Nesteidzīgais mājupceļš no Jaungulbenes dzelzceļa stacijas kopā krustmāti un mammu, bagātināts ar rāmās novakares izjūtām, Mājas pagalmā ierasti pārvērtās tūlītējā saimniecības apgaitā. Antrai nekavējoties gribējās piekļaut plaukstas pagalmā iestādītajam tēta ozolam, pacelt akas vāku un izteikt vērtējumu ūdens līmeņa augstumam, ieraudzīt, kas jauns uzziedējis piemājas puķu dobēs, kas nobriedis un nogatavojies dārzā, cik lekna saaugusi zāle ceļā līdz avotiņam… Pie katra sīkuma, protams, jāpakavējas ilgāk – jāuzslavē siltā vasara un čaklie darba veicēji, jāpasmaržo vecmammas stādītās rozes un mammas krāsaino pujeņu ceri, jāpiešķin pilna sauja ar ērkšķogām, jānoskaidro, kurā dārza stūrī aug lielākās nātres… Pa to laiku mammuka ir drusku iekavējusi govju slaukšanas laiku un nu steidz, lai Rīgas viešņai tiktu krūze silta piena. Īsie mirkļi ar krūzi rokās patiesībā nemaz nav tik īsi – brītiņos starp spirdzinošajiem malkiem vēl vajag paspēt ieelpot Mājas gaisu, mīļumu un atmiņas. Šiem brīžiem parasti sekoja plāno pankūku cepšana – krustmātei tās padevās neticami garšīgas. Viņa gan apgalvoja, ka tas notiekot ar tēva mājas pavarda svētību vai varbūt – ar mājas gariņa palīdzību. No savas pieredzes zinu – uz malkas plīts gatavots, jebkurš ēdiens sanāk gardāks. Dzīva uguns ēdienam piešķir īpašu smaržu un garšu.
Uz pankūku ēšanas laiku ap lielās istabas apaļo galdu sapulcējās visi mājinieki, lai gan nevienam nebija noslēpums – pirmo provi no šķīvja uz plīts malas pa kluso jau paspējis nočiept ikviens. Tikai tad sākās īstākā vakarēšana – ar skumjiem un jautriem stāstiem, ar krustmātes jokiem no teātra dzīves un visai nopietniem tekstiem no izrādēm un, protams, ar dziesmām. Tādu vakaru bija daudz, jo mammas māsa ik palaikam mēdza aizbraukt un pēc pāris nedēļām atgriezties, un, kaut arī ieradumu secība saglabājās nemainīga, daži vakari atmiņā ierakstījušies uz palikšanu. Īpaši tie vēlākie, kad tētis kurināja pirtiņu, lai sievas māsa, uzmetot garu uz karstajiem akmeņiem, viegli izsviedrētu un lapu slotām aizmēztu teātrī uzkrāto spriedzi. Mani gan mamma tajā krustmātes “peklē” nelaida, mēs abas savas pirtsslotas čabinājām kā pēdējās, kad krāsns akmeņi vairs tikko čūkstēja. Pēc tam visi pankūku ēdāji šķita tik mīļi un arī nedaudz miegaini…
Bet līdz tam man vēl šajā stāstā jāizaug, jo negribu pazaudēt tos mīļos notikumus, kad krustmāte mani, vēl pavisam mazu knīpu, uz rokām nēsājusi un no liepu ziediem vainadziņu vijusi. Jā, jā, no sīkajiem liepu ziedu čemuriņiem, ar baltu diedziņu sējusi pušķīti pie pušķīša, lai tikai manas lokainās čirkas rotātu tikpat smalka galvas rota kā gaišdzelteno ziediņu zīmējumi uz plānās štāpeļa auduma kleitiņas. Ilgi ņēmusies, līdz iecerēto pabeigusi. Tad sadomājusi aizskriet uz Māju pēc fotoaparāta, lai smuki sapucēto māsas bērnu piefiksētu aizkustinošā kadrā. Diemžēl nepadomājusi, ka bērns, kurš jau prot rāpot, spēj arī pieslieties stāvus, īpaši, ja turpat blakus ir tāds stabils balsts kā krēsls. Kad krustmāte atgriezusies, smalkais vainadziņš jau bijis izraustīts un saplucināts, bet tā pārpalikumus es visā nopietnībā centusies piestiprināt uz kleitiņas audumā redzamajiem pušķīšiem.
