Visai dramatiski varēja beigties kāda jūnija pēcpusdiena, kad četrgadīgā es, nevienam nemanot, izlēmu pārkāpt aizlieguma robežas – pietuvoties vienam no Mājas dīķiem, un, ja tik vien, kā pietuvoties…
Savulaik, izlemdams klēts galā rakt vēl vienu ūdenstilpi, tētuks vairāk domāja par lietusūdens krājumu saimniecības vajadzībām. Tā mālainais pamats, kamēr to kāds nesavandīja, dīķī nodrošināja dzidru un samērā tīru ūdeni. Ādere, kas stiepās no attālā avotiņa, ilgus gadus līdz pat meliorācijas darbiem neļāva tam izsīkt pilnībā. Tētuks no dīķa kādreiz pasmēla ūdeni zirgam, mammuka – pīlēm vai zosīm, bet tad, kad ūdens tika atzīts par dzirdināšanai nederīgu, vecmamma un mammas māsa izlēma to izmantot kārtīgai izmazgāto drēbju izskalošanai. Tolaik drēbju mazgāšanai vēl tika izmantots no pelniem gatavots sārms un tikai retu reizi labākajiem apģērba gabaliem – brūnais veļas ziepju klucis. Šos mazgāšanas līdzekļus tētuks atzina par nekaitīgiem vardēm un neiebilda “Rīgas dāmu” vēlmei plunčāties uz saulē sasilušās dēļu laipas. Viņš pat tā īsti nenoklausījās mammas māsas pārliecinošo stāstu, cik svarīgi esot tā pamatīgi ūdenī izšūpināt, izplīkšķināt un izdancināt pirms tam skārda vannītē izskalotās un rūpīgi izžņaudzītās drēbes. Lietusūdenī skalotais audums paliekot mīkstāks un smaržīgāks – piebilda arī vecmamma, un visi viņai vienbalsīgi piekrita. Patiesībā jau tā arī bija – ja dīķī skalotos, saulē žāvētos, ar vāli labi velētos mutes dvieļus salīdzināja ar mazāk godājamajiem trauku dvieļiem, pēdējie… nudien smaržoja daudz sliktāk un šķita raupji un cieti.
Vecmammu gan reti tiku redzējusi šļakstināmies uz dīķa laipas, toties mammas māsai tā bija iecienīta vieta. Viņas ciemošanās laikā Mājās ik dienas atradās kas mazgājams vai skalojams. Gadījās dienas, kad krustmāte uz dīķi devās pat divas reizes, tad nesaprotami ilgi sēdēja uz laipas, it kā skaloja kādu mazu drāniņu, bet kājām tikmēr kulstīja ūdeni. Viņas skatiens bija it kā pieķēries kaut kam man neredzamam dīķa pretējā pusē. Kaut arī tētuks man bija stingri pieteicis soli tālāk par akmeņu krāvumu uz dīķa pusi nespert, reiz tomēr sekoju krustmātei – ļoti gribējās noskaidrot, ko viņa tur tik neatlaidīgi tajās dīķmalas akācijās vēro.
Jau no laipas redzēju, cik pamatīgi viņa skalina krāsaino dīvāna spilventiņa pārvalku. Sākumā lēni un līgani vēzējot roku, vēlāk – straujāk un nebēdnīgāk, itin kā zīmējot uz ūdens virsmas lielākus un mazākus apļus. Tad kādā brīdī mammas māsa šo rotaļu pārtrauca, nocēla kājas pāri laipas malai, ielaida ūdenī un turpināja zīmēt apļus, tikai šoreiz ar pēdām. Nezin kāpēc šis skats man pēkšņi atsauca atmiņā pirms pāris mēnešiem Rīgā teātrī redzēto baleta izrādi “Gulbju ezers”. Protams, uz skatuves, kas atradās manā priekšā, nebija ne gulbju, ne skaisto dejotāju, bet tā noskaņa, ko sajutu teātrī, mani atkal satvēra un nelaida vaļā. Tajā visā bija kaut kas tik smalks, trausls un – vārdā nenosaucams… Arī vēlāk, pēc daudziem gadiem, kad vien iznāca runa par šo izrādi, acu priekšā parādījās šis kadrs ar mammas māsu un smalkiem, klusi vibrējošiem apļiem dīķa ūdens virsmā.
