Citos atmiņu stāstos sevi atceros citās blēņās, kas arī bija vērstas uz tētuku: visai bieža kūjas slēpšana, viņa iecienītā soliņa aplaistīšana ar ūdeni, mēģinājumi pīpīti piebāzt ar siena pabirām, ikrīta pelašķu tējas krūzes “saldināšana” ar citām garšām…
Protams, katram no šiem nodarījumiem rezultatīvs bija tikai pirmais mēģinājums, nākamajam tētuks jau bija sagatavojies. Izprātojis pienācīgu atmaksu blēņdarei, viņš ar labi slēptu smīnu ūsās mudināja man ne tikai pirmajai apsēsties uz slapjā sola, bet arī paprovēt siena pabiru gruzdošo dūmu. Es par tētuka pīpīti no savas smalkās vecmammas biju dzirdējusi tikai sliktus vārdus: atkal tā smirdoņa, atkal tie sīvie dūmi un kur nu vēl dzeltenie, sabojātie zobi! Tie mani baidīja visvairāk, tāpēc pīpe mani interesēja tikai kā objekts, ko vismaz uz kādu laiku vajadzētu padarīt nelietojamu.
Vēlāk bieži esmu sev jautājusi: kāpēc esmu centusies izaicināt tieši viņu, kurš man allaž šķitis bargākais un taisnākais soģis? Jau visai agri man bija iemācīts, ka pret tētuku jāizrāda vislielākā cieņa, jo tieši viņš 1922.gadā izvilcis ”laimes” lozi ar numuru “iii” – vienu no četrpadsmit pilnajām lozēm uz simts gribētājiem, un ieguvis tiesības uz sešpadsmit hektāru lielu zemesgabalu netālu no Jaungulbenes barona Tranzē pils, zemi blakus diviem kupli zaļojošiem ozoliem. Tur tētuks ar abu dēlu palīdzību gada laikā uzcēlis māju un devis tai vārdu “Stūras”. Netālu no mājas viņi izrakuši arī dīķi ar sapņu saliņu vidū – tā vēlāk mums ar Hariju kalpoja par teātra skatuvi. Barona Tranzē pils, tās parks ar dīķiem, kanāliem, alejām bija attīstījuši viņā daiļuma izjūtu. Tētuks bija gudrs latviešu zemnieks, kurš prata paņemt visu labo no tā, kas redzams apkārt. Viņam bija ass prāts un gudra valoda. Varbūt tieši tāpēc tētuks bija vienīgais, no kura bāriena jebkad esmu baidījusies. Patiesībā citiem jau arī nebija īpaša iemesla man kaut ko aizrādīt, jo es zināju, pratu un apzinīgi paveicu man uzticētos darbus.
Varbūt man viņu gribējās pakaitināt tāpēc, ka tētuks bija citādāks? Vecākais no visiem, tāpēc lēnāks, klusāks un mierīgāks, un šis miers ļoti atšķīrās no pārējo Mājas iemītnieku ikdienas ritma. Varbūt man vienkārši trūka rotaļu biedra brīžos, kad auklītes klātbūtne bija apnikusi? Bērnišķīgās pret tētuku vērstās palaidnības dienu tomēr darīja krietni interesantāku.
Tagad saprotu, ka visbiežāk mani izaicināja dažādas, manam prātam amizantas situācijas: tā pati skaļā krākšana un dziļais miegs; gar sola aizmuguri zemē nemanāmi noslīdējusī kūja, ko pēc tam ilgi neviens nevarēja atrast; uz plīts malas viegli sasniedzamā tējas krūze, no kuras kā antenas slējās pāris garāki pelašķu kāti, kurus tā vien gribējās izvilkt un to vietā krūzē iebakstīt kādu citu “antenu”.