Tas gan nemazinājis krustmātes vēlmi palaikam mani nosēdināt kādā pļavas stūrī un nopīt citus vainadziņus – no āboliņa un pīpenēm, madarām un raskrēsliņu ziediem, vēlpienēm, trīsenēm un dzirkstītēm. Mūsmājās izsenis valdījis tāds “vaiņagošanas” prieks, kaut īstais kroņu pīšanas laiks bija jūnijs, kad vainagus un garas virtenes vajadzēja novīt ne tikai katrai galvai, bet arī Mājas vārtiem, goda krēsliem un viesību galdam.
Tā kā krustmāte vēlējās, lai piedzimstu Rīgā, jau pirmajā nedēļā pēc ierašanās šajā pasaulē sastapu divas mammas – Jogitu un Antru. Protams, manā saprašanā tam tolaik vēl nebija nekādas nozīmes, bet, tieši krustmātes drošo roku balstīta, plānā autiņā ievīstīta, es pirmoreiz savā dzīvē iegūlu siltā vannā. Pēc mēneša, kad mamma jau bija atguvusi spēkus, mēs drīkstējām atgriezties savos pirmsākumos – vecvecāku un vecāku Mājās “Stūrās”, tomēr arī vēlāk tieši krustmātes klātbūtnē Rīgā es izdzīvoju visdažādākos pārsteigumu brīžus: gan pirmo leļļu teātra un fotosalona apmeklējumu, gan pirmo zoodārza apskati un riņķošanu karuselī, gan daudzus baleta un teātra apmeklējumus.
Mammas māsas mīlestība pret mani izpaudās visdažādākajos veidos. Taustāmākais no tiem ilgus gadus glabājās lielā kārbā visvisādu – štāpeļa, batista, poplīna un mīksta kokvilnas auduma – kleitiņu izskatā. Rīgā to izvēle bija gana plaša, turklāt krustmātei bija pazīstama šuvēja, kas dienas laikā prata no jebkura auduma gabala uzmeistarot gan kruzuļainus brīnumus ar volāniem un mežģīņu krādziņām, gan vienkāršas un skaistas kleitiņas ikdienai. Tām klāt, protams, tika piemeklētas arī garākas, īsākas zeķītes un apavi. No krustmātes rokām es tolaik saņēmu arī savas pirmās zeķbikses. Pirms tam, tāpat kā liela daļa mazu meiteņu, es valkāju mūsdienās absolūti neiedomājamu apģērba gabalu – vecmammas šūtu, uz muguras pogājamu taļļu ar gariem zeķturiem, kas man nemaz nepatika, jo traucēja kustēties un bieži pogājās vaļā. Šī mammas māsas dāvana bija liela greznība.
Reiz, kad koncertu vajadzībām krustmāte šuva kostīmu no smaragdzaļa kokvilnas atlasa, pāri palika tik lieli gabali, ka pietika arī kleitiņai manam pirmajam leļļu teātra apmeklējumam. Todien, kad bijām tērpušās līdzīgos tērpos un apkakles abām rotāja greznas mežģīnes, krustmāte mani lepni izrādīja saviem paziņām, teikdama: lūk, mana meitene, mana trīsgadniece! Šāda norāde, protams, prasījās pēc atbildes, tāpēc tiku burzīta pa klēpjiem, bakstīta un kutināta līdz asarām.
Pēc teātra izrādes mammas māsa mani aizveda uz fotosalonu, jo ļoti vēlējās šo īpašo dienu saglabāt atmiņās. Tur man viss šķita nepatīkams un svešāds – gan runātīgais, bārdainais onkulis, gan pinkainais lācis ar stiklainajām acīm, gan spožās prožektoru gaismas. Jutos tik neveikli, lai gan – varbūt biju vienkārši nogurusi, un tāpēc visās bildēs iemūžinājos nelaimīga un noraudājusies. Gadu vēlāk, kad atkal tiku aizvesta uz šo fotosalonu, tur strādāja tante, un man vairs nebija bail, tikai tagad mums mugurā bija citas kleitas, un mēs ar krustmāti vairs neizskatījāmies kā mamma ar meitu. Es fotografējos ar lāci. Mamma tolaik ārstējās slimnīcā.