Kad krustmātes skatiens atkal pievērsās dīķmalas akācijām, es viņai pietuvojos. Pat atļāvos uzkāpt uz platās dēļu laipas un kādu soli spert tuvāk. Jau gaidīju, ka tūlīt sekos aizrādījums, kā tas parasti notika, kad tētuks mani redzēja pārkāpjam noteikumus, bet krustmāte pamāja man ar roku, lai nāku tuvāk un apsēžos blakus.
Cik tas izrādījās labi – tā vienkārši sēdēt uz saulē sasilušās dēļu laipas un ļaut pēdām plakšķināt ūdeni… Nezin kāpēc gan man līdz šim tas tika liegts? Šajā nodarbē nudien nebija nekā slikta! Bija tikai viena vienīga patikšana.
Pēc kāda brīža, kad jau gana biju bezrūpīgi šļakstinājusies, ieklausījos skaņās, ko radīja krustmātes pēdas – tās ritmiski pakšķināja un plikšķināja, tad pieklusa un atkal atsāka visu no gala.
– Kāpēc tu tā dari? – ziņkāri apjautājos.
Mammas māsa kādu brīdi klusēja, tad noslēpumaini pasmaidīja un pavisam nopietnu seju pusčukstus atbildēja:
– Mācu vardītēm dejot valsi.
Viņas paskaidrojums nemaz neizklausījās pēc joka, tāpēc arī es visai nopietni uztvēru šos vārdus. Jau zināju, ka mācīties ir svarīgi, un tos cilvēkus, kuri māca, nevajag traucēt. Tūlīt pat gan atskārtu, ka arī es varētu mācīt, ja tikai saprastu – kā. Visā nopietnībā ieskatījos krustmātes pēdu kustībās, bet – laikam jau manī neieskanējās tā mūzika, kas viņas prātā. Tāda bērnišķīga šļakstināšanās vien sanāca, un tas “pļak-pļak-pļak” ritms nepavisam nešķita dejai līdzīgs.
Sapratu, ka vainojams valsis, ko līdz šim biju tik vien kā redzējusi, turklāt tepat istabā, kad mamma ar tēti, skaisti rokās saķērušies, galvas un muguras atliekuši, ritmiski cilāja kājas un graciozi grozījās. Tolaik viņiem skanēja skaista mūzika, ko, nedaudz čirkstinādams, atskaņoja patafons. Tas viss man nedaudz atgādināja krustmātes aprakstīto teātri un jau tāpēc vien ļoti patika. Īpaši mūzika. Tagad, sēžot uz dīķa laipas un domājot par valsi, es šo mūziku nedzirdēju.
Mammas māsa gan man paskaidroja, ka ne vienmēr vajadzīga īsta mūzika. Reizēm vajagot iztēloties. Tad pietiekot arī ar to, ja protot klusībā pie sevis skaitīt līdzi “umpapā, umpapā”, tad arī melodiju saklausīšot.
Viņai izrādījās taisnība. Līdz ar lūpu kustināšanu “umpapā” ritmā arī manā galvā ieskanējās mūzika. Atlika tikai pielāgot pēdu plikšķināšanas ritmu, tad nedaudz pieklusināt, pašūpināt… Mammas māsa atzina, ka man labi padodoties. Vēl mazdrusciņ treniņa un sanākšot pavisam meistarīgi. Šādas uzslavas, protams, stimulē, tāpēc centos vēl jo vairāk. Pusbalsī izrunātais kā izrādās ļoti lipīgais “umpapā” vēlāk man skanēja vietā un nevietā.
Viena doma man tomēr nedeva mieru: interesanti, ko par visu šo domāja pašas vardītes? Vai viņas patiešām interesēja šādas izdarības? Lai kā skatījos, tuvumā nevienu nemanīju – ne ūdenī, ne dīķa malā. Varbūt tās sapulcējušās kaut kur pašā dziļumā un tur valsē? No ūdens apakšas skolotāju pēdu kustības gan jau daudz labāk saskatāmas.
