Atceros arī tādas pievakares, kad tētuks, pārmetis zirga mugurai siena deķi un “pufaiku”, bubinādams Brunim ausī viņam vien saprotamus vārdus, devās pieguļā. Kaut arī vilki mūsu pusē netika manīti, no zaglīgiem ļautiņiem tāpat vajadzēja uzmanīties. Tādās reizēs tētuks liepu alejas malā kurināja ugunskuru, klāja zaru gultu un uz tās – līdzpaņemto siena deķi. Kaut arī man tas viss šķita ļoti neparasti un gribējās būt tur klāt, mammuka mani solīja pie tētuka aiznest vien agrā rīta stundā kopā ar brokastīm. Man patika šie agrie rīta gājieni – ar tikko vēl nojaušamo saules atmodu, ar dzeguzes saucieniem, kas sabira raspodiņu kausos kā dzidras asaras, ar lēnām irstošajiem miglas palagiem un mammukas mātišķo tuvumu. Kopā ar viņu rīta dzestrums izgaisa kā nebijis…
Ilgāk par vienu vasaru gan šiem ceļojumiem caur miglu un rasu nebija lemts turpināties – tētuks sagura, un mammukai arī vairs nebija viegli mani mazu nēsāt uz kamiešiem. Brunim nācās samierināties ar pāris govju kompāniju turpat piemājas pļavā un priecāties par tām stundām, kad viņam tika dota iespēja izkustēties.
Vecvectēva mūža pēdējos dzīves gadus atceros daudz spilgtāk, jo tad jau jutos pieaugusi sešgadniece. Ieradusi ikdienā tētuku redzēt sēžam mājas priekšā uz soliņa, zināju, cik vērīgi viņš seko visam notiekošajam. Lai gan tuvojās deviņdesmit gadu slieksnis, viņa asajam skatienam nekas nepaslīdēja nepamanīts: tur vistu aploka drāts sētā parādījies kāds nevēlams robs, tur nogriežams kāds nokaltis koka zars, sētas galvenajam gailim pastāvīgs kašķis ar strauji augošo pēcnācēju… Šim cirkam gan tētuks sekoja ar lielu patiku un loģiski, ka juta līdzi vecākajam. Iesmēlis stopā akas ūdeni, viņš ieinteresēti sekoja cīņas karstumam līdz tam brīdim, kad dzestrajai šaltij pienāca laiks atdzesēt jauno censoni. Kas tad bija par ķērkšanu un brēkšanu! Visa vistu saime satraucās tai līdzi, un mammuka nāca rāt tētuku par glupa veča bērnišķībām. Tētuks tad nevainīgi taisnojās: ko tad es, viņi tak paši! Tā tas turpinājās, līdz jaunais gailēns tika nolemts pusdienu tiesai. Tētuks gan mēģināja iebilst un manāmi noskuma, bet viņa balss daudz netika ņemta vērā.
Jau pēc neilga laika viņš atrada sev citu izklaidi – baltā zostēviņa kaitināšanu, kas no mammukas skatpunkta drīz vien tika nodēvēta par dresēšanu. Pēc mēneša zostēviņa dusmas pret cilvēkiem bija tik sakāpinātas, ka suņi no Mājas sarga pienākuma atkāpās. Dienā, kad no Rīgas atbraukusī krustmāte redzēja nikno zosi pa pagalmu dzenājam mani, spārnotajam teroram tika izteikts spriedums. Tētuks aizvainots klusēja…
Līdzās šīm nenopietnajām izdarībām, kas sagādāja salīdzinoši maz izklaides tētuka vienmuļajās vecumdienās, viņš līdz pat sava mūža galam nebeidza būt savas Mājas cēlājs un sargātājs. Tāds viņš arī bija – īstens „Stūru” saimnieks – prasmīgs, dzīvesgudrs, klātesošs un allaž nosvērts.
Rudens vakaros, kad Māja smaržoja pēc ceptas maizes un visi pulcējās lielajā istabā pie apaļā galda, arī tētuks dalījās ar dažādiem stāstiem no savas dzīves. Īpaši viņam patika atcerēties tos, kas saistījās ar Māju. Visbiežāk viņam patika atcerēties notikumus no savas sešdesmitgadnieka dzīves Otrā pasaules kara laikā un kādu visai dramatisku dienu, kad Mājas pagalmā ienāca vācieši.
