Domāju, ka sēņošana ir katra īstena latvieša nepieciešamība, jo vismaz vienu sēņu mērci rudens pusē katram gribas izgaršot. Arī Mūsmāju iemītniekiem piemita šī dziņa, tāpēc, ieklausoties vecmammas gudrajos ieteikumos, piemājas aplokā tika ierīkotas vairākas sēņu vietas. Neliela daļa šīs teritorijas ikdienā kalpoja ganībām, bet vismaz divas trešdaļas bija aizņēmušas kuplas lazdas, drebelīgas apses, slaiku bērziņu rīkstes, pāris sīkas eglītes, bet pašā aploka vidū greznojās kupls ozols. Jaunos kokus tētuks plānoja izaudzēt par derīgu kokmateriālu, bet, kamēr tie vēl tikai stiepās un brieda, zem to pazarēm pilnīgi pietika vietas sēnēm. Tur, sekojot vecmammas norādēm, savulaik bija tapusi gaileņu noriņa, kur tās patiešām auga varenas, un sēņu mērces pietika vairākām vakariņām. Attaisnodamas savu nosaukumu, arī apšu bekas paklausīgi apdzīvoja tām ierādīto teritoriju zem apsēm un neskauda, kad to teritorijā iepletās baraviku platās cepures. Nepilnu hektāru lielajā aplokā tētukam no sēņu sporām izdevās ieaudzēt arī sviesta beciņas un bērzlapes, tāpēc lielas vajadzības doties sēņot uz tālo mežu nebija. Pusdienām un vakariņām sātam un garšas izjūtai pilnīgi pietika.
Tomēr vecmamma nebeidza sapņot par nopietnākiem krājumiem, bet to veidošanai nepieciešami izbraukumi uz kādu no tālajiem mežiem. Viņa prata noteikt labākās sēņu vietas, zināja, kuras ir vērtīgākās sēnes, bet kuras ņemamas tikai tad, kad neko labāku nevar atrast, un visādi centās mūsu uzmanību pievērst it kā necilajām rudens sēnēm – vilnīšiem, cūcenēm, alksnenēm. Cik izcila delikatese tā būtu ziemā! Pat ceļama uz svētku galda! Kaucmindes mājturības skolā viņa bija labi apguvusi, kuras sēnes labāk sālīt vai skābēt, bet kuras marinēt.
Lai dotos uz lielo mežu pēc sēnēm, bija nepieciešamas plašākas zināšanas, un man rokās tika iespiesta sēņotāja rokasgrāmata. Otrklasniecei saskarties ar tik nopietnu literatūru nav vienkārši. Viegli ir apskatīt bildes un priecāties, ka daļa no tām ir viegli atpazīstamas, bet pavisam cita lieta ir visu pamatīgi izlasīt un izprast. Pacietības ātri pietrūka, tāpēc ar pārliecību varu apgalvot, ka sēņošana ir prasme, ko nevar apgūt no grāmatām. Bilde grāmatā ne vienmēr ar pārliecību droši pielīdzināma dabā redzamajai. Tā īsti sēņošanu var iemācīt tikai ģimene: ierādīt, norādīt, parādīt.
Mans pirmais lielā meža apmeklējums prātā palicis ar mulsumu, neziņu, nedrošību un bailēm. Protams, ka tur nekas nebija tā, kā pie Mājas. Kājas grima sūnās, palaikam pat izsprūkot no “klamzīgajiem” zābakiem, kurus es ļoti negribēju vilkt, bet mamma teica, ka bez zābakiem nedrīkst. Traucēja stingri apsietais lakats, bet krustmāte sūrojās: “Briežu utis apkārt spindz kā bišu spiets!” Vecmamma tikmēr jau bija aizklīdusi labu gabalu uz priekšu, un es izlēmu sekot viņai kā gudrākajai. Tad atklājās, ka man nav “sēņu redzes”, jo, nostājusies pāris soļu attālumā no viņas, es nebiju zem kājām pamanījusi lapām aplipušas podiņu cepurītes. Tik viegli tomēr nepadevos, un vecmammas vadībā drīz vien biju sapratusi, kuras sēnes drīkst ēst, kuras ne. Savādi tikai bija tas, ka mana “sēņu redze” darbojās tikai vecmammas tuvumā. Līdzko attālinājos no viņas vismaz par pārdesmit metriem, bet tieši to man ieteica vecmamma, mana redzēšana pārslēdzās uz augstāku līmeni, kurā ieslēdzās funkcija “cik tālu ir mamma un krustmāte”. Todien tikai vecmamma kā pieredzējusi mežā gājēja bija uzvilkusi gaišu virsjaku – uz tās vieglāk esot pamanāmi rāpojoši meža kukaiņi. Mammai mugurā bija kaut kas tumši zaļš, krustmātei – brūns, un mans satraukums par “sēņu redzes” trūkumu izzuda aiz daudz nopietnākām bažām: kur gan viņas abas pazudušas?
