Abi iepriekš aprakstītie gadījumi – gan niknā zostēviņa uzbrukums, gan izglābšanās no ievelšanās dīķī – manā bērna prātā ap mammas māsas galvu radīja varoņa oreolu un līdz ar to arī pārliecību, ka Antras tante ir visstiprākais man zināmais cilvēks. Es labi apzinājos, ka tieši viņa, pārvarēdama briesmas, bija steigusies mani glābt no iespējamajām ciešanām. Lai es neaizmirstu, cik reizēm esmu neapdomīgi rīkojusies, mani vecāki palaikam mēdza atcerēties mammas māsas paveiktos “bērna glābšanas darbus”, tāpēc nav brīnums, ka arī es tos novērtēju visā nopietnībā. Turklāt tajā pašā vasarā pēc dīķmalas piedzīvojumiem atgadījās vēl daži notikumi, kas manu pārliecību par mammas māsas drosmi un spēku tikai vairoja.
Rītos pēc atbraukšanas no Rīgas mammas māsa parasti visai sparīgi ķērās pie visdažādākajiem lauku darbiem – jo daudzveidīgākas iespējas, jo vairāk Zemes un Mājas spēka varēja uzņemt. Viņai nekavējoties vajadzēja kaut ko padarīt virtuvē: iekurt plīti, atnest ūdeni no akas, kartupeļus no lielā pagraba un pienu no velēnu pagrabiņa, iet uz šķūni pēc malkas un pagatavot brokastis. Tajā pašā laikā viņa jau pieteicās kūtī mēzt govju pļekas un kaisīt salmu pakaišus, slaukt pienu un dzirdināt lopus. Ja darbs gaidīja pļavā, tad mammas māsa pirmā steidza ķert dakšas, grābt sienu un kraut zārdos. Šķita, ka no viņas ārā laužas bezgalīgi enerģijas krājumi.
Lai to visu paspētu, vajadzēja celties agri, bet, kā mammas māsa pati apgalvoja: laukos esot viegli būt “cīrulim”, kaut Rīgas dzīve un darbs teātrī viņu pārvērtis par “pūci”. Bieži tiku dzirdējusi krustmāti kopā ar mammuku rosāmies virtuvē pie plīts, vēl pirms vecāki bija uzsākuši kūts darbus. Man patika tie rīti, kad viņa nāca mani modināt ar tikko slaukta piena krūzi. Tad zināju – jau pēc brītiņa mēs abas basām kājām iesim lūkot raspodiņu rasu.
Tiesa, tādā tempā joņot katru dienu nebija iespējams, un skriešanas spars drīz vien mazinājās, bet gaidīja jau arī vēl citas vietas, kur kādu laiku nebija būts, piemēram, kaut vai netālais dambis, kur itin viegli varēja sagriezt meldrus un meijas, un no tiem Māja īpaši smaržoja pēc vasaras. Un kur nu vēl laipnās kaimiņtantītes, kuras vajadzēja apciemot un kādu skaistu dzeju viņām nodeklamēt! Par tām gan stāstīšu vēlāk, vispirms – par vēl dažiem mammas māsas “bērna glābšanas darbiem”.
Ja mammuka slauca govis, tā bija ierasta lieta, un man pat neradās interese stāvēt viņai blakus un gaidīt savu piena porciju. Turklāt tur nebija nekā interesanta: govis mierīgi gremoja silē iekrauto zāli un it kā nemaz nemanīja slaucējas klātbūtni. Pavisam cita lieta bija, ja slaukt devās rīdzinieces.
Vecmamma sen bija zināma kā izcila kompromisu meklētāja, un, arī pie govīm ejot, viņa paļāvās uz savām sarunāšanas spējām. No malas klausoties, pat četrgadīga bērna ausīm šie monologi šķita tik interesanti, ka centos nenokavēt nevienu “seansu”. Vecmamma vienmēr centās būt pieklājīga, pacietīga un ļoti saprotoša, īpaši savādi tas izklausījās attiecībā pret dzīvniekiem. Nedomāju gan, ka govis no viņas teiktā kaut ko saprata, bet vārdu skaņas, intonācija, laipnība un maigums uz viņām acīmredzot atstāja labu iespaidu.