Otto vienmēr bija atbalstījis izglītošanos. Pat sievu viņš bija izvēlējies no mājām, kur bieži tikās izglītoti ļaudis – Alīda bija viena no Jaungulbenes muižas skrodera Kreišmaņa trim meitām. Jauns būdams, kaut tikai kalpu puisis, viņš daudz lasīja, kas vēlāk deva pamatus analītiskai domāšanai. Vecākajam dēlam Arvīdam jau bija piecpadsmit gadi, kad Otto beidzot izdevās pāriet no kalpa uz graudnieka stāvokli. Tad arī sāka uzlaboties ģimenes dzīves apstākļi un atlika laiks pašmācības ceļā apgūt ne tikai krievu, bet arī vācu valodu.
Kara laikā Mājā ienāca vācieši un pavēlēja viņam visas istabas pienest pilnas ar salmiem, lai ēka labāk degtu. Kaut arī Otto neatlika nekas cits, kā pakļauties pavēlei, viņš tomēr iemanījās nelūgtos ciemiņus ne tikai iesaistīt sarunā, uzcienāt ar kādu pīpes dūmu, bet arī no pagrabiņa atnest pienu un olas. Tie vācieši izrādījās tādi samērā kulturāli ļaudis – aizbildinājās ar pavēlēm, ko nevar neklausīt, pateicās par cienastu un atvadījās ar solījumu pienākt vēlreiz. Par laimi, neviens no viņiem vairs netika redzēts, lai gan ieklīda pa kādam citam, Māju dedzināt neviens vairs netaisījās, vien meklēja kaut ko ēdamu. Visai bieži viņiem pietika ar kādu piena burku un olām, no stropa izceltu medus kāri, retu reizi – azotē noslēptu vistu.
Lai pats nepaliktu gluži bez ēdamā, tētuks mazajā velēnu pagrabiņā izraka padziļinājumu grīdā. Ar kleķi nostiprināja izraktās bedres sienas, tā nodrošinoties pret badainajiem grauzējiem, un pārklāja ar dubultu dēļu vāku. Diviem graudu un kartupeļu maisiem tur pilnīgi pietika vietas. Noslēpis bedri zem biezas zemes kārtas, vēl tai virspusē uzmeistaroja plauktu. Ja arī kāds no nelūgtajiem viesiem pavēra pagrabiņa durvis, tad pamanīja tikko slauktā piena burkas un ar to arī samierinājās.
Palaikam tētuks slepenās krātuves saturu papildināja ar pāris medus burkām un kādu maiņas ceļā iegūtu speķa gabalu. Tāda slēptuves atvēršana gan nebija īsti droša, īpaši pēc tam, kad vecais suns tika atrasts sabraukts pagalma vidū. Vairs nebija neviena, kas brīdinātu par svešinieku tuvošanos. Nācās vērsties pēc palīdzības pie kaimiņiem un arī dalīties ar viņiem. Par laimi, vāciešu sirojumi drīz beidzās.
Kaut arī tētuks bija īstens zemnieks, īpaša mīlestība viņam bija pret diviem lielajiem piemājas ozoliem, kas savulaik kā stūrakmeņi norādīja laimētā sešpadsmit hektāru lielā zemesgabala robežas. Kad viens no kokiem sāka nīkuļot, tētuks tā vienkārši neļāva tam iet bojā. Dienu nostrādājis, pret vakaru viņš ap ozolu izraktajā bedrē bija sabēris simtu divdesmit nesienus mēslojuma un auglīgas zemes. Pēc tam ilgu laiku tā saknes dzirdījis ar pašbrūvētu maisījumu un apstājies tikai tad, kad koka nedzīvajos zaros parādījusies dzīvība.
Ne mazāk rūpju viņš veltīja arī ganību aplokā izcirtuma malā atstātajam jau paprāvajam ozolam, kas vēlāk ilgus gadus bija liecinieks Līgovakara svinībām, un pagalmā iestādītajam kociņam. Kad piecus gadus pēc Mājas uzcelšanas vecākais dēls sētā ieveda sievu Annu, šis koks tika iedēstīts ģimenes svētībai un laimei. Ne velti arī Liedskalniņu dzimtas kapakmenī blakus āmuram izcirsts ozola zars – spēka, vīrišķības un patstāvības simbols.