Vairs neatceros, kādas trauksmainas iedomas, fantāzijas un bailes mani vadīja todien, bet, aizmirsusi par sēnēm un vēl iztālēm labi saredzamo vecmammas jaku, es klupdama, krizdama metos pāri sūneklim meklēt abas nozudušās sēņotājas. Lakats žņaudza un kustoties švīkstēja, zābaki muka nost, grozā kratījās un lūza kādas pārdesmit bērzlapju un gaileņu cepurītes, izkrita un pazuda mazais kabatas nazītis… Varbūt labāk tomēr skriet atpakaļ pie vecmammas? Lai kā lūkojos, arī viņas gaišā jaka bija nozudusi skatienam. Varbūt skatījos nepareizajā virzienā? Galva šķita kā apreibusi, domas haotiski mētājās starp virzieniem, un tad es pēkšņi atcerējos tētuka padomu: ja mežā gadās apmaldīties, sēdi uz vietas, kamēr tevi atrod, neskrien dziļāk biezoknī! Un es apsēdos. Labi atceros to kāpjošo baiļu sajūtu: ja nu mani neatrod? Cik ilgi man tā vajadzēs sēdēt? Līdz tumsai? Ja nu vilki, lāči, lapsas, lūši, mežacūkas un vēl nez kādi meža zvēri mani atrod pirmie?
Pilnīgs klusums apkārt. Neviens mani nemeklē. “Nevienam mani nevajag,” šķiet, tieši šī pašnožēlas pilnā doma pārpildīja asaru trauku, un tas – izlija. Sēdēju sarāvusies, aizvainojusies, puņķus un asaras slaucīdama un dusmodamās uz visu pasauli, cieši sevī apņēmusies vairs nekad neiet uz mežu sēņot. Nekad! Un vispār – man nemaz negaršo sēnes! Lai neviens mani nekārdina ar konserviem! Neēdīšu!
Un tad pie manis kāds pienāca. Sajutu, kā piebakstīja pie muguras. Varbūt man tikai tā izlikās? Un tomēr – vēlreiz, tā bikli, tikko sajūtami. Prāts aptvēra, ka tas nav cilvēks, jo tad viņš ar mani runātu. Asaras izsīka vienā mirklī, elpa aizrāvās, un tieši šajā mirklī es pavisam labi sajutu vieglos pieskārienus mugurai. Klusu šņaukāšanos, ošņāšanos, bakstīšanu kaut kur starp lāpstiņām, tieši tur, kur sakrājusies baiļu sviedru tērcīte.
“Vilks!” nez kāpēc prātā bija tikai viena stindzinoša doma. Pagriezt galvu, lai ieskatītos patiesībai acīs, nebija drosmes. Turpināju sēdēt, sarāvusies, acis aizžmiegusi un bezgala nobijusies. Varbūt taču beidzot kāds nāks un mani izglābs!
Mīksti nočaukstēja sūnas, viegls glāsts pārslīdēja plecam un manam vaigam pieskārās kaut kas valgs un ass. “Ak, šausmas!” vēl ciešāk sažmiedzu acis un zemāk noliecu galvu. “Ēdīs!”
Blakus stāvošais dzīvnieks uz manu kustību reaģēja ar klusu smilkstu, un tas man tik ļoti atgādināja Mājas Marsi, ka es uzdrošinājos palūrēt pa acs spraudziņu. Divas pelēkbrūnas, pinkainas ķepas, netīri balta krūteža un – karsta suņa elpa pie deniņiem. Neticams atslābums acumirklī pārņēma mani un, šķiet, arī suni. Priecīgi laizīdams manus asarainos vaigus, viņš lēca man uz pleciem un klēpī, un tajā brīdī mēs abi sapratām: tagad viss būs labi! Mēs vairs neesam vieni.