“Tev nepatīk? Vai šādi būs labāk? Arī nepatīk? Labi, es tik stipri nespaidīšu, bet tu stāvi mierīgi. Tā mēs ātrāk pabeigsim. Kas tev traucē? Es aizdzinu tās mušas, varbūt tagad vari stāvēt mierā? Ja tu tik augstu cilāsi kāju, spainis apgāzīsies un mums abām būs nepatikšanas. Varbūt tu vari drusku paciesties?”
Kaut sākumā brūnaļas dīdījās, visai drīz viņas ieklausījās, apjauta jauno kārtību un nomierinājās. Mūsu govīm vienmēr bijuši upju vārdi, jo sen zināms: tad ragaines mēdz būt pienīgākas. Mūsu saimniecībā vienmēr bijusi kāda Gauja vai Venta, bet raksturā lēnīgākas un pakļāvīgākas allaž bijušas tās, kas nesušas mazāku upju vārdus – Liede, Pērse, Sita vai vienkārši Brūnā. Vai tāpēc viņas deva mazāk piena, nemāku teikt, bet attieksme pret visām govīm vienmēr bijusi vienādi rūpīga.
Kad govis slaukt devās krustmāte, viņa vispirms rūpīgi sagatavojās: uzvilka mammukas gaišzilo halātu, tālu pār pieri uzsēja mammukas lakatu un zem tā pamatīgi noslēpa kuplo matu kodeļu, lai brūnaļas pēc iespējas mazāk manītu slaucējas maiņu. Pēc mājlopu uzvedības gan bija jūtams, ka īsti muļķes viņas nav – sparīgās rīdzinieces plaukstu tvēriens govīm bija kas jauns. Viņas jau nezināja, ka mammas māsa cieši nolēmusi neļaut rokām aizmirst senās iemaņas un pie pirmās izdevības tās atkal patrenēt.
Tā kā krustmāte visai bieži steidzās paspēt uz rīta slaukšanas reizi, man labu laiku negadījās redzēt to “izrādi”, par ko tētis izteicās ar lielu smīnu – “teijāteris”… No viņa teiktā sapratu, ka mammas māsai esot “slikts kontakts” ar lopu, tāpēc puse piena aizejot zudumā. Antras tante, protams, iebilda, ka tā esot tikai un vienīgi Gaujas vaina, jo mazā Liede stāvot itin mierīgi un viss piens tiekot spainī. Reiz, kad manīju krustmāti pošamies uz vakara slaukšanu, steidzu viņai līdzi – gribēju savām acīm redzēt to savādo “teijāteri”.
Sen zināju, ka govju slaukšanas laikā jāsēž mierīgi un klusi uz sola pie durvīm un jāgaida, kad slaucēja piepildīs manu krūzi ar pavisam silto, gaisīgām putiņām klāto pienu. Tādu piena gaidītāju gan vakara pusē netrūka – arī abi kaķi berzēja kūkumus gar maniem stilbiem un izlikās neredzam pie durvīm gulošo Mājas sargu Marsi. Šoreiz gan mani vairāk interesēja kas cits: mammas māsas un Gaujas sliktais “kontakts”.
Sākumā viss notika kā parasti: slaucēja paņēma zemo soliņu, nolika to blakus govij, tad maigi pabužināja Gaujas spuraino cekulu un iedeva apostīt halāta piedurkni, lēnīgi noglauda mīksto sānu, saņēma halātu stingrāk ap kājām un apsēdās. Piespiedusi pieri govs apaļajam vēderam, rūpīgi un maigi noslaucīja tesmeni un pavirzīja zem tā blakus nolikto slauceni. Varu apzvērēt, ka viss notika tieši tāpat, kā to darīja mammuka un vecmamma.
Dzirdēju, kā spainī sāk čurkstēt pirmās piena straumītes, kā klusiņām atsitas pret skārda slaucenes dibenu, un gandrīz vai nopriecājos: re, kā viss labi sanāk! Gaujai tomēr tā nešķita, jo viņa sāka vicināt asti un cilāt kājas.
