Iepriekš jau ieminējos par mammas māsas kāri pēc īsta pirts karstuma un sīvuma. Citu nevienu neatceros tik ļoti jūsmojam par lauku pirts labumiem, pārējiem tā bija ierasta lieta: kurinātājiem un ūdens nesējiem – darbs, pārējiem – nesteidzīga miesas attīrīšana no sārņiem. Saprotu, ka krustmātei dzimtās Mājas pirts vērtību cēla tās trūkums pastāvīgajā dzīvē Rīgā, jo – cik nu bieži izbraukāsi attālos laukus, toties, kad tur tika, tad ar skaļu sajūsmu un baudu.
Katrs latvietis savā sirdī ir mazliet pirtnieks, un tāds bija arī tētuks, jo tieši viņš, savulaik likdams klēts pamatus, izplānoja, ka Mājai tuvākajā stūrī būs pirts. Būdams akmeņkalis, viņš prasmīgi izbūvēja gan sienas, gan pamatīgu krāsni no laukakmeņiem, gan skursteni. Kaut pirts nebija lielāka par astoņiem kvadrātmetriem, lāvai, ūdens kubulam un pašiem vietas pilnīgi pietika. Tikai retu reizi tur vienlaikus mazgājās vairāk par diviem cilvēkiem, un tas trešais visbiežāk bija tas, kurš savu rindu bija nokavējis un pievienojās mums ar mammu, kad pirts sīvums jau bija rimis.
Pirts kurināšana bija rituāls, kam cieši sekoja tētuka modrā acs. Manas dalības gan tur bija maz, jo tas pamatos bija vīriešu darbs, bet labi atceros, ka malkas nešana sākās jau pusdienlaikā. Iekurināt pirti tētuks ļāva ar jebkāda koka malku, bet cieši raudzījās, lai pēdējā būtu alkšņa – tā iztīrot visas cukas. Pirts tuvumā izraktais dīķis gan jau arī bija domāts pirtī sakarsušajiem, un varbūt kāds arī šad tad tur ielēca. Mums ar mammu parasti pietika ar ūdens kubulu un vēso pirts priekštelpu.
Reizēm, kad pirts jau sāka iesilt, devos līdzi mammai, lai tīri noberztu solu un lāvu vai vienkārši paošņātu iesilušo pirts gaisu. Tad vēl caur mazo lodziņu iespīdēja dienas gaisma, un nelielajā telpā valdīja cita noskaņa. Reizēm mani palīgos pasauca mammuka, jo vajadzēja līdzēt uz pirti aiznest svaigi sasietās slotas. Viņa labi pārzināja augu ārstnieciskās īpašības un prata tos kombinēt arī pirtsslotās. Bez tradicionālajām bērza, liepas, kļavas, ievas, ceriņu, apiņu, vībotņu, pelašķu un piparmētru slotām viņa sēja gan tādas, kas nomierina domas, gan tādas, kas dod spēku un enerģiju. Mammas māsa parasti izvēlējās ozola zaru slotu, kaut daudzi to dēvēja par vīriešu pirts slotu. Viņa apgalvoja, ka ar to vieglāk esot uzkarsēt gariņu un arī masāža sanākot pamatīgāka. Lielu atšķirību gan nemanīju, bet manu muguru jau mamma tā saudzīgi plikšķināja. Cik no viņas tiku dzirdējusi, tad māsa Antra gan esot dabūjusi “lielo pērienu”, par ko krustmāte tikai smēja – esot bijis labs.