Vēl gan pagāja paprāvs laiciņš, līdz vecmamma nāca mani meklēt un, jau pa gabalu ieraudzījusi blakus guļošo suni, pamatīgi izbijās. Vai man viss kārtībā? Kas tas par suni? Noklīdis, pamests? Atzinos, ka pamesta sajutos es! Neviens mani nemeklēja, tikai šis svešais vientuļais suns, vislabākais suns! Vecmamma izteica dziļu nožēlu, ka tā noticis. Viņa esot domājusi, ka es aizsteigusies pie krustmātes, jo dzirdējusi viņu mani saucam. Krustmāte savukārt redzējusi, ka es turoties vecmammas tuvumā un droši pietupusies mammas nolūkotajā brūkleņu noriņā. Pilnais ogu spainītis apliecināja abu māsu centību.
Uz brīdi piemirsušas par suni (pēc nepilnas stundas tas kāru muti cienāsies Mājās pie Marša bļodas un paliks tur dzīvot vecuma maizē), apbrīnojām vecmammas izcilo “sēņu redzi” un novērtējām krustmātes neticamo guvumu – gaileņu pilno grozu. Vēlāk atklājās, ka arī turpmākajās kopīgajās sēņošanas reizēs mammas māsas grozā krājās gailenes un tikai gailenes. Reiz krustmātei izteicu vērojumu, ka viņai izstrādājusies “gaileņu redze”, bet viņa man visgudri atbildēja, ka no gailenēm iznākot visgaršīgākā sēņu mērce, turklāt tajās neesot tārpu.
Turpmāk, atrodoties mežā, es vienmēr lūkojos, lai redzeslokā būtu kāds no pieaugušajiem. Centos ielāgot virzienu, pamanīt raksturīgas ceļa zīmes. Pēc pāris gadiem manas bailes no apmaldīšanās mežā gandrīz jau bija pārgājušas, bet tad tieši manā priekšā, lauzdams krūmus un pīdamies zaros, izskrēja paprāvs alnēns. Kādu brīdi abi blenzām viens uz otru, cenzdamies nojaust visus iespējamos draudus. Toreiz es jau zināju, ka aļņu mazuļi nemēdz aizklīst tālu no mātes, bet tās uzbrukums var būt bīstams, īpaši, ja viņa sajutusi draudus bērnam. Bēgt bija vienīgā komanda, ko šajā situācijā man sūtīja dziņas un prāts. Par laimi, tieši to pašu darīja arī alnēns, un tā mēs abi šķinām, ko kājas nes, katrs savā virzienā prom no negaidītās tikšanās vietas. Tikies ar iztramdīto aļņu ģimeni nevēlējās arī mamma un krustmāte, lai gan viņa izrādīja gatavību vajadzības gadījumā stāties tai pretī, tāpēc, īsu laiciņu paklaiņojušas mežmalā, bet daudz neko vairs neatradušas, sēņošanu beidzām. Šis notikums atkal lika atcerēties par piesardzību mežā un uzturēšanos pieaugušo tuvumā.
Ap to laiku meliorācija jau bija pārkārtojusi piemājas teritoriju: izsusinājusi dārza avotu un pagalma aku, izjaukusi āderu tīklojumu un krustpunktus, kā arī radikāli ietekmējusi augsni gan dārzā, gan aplokā. Ierīkotās piemājas sēņu vietas izkalta un iznīka. “Nāksies vien sēņot mežā,” sprieda vecmamma, un tā mēs vismaz pāris reizes rudens pusē posāmies uz mežu.
Vēlāk, kad Zirnītis jau bija kļuvis par otrklasnieku, arī viņam tika dota iespēja uzsākt nopietna sēņotāja gaitas. Šoreiz mammas māsa bija sarunājusi kaimiņienes un šoferi, kas mūs visas aizvedīs uz attālo Skubiņsilu. No apkārtējo nostāstiem jau biju dzirdējusi: tas ir tik liels, ka itin viegli var apmaldīties, ir jābūt apdomīgiem. Mamma šoreiz nevēlējās braukt līdzi, tāpēc pieķēros domai, ka ar mani un Zirnīti mežā kopā būs mans stiprais cilvēks Antras tante. Uz viņu var paļauties, un ne no kā nav jābaidās! Turklāt Harijs kabatā iebāza veco rokas kompasu, ar ko bieži īsināja laiku, kad gudri runāja par rietumiem un austrumiem, bet gar degunu pavicināja mazu tutenīti, ar ko visus uzbrucējus varēšot nokaut jau pirmajā acumirklī.
