skolas Antra vienmēr atcerējās kā liktenīgu pavērsienu viņas dzīvē. Skaistām bizēm, lepni paceltu galvu, viņa it kā nevērīgi šķērsojusi sporta laukumu, kad viņu ieraudzījis Roberts. Acumirklī puisis neteicis ne vārda, vien vēlāk Antra uzzinājusi viņa tā brīža domas: “Kristīne, īsta Blaumaņa Kristīne!”
Turpmāk Ligers Antrai pievērsis padziļinātu uzmanību. Izmantodams Pionieru pilī iegūto dramaturga pieredzi, viņš iestudējis daudzas labu autoru lugas. Spilgtākā loma, ko Antra nospēlēja šajā laikā, ir Zoja Kosmodemjanska Margaritas Aligeres lugā “Pasaka par patiesību”. Pēc šī uzveduma Gulbenes rajona laikrakstā tika publicēta recenzija, kurā augsti novērtēta gan izrāde, gan Antras un režisora veikums. Antra pati ne reizi vien tika atzinusi – uz pašas pārdzīvojumiem balstīts, varonīgās komjaunietes tēls viņai bijis tik saprotams, ka iejusties Zojas lomā bijis viegli, visas izjūtas šķitušas tik dabiskas.
Jaunības degsme, savu spēju apzināšanās un vēlme pašapliecināties Antras temperamentam piešķīrusi spārnus, un viņa veiksmīgi spējusi apvienot mācības ar darbošanos drāmas ansamblī, deju kolektīvā, kā arī ar prieku nodoties koncertu sniegšanai. Antras skolasbiedrs Jānis Plotnieks kādā vēstulē atceras: “Dzīve bija paskarba, tomēr tā nevarēja nomākt kustīgo, jautro un skaļo meiteni, kura, kā likās, vienā un tajā pašā laikā varēja atrasties gan klasē, gan gaitenī, gan zālē, gan arī dramatiskā kolektīva nodarbībās. Toreiz mūsu kolektīvam bija trīs sirdis: visnemierīgākā, visstraujākā “sirds” – Antra Liedskalniņa, visnopietnākā – Roberts Ligers, visgaisīgākā – Harijs Gerhards.”
Skatītāju atzinība Antrā jau vidusskolas gados nostiprināja domu par mācību turpināšanu Teātra institūtā, lai gan mamma bija iecerējusi meitu sūtīt Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Antra sekoja savas sirds aicinājumam. Par iestājeksāmenu pārdzīvojumiem viņa savulaik stāstījusi daudz, bet trāpīgi tos raksturo rindas no Jāņa Plotnieka vēstules.
“Īstas ugunskristības Antra saņēma, iestājoties Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē: tāda drebēšana, tāds uztraukums, negulētas naktis un nepārtraukts jautājums – vai uzņems, vai uzņems, vai uzņems… Un beidzot – uzņēma! Uztraukumos saglabātā un aizturētā enerģija lauzās uz āru, tādēļ veselus divus gadus Antru fakultātē uzskatīja par visnevaldāmāko, visskaļāko meiteni, kas nepārtraukti kliedz, skrien, klūp un apdauza sev ceļgalus. Trešā kursa sākumā notika lūzums, Antra pilnīgi pārmainījās. Skaļā meitene pazuda. Veselām stundām Antra sēdēja, nolīdusi kaut kur kaktā, caurām dienām domīgi klusēja, lasīja grāmatas, mācījās, kā viņa pati saka – “bija iesācies nopietnības laikmets”.
Veras Baļunas vadībā šis 1951.gada aktieru kurss kļuva par vienu no spilgtākajiem Latvijas Valsts konservatorijas vēsturē. Jau studiju gados atklājās Antras daudzšķautņainais talants. “Dzimusi aktrise” – tā par viņu sprieduši tolaik, un šo atziņu bieži nākas dzirdēt vēl šodien.
No Antras atmiņām par piedzīvoto Teātra fakultātē spilgti prātā palicis vairākkārtīgi dzirdētais stāsts par kādu etīdi, kurā viņai uzdots iejusties vistas tēlā. Studente Antra nosvērtā solī aizgājusi uz blakustelpu un visā nopietnībā notupusies uz drapēriju kaudzes. Sabužinājusi iedomātās spalvas, papletusi rokas kā sargājošus spārnus, viņa izplūdusi pār iedomāto perēkli un – it kā aizmirsusi par apkārtējiem… Dziļi iegrimusi savās vistiskajās perēšanas domās. Kad pedagogs devies viņu meklēt un aicinājis “pamest perēkli”, Antra atbildējusi:
– Tik ātri nevar. Tas ir ilgs un nopietns darbs…
Citā stāstā Antra, atceroties savu dzīvespriecīgo, pārgalvīgo, nebēdnībām bagāto studiju laiku, ar nedaudz pietēlotu nožēlu secināja: dzīve sen pierādījusi, ka viņai vajadzējis piedzimt par puiku. Puikam daudz vairāk piestāvētu viņas jaunības gadiem raksturīgais grūti apvaldāmais temperaments, neizsīkstošā enerģija un ātrā reakcija. Antras sapnis ilgus gadus bijis nospēlēt kādu noklīdušu ielu zeņķi – netīrām, novalkātām drēbēm, nosmulētiem vaigiem, tādu mazu huligānu. Varbūt kādu no tā bariņa, kas reiz Sibīrijā viņai pieprasīja atdot zemeņu vāceli? Vai kādu vēlāk satiktu bezpajumtnieku? Tā kā neviens viņai tādu lomu neiedalījis, viņa reiz pati nogrimējusies un pārģērbusies par tādu negantu delveri, un kādā Jaungada eglītes sarīkojumā pamatīgi pārbiedējusi bērnus.