Īstie piedzīvojumi un blēņas ap pirti sākās tajā laikā, kad man bija deviņi gadi un brālēnam Harijam četri. Tīri loģiski – divas galvas kopā vienmēr ir gudrākas. Viens pasaka A, otrs B, pirmais pie sava A negrib apstāties, dzimst C, un otrajam tūlīt arī rodas D. Vai gan šādā situācijā ir laiks apsvērt visus “par” un “pret”? Turklāt – cik nu kuram tā dzīves pieredze liela…
Mēs, bērni, pirts apmeklējumu rindā kā allaž bijām pēdējie, kad garainis vairs nebija tik sīvs, bet gaiss, lāva un ūdens mēreni silts. Mammas māsa kā parasti bija jau nopērusies un atdzesējusies, un virtuvē ķērusies pie tradicionālo plāno pankūku cepšanas. Mēs ar Zirnīti nepacietīgi mīņājāmies pie pirts durvīm un gaidījām manu mammu. Viņa nez kur kavējās, un mēs to izlēmām izmantot pa savam: ātri saslapināt mutes, rokas un kājas un teikt, ka esam jau nomazgājušies. Nenovilkuši virsdrēbes (jo tāpat jau tūlīt būtu jāvelk atpakaļ), kas parasti tika atstātas priekštelpā, ielavījāmies pirtī. Pievērām durvis un nocēlām no sola uz grīdas lielo alumīnija bļodu. Tad pamanījām, ka stops, ar ko tiek smelts ūdens no lielā kubula, iekārts griestu āķī, kur pat es to nevarēju aizsniegt. Pakāpties pirtī nebija uz kā, ja nu vienīgi tā pati bļoda, bet – tā noteikti būtu par zemu. Kaut kur pirts ārpusē vajadzēja būt spainim, bet nākot mēs to neredzējām.
Pastiepusies uz pirkstgaliem, palūkojos pār kubula malu. Izskatījās, ka ūdens tur ir pavisam maz: tad jau tā koka muca nav nemaz tik smaga! Atceros, cik viegli to reiz vēlu pa pagalmu, kaut kubula vēderā tupēja segā ietinies Zirnītis! Todien viņš bija sadomājis pārbaudīt savas kosmonauta iemaņas, bet ātri vien noskaidrojās, ka šī nav pati precīzākā metode spēju pārbaudīšanai. Varbūt man arī šoreiz izdotos kubulu piešķiebt un tādā veidā ieliet bļodā ūdeni? Brālēnam mana ideja šķita viegli realizējama, un jau pēc brīža ar kopīgām pūlēm muca lēnām sasvērās uz sāniem. Nokomandējusi Zirnīti pabīdīt bļodu tuvāk, visiem spēkiem centos tās slīpumu pagriezt vajadzīgajā virzienā.
Neredzēju, kurā brīdī apakšējā mala izslīdēja no vietas, un, ja arī pamanītu, vai gan es spētu apturēt šo kustību? Mirkli vēlāk kubuls ar skaļu blīkšķi apgāzās un tā saturs vismaz pāris spaiņu tilpumā ar spēju šalti uzgāzās Zirnītim uz drēbēm. Kādu brīdi abi stāvējām sava nedarba peļķē gandrīz līdz potītēm un sapratām, ka par nebijušu to viegli nespēsim padarīt. Kāds laiciņš būs vajadzīgs, lai noteka paslēptu mūsu nedarba pēdas. Tūlīt jau arī vērās pirts durvis, un mamma, ieraudzījusi apgāzto kubulu, tā arī pajautāja:
– Nu, ko, saslapinājāties?
Kā viņa bija uzminējusi mūsu kluso nodomu, atlika tikai minēt, bet visdrīzāk – tā bija tikai sagadīšanās.
Tajā pašā vasarā Annas dienā krustmāte bija izlēmusi nosvinēt dubultsvētkus: mammas vārdadienu un vēl nesvinēto 60 gadu jubileju. Lai ballīte būtu raibāka un svinīgāka, uz to ielūgti tika arī Antras kolēģi no teātra: Uldis, Juris, Ģirts, Alfrēds, Rasma, Astrīda, Maiga, Helēna un citi. Labi atceros tos, kas ar prieku iesaistījās saimniecības darbos, bija kopā ar mani un Zirnīti un ne reizi vien lūdza padomu, piemēram, trušu barošanā, ūdens pasmelšanā no akas, malkas skaldīšanā un kraušanā. Tolaik es vēl tik labi neizpratu aktiera profesijas smagumu, lai novērtētu šo viņiem doto iespēju – kaut dažas dienas nedomāt par skatuvi un darbu, bet no sirds ļauties vasarai un saulei. Kraut sienu, slaukt govi, mēzt kūti, ravēt dārzu, jūgt ratos zirgu un braukt ar velosipēdu. Sanaglot putnu būrīti un uzsliet stārķim ligzdu, uzrakt velēnu un ierīkot rožu dobi, iztīrīt dīķi un – galu galā aizbraukt uz ezeru peldēties. Visā šajā – jebkāda darba alkās un priekā – es tik ļoti saskatīju līdzību ar krustmātes darbošanos, ierodoties laukos, ka pat nebrīnījos. Ir cilvēki, kam tas viss ir ļoti vajadzīgs!
