Par vasaras karstākā laika notikumiem – siena kaltēšanas, grābšanas un kraušanas darbiem – jau savulaik stāstīju, atceroties Mājai raksturīgo siena smaržu. Tad darbi un pienākumi mājiniekiem tika sadalīti atbilstoši spējām, un piecu gadu vecumā man jau pašai bija savs siena grābeklis – tētuka taisīts, īsākā kātā, krietni vieglāks, ar kādiem desmit retiem zariem. Jau tad sapratu, ka tas nav nopietni un vairāk kalpo rugaines cekula uzbužināšanai, nevis sausās zāles kasīšanai vālā, tāpēc bieži ķēros pie lielā grābekļa. Protams, kāds tad vienmēr steidza atgādināt, ka man ir savs darbarīks, ka mans pienākums ir siena piekasīšana, un tā nu es čakli vicināju savu vieglo “ķemmi”, lai saraustu kopā šur tur palikušos piecus stiebrus. Saprotams, ka reizēm par to pukojos, prasīju kārtīgu darbu, bet tāds man radās tikai tad, kad uz lauka strādāja arī mammas māsa.
Sienu krustmāte nudien kasīja pavirši, palaikam aiz viņas muguras palika paprāvi zāles kumšķi, par ko es viņai nekavējoties paziņoju:
– Tev atkal palika! Un atkal! Kāpēc tu esi tik pavirša?
Tā man reizēm aizrādīja mamma, kad kaut ko biju darījusi šā tā, negribīgi, pa roku galam, un es zināju, kādas sajūtas mēdz būt pēc šādiem vārdiem… Labi, ka krustmāte par maniem aizrādījumiem nenoskuma vai neapvainojās, vien reizēm paskaidroja, ka grābeklim pāris zari izlūzuši, tāpēc šis tas paliekot nesagrābts. Reizēm gan viņa rīkojās gluži nesaprotami un pat priecājās, ja kāds siena kumšķis palika aiz viņas – tad man ar savu grābekli esot ko kasīt un aiz mums abām paliekot vistīrākais lauks. Protams, tad man darba bija pilnas rokas vai pareizāk – pilns klēpis un pēc lielā grābekļa pat nekārojās.
Kaut kad vēlāk es, protams, sapratu, ka mammas māsa prot strādāt ļoti rūpīgi un tie, it kā nepamanītie, siena kumšķīši uz lauka nav palikuši tāpat vien… Pat tad, kad, man pavisam mazai esot, viņa lepni sēdusies uz lielā siena grābekļa un Brunis, gatavodamies ilgai riņķošanai pa siena pļavu, svarīgi cilājis kājas, Antra vairākkārtīgi esot pārķemmējusi lauku, lai viss būtu rūpīgi novākts. Pievakarē, kad savāktais siens jau krāmēts gubās, viņa ar koka grābekli vēlreiz pārstaigājusi pļavu, lai ne stiebriņš neietu zudumā.
Pavisam cits stāsts saistās ar mūsu kopīgo gubu kraušanas. Sen biju noskatījusies, kā tētis ar garo trīszaru dakšu savāc un paceļ lielu klēpi siena, ierūmē zārdos, un guba aug neticamā ātrumā. Ne mammai, ne krustmātei tik milzīgas dakšas nebija, tāpēc viņām klēpji veidojās mazāki un, kā man šķita – vieglāki, tātad – varētu būt arī man paceļami… Gribētos man arī to izmēģināt. Sapratu, ka dakšu man tā vienkārši neviens nedos – arī tā atradās aizliegumu saraksta augšgalā, tāpēc – jānogaida īstais mirklis. Tāds uzradās tikai tad, kad pāris gubas jau bija ieguvušas pamatīgas “cepures” un visi uz mirkli piesēduši atspirdzināties pie raudzētas bērzu sulu kannas. Mammas dakšu īsajā kātā manīju pieslietu otrā pusē gubai un sapratu: šī ir tā ilgi gaidītā iespēja iemēģināt roku šajā man aizliegtajā darbā.