Par Antru un teātri varētu rakstīt daudz, bet lielu ieguldījumu šajā jomā ar vispusīgu un profesionālu skatījumu jau devusi Anda Burtniece savā grāmatā “Antra Liedskalniņa” (1984.). Es atgriezīšos pie sava stāsta, kas cieši saistās ar Māju.
Antrai, tāpat kā man, viņas vecmamma jeb mammuka bija īpašs cilvēks, savukārt es varu tikai piebilst: mammukas mīlestība laiku laikos vienādi klājusies pār mums visiem – neatceros kādu vairāk lolotu vai noniecinātu. Viņa mūs audzināja ar savu piemēru, jebkuru padomu laižot caur sevi:
– Kad man tā notika, es darīju tā…
Iespējams, tieši tāpēc gan Antrai, gan mums pārējiem patika vakaros piesēst uz mammukas augstās ozolkoka gultas malas, saklausīt, kā nočaukst ar kaltētām zālītēm piepildītais un uzbužinātais gultas pēlis, izbaudīt tā svaigo smaržu un parunāties. Tajos vakaros, kad no Rīgas Mājās atgriezās studente Antra, viņai ticis ļauts tur aizsēdēties visilgāk, jo – mammukai sīki vajadzēja izzināt visu par teātra un lielpilsētas dzīvi. Tā tomēr bija tik atšķirīga…
Jāatzīst, ka mammuka pratusi būt arī prasīga un stingra. Savulaik, kad vidusskolnieces Antra un Jogita vēlējušās iet uz dančiem, mammuka viņām ļāvusi iet tikai uz tām ballēm, kas sekojušas pēc teātra izrādēm, un vienmēr piekodinājusi:
– Meitenes, nepalieciet līdz balles beigām, nepalieciet par slotām! Kaut vai tikai vienu deju pirms beigām, bet nāciet ātrāk mājās!
Meitenes centušās šos noteikumus ievērot, bet reizi gan nepaveicies – aizdancojušās, aizstaigājušās un pārradušās mājās tikai rīta agrumā. Cerējušas, ka mammuka pažēlos, bet nekā – mācība bijusi skarba. Pirmdienas rītā krietni agri viņa abām likusi ņemt koferīšus un kājām doties uz septiņpadsmit kilometrus attālo Gulbenes vidusskolu.
Savukārt tētuks visai bieži Antras klātbūtnē visgudri prātojis:
– Zeme ir tā, pie kuras jāturas – tā nekad nepievils. Var nebūt naudas, bet zeme būs.
Laikam jau tāpēc Jogita izvēlējās palikt laukos, bet Antra, pat aizbraukdama uz Rīgu, nespēja iedomāties savu dzīvi bez dabas, bez plašuma. Kā spēka un enerģijas avotu viņa allaž izmantoja saskaršanos ar zemi. Ne reizi vien tiku dzirdējusi viņu sakām:
– Man gribas rokas tā dziļi, dziļi ierakt zemē un tad uz brīdi pierimt…
Parasti, tikko atbraukusi uz laukiem, viņa pieprasīja:
– Gribu ravēt! Un tur, kur vislielākās nezāles. Vislabāk – nātres!
Kādā sen rakstītā krustmātes vēstulē lasu: „Man varbūt labāk vajadzēja palikt strādāt laukos. Ja es dzīvotu laukos, tad vīrs man būtu īsts zemnieks vai mehāniķis. Tad man būtu vismaz pieci bērni un vēl lielāks bariņš mazbērnu. Tad es rautos kā zirgs. Un kā gan citādi – es taču pēc horoskopa esmu Zirgs, pie tam vēl vilcējs!”
Cik vien sevi atceros, Antras ciemošanās dzimtas Mājās līdzi atnesa patīkamas pārmaiņas. Jau no mazotnes viņa man ir bijusi kā otra mamma – esot blakus grūtā brīdī, notraucot asaru un pieglaužot plecam, ar līdzjūtīgu vārdu un saprotošu padomu. Bieži esmu viņu dzirdējusi sakām:
– Tu man esi kā meita.