Šajās trīs dienās ciemiņi uzvedās tik dabiski, reizēm tik bērnišķīgi, ka par vienu otru muļķošanos man nāca smiekli. Nu, kuram gan var ienākt prātā tēlot zvirbuli un pērties smiltīs? Vai laisku kaķi, kam patīk vāļāties zālītē? Krietni saprotamāka mums šķita doma par “spoguļošanu” – sekot kādam un atkārtot katru kustību, žestu un vārdu. Protams, daudz atkarīgs no tā, kā rīkojas pats “atspoguļojamais”. Jo vairāk izdomas, jo vairāk smieklu. Kaut kad vēlāk visi atzina, ka mēs ar Hari esam bijuši vērīgi skolēni un šajās dienās daudz ko jaunu iemācījušies (lielākoties blēņas), jo – cik gan daudz mums tolaik bija iespēju redzēt citu – svešu cilvēku dzīvi? Dzirdēt neparastus jokus, vērot citādāku attieksmi, brīnīties par savādu rīcību. Mammuka pukojās: “Tie tak rīdzinieki…” Vecmamma saprotoši smaidīja: “Lai jau paālējas…” Tētis piesardzīgi sadarbojās un nopietnos darbos stāvēja blakus, jo nekad jau nevarēja zināt, kāds sanāks rezultāts: “Nu, nezinu, nezinu…” Mamma klusībā vīpsnāja. Tikai krustmāte visu atzina par labu esam, jo galu galā – tā bija viņas iecere, turklāt visi izskatījās priecīgi un apmierināti.
Pirts šajās dienās tika kurināta trīs reizes, jo pirmajā vakarā daži bija noskaņojušies uz ko citu, otrajā – visiem nepietika uzmestā gara sūruma un kubula ūdens, trešajā… Trešajā vakarā mēs ar Zirnīti slēpāmies aiz klēts stūra, lai nepalaistu garām kaut ko interesantu: kā ielūrēt pa mazo lodziņu, lai tantes iekšā spiegtu; kā grabināties pie pirts durvīm tik baisi, lai iekšā visas nobītos un kliegtu; kā aizkrampēt pirts durvis, lai neviens netiek ārā; kā nočiept drēbes tiem, kas iekšā mazgājas…
Īsti nesapratām, kā viena no tantēm ūdeni kubulā dabūja tik zilu, ka Jurim izmainījās ne tikai matu, bet arī ādas krāsa. Kādas pāris nedēļas vēlāk mēs ar Zirnīti kādā galda atvilktnē atradām gandrīz tukšu tintes pudeli, tāpēc mūsu iecerētās pārvērtības tikpat kā nebija pamanāmas. Turklāt izmaiņas ūdens krāsā pirmā pamanīja krustmāte, kura pat nenokrāsojās zila, tomēr tāpat izlēma, ka pēc viņas pirtī iesim mēs abi. Mūs izglāba tētis, apsolot daļu ūdens apmainīt. Tā tintes kripatiņa, kas kubulā bija palikusi, izšķīda kā nebijusi.
Protams, mēs nekavējāmies nostiprināt arī citas iegūtās zināšanas. Aizkrampēt pirts durvis nešķita liela māksla, un tāpat bija skaidrs – iespundēto ārā izlaist nāksies tā kā tā un vainīgo nebūs grūti atrast. Tieši tāpat arī ar drēbju nozagšanu. Zinājām, ka pirtī pie krāsns mūra karājas liels vannas dvielis un no pazudušām biksēm vai halāta nekāda liela skāde vai spiegšana nerastos. Abi vienojāmies par baidīšanu.
Izgriezt baltai papīra lapai acu caurumus izdevās viegli. Piestiprināt galvām šo primitīvo masku arī bija vienkārši. Cita lieta bija pati baidīšana, jo vispirms jau bija jāizlemj, kuru no visiem baidīsim. Pēc nopietnām pārdomām izvēle krita uz mammas māsu. Viņas reakciju uz spocīgām aktieru izdarībām jau bijām dzirdējuši, un tā šķita gana iespaidīga, lai gribētos dzirdēt vēlreiz. Harim tas šķita īpaši amizanti – nobaidīt savu mammu.