Pirms šīm abām bildēm gan tapusi vēl kāda cita, man nozīmīga – dienā, kad pirmoreiz savā dzīvē “noķēru” lidojuma sajūtu. Mani vecāki kopā ar krustmāti todien bija izlēmuši doties nesteidzīgā pastaigā caur Jaungulbenes pils parku, tur uzņemt kādu skaistu bildi un pēc tam aizstaigāt līdz pat veikalam ciema centrā. Es, protams, nevaru apgalvot, ka visu to spilgti atceros, bet tās izjūtas – joprojām šķiet tik dzīvas!
Krustmāti jau tolaik daudzi pazina: par viņu bija rakstīts republikas laikrakstos, radio bija dzirdama aktrises ierunātā dzeja, daži bija redzējuši teātra izrādes, bet daudzi šo to dzirdējuši. Mazajā laika sprīdī, kamēr mēs ar viņu pils priekšā gaidījām manus vecākus, kuri uz īsu brīdi bija iegājuši skolā kaut ko paņemt, mammas māsu jau ielenca bariņš ziņkārīgo. Vai tiešām tā esot viņa? Vai tiešām aktrise? Un ko tad spēlējot? Un kā tad? Lai kaut ko parādot! Mans tētis gan mēģināja aizbildināties ar nevaļu un bērnu, bet – aktrise Antra ātri iejutās lomā. Sāka ar dzejas lasījumiem, kas drīz vien pārauga asprātīgos lauku dzīves pastāstiņos un anekdotēs, un visiem bija jautri. Skanēja smiekli un aplausi. Uz aktrises skaļo saucienu: ”Karamba! Santa Maria!” – no kādas mājas durvīm izlīgoja trīs krietni iereibuši vīri, kuri tūlīt jau tiecās uz saspēli: apkampšanos, dialogu, tubrālības sadzeršanu un bučošanos.
Sākumā visi sanākušie centīgi atgādināja par skaidrā saprāta druskām, par kauna paliekām un etiķetes normām – tepat blakus skola tomēr, un Rīgas aktrise kā nekā, bet šie pat nedomāja rimties. Gluži otrādi – tieksme pierādīt, ka katrā cilvēkā ir kaut kas no aktiera, auga augumā. Tad tētis kaut ko iečukstēja ausī mammai, mamma – Antrai, bet pats devās pie iereibušajiem vīriem. Sabāzuši galvas kopā, viņi uz mirkli novērsās. Tajā brīdī krustmāte paķēra mani padusē, un mēs vēja spārniem laidāmies prom. Kā trīs putni, kā dienvidu, austrumu un rietumu vējš, kā koku lapas un pieneņu pūkas! Kā princešu glābēji un meža gulbji! Kādu laiciņu palidojusi krustmātes rokās, pārtvēros mammas rokās, tad atkal krustmātes… Tas tik bija lidojums – ar kāpumiem un kritumiem, ar skaļu smiešanos, svilpšanu un šņākšanu, un galu galā – klusu čabēšanu un stenēšanu. Neko tādu līdz šim un arī vēlāk vairs netiku piedzīvojusi. Kad vēlāk mūs panāca tētis, viņam rokās bija mana vējos pazaudētā vasaras cepure. Mamma ar māsu jau bija izšalkojušās, izsmējušās un atguvušas elpu, tikai es vēl nevarēju rimties – vērīgi lūkojos uz visām pusēm, laikam jau klusībā cerēdama ieraudzīt trīs pūķus, kas atkal liktu mums glābties un traukties vēja spārniem. Tētis beidzot varēja mūs nofotografēt.
