Pirms dažām dienām pārcilāju grāmatu plauktus – meklēju kādu senu pasaku krājumu, kad no Jaunsudrabiņa “Zaļās grāmatas” izslīdēja krietni apbružāta un daudz cietusi fotogrāfija. Pirmajā brīdī atliku to sāņus kā nederīgu, jo izbalējušais, nodzeltējušais attēls šķita neizteiksmīgs un cilvēku stāvi tajā bija grūti saskatāmi. Daudzās burzījuma vietas lika saprast, ka bilde savulaik ir tikusi pamatīgi saņurcīta, tad atkal izlīdzināta. Iespējams, kādam savulaik radušās līdzīgas izjūtas – sliktās kvalitātes dēļ gribējies fotogrāfiju izmest, bet pēdējā mirklī kaut kas atturējis. Šī atskārsme arī man lika pievērsties nejauši atrastajai bildei ar lielāku vērību.
Uzarta lauka mala, vezums ar maisiem un nolīkuši cilvēku stāvi… Sapratu, ka bildē redzama kāda no kartupeļu talkām. Tās ik rudeni prasīja savu artavu spēka, bet neatceros, ka būtu fotografētas… Pēc ciešākas ieskatīšanās fotogrāfijas dziļumā sazīmēju arī sevi un Zirnīti, pietupušos pie primitīviem, dažādu priekšmetu pārvadāšanai domātiem ratiņiem, kas labi kalpoja viņa interesēm – ko tik ar tiem nevarēja aizvest un atvest! Turpat blakus arī mamma, nogaidoši stāvot ar sānos iespraustu roku, un pavisam netālu vēl divu nolīkušu sieviešu stāvi. Pie ratiem – tētis ar kartupeļu maisu uz muguras.
Uzmanīgāk ieskatoties bildē, pamanīju vēl vienas sievietes siluetu, un man radās jautājums: kas gan mūs toreiz fotografēja, ja visi redzami uz lauka? Varbūt Harija tētis Elmārs? Viņš gan daudz retāk kā mammas māsa ciemojās “Stūrās”, iespējams, tāpēc viņu atceros tik maz. Dažās fotogrāfijās Elmārs redzams kaut ko darām Mājas pagalmā, dažās – dārzā, bet, lai arī kā pūlos, tālāk par bildes rāmīti nespēju saskatīt. Vienā kadrā viņš kopā ar Zirnīti plūc zāli trušiem, citā – tos baro, vēl citā – nes ūdens spaini no akas. Atceros Elmāru redzējusi sēžam blakus tētukam Mājas priekšā, pie malkas šķūņa uz bluķīša “cirinām” smalkos žagarus. Gan jau viņš piedalījās arī ražas novākšanā, jo lielais tīrums prasīja daudz darbaroku. Varbūt tieši viņš fotografējis šo bildi – vienīgo no tālā kartupeļu lauka?
Atceros, ka tētukam nepatika tolaik jaunmodīgā padarīšana – kartupeļu vagu atrakšana ar zirga un arkla palīdzību: tā jau pusi ražas varot sabojāt! Viņš pastāvēja uz pieturēšanos pie sentēvu metodēm: apdomīgi ar dakšām izcelt katru iepriekš nopļauto lakstu ceru, izpurināt zemi un pārbaudīt, vai kāds bumbulis nav palicis nepamanīts. Mazajā piemājas lauciņā šī metode strādāja labi – vadziņas bija krietni īsākas, galamērķis – viegli sasniedzams, un doma par bezgalību pat nenāca prātā. Turklāt šādā veidā – nesteidzīgi rokot un rušinot – viegli bija nošķirt mammas iecienītos raibos kartupeļus no ilgi glabājamajiem lillā, agros miltainos no vēlajiem dzeltenajiem, lielos no pavisam mazajiem, ēdamos no lopiem dodamajiem. Kas to visu var ielāgot! Bet – mēs ar to tikām galā. Ar apdomu stādīti, kartupeļi daudz nesajaucās, neprasījās pēc pārlasīšanas un viegli sadalījās pa apcirkņiem. Atceros sevi ne reizi vien brīnāmies: kā tas gadās, ka, šo piemājas tīrumu novācot, vienmēr pieturas sauss un saulains laiks?