Daži spilgti atmiņu stāsti saistās ar piena separatoru, kas ik rītu bija mammukas un manā aprūpē. Tad viņa nesteidzīgi lēja atdzesēto pienu apjomīgajā metāla traukā, un es drīkstēju griest rokturi. Īpaši svarīgi bija to darīt lēnām. Kad mana roka aizsteidzās līdzi citām domām, mammuka mani nobremzēja un lika pusbalsī skaitīt līdzi: vieans, diivi, trīīs. Ar zināmu baudu es vēroju, kā samērā vienkāršā ierīce viegli atdala vājpienu no krējuma, un mammuka neiebilda, ja tievajā strūkliņā iebāzu pirkstu. Reizēm šī nodarbe iegaršojās, un krējuma līmenis traukā cēlās visai nemanāmi. Mammuka bažījās, ka viss labums sakāpšot manos apaļajos vaigos, bet tētuks smīnēja: “Krējumlaiža.” Un man tas šķita viens no gardākajiem vārdiem, kas izskanējis no viņa mutes.
Pāris rītus vērojis šo mūsu kopīgo nodarbi, tētuks reiz visai nopietni ieskatījās manā sejā:
– Paklau, vai tam bērnam jau nepaliek bāla āda no tāda krējuma daudzuma?
Mammuka laikam jau bija izlēmusi viņu atbalstīt, jo, pieliekusies tuvāk, viņa cieši ieskatījās man acīs, noglāstīja vaigu un gluži norūpējusies konstatēja:
– Ne tikai bāla, bet arī vēsa. Kā no pagraba atnestais piens.
– Ko tagad darīsim? – tētuks nobažījies jautāja.
Brīdi padomājusi, mammuka izteica spriedumu:
– Turpmāk krējumu griezīsim mēs ar tevi, bet bērnam būs jāiet saulītē, citādi vaigi nobālēs un atdzisīs pavisam.
Atzīšos, ka viņu nopietnās un rūpju pilnās sejas mani satrauca. Ne tik sen vecmamma man bija lasījusi pasaku par Ledus karalieni, un šis tēls man nemaz nepatika. Izsteigusies pagalmā, pagriezu seju pret sauli un tā stāvēju labu laiku. Kad pēc kāda brīža mammuka nesa pienu uz pagrabiņu, steidzu viņai pakaļ, lai pajautātu: – Nu, kā? Esmu siltāka?
Mammuka, joprojām nobažījusies, pārlaida plaukstu manai pierei:
– Varbūt nedaudz. Paņem labāk segu un nogulies tepat saulītē.
Paklausīju nekavējoties. Saulei tuvojoties dienas vidum, jutos jau krietni sasilusi, tomēr tētuks, garām ejot, bažīgi nogrozīja galvu – vēl neesot īsti labi.
Tolaik mani iecienītie saldie ēdieni bija gogelmogels – divu, triju olu dzeltenumi, kas sakulti ar cukuru līdz viendabīgai, gaišdzeltenai masai, un kakao pulveris, sakults ar krējumu un cukuru. Kamēr devos pie spoguļa aplūkot savus piena bālos vaigus, prātā ienāca ģeniāla doma: es taču varu pablēdīties un nedaudz uzkrāsoties! Dabūjusi no mammukas krūzi ar kakao un krējumu, apņēmos sakult to pati.
Jāatzīstas, ka manas meikapa prasmes tolaik vēl bija minimālas, tāpēc arī kakao brūnie vaigi un piere izskatījās savādi. Apgūlusies uz savas segas, ar bažām gaidīju parādāmies mammuku. Atklāsmes prieks tomēr tika tētukam. Sarauktu pieri mani brīdi vērojis, ne vārda neteicis, viņš steidzīgā solī metās uz virtuvi.
– Es taču teicu, ka būs par daudz saules, – viņš skaļi sauca mammukai. – Ārsts jāsauc, ātri! Tas bērns taču ir apdedzis!
Mammuka kaut ko ieminējās par telefonu, un es nobijos ne pa jokam: kādu vēl ārstu? Brīdi gan šaubījos, kas būtu labāk: kakao brūnums vai krējuma bālums, tomēr izlēmu seju nomazgāt – pašai nepatika savs mākslīgais brūnums.
Ārstu, protams, neviens neizsauca, bet mana pastiprinātā interese par krējumlaizīšanu ar to arī beidzās. Tās vietā sākās cita – rūgušpiena klucīšu mangošana un nebeidzama saldināšana. Sākotnēji tas bija tētuka gardums, lai gan – varbūt viņš to izdomāja priekš manis, lai novērstu no domām par krējumu?