Nemanāmi nozust no pieaugušo acīm jau biju iemanījusies. Pacelt mammas dakšu arī izrādījās viegli. Iespraust to irdenajā siena vālā gan vairs nebija tik vienkārši. Smalkā zāle nemaz neturējās kopā, šķīrās un ira, un slīdēja prom. Nesapratu, kā mamma to vispār spēja savākt vienkopus, par tēti nemaz nerunājot. Tad atcerējos viņu redzējusi ar dakšu sienu saraušot un sametot biezā kaudzē un tad no augšas asos zarus iespraužam taisni kaudzes vidū. Sastūmu sienu kaudzītē un – spraudu. Pirmajā brīdī nesapratu, kas notika. Asa sāpe iedzēla starp kājas pirkstiem – kā lapsenes dzēliens, spējš un negants. Tīri impulsīvi steidzu kāju izvilkt, bet – tā nepadevās. Varbūt esmu uzminusi kādai naglai? Tā reiz izdūrās cauri plānā apava zolei, par laimi, tikai nobrāžot ādu. Joprojām turēdamās pie dakšas kāta, mēģināju lēnām izvilkt zem saraustā siena kaudzītes paslēpušos pēdu, bet tā – nekustējās ne no vietas. Kāds neredzams spēks to turēja cieši pie zemes. Tētis teiktu: kā pienaglota. Vai tiešām tā varētu būt nagla? Sakopoju domas un mēģināju vēlreiz kāju izvilkt no siena apakšas. Tā iesāpējās vēl stiprāk. Kādā brīdī tomēr prātā sasaistījās divas domas: dūriens ar dakšu un sāpes kājā. Mēģināju vilkt dakšas kātu uz augšu, bet tas tikai nedaudz pieliecās, toties krietni jūtamāk iedzēla sāpe pirkstos. Laikam jau skaļāk iekunkstējos vai arī kāds attapās, ka labu brīdi esmu pazudusi no redzesloka. Aiz gubas malas parādījās mammas māsas galva, un mirkli vēlāk viņa jau atradās man blakus.
– Santa Marija! Karamba! – viņa izsaucās un satvēra dakšas kātu. – Kas te notiek? Mīļā pasaulīt!
Dakšas sakustināšana iesvēla jaunas sāpes, bet es joprojām stāvēju mēma – laikam jau prāts vēl nepatvēra visa notikušā sekas… Steidzīgi atraususi sienu no manām kājām, krustmāte vēlreiz piesauca svēto Mariju. Tā vietā, lai paskatītos uz kāju, es cieši aizžmiedzu acis, it kā ar neredzēšanu vien varētu attālināties no visa nepatīkamā.
– Asins… – saklausīju krustmātes čukstu un mirkli vēlāk arī saucienu: – Zvaniet ārstam!
Mirkli vēlāk blakus tupēja abi vecāki, un man nācās atvērt acis. Mamma pieprasīja skatīties uz viņu, kamēr tētis un krustmāte atbrīvo manu kāju no sāpīgā gūsta. Atkal aizžmiedzu acis un lūpas, jo apzinājos, ka gausties nav vērts – pati vien vainīga. Atbrīvota no dakšas zara gūsta, kāja sāka asiņot vairāk, un mammas māsa, paķērusi mani klēpī, cik spēdama, lieliem soļiem lēkšoja pāri laukam uz Māju, kur bija gan telefons, gan mammuka, kurai, kā zināms, prātā vienmēr atradās vienkārši risinājumi jebkurai situācijai. Arī šoreiz, apsēdinājusi mani uz zema soliņa, viņa sāka saudzīgi liet uz asiņainajiem kājas pirkstiem aukstu ūdeni. Atceros, kā ar vienu roku biju iekrampējusies mammas rokā, ar otru – tēta, bet ar skatienu – krustmātes sejā. Kaut arī sasarkusi no trakā skrējiena, tā izskatījās mierīga, un viņas acis smaidīja: viss būs labi. Un patiešām – jau pēc īsa brītiņa visi varēja atviegloti nopūsties: dakšas asais zars bija skāris tikai divu pirkstu mīkstumus: man esot milzīgi paveicies!
Kamēr mammuka saitēja manu pēdu, mammas māsa glāzēs pagatavoja cukurūdeni – spriedzes un uztraukuma brīžos tas esot ļoti noderīgs sirdsdarbības nomierināšanai. Par laimi, toreiz vēl neviens nezināja, ka cukurs veicina novecošanos, ka stress paceļ cukura līmeni asinīs, tāpēc visi atviegloti izdzēra pa pusglāzei saldās dziras un nomierinājušies gāja atpakaļ uz pļavu.