Vecmamma šajā brīdī brūnaļai apjautātos: “Tev nepatīk? Vai šādi būs labāk? Kas tev traucē?” – bet krustmāte izlikās neko neredzam un turpināja iesākto. Astes kustības palika straujākas. Tūlīt jau arī kājas Gauja sāka cilāt niknāk, sākumā – it kā būtu sapinusies kādā pineklī, vēlāk – kā cenzdamās atbrīvoties no traucēkļa, un galu galā tas viņai arī izdevās! Iecēlusi netīro kāju pašā baltās dziras viducī, viņa aizspēra spaini. Nobijusies no spalgā trokšņa, piespiedās aizgalda sienai un nelaipni blenza uz mums.
Smagi nopūtusies, mammas māsa piecēlās, izskaloja tukšo spaini un sāka visu no gala. Brīdi iedomājos: varbūt viņai tagad vajadzētu pāriet pie Liedes, tā joprojām izskatījās pavisam mierīga, bet – krustmāte bija noskaņota turpināt iesākto. Varbūt man tikai tā šķita, bet dzirdēju, kā viņa mierina govi (vai varbūt sevi?):
– Mieru, tikai mieru… Visu ar mieru…
Īsais pārtraukums Gaujai it kā bija nācis par labu, jo kādu brīdi viņa ļāvās mammas māsas roku monotonajām kustībām. Pareizi saspiest, pavilkt, saspiest, pavilkt… Pat es jau biju iemēģinājusi šīs kustības pie rāmās un pienīgās Liedes pupiem, protams, ar ciešu mammukas pieskatīšanu. Nekā grūta tur nebija. Nez, kāpēc Gaujai nepatika tāda mīļa paspaidīšana?
Brīdi vēlāk īslaicīgais pamiers bija aizmirsies. Redzēju, kā nemierīgais lops atkal sāk kulstīt asti un cilāt kājas. Varbūt viņai uz muguras mušas, tikai krustmāte tās neredz? Ja nu es tās pamēģinātu aizdzīt un varbūt spētu arī to nešpetno asti pieturēt. Tik ļoti negribējās, lai Gauja atkal izsper visu krustmātes saslaukto pienu!
Paņēmusi no pakša paprāvu vīgriezes kātu, klusiņām pietuvojos govij. Mušu uz Gaujas muguras patiešām netrūka, nav brīnums, ka viņa tik stipri ar asti kulsta gaisu. Pamēģināšu… Tā – nepieskaroties, lai nesabaidītu. Tā mazdrusciņ, pa gabaliņu.
Laikam tomēr roka bija par īsu vai es pārāk tālu stāvēju. Lai gan – varbūt mušas sapinās kuplajā zarā un to izgrūstīja. Lai nu kā, vīgriezes zars viegli pieskārās Gaujas apaļajam sānam, un tās ķermenim pārskrēja tikko samanāmas trīsas. Piesardzīgi vēroju, kas notiks tālāk – vai mušu mākonis atgriezīsies. Tikmēr manu plecu spēcīgi iepļaukāja govs aste. Vai tiešām atkal mušas? Šoreiz savu vēdekli vicināju drošāk un augstāk. Tad vēl un vēlreiz, līdz negaidīts astes vēziens pārlauza to uz pusēm. “Ak, tu, nešpetnā!” pie sevis nodomāju un, nometusi vīgriezes kātu, daudz nedomādama, abām rokām satvēru asti:
– Tu, muļķa lops, netraucēsi slaukt pienu!
Pašai šķita, ka teicu to pavisam klusu, bet nākamajā mirklī visa pasaule sagriezās kājām gaisā. Gauja satrūkās, ar priekškājām ielēca silē un tiecās tur iecelt arī pakaļkājas; piena spainis no pamatīgā spēriena apgāzās un sašķiebās; krustmāte spēji uztrūkās stāvus un, pēkšņi satvērusi mani, pāris soļus atkāpās. Pārbijušās no negaidītā trača, laktās sāka ķērkt vistas un mesties kur nu kurā; pīles, iespiedušās sava aizgalda stūrī, brēca bez jēgas; zosis izpleta spārnus, lai katram gadījumam aizstāvētu savu teritoriju. Spalvas juka uz visām pusēm.