Man patika šis sils – skrajš un saulains, uzkalniņi labi pārredzami, tik vien, ka visas slaikās priedes šķita tik vienādas. Vienai no tām, kas tuvāk ceļa malai, mammas māsa apsēja savu košo šallīti. Tā jau iztālēm būšot norāde ceļam uz mašīnu. Pēc tam viņa kā parasti ieslēdza savu “gaileņu redzi”, tomēr, lai tukšs nebūtu arī dēla grozs, palaikam ielika tajā pa kādai baravikai. Tad mūsu ceļi pašķīrās, jo astoņgadīgais “indiāņu virsaitis” aizrāvās ar “iezemiešu” jeb sarkano mušmiru medībām. Kādu no košajām sēnēm ieraudzījis, viņš veica ap to spilgtu rituāla deju, ko noslēdza ar izteiksmīgu mazā tutenīša vēzienu: “Gatavs!” Tā kā centos būt blakus brālēnam un pieskatīt viņa aktīvo darbību, pašas grozu gandrīz vai aizmirsu. Sarkano cepurīšu taka, vīdamās no paugura uz pauguru, aizvilināja mūs tālu mežā. Par vēlu attapos, ka neredzu vairs koka stumbram apsieto mammas māsas šallīti. Ko nu? Uz kuru pusi to vispār meklēt? Cik ir pulkstenis? Varbūt mums jau jābūt pie mašīnas? Ja būtu saule, varbūt vēl kaut ko varētu saprast, bet tagad? Varbūt var saklausīt auto troksni uz galvenā ceļa? Vai cilvēku balsis? Kopā ar mums taču atbrauca vēl divas sievas!
Nostājāmies abi paugura virsotnē un sākām ūjināties. Īstu baiļu vēl nebija, meža caurredzīgums deva zināmu cerību. Tomēr cik laimīgi jutāmies, kad turpat netālu atsaucās mammas māsas balss! Priecīgi klaigādami, steidzām uz viņas pusi ar pārliecību, ka tūlīt būs redzams arī ceļš uz meža malu, tikai arī krustmāte izskatījās manāmi apmulsusi – sārtā šallīte nebija manāma nevienā virzienā. Sapratām, ka nāksies klaigāt skaļāk. Kādu brīdi šķita, ka saklausām balsis, tikai mammas māsai šķita – tās atskan labajā pusē, brālēnam – ka kreisajā. Man… Jutos pagalam apmulsusi, jo mamma ar dēlu stingri turējās katrs pie savas pārliecības, bet man šķita – tās ir tikai atbalsis… Zirnītis visgudri norādīja uz līdzpaņemto kompasu – mēs esot ienākuši no rietumu puses, bet krustmāte joprojām cieši turējās pie savas intuīcijas. Un tad es atcerējos vecmammas teikto:
– Ja Antriņa mežā saka, ka jāiet uz labo pusi, tas nozīmē: jāiet pa kreisi! Dari tā un tu neapmaldīsies!
Noticēt astoņgadīgam puikam šķita nedroši, tomēr – viņam taču bija kompass! Centos ieskaidrot abiem strīdniekiem, ka tieši Zirnīša norādītajā virzienā dzirdēju balsis, un kādu brīdi man patiešām tā šķita. Krustmāte ieklausījās. Klusums. Gan pa labi, gan pa kreisi. Viņas intuīcija joprojām vedināja doties uz pretējo pusi…
Vairs neatceros, kādi apstākļi toreiz noteica pieņemt galīgo lēmumu, kas mūs aizveda Harija norādītajā virzienā. Varbūt saklausītās balsis, varbūt – Zirnīša izteiksmīgie žesti vai galu galā – vārds “kompass”. Mēs gājām un izgājām, laiku pa laikam paūjinājām, paklaigājām. Izgājām. Tiesa, ne pie zīmīgās šallītes un tikai krietnu pusstundu pēc norunātā laika. Neviens gan uz mums nedusmojās – tā gadoties, galvenais, ka atradušies. Vien mājās un nākamajā dienā es atklāju: kompass nedarbojās. Vāri trīsošās magnetizētās šautras sarkanais gals spītīgi un nekustīgi skatījās vienā virzienā – uz rietumiem.
(Turpinājums sekos)