Trīs nākamās dienas nevarēju īsti pastaigāt, jo kāja bija satūkusi un sāpīga, toties jau pēc nedēļas es prasījos atpakaļ uz pļavu un solījos vairs nekad neķerties klāt dakšām. Savu solījumu es turēju kādus piecus, sešus gadus, jo palīgu pļavā trūka un sāpīgo mācību es biju labi ielāgojusi.
Sadziedējusi kāju, ņēmu savu mazo “ķemmi” un turpināju piekasīt aiz mammas māsas palikušo sienu. Laikam jau kāds pamanīja, ka joprojām ieinteresēti vēroju, kā tētis, mamma un Antras tante sarauš siena klēpi un iesprauž tajā dakšu, jo kādā pēcpusdienā krustmāte man atzinās: dakša kļuvusi pārāk smaga… Varbūt es gribot piepalīdzēt? Kaut vai nest garo dakšas kātu, jo tas esot pats smagākais. Laikam jau viņa domāja, ka mana kāre pēc “dakšošanas” nav pārgājusi, tāpat kā gribēšana veidot siena zārdu, un – vai gan es varēju atteikt lūgumam palīdzēt?
Kādu laiku es ar šo “komandas” spēli aizrāvos, bet tad, pāris reizes sāpīgi dabūjusi ar dakšas kātu pa zodu un degunu, izdomāju sev citu darbu – cuku taisīšanu gubās. Izbrīvēt šīs ejas un dot vēja skrējienam ceļu bija atbildīgs darbs. No savas pieredzes zināju, ka īsti paveikts tas skaitījās tikai tad, kad vārtu velvei varēja izrāpot cauri. Tētis gan ar lielo dakšu jau bija izrausis caurvējam eju, bet arī man pietika, ko izkašāt, izplūkāt un paplašināt. Tiesa, siena pabirām tad pilni bija gan mati, ko daļēji sargāja cieši nosiets lakatiņš, gan arī drēbes, toties šis tika atzīts kā mazam bērnam piemērots darbs, tik vien, ka acis bija jāsargā.
Kad man jau bija desmit gadi un brālēnam Harijam pieci, šis atbildīgais darbs tika uzticēts viņam. Drīz vien puika šo darbu iemanījās pārvērst par rotaļu. Kamēr pieaugušie krāva kārtējo zārdu, Zirnītis slēpās jau iepriekš atbrīvotajās ejās. Apguvis prasmi tā pamatīgi iekašāties gubas apakšējā daļā, viņš iemanījās itin bieži pazust, un atrast viņu nebija nemaz tik vienkārši. Kādā pievakarē man nācās izložņāt visas gubas, bet es tā arī nevarēju puiku atrast, tāpēc saucu palīgā mammu un krustmāti. Visu pļavu pamatīgi pārmeklējām, gubu sānus iztaustījām, saucām un ūjinājām, bet puiku neatradām. Māju un dārzu pārmeklējām, un tikai pašā vakarā atradām viņu aizmigušu lielajā trušu būdā. Vēlāk noskaidrojās, ka Zirnītis sadomājis uzcienāt ar svaiga siena klēpi jauno trušu saimi, ielīdis būrī, lai pieskatītu mazos trusīšus, un aizmidzis.
Viens no Mūsmājās biežāk pārstāstītajiem siena laika stāstiem saistās ar kādu siena vešanas talku. Tad kā parasti Brunis tika jūgts ilksīs, ratu virsai piestiprināts liels dēļu rāmis, lai sienam vairāk vietas un ratos var iekraut vismaz trīs gubu saturu, pieaugušie ratos iekšā un kratās uz pļavas tālāko galu. Dažas tuvākās gubas, kas balstījās uz jauniem un stipriem kokiem, reizēm uz pagalmu atvilka tāpat vilkšus. Zem gubas apakšas izbīdīja vairākas, kopš Līgovakara vītušas meijas, sasēja kokiem galus, un nu darbs Brunim. Īstā ņemšanās Mājās ar sienu sākās tad, kad atvestās kravas vajadzēja sakraut klētī.