Visā šajā haosā laikam tikai es turēju ciet muti, jo nespēju aptvert visu notiekošo, turklāt atrados zināmā drošībā – savas stiprās krustmātes klēpī. Kāpēc tā Gauja tā satrakojās? Es taču viņai neiesitu! Tik vien kā mušas padzenāju. Neviens viņai pāri nedarīja! Un kāpēc tie putni brēc? Visi tādi kā prātā sajukuši! Jutu, cik spēcīgi sitās krustmātes (vai varbūt mana?) sirds. Kaut kur zemapziņā uzplaiksnīja juceklīgas domas: ”Liede nekad tā nedarītu”, “Ja nebūtu to mušu…”, “Būtu es savā vietā sēdējusi…”.
Pēc brīža, kad viss sāka norimt un Gauja brīnumainā kārtā bija piedabūta izkāpt no siles, vistām vēlajām vakariņām pabērti graudi, krustmāte apsēdās man blakus un pavisam nopietni jautāja:
– Tu saproti, kas varēja notikt?
– Es tikai gribēju tev palīdzēt, – šņukstēju caur asarām, jo šo to jau biju apdomājusi. – Man ļoti gribējās, lai Gauja stāv mierīgi. Es tikai mušas gribēju aizdzīt.
– Es pavisam par ko citu domāju, – lēnīgi bilda krustmāte.
– Tu domā… par to, ka Gauja varēja norauties? – centos uztvert mammas māsas domu gājienu.
Mēs abas zinājām tos stāstus par Gaujas meklēšanās trakumiem, pārrautiem apaušiem, apmaldīšanos un sapīšanos mežā. Reiz viņa bija ielēkusi dīķī, kas toreiz gan bijis pustukšs, bet citreiz kaimiņmājā izbradājusi visas gurķu dobes. Tētis toreiz uz viņu bijis ļoti dusmīgs un nosolījies turpmāk viņu saukt tikai un vienīgi par lopu.
– Un arī ne par to, – krustmāte aizdomājās. Kādu brīdi klusējām abas.
– Tu taču esi ievērojusi, cik spēcīgas ir Gaujas kājas? – mammas māsa man jautāja. – Ja viņai gadītos kādam iespert, nāktos meklēt ārstu… Un būtu ļoti sāpīgi. Ļoti.
Šī doma man nemaz nepatika. Ne mirkli nebiju iedomājusies, ka Gauja varētu izdarīt ko tādu. Es taču viņai neko sliktu nevēlēju, un to arī centos paskaidrot krustmātei. Tad atklājās, ka viņa gandrīz neko nav redzējusi – ne manu mušu dzenāšanu, ne govs šaudīgo asti, vienīgi tik daudz, ka esmu pārāk tuvu lopam stāvējusi, bet Gauja – liela un spēcīga govs…
– Tā ir gan, – visgudri piekritu, – jau aste vien tik resna un cieta. Un netīra…
Piebildusi pēdējo frāzi, tēlotā nepatikā sāku berzēt plaukstas. Patiesībā tēlot nebija nepieciešams – tās patiešām bija netīras. Krustmāte no smakas saprata, ka esmu iegrābusies visīstākajā govs pļekā. Kurā vietā? Tā kā man reizēm patika palielīties, arī šoreiz nekavējos atzīties:
– Govs astē.
Mammas māsa tikai skaļi noelsās un rokām sakampa galvu.
Kad mammuka nāca lūkot pilno piena spaini, krustmāte tikko bija sākusi slaukt Liedi. Savu krūzīti es jau biju iztukšojusi, tāpēc ļoti tēlaini spēju atbildēt uz mammukas jautājumiem par to, kas kūtī bijis par traci.
– Par asti neaizmirsti izstāstīt, – savādi jocīgā balsī no Liedes puses atskanēja krustmātes balss. – Par asti.
No mammukas sejas izteiksmes sapratu: šis būs vēl viens mūsu noslēpums, ko nedrīkstēs stāstīt tētukam.
– Iveta Krūmiņa
(Turpinājums sekos)