Kā nosargāt sveces liesmu no vēja, jau bijām ielāgojuši – jāieliek stikla burkā. Kā skrāpēties gar smalko lodziņa režģi, arī zinājām – ar naglu. Kā dobji dvest, šņakstināt zobus, stenēt un kunkstēt – arī bijām dzirdējuši. Kā smagnēji likt soļus, lai dun visa zeme – par to mums vēl nebija īstas skaidrības. Varbūt jāņem rokās drēbju velējamā vāle un pie viena arī rievotais dēlītis? Pa to varētu arī pastrīķēt ar to pašu naglu. Bet varbūt labāk pie loga nolikt skārda vannīti, kuras dibenam uzspiežot var radīt pamatīgu pērkona grāvienu?
Īsāk sakot – nopūlējāmies pamatīgi, bet ir tāds teiciens: kas par daudz, tas par skādi. To visu aizstiepuši līdz mazajam pirts lodziņam, vairs īsti nesapratām, ar ko sākt. Iededzām sveci, virzījām to gar lodziņu šurpu turpu, palaikam pietuvinot savas papīra baltās sejas – spiedziens neatskanēja. Skrāpējāmies gar smalko rūts režģi, gar veļas dēlīti un skārda vannīti – joprojām nekā. Būkšķinājām ar vāli un vannītes pērkondārda dibenu – nekā. Pirtī bija un palika klusums. Tikai tad man prātā iešāvās doma – varbūt tur vispār neviena nav? Nevar taču tā būt, ka pēc visas šī ļembasta neviens pat neieinteresējās par trokšņa iemeslu. Pa aizsvīdušo lodziņu daudz nekas nebija redzams, tāpēc aizlavījos līdz pirts durvīm. Tās patiešām bija no ārpuses aizkrampētas – tātad iekšā neviena nebija. Sapratu: kamēr mēs vācām baidēkļus, krustmāte jau bija paspējusi nomazgāties.
Pēc mammas māsas pirtī parasti gāja tētis, bet to mums baidīt negribējās. Pēc tam mammuka ar vecmammu, bet viņām sirdis vājas, nedrīkst uztraukt – to sapratām labi. Pēc tam mēs abi ar manu mammu, bet – paši sevi tak nebaidīsim. Būs vien jāgaida nākamā pirts kurināšanas reize… Atgriezāmies Mājā un, prātodami par šo neizdošanos, gaidījām savu kārtu.
Kad mūs pasauca mamma, katrs paņēmām savu sagatavoto drēbju pauniņu un steidzām viņai pakaļ. Laukā jau bija pamatīga krēsla, un no pagalmā iedegtās lampas vējā plivinājās savādas ēnas. Pie klēts pakša klabinājās kāds vaļīgs dēlis, un mana vienīgā doma bija – ātrāk patverties pirts siltumā. Pie pašām pirts durvīm mamma atcerējās, ka aizmirsusi matiem sagatavoto nātru uzlējumu, bet mēs lai ejam iekšā un sākam jau izģērbties. Viens mirkli un viņa būšot atpakaļ. Aizvēru aiz sevis pirts durvis un pilnīgi neapzināti pacēlu skatienu uz mazo pirts lodziņu. Aiz tā dega svece. Tobrīd pat neiedomājos, ka tā ir mūsu atstātā. Arī Zirnītis bija pamanījis vājo gaismu un lielām acīm lūkojās uz to. Abi redzējām, ka aiz sveces pavīd kaut kas balts un plandošs…
– Spoks! – abi izsaucāmies vienbalsīgi un, kājām pinoties, metāmies uz pirts durvīm. Par laimi, tieši tobrīd atgriezās mamma. Pārbijušies viņai rādījām uz lodziņu, kaut ko juceklīgi stāstījām par spoku, tikai tur nekā vairs nebija.
Nākamajā dienā mammas māsa pagalmā ilgi velēja izmazgātos trauku dvielīšus un vēl ilgāk rīvēja tos gar rievoto veļas dēli, bet – vai tad mēs tos vakar nepametām pie pirts lodziņa?
(Turpinājums sekos)