Siena kraušana klēts lejas stāvā man nešķita saistoša, vismaz nekas interesants nav palicis prātā, vienīgi putekļi un sadurstīti stilbi, toties siena kārtošana augšējā stāvā un pažobeļu piepildīšana ir pavisam kas cits. Pēc tētuka nostāstiem zināms, ka tieši tur viņš reiz esot redzējis spoku – tādu baltu, plīvojošu, gandrīz caurspīdīgu, nedaudz mirdzošu. Tētis gan mani mierināja, ka tās esot tikai tētuka pasakas, lai mēs, bērni, neložņātu pa klētsaugšu. Abi mājas kaķi un pāris vistas ik dienu augšā rušinoties pa vecajiem salmiem, un visi dzīvi. Ja tur būtu spoks, kaķi to pirmie sajustu. Tas mani it kā nomierināja, turklāt, ja ar mani kopā bija mamma, es tur nebaidījos uzturēties, bet siena laikā mēs tur bijām bieži. Tā kā klēts augšā bija labāka ventilācija, tur tika glabāts lapainākais, mīkstākais un gardākais siens. Šķiet, tā domāja arī kūtī mītošie lopi, jo, sajūtot lažās šo īpašo sienu, govis slaukšanas laikā allaž stāvēja mierīgāk.
Lai īpašais siens tur nokļūtu, mājiniekiem bija jāpieliek ne mazums pūļu. Vispirms tētis vai mammas māsa izcēla siena klēpi no piebrauktajiem ratiem un nometa trepju lejas galā, tur šo klēpi pārtvēra kāds cits un padeva uz augšu, trepju augšējā galā šo pašu klēpi pārņēma mana mamma un veidoja blāķi. Es parasti veicu blāķa piemīdītājas jeb pievāļātājas darbu, kā arī lūkojos, lai pažobeles nepaliktu tukšas. Nevarētu teikt, ka priekš manis tas bija smags darbs. Jā, vajadzēja kustēties: mīdīties, locīties, velties un celties, tomēr galu galā tas bija tik patīkami – iekrist mīkstajā, smaržīgajā un irdenajā sienā un vērot, kā caur lubiņu jumta spraugām ieplūstošās gaismas staros dejā virpuļo putekļu miljoni. Reizēm tie grieza valsi, reizēm lēca polku, reizēm dejoja “Gulbju ezeru”… Nav brīnums, ja pie šādas apcerīgas un ieaijājošas vērošanas bērns kādreiz iesnaužas. Un aizmieg. Un tad, kad mamma sauc, lai pateiktu, ka pēdējais klēpis saņemts un laiks kāpt lejup, neviens neatsaucas… Mamma, protams, nodomā, ka bērns, viņai nemanot, nokāpis lejā un aizšmaucis uz Māju, un nepārbauda visa blāķa iedobītes. Tieši tā notika toreiz.
Kad pamodos un ieklausījos klusumā, sapratu, ka siena krāvēji beiguši darbu. Putekļu danči slīpajos saules staros liecināja, ka līdz vakaram vēl tālu, tomēr uzkavēties iespējamā spoka mājvietā vienatnē nebija omulīgi. Steidzos mājup. Veikli noraususies lejup pa trepēm, atklāju, ka Mājās tomēr netikšu – klēts ārdurvis bija aizbultētas no ārpuses. Protams, kārtībai taču jābūt, darbs pabeigts, durvis ciet. Arī ceļš uz kūti bija aizbultēts, un man atlika tikai paļauties uz saviem spēkiem un balsi.
Ar kulaciņiem pabungājusi pa biezajām dēļu durvīm, cik spēdama, paklaigājusi: “Ei, tur kāds ir? Izlaidiet mani ārā! Es te esmu!” – sapratu, ka nekādu lielo troksni saviem spēkiem nespēju sacelt. Turpat tuvumā atradu koka kluci, kura skaļākā klaudzēšana deva spēku jaunai cerībai, un es pilnā balsī saucu pēc palīdzības. Un, lai arī kā mans tētis pēc tam brīnījās, es palīdzību gaidīju no citas puses:
– U-ū! U-ū! Varbūt ir kāds stiprs cilvēks, kas var attaisīt durvis? Antras tant, varbūt tu?
Un stiprais cilvēks – mammas māsa atkal mani izglāba.
– Iveta Krūmiņa
(Turpinājums sekos)