Pārņemta ar vardīšu un valša jautājumu, pavisam aizmirsu par akāciju noslēpumu, ko pati taču biju nolēmusi noskaidrot. Kad krustmāte cēlās, lai dotos mājup, daudz nedomādama, paklausīgi sekoju, jau tā jutos vainīga, ka esmu pārkāpusi tētuka aizliegumu. Nākamajā dienā, ieraudzīdama mammas māsu atkal dodamies dīķa virzienā, pametu iesākto trusēnu barošanu un jau pa gabalu saucu:
– Tu atkal mācīsi vardītēm dejot valsi?
Šoreiz devos viņai līdzi ar stingru apņēmību neaizrauties ar plunčāšanos, bet noskaidrot, ko krustmāte tādu īpašu vēro krasta akācijās. Par to, ka šis nezināmais ir interesants, nešaubījos ne mirkli. Vai gan kādu nieku dēļ viņa tik ilgi nīktu uz laipas?
Mammas māsa kā parasti vispirms izskaloja līdzpaņemto dvielīti un uzkarināja to tuvākā akācijas zarā. Tad lēnītēm ieslidināja kājas ūdenī un pamāja man ar roku, lai sēžos blakus. It kā aizdomājusies, vēl brīdi klusu pasēdēja un tikai tad uzsāka savu “umpapā” ritmu. Es šoreiz apdomīgi apgūlos uz laipas un pievērsu skatienu akācijām, jo – kaut kas tur patiešām bija. Klusi čabinājās, kašājās, tā kā gurkstēja, tā kā pīkstēja, bet no krūmiem ārā nelīda. Nojautu, ka tas ir kaut kas pavisam mazs, jo akāciju zari tikpat kā nemaz nekustējās. Varbūt tieši tur sapulcējušās vardītes, kurām krustmāte māca valsi?
– Uz ko tu tur skaties? – nesavaldīju savu ziņkāri, manīdama, ka mammas māsas skatiens atkal pievērsts dīķmalas krūmiem.
– Pēc pāris dienām redzēsi, – viņa noslēpumaini pasmaidīja un pielika pirkstu pie lūpām, ar to likdama saprast, ka jāizturas klusi.
Todien mammas māsa pat neiedomājās, ka maziem, ziņkārīgiem un nepacietīgiem bērniem tādus teikumus teikt nedrīkst, jo viņi nav spējīgi gaidīt līdz rītdienai… Labi, ja līdz pusdienlaikam, kad visi paklīst kur nu kurais un pagalmā iestājas zināms klusums. Kad bērns, neviena nemanīts, var izšmaukt no istabas un, aizmirstot visus aizliegumus, steigties uz dīķmalu, lai savām acīm ieraudzītu to, kas paslēpies krūmos.
Manā galvā bija dzimis vienkāršs plāns: kamēr tētuks guļ, viņam neredzot, akāciju pudurim piezagties no klēts puses. Tajā vietā, kur jūlijā pret lielajiem ķiršiem tiek uzslietas kāpnes un vāktas ogas, krūmāju pudurim jābūt krietni skrajākam. Tiesa, tur atkal varētu būt sakuplojušas nātres, kas, pēc tētuka domām, bija visnepārvaramākais šķērslis manā ceļā, bet tad varētu izmēģināt vēl vienu iespēju – pietuvoties no dīķa tālākā krasta. Vismaz tajās dienās, kad ūdens līmenis bija pamatīgi nokrities, viegli varēja nokāpt ieplakā. Pa to maziem solīšiem gar pašu malu gan jau viegli varēs nokļūt līdz vietai, kur bija dzirdama noslēpumainā čabēšana. Sevī biju apņēmusies: es tikai vienu īsu mirklīti, tikai ātri paskatīšos, jo zinu, ka mazās vardītes nedrīkst sabaidīt, un tūlīt pat, kamēr neviens vēl nav pamanījis manu prombūtni, žigli steigšos atpakaļ uz Māju. Tas būs ļoti ātri!