Daļu nokrejotā piena mammuka parasti mēdza saliet lielā, dziļā māla bļodā un novietot uz plauktiņa plīts tuvumā. Kad virsējā kārta sabiezēja, viņa no tās cepa plānas, zeltainas un maigas skābpiena pankūkas. Kādā dienā tētuks izjauca ierasto ēdienkarti – no siltumā novietotās piena bļodas viņš rūpīgi izcēla kantainu rūgušpiena klucīti, nolika to uz šķīvja un dāsni apkaisīja ar cukuru. Skatījos uz viņa patiesā baudā aizvērtajām acīm un sapratu, ka arī es tā gribu. Mammuka, protams, neiebilda, turklāt izlēma, ka bērnam priekšroka rūgušpiena klucīšu taisīšanā. Ar viņas palīdzību uz mana šķīvja greznojās tie lielākie gabali, un tētukam atlika tikai pievienoties ar nelielām rūgušpiena klimpām un stāstiem par mūžīgā sasaluma zemi. Sākumā pingvīnus un leduslāčus tikai iztēlojāmies, bet tad mammuka kādā kompota burkā atrada ķiršus un ābolu šķēles, un stāsti par bezgalīgajiem ledājiem ieguva citu nokrāsu. Kaut kad ap to pašu laiku es iemācījos divus burvju vārdus.
“Māmiņ mīļo!” ar šiem vārdiem Antra un Jogita visai bieži uzrunāja manu vecmammu: gan tad, kad vēlējās pievērst viņas uzmanību, gan tad, kad vajadzēja kaut ko paskaidrot vai arī norāt. “Māmiņ mīļo, paklausies, ko es tev saku…”, “Māmiņ mīļo, nu kāpēc tu cēli to kasti?”, “Māmiņ mīļo, vai tiešām tu nevarēji pagaidīt Jāni?”
Lai arī kāda doma sekoja aiz šiem diviem mīļi izrunātajiem vārdiem, tā neradīja nomācošu noskaņu, nosodījumu vai pretreakciju. Parasti tas skanēja tik saudzīgi un mīļi, ka pat pie dažādiem viedokļiem ne mirkli nelika justies aizvainotai. Visai drīz šo uzrunu apguvu arī es un izlēmu nešķirot – man mīļas bija visas Mūsmāju sievietes. Tagad gribas pasmaidīt, kad atceros, cik bieži ar šo uzrunu esmu spējusi sasmīdināt visus, bet ne jau ar labi zināmajiem vārdiem vien – ar maza bērna nevainīgo izteiksmi. Nekā smieklīga tur nebija, kamēr tā uzrunāju mammu un krustmāti, tikpat pierasti šie vārdi skanēja, arī uzrunājot vecmammu. Bet, kad sapratu, ka ar “māmiņ mīļo” vēršoties pie mammukas spēju visiem izraisīt smaidu, šādi sāku vērsties arī pie tētuka. “Māmiņ mīļo, neēd manus pingvīnus un leduslāčus!”, “Māmiņ mīļo, tas ir mans rūgušpiena aisbergs!” Protams, tētuks uz šādiem lūgumiem pat necentās ko iebilst, viņš kapitulēja: piemiedza acis, sarauca pieri un devās pagalmā pakšķināt savu dziļo domu rosinātāju – pīpīti.
Stāstā par mammuku un tētuku visdziļāk izjūtās tomēr palicis kāds agra rudens rīts, kad robeža starp divām realitātēm šķita teiksmaina un pasakaina. Tolaik vēl biju pavisam maza, kad, agrā rīta modušos, mammuka mani reizēm mēdza iesiet lielā, pelēkā vilnas lakatā, un, viņai kukaragās sēžot, es devos izbrist dārza takas un celiņus. Šo pastaigu laikā viņa neko daudz nerunāja, vien pieteica skatīties un klausīties, tāpēc es agri iemācījos strazdu, dzegužu un lakstīgalu dziesmas. Lakatā iesieta, es devos barot paprāvo vistu pulciņu, pieskatīt aitas ganībās un apciemot tētuku tālajās pļavās.