Lielajā laukā atsevišķu šķirņu pavairošanai netika veltīta tik liela uzmanība, tur viss tika stādīts un novākts pēc kārtas. Diez vai kāds mūsdienās spēj iedomāties, kā tas ir – ar dakšām norakt simts reiz simts metrus lielu kartupeļu lauku… Tam vajadzīgs labs stimuls, jo lauka malas šķita iesniedzamies bezgalībā un pēdējais uzlasītais kartupelis – mūžībā. Mums stimuls bija mammuka, kura savos astoņdesmit piecos gados, kaut tupus, rāpus, bet nenogurstoši kustēdamās, priekšautā vāca izrušinātos bumbuļus un ar savu piemēru arī citiem lika rosīties.
Kad kartupeļu rakšanā piedalījās mammas māsa, grozi un maisi pildījās krietni ātrāk. Viņas klātbūtne allaž piesaistīja arī citus palīgus – kaimiņus un vecāku darbabiedrus, un šīs talkas izvērtās par maziem svētkiem. Tad allaž tika kurināts ugunskurs, oglēs rušināti tikko novāktie kartupeļi, nepacietīgi gaidīts tas mirklis, kad bumbuļi būs gatavi – to miziņa jau krietni apbrūnējusi vai pat apdegusi. Man vislabāk patika tieši šie – ar melnas oglītes mundierīti. Tad uz pavērtā kartupeļa miltainā mīkstuma uzsmērētais sviests pārvērtās dzeltenā mērcītē un, iesūkdamies bumbuļa serdē, piešķīra tam neatkārtojamu garšu. Man neprasījās nedz pēc biezpiena, nedz kūpinātā speķa šķēlītes cepurītes. Lai šie mirkļi kļūtu vēl neaizmirstamāki, mammas māsai nācās dalīties ar teātrī gūtajiem iespaidiem, saukt: “Karamba! Santa Maria!” -tēlot komiskus pilsētniekus un laiku pa laikam arī vecišķas lauku tantiņas.
Vislustīgākie, protams, bija “pēdējā kartupeļa svētki”, kad simtmetrīgās vagas bija sarukušas līdz pēdējam lakstu ceram, bumbuļi sabērti maisos un iekrauti ratos, bet paši ražas vācēji, priecīgi satraukti par vareno veikumu, piesēda ap pusizdzisušo ugunskuru. Tad oglēs cepto kartupeļu garšu daži pastiprināja ar dziru no pagraba alus strucīša, tētis no Mājas atnesa akordeonu un svētki varēja sākties. Finālā, kad daži no palīgiem jau posās mājup, mammas māsa aicināja visiem kopā ieelpot zemes un ugunskura dūmu smaržu – tā dziļi, dziļi, lai pietiktu līdz nākamajam rudenim. Kādreiz man tas šķita nesaprotami: kāda gan jēga ieelpot dūmus, turklāt vēl tik dziļi? Bija smieklīgi vērot, kā citi aizvērtām acīm seko krustmātes norādēm. Mēs ar Zirnīti tad parasti sprauslājām aizturētos smieklos, bet reizēm brālēns pietēloja mokošas klepus lēkmes.
Citugad, kad tētuka dvēsele jau klejoja pa viņsaules dārziem, kartupeļu ražas novākšanā tika iesaistīts zirgs un arkls, kas gana labi pacēla un izvērsa vagas virskārtu. Bez dakšām un ķekšiem gan tāpat neiztika, tāpēc “pēdējā kartupeļa svētki” vēl kādu laiku turpinājās. Cik atceros, tie izbeidzās ar traktoru parādīšanos uz laukiem, lai gan drīzāk – ar reiz izpalīdzīgo draugu un paziņu novecošanu. Skriet un locīties aiz traktora veiklāk padevās arodskolas audzēkņiem, kas ar lielu prieku izlīdzēja saviem audzinātājiem, bet – tas jau ir pavisam cits stāsts.