Drīz vien biju pārliecinājusies, ka ne no klēts gala, kur lielie ķirši, ne no ieplakas, kur zemākā dīķa mala, noslēpumainajai vietai piekļūt nav iespējams. Zarus šķirdama un vienu otru nātri pie zemes piemīdama, tikai rokas un stilbus biju saskrāpējusi un sakasījusi. Vēlāk mamma pamanīja, ka kleitai diegus arī esmu izraustījusi, bet tas viss atklājās vēlāk. Tobrīd prātā bija tikai viena doma: esmu piekļuvusi tik tuvu tam, kas tur čabinās un guldzinās, ka, to neieraudzījusi, prom nedrīkstu iet. Atlika tikai viens – doties uz laipu, un varbūt, ja pavisam zemu noliekšos, kā to darīja krustmāte, arī es ko vairāk ieraudzīšu.
Līdz laipai tiku vienā stiepienā. Apgūlos uz tās un pieplaku ar vēderu siltajiem dēļiem. Tas bija tik patīkami… Piekļāvu vaigu laika gaitā gludi nomīdītajam, platajam ozolkoka dēlim, izpletu rokas kā spārnus un ar pašiem pirkstu galiem sajutu ūdens pieskārienu… Kādā mirklī iztēlojos, ka esmu gulbis no tās pašas baleta izrādes – tik glezni un liegi noliecies…
Spāres klusiņām lidinājās virs galvas, kaut kur pļavā sisināja sienāži, un liepā par kaut ko svarīgu sarunājās strazdi. Pat nemanīju, kā, visas šīs noskaņas ieaijāta, iesnaudos. Turpat uz laipas. Vēlāk vecāki satraukti sprieda: atlicis man tikai miegā pagriezties un es būtu ievēlusies ūdenī. Kas to lai zina, vai pamostos. Ja pamostos, vai saprastu, kas noticis? Sarītos ūdeni un… Nedod, dievs!
Pirms tam gan mamma un krustmāte mani ilgi bija meklējušas: pa Māju, ap Māju, pa dārzu un vietām, kur es parasti mēdzu uzturēties. Ūjinājušas, saukušas. Tad mammas māsa atcerējusies mūsu slepenos dīķa piedzīvojumus un vēja spārniem traukusies uz laipu. Un ieraudzījusi mani tur… guļam. Dzīva, ne dzīva? Drebošu sirdi uz pirkstgaliem zagusies pie manis, lai tikai es nesatrūktos un neieveltos ūdeni. Pati iekāpusi dīķī, ja nu kas, un bridusi pie manis. Dziļš jau tur nebija, pat ne līdz jostas vietai, bet slidens gan.
Kādā brīdī es esot pavērusi acis, pastiepusi roku uz krūmu pusi un pusmiegā izsaukusies: – Tur ir pīle ar pīlēniem!
Krustmāte sākusi raudāt, ņēmusi mani klēpī un visu laiku atkārtojusi: “Muļķe, muļķe, muļķe, ak, kāda muļķe es esmu…” Viņas teikto gan neatceros, jo nebiju īsti pamodusies, bet to, cik stipri viņa mani bija sažņaugusi, šķiet, sajūtu vēl tagad. Jau nobijos, ka tūlīt nevarēšu ievilkt elpu, un arī sāku raudāt. Tādas raudošas mūs atrada mamma, kura, nesaprazdama, par ko jāraud, arī sākusi raudāt. Tādas mūs atrada tētis, un labi, ka ne tētuks…
Kad visi bija beiguši raudāt, mammas māsa man jautāja, par kādām pīlēm es esot runājusi. Īsti nepratu paskaidrot. Varbūt tas bijis tikai tāds sapnis? Dīķis, ūdens…
– Kāpēc sapnis? – izsaucās tētis. – Dīķa krūmos viena no pīlēm jau pasen dēja olas, nu jau labu laiku uz tām sēž. Nav brīnums, ka parādījušies arī mazi pīlēni.
Pēc īsas apspriedes tika nolemts visu atstāt vecajās vietās un pacietīgi gaidīt, kad jaunā ģimenīte pati nolems parādīties cilvēku acīm. Man nācās apsolīt, ka dīķim tuvošos tikai pieaugušo klātbūtnē, bet krustmāte pieņēma lēmumu drēbes turpmāk skalot bļodā.
– Iveta Krūmiņa
(Turpinājums sekos)