Atskatoties bērnībā, saprotu, ka mammas māsas vietu sev blakus esmu novērtējusi pilnīgi nejauši – vienkārši sajūtot radniecīgu un dvēseliski tuvu būtni. Kamēr vecāki ierasti turpināja saimniecības darbus, Antrai bija daudz laika būt kopā ar mani, un šī saskarsme bagātināja mūs abas.
Kad triju gadu vecumā sāku sacerēt savus pirmos dzejoļus, krustmāte bija vispacietīgākā klausītāja. Citiem ar savu vārsmošanu laikam jau biju nedaudz apnikusi. Tolaik vēl spītīgi turējos pie R burta aizstāšanas ar L, un bezdelīgu vēl arvien saucu par “bidagaļu”. Līdzīgi turējos arī pie citiem iepriekš iegūtiem, tikai man saprotamiem apzīmējumiem, tāpēc tikai retais zināja, ko nozīmē “Baļakaļa ļuns”, “vaivānis” un virkne citu valodniecisku pārsteigumu. Atzīšos, ka ar pirmo domāts bija skaļais kaimiņu Bāņukalnu suns, bet ar otro – kovārnis. Šīs sugas pārstāvji bieži mēdza vaimanāt mūsu sētas pagalmā.
Kādā pēcpusdienā, kad biju atgūlusies pagalmā uz stepētas lupatu sedziņas un prātoju jaunas atskaņas, krustmāte atlaidās man blakus, lai, kopīgi lūkojoties mākoņu aitiņās, palīdzētu sakārtot rindas un piekomponēt tām mūziku. Tas jau nekas, ja melodija tika aizlienēta no kādas labi zināmas tautas dziesmas, rezultāts mūs tāpat apmierināja. Ak, cik mēs toreiz jutāmies lepnas, kad mums radās sava dziesma! Tikai nesen savas mammas dienasgrāmatā atradu ierakstu par šo notikumu un viņas pierakstītajām rindiņām:
“Cīlulis un bidagaļa lido, lido,
Mākoņaitas vējā klejo, vējā klejo,
Cīlulis un bidagaļa lido, lido, li-ido.”
Un piebildi: “Var izpildīt arī pēc meldiņa „Kur tu teci”.”
Mamma stāstīja, ka mēs ar krustmāti to kādreiz bieži dziedājušas, tikai vēlāk tās vietā nākusi cita, visiem kopā dziedama, dziesma – “Ziedi, ziedi, rudzu vārpa”. Man nav stāsta par to, kāpēc tieši šī tautas dziesma ieguvusi tik paliekošu vietu mūsu dzimtas repertuārā, lai gan atceros mammukas minējumu: tā nākot līdzi no sen bijušām apkūlības talkām, kaut daži to saucot par precību dziesmu.
Man gribas domāt, ka šī dziesma ir par Māju – arī tai bija “trejas duravas”. No vienām bija patīkami vērot sauleslēktus, no otrām – rietus, bet trešās bija domātas viesiem vai arī tām, kurām “galvā zīļu vainadziņš”. Pie šīm durvīm kāzu dienā Jānis sagaidīja savu Jogitu, pa šīm durvīm Antra ieveda savu Elmāru iepazīstināt ar mājiniekiem. Sekojot tradīcijai, “pa trešāmi” arī es tiku izvadīta tautās, turklāt – skanot tieši šai tautas dziesmai un ar ciešu krustmātes kā vedējmātes līdzdalību.
Antrai “Ziedi, ziedi, rudzu vārpa” bija īpaši nozīmīga. Reizēm mēs to dziedājām, nesteidzīgi mērojot ceļu no stacijas līdz Mājām, reizēm – ravējot vai ogas lasot, reizēm saulrieta pielietā pagalmā, grimstot tvīkstošu matiolu naksnīgajā skurbumā… Katrreiz šai dziesmai veidojās cits skanējums. Man gribas teikt: Māja to dzirdējusi tik bieži, ka griestu sijās uz mūžu ierakstīts tās skanējums.
Antras un arī vecmammas atbraukšana uz Mājām allaž bija gandrīz kā rituāls. Vispirms jau mūsu gatavošanās – pagalma un mājas uzpošana, svaigu meiju iespraušana otrā stāva istabiņas korēs… Ai, kā krustmātei patika šī svaigu meiju smarža! Tad vakariņu gatavošana un pašu pošanās pretim iešanai.
Lai arī vakara vilciens no Rīgas Jaungulbenes stacijā piestāja jau krietnā pievakarē, atceļš mums visām trim – Antrai, Jogitai un man – parasti bija nesteidzīgs. Tikai tā visos sīkumos varēja izbaudīt lauku klusumu, putekļu un zemes smaržu, sienāžu un griežu sarunas. Tikai tā, iesoļojot ieplakā, varēja sajust miglu pieglaužamies vaigam un, sperot pirmo soli dzimtas mājas pagalmā, sajust, kā ap mums sakļaujas viss būtiskais – miers, ģimene, spēks un… svētums. Laukos dzīvojot, pat grūti apjaust, cik pilsētniekam tās var būt būtiskas izjūtas!
(Turpinājums sekos)
– Iveta Krūmiņa