Atceroties rudeni un talkas ar mammas māsas sparīgo klātbūtni, prātā nāca arī stāsti par cukurbiešu novākšanu. Mūsmājās bietēm bija ierādīta visai nozīmīga vieta – tās labi padevās paprāvā laukā pašā ceļa malā. Viegli ravējamas, vagojamas un mēslojamas, tās auga raženas un leknas, tādēļ ne reizi vien kļuva par nepārvaramu kārdinājumu kādai saimniecības govij. Īpaši izcēlās mana mīlule Pērse – augumā maza, piemīlīga, bezgala naivām acīm, līdz ar to vairāk lutināta. Arī apauši viņai bija smalkāki un mīkstāki, kas ne reizi vien pārtrūka, kad gotelei sakārojās riksi brīvsolī. Lai bēgli atrastu, ilgi domāt nevajadzēja – tik vien kā aiziet līdz cukurbiešu laukam. Tētis par to, protams, dusmojās un ceļa malā uzmeistaroja skaistu, bet ne pārāk augstu dēļu sētu. Tas gan Pērsi neatturēja no biešu kāres, un klusā naivule uztrenējās par augstlēcēju. Kādu laiku šo mīlules meistarību no tēta man līdzēja slēpt mammas māsa. Pieķērušas goteli nedarbos, mēs to veikli iedabūjām kūti, un tad kopīgiem spēkiem ķērāmies pie labojumiem biešu laukā. Mammas māsai tie izdevās meistarīgi – izbradātās vagas ātri atguva sākotnējo izskatu, sabojātās lapas nonāca lopbarības bedrē. Ilgi šīs palaidnības, protams, neturpinājās – sētai tikai pienaglots vēl viens dēlis, bet Pērsei iegādāti jauni apauši.
No laukā un kūtī pieredzētā es labi zināju, ka cukurbietes tiek izmantotas lopbarībā. Pati ne reizi vien tiku lauzusi lapas, tīrījusi saknes, likusi silēs un katlā, tāpēc man šķita pilnīgi neticami, ka mammuka no tām savulaik gatavojusi arī cukuru un sīrupu. Mamma apgalvoja, ka arī es to kādreiz esot ēdusi – tāpat kā medū mērcējusi maizi un laizījusi pirkstus. Lai kā cenšos atcerēties, tā salduma manās atmiņās nav. Varbūt vienīgi kaut kur zemapziņā aizķērusies pliekanā saldenā smarža, kas biešu vārīšanas laikā pārņēma visu Māju. Klētī atceros redzējusi koka kasti sīrupa un cukura gatavošanai. Kastē iekšā likti novārīto biešu gabali, tad no augšas tiem uzlikts vāks, kas darbojies kā slogs un spiede. Nākamajā dienā no sānu atveres izvilkts dēlītis, bet uz tā – plāna balta kārtiņa cukura salduma. Sibīrijā dzīvojot, šāds saldums bijis zelta vērtē. Varbūt arī tāpēc cukurbietēm Mūsmājās ticis ierādīts īpašs gods, bet ar par to novākšanu prātā palicis ne viens vien stāsts.
Atceros tētuku bieži slavējam kādu dārgumu, iegūtu jau pirmskara laikos: cukurbiešu lakstu griezēju. Vērtīga lieta, jo katrā kārtīgā saimniecībā tolaik bijis liels cukurbiešu lauks. Par nodotajām saknēm valdība devusi visādus labumus: cukuru, lauksaimniecības rīkus un tehniku… Ja tādu lielu lauku vajadzētu nodarināt ar parastu virtuves tuteni, bez tulznām neiztiktu. Gudrs bijis tas cilvēks, kurš izdomājis šo ierīci: viens rokas vēziens un – laksti no saknes atdalīti.
Kāds no senākajiem lauksaimniekiem varbūt vēl atceras – tas nebija vienkāršs nazis, bet pamatīga ierīce – stabils sols uz četrām kājām, kam ērtākai sēdēšanai iedobe vienā malā. Pats svarīgākais piemontēts sola galā: lakstu griezējnazis. Griezēja “muti” veidoja divi pusloka naži – kā divas zobu rindas, kas precīzā sakodienā atdalīja lapas no bietes. Apakšējais nazis bija stingri piestiprināts solam, augšējais – zināmā leņķī stūros piemontēts apakšējam, brīvi paceļams un nolaižams, lai starp nažiem ievietotajai bietei viegli varētu nogriezt lakstus.
Strādāt ar šo griezējnazi varēja arī viens: ar kreiso roku no kaudzes paņemt bietes sakni, nolikt to uz apakšējā naža un ar labo roku augšējo asmeni nospiest uz leju, tādā veidā nogriežot lapotni. Tētuks īpaši slavēja nažu puslokus, kas ērti piegūla bietes “galvai” un neatstāja neko lieku. Savulaik, kad viņi bietes nodevuši pārstrādei, to produktivitāte īpaši ņemta vērā.