Laikam ritot, es jau sen biju izaugusi no šīm mīļajām kleitiņām, bet mamma vēl ilgi kastē glabāja tās, kas viņai šķita īpašas. Viena saistījās ar maniem pirmajiem, patstāvīgi spertajiem soļiem, cita – ar saulainu dienu ezermalā un laivā, vēl cita – ar sirsnīgu viesošanos pie tāliem radiem un tur klāt arī šī – no nepārspējamā lidojuma dienas. Pāris reizes izsekojusi līdzi mammas domu gājienam, vēlāk jau pati spēju komentēt reiz pieredzētos notikumus un papildināt ar savām piebildēm. Kā nekā – bez manis tā visa nebūtu. Un tomēr visai bieži šī atmiņu lādes pārcilāšana beidzās ar klusu mammas nopūtu:
– Kad mēs ar Antru kopīgi sapņojām par mazu meitenīti, kurai varēs uzvilkt skaistas, kuplas kleitiņas, neviena no mums pat neiedomājās, ka šos volānus un faltes kādreiz vajadzēs arī gludināt…
Manās atmiņās saglabājušies arī vairāki stāsti par mammas māsas varoņdarbiem, kas veikti, mani glābjot no dažādām likstām. Esmu tos tik bieži dzirdējusi pārstāstītus no mājinieku mutēm, ka šķiet – nudien, to visu pati labi atceros, un nekas tur nav nedz sadomāts, nedz pārspīlēts.
“Stūru” saimniecībā kādreiz bija daudz mājputnu: vistas, pīles, zosis, tītari. Mammuka ar viņiem visiem labi tika galā, un izskatījās, ka arī putni viņu respektēja un liekus tračus nerīkoja. Palaikam šajā barā tomēr uzradās kāds indivīds, kas nekautrējās izrādīt savas patstāvības varenību un pārspēku, īpaši pret svešiniekiem. Kā spilgtāko no tiem atceros balto zostēviņu, kas, labi izvērtējis spēku samēru, atzina tikai mammukas un mana tēta varu. Pārējos mājiniekus, arī suņus, kaķus un aitas, viņš bija gatavs noknābāt, nozilināt, izplucināt un nodīrāt, atlika tikai parādīties pagalmā. Tāpēc manas un citu drošības dēļ zostēviņš tika iesprostots vistu aploka stūrī ierīkotā stikla būdā un barots caur mazu lodziņu. Naidīgā putna būrim tuvoties drīkstējās tikai “varas pārstāvji”, citus viņš bija gatavs noknābt pat caur stiklotajām rūtīm. Ar šo fenomenu, protams, tika iepazīstināta arī vakarā atbraukusī krustmāte, bet neizskatījās, ka tas viņu būtu nobaidījis. Nākamajā rītā, it kā nedzirdējusi nevienu no brīdinājumiem, mammas māsa nevis meta būdai līkumu, bet gāja noskaidrot apstākļus.
– Tā nevar būt, ka viena parasta lauku zoss spēj būt tik neganta! – Antra sauca pāri pagalmam. – Par tādu viņu padarījuši cilvēki! Nav ko putnu būrī sprostot! Vajag ar mīlestību!
Mamma iztālēm sekoja māsai un vēroja, kā Antra gar stikla būdu līkņā, sarunājas, dzied, sauc zosi par mīļputniņu un ko tik vēl ne, līdz kādā brīdī atrauj vaļā stiklotās durvis. Zostēviņš, sākumā nesaprazdams, kas notiek, mirkli vēlāk, skaļi šņākdams un brēkdams, metās virsū glābējai. Par laimi, turpat blakus bija arī tētis un, iepriekšējās pieredzes mācīts, uzmeta putnam tīklu. Mammas māsu šī neveiksme nenobaidīja, viņa spītīgi palika pie savas pārliecības – vajag ar mīlestību. Savā ziņā viņai arī kaut kas izdevās – pēc nedēļu ilgām “audzinošām pārrunām”, uz kurām krustmāte devās biezā jakā, ar cimdiem rokās un lielu kartona kasti pie sāniem, zostēviņš atzina šo pārspēku un ieguva zināmu brīvību – daļu dienas viņš drīkstēja pavadīt, plūcot aploka zālīti. Diemžēl šī brīvība neilga mūžīgi. Kādā pēcpusdienā, pagalmā ieraudzījis skraidām mani, baltais zostēviņš aizmirsa “labo audzināšanu” un, izlīdis caur aploka vārtu šķirbu, šņākdams un spārnus vicinādams, metās man virsū. Man paveicās, ka tobrīd netālu atradās krustmāte. Dusmīgi kliegdama un slotu vicinādama, viņa ietrenca putnu būrī. Asiņojošos nobrāzumus, ko uz maniem stilbiem bija atstājis zoss knābis, tikmēr apstrādāja mamma. Ar to arī šī zostēviņa stāsts beidzās…
– Iveta Krūmiņa
(Turpinājums sekos)