Tajā īpašajā rītā es zināju, ka iesim pie tētuka uz tālo pļavu. Zināju, ka mums būs jāšķērso ābeļu dārzs, “Daugavas tilts” pār lielo grāvi un tad nesen nopļautais rudzu lauks. Vēl labi atceros to dienu, kad milzīgais zirgu grābeklis tika nostumts lauka malā, bet tā vietā piestiprināta savāda ierīce ar izkapti, ko tētis nosauca par pļaujmašīnu. Tā klabināja un švīkstināja gandrīz pusi dienas, līdz tētis teica: “Beidzot tas ir izdarīts.”
Mani tālajā laukā “izdarīto” skatīties neviens nelaida un arī nenesa, tāpēc nespēju iztēloties darba rezultātu. Mammuka gan kaut ko runāja par lieliem rugājiem, tētis par talku un rudzu siešanu, bet arī tas man palika neiepazīts.
Tajā rītā mēs abas ar mammuku izgājām pārsteidzoši biezā miglā. Pār viņas plecu redzēju vien necaurskatāmu baltu sienu. Šķita, ka liels mākonis nolaidies uz zemes un aprijis gan pagalma pretējā pusē esošo klēti, šķūni, kūti ar visām govīm un vistām, gan aku un visus pagalma kokus. Atceros, kā iekļāvos mammukas muguras mierinošajā tuvumā, un pēc brīža bailes atkāpās. Tepat aiz muguras taču vēl bija Mājas siena un pāris soļus priekšā – tētuka soliņš, tātad – viss vēl nebija nozudis rijīgā mākoņa vēderā!
Mammuka pagriezās dārza virzienā, un pēc brīža arī Māja nozuda mākoņa gūstā. Uz īsu brīdi no miglas iznira ceriņkrūms, aka un maijrozīšu puduris, taču pēc dažiem soļiem jau atkal nozuda. Tāpat notika ar apiņu rindu, balto dzidro un jāņogu krūmiem… Un tad pazuda viss. Mēs abas stāvējām milzīga balta mākoņa vidū, un man atkal kļuva bail. Aizrāvās elpa, kaklā krājās kamols, un, šķiet, mammuka to sajuta.
– Nebaidies, es zinu ceļu, – viņa mani mierināja. – Tūlīt mēs būsim pie bumbieres un tur zālītē mazliet atpūtīsimies. Mēs atradīsim tētuku.
Vienmēr esmu mammukai ticējusi – viņas solījumi allaž bijuši patiesi. Arī toreiz. Apsēdusies zem koka, viņa paņēma mani klēpī, un mēs abas iztēlojāmies, kā mākonis mūs auklē – silti, maigi, mīļi… Iekļāvos viņas klēpī un acumirklī aizmirsu par bailēm. Nedaudz vēlāk, pakavējušās pie rudens svītrotās un iekodušās ābolos, viegli pabužinājušas mežābeles zaros sārtojošos paradīzes ābolīšus, apstājāmies pie dārza malā augošajām saulgriezēm. Kad turpinājām ceļu, migla jau bija krietni atkāpusies, un es viegli saskatīju priekšā augošo ābeļu lapotnes.
Absolūti sirreālu sajūtu radīja rudzu lauks. Virs biezā miglas vāla, kas smagnēji klājās pie mūsu kājām, vīdēja tikai mazas saliņas ar salmu kušķīšiem kā putnu cekuliņi, un tieši tobrīd kaut kur ielejā atskanēja dzērves sauciens. Tik smeldzīgs un skumjš, ka man gribējās raudāt. Es atrados virs mākoņa – drošībā un redzēju lauka otrā pusē augošās liepas, bet tā dzērve tur lejā… varbūt viņa bija pazaudējusies?
– Cik skaisti izskatās rudzu statiņi, – teica mammuka. – Pēc tiem mēs atradīsim tētuku.
Tagad zinu, ar ko man saistās šis atmiņu brīdis – ar mazo draudzīgo ezīti miglā… Arī mēs toreiz vispirms pamanījām zirgu un siena gubas, un tikai tad pie koka stumbra atspiedušos un aizmigušu tētuku.
(Tuipinājums sekos)
– Iveta Krūmiņa