Tā īsti griezējnaža labumu sāku novērtēt tikai tad, kad patstāvīgi sāku ar to darboties – re, man arī sanāk tikpat veikli kā tētim! Līdz tam piekopām komandas darbu. Pirmajā posmā parasti darbojās tētis – vilka bieti pēc bietes un krāva turpat uz tīruma apaļās kaudzītēs, lakstus atstājot uz ārpusi. Tad uz tīruma tika novietots griezējnazis, un īstais darbs varēja sākties.
Tolaik redzēju, ka mammai patiešām ērtāk, ja palīdzu: no kaudzītes paņemu cukurbieti, pagriežu ar lapām pret sevi un sakni ielieku mammai tieši rokā. Ne viņai jālokās, ne jādomā, kā ērtāk saņemt bieti, ne lieku reizi jāpārvieto smagais sols. Tiesa, lekno lapu kaudze tāpat sakrājās, bet par tām parasti rūpējās tētis, nelielo kravu ar ķerru nogādājot uz sili vai skābbarības bedri. No kaudzē samestajām saknēm kaut kad vēlāk tika saudzīgi nokašāta liekā zeme, un tās nonāca pagrabā.
Strādājot kopā ar mammu, pārsvarā darbojāmies klusēdamas, jo – cik gan daudz var runāt par ikdienišķām skolas lietām… Tāpēc krustmātes un Zirnīša atbraukšana kā vienmēr radīja prieku. Zināju, ka mammas māsa gribēs zibināt griezējnaža asmeni, bet četrgadīgais brālēns – cīkstēties ar biešu kaudzītēm. Jāatzīst, ka tas viņam nepadevās veikli un viegli, jo saknes nereti bija smagas, laksti lieli, un darbs lēni virzījās uz priekšu. Mani centieni puikam palīdzēt vai novērst viņa uzmanību uz kaut ko citu tika noraidīti ar skaļu brēkšanu.
Plāns, kā brālēnu izjokot un pašai ieņemt savu “darba vietu”, dzima viegli: kaudzītēs starp bietēm vietām jāiebāž jau nogrieztie laksti. Zinot, ka puikam patīk labi atsperties un tad strauji vilkt, paredzēju, ka pēc pāris kļūmīgiem vilcieniem viņš viegli atkāpsies no iesāktā darba. Turklāt, lai viņa vēlmi piedalīties biešu apstrādes procesā viegli ievirzītu citā gultnē, lauka malā novietoju Zirnīša iecienītos priekšmetu pārvadāšanai domātos ratiņus – tos pašus, ar kuriem ne reizi vien no dārza vesti kartupeļi un akmeņi, no šķūņa – malkas šķilas un iekuru skaidas. Plāns nostrādāja – tukšie biešu laksti Zirnīti no sirds aizvainoja. Vairākas reizes atspērienā zaudējis līdzsvaru, mīksti piezemējies uz nogriezto lapu kaudzes, viņš pagrieza biešu kaudzei muguru un aizsteidzās pēc saviem ratiņiem. Vienojušies, ka brālēns būs galvenais sakņu transportētājs, ierādījām viņam “bāzi” pagalmā. Puika bez vārda runas ķērās pie jaunā uzdevuma.
Atguvusi savu “darba vietu”, arī es ar prieku metos procesā. Veikli locījos un ātri kustējos, priecājos par uzslavām un ar nepacietību gaidīju kādu interesantu stāstu, kas parasti neizpalika, mums strādājot divatā. Tikai šoreiz viss notika citādāk – mammas māsa strādāja kā robots. Esot nedaudz vēsi palicis, gaidot uz lēno konveijeru, bet tagad kopā ar tādu čaklu meiteni darbs noteikti iešot no rokas.
Centos, cik spēju. Bietes no kaudzes grābu ar abām rokām. Šņik – un sakne lido kastē! Šņak – un lakstu čupa strauji ceļas. Viena kaudze nokopta, ātri pie nākamās. Šņik, šņak – un mēs jau atkal bīdāmies tālāk. Atlikušās cukurbiešu kaudzītes noplaka straujā tempā.
Tikai vēlāk, kad mamma taustīja manu sasvīdušo un kūpošo muguru, pažēlojos par krustmātes pārcentību. Tad arī abas izspriedām: laikam jau teātrī uzkrātā spriedze devusi viņas rokām tādu spēku, ka no tā atbrīvoties iespējams tikai caur izlādēšanos, caur šī spēka atdošanu. Varbūt tā iespējams atgūt mieru…
(Turpinājums sekos)