Otto pieķeršanās akmenim „Stūrās” bija redzama ik uz soļa, un šķiet – tas viņam no tēva, tāpat kā brālim Edvardam, kurš pasaulē pazīstams kā Edward Leedskalnin, ED.L. vai vienkārši Eds. Par viņa spēju un prasmi Floridā Houmstedā uzcelt megalītu – Koraļļu pili jeb “Coral castle” vēl joprojām tiek izteikti daudzi minējumi. Koraļļu pils pētnieki joprojām izvirza hipotēzes, ka Eds cēlies no seno maiju priesteriem, bijis astrāla būtne vai Ēģiptes faraona reinkarnācija. Varbūt tas nemaz nav tik smieklīgi, jo vēsturnieki izpētījuši, ka pirms četrtūkstoš gadiem, kad vienpadsmitā faraonu dinastija cēla piramīdas, senās baltu ciltis atnāca pie Liedes kalniem, desmit pauguriem Liedes upes krastā starp Dzelzavu un Jaungulbeni. Kas to lai tagad zina, kā tur īsti ar tiem senčiem bija, bet par citplanētieti mana vecvectēva brāli Edvardu gan nespēju saukt.
Par Eda neparasto celtni, viņa dzīvi un spēju cilāt trīsdesmit tonnas smagus akmeņus izteikti daudzi minējumi, un par daļu no tiem var izlasīt Andra Stavro grāmatā “Koraļļu pils”. Es turpretim droši zinu, ka Edvarda un Otto tēvs Andrejs, līdzīgi kā tētuks, nodzīvojis līdz pat deviņdesmit gadiem un pēdējos desmit gadus pavadījis Jaungulbenes muižas “Stūrās”. Kopā ar Otto viņi bijuši gan akmens cirtēji, gan prasmīgi būvnieki. Kopīgiem spēkiem viņi likuši pamatīgus akmens pamatus mājai, klētij, kūtij un šķūnim. Biezās pagraba sienas vēl arvien liecina par viņu prasmi veidot pamatīgas būves.
Viens no Mājas lepnumiem bija virtuves klona grīda, kurā bija iemūrētas milzīgi liela plēsta laukakmeņa divas puses ar īpaši gludām virsmām. Tāpat arī smagās ozolkoka durvis ar masīvajiem metāla rokturiem, līdz spīdumam nostaigātie ozolkoka sliekšņi. Laika gaitā istabas piedzīvoja vairākkārtīgus uzlabojumus, bet virtuves grīda palika nemainīga. Tie gludie laukakmeņi… Kamēr mammuka vai vecmamma darbojās pie plīts, es rosījos savā “virtuvē”. Uz lielās akmens plāksnes virsmas man pietika vietas līdz pat skolas vecumam. Iespējams, tāpēc man joprojām šķiet, ka akmens mēdz būt silts…
Bez vietas uz soliņa Mājas priekšā tētukam bija vēl viena iecienīta uzturēšanās vieta – pie pagalmā izraktā dīķa, kur liels, plakans laukakmens. Uz tā platās, saulē sasildītās muguras bija ļoti ērta sēdēšana. Man vienai gan viņš tur neļāva uzturēties, jo meitenēm uz akmens neesot nekāda sēdēšana. Ar laiku apguvu dzīves gudrību un atspērusies stiepu uz dīķa malu tētuka iecienīto krēslu – zināju, ka tā kājas neiebruks zemē, krēsls negāzīsies, un es uz akmens drīkstēšu uzklāt segu.
Tas mums bija tāds kā rituāls: viņš ērti atzvelsies krēslā, skatīsies apkārt, un es minēšu – uz ko tētuks skatās. Uz ozolu, virs kura saknēm reiz sabēris simtu divdesmit nesienus mēslojuma; uz mazo, bet divus metrus dziļo dīķīti; uz tālumā esošo kaimiņmājas akas garo vindu; uz kokiem apaugušajiem Liedes kalnu pauguriem, uz kuriem reiz pie Liedskalniņiem ciemos atbraukusī vedeklas Annas māsa Hermīne Poruks sarīkojusi sešu cilvēku ekspedīciju un kādai īsai upītei, kas iztecējusi Liedes upē, devusi vārdu Haleja.
Ja uzminēju, ka tētuka skatiens apstājies pie lielā šķūņa, kas savā puskrēslā glabāja seno laiku vērtības, man nācās atcerēties visu, kas glabājās putekļainajā pustumsā: federratus, zirgu grābekli, arklus un ecēšas, kuļmašīnu, lēzenus koka ratus, ar kuriem nez cik reižu esmu kratījusies uz tālo lauku, tītavas un stelles, linu kulstāmo galdu un ķemmes, rokas dzirnavas ar diviem milzīgiem dzirnakmeņiem… Tētuks bija īsts krājējs – neko salauztu viņš nemeta prom, bet centās salabot: reiz var noderēt. Kaut kad vēlāk visu šo godību, protams, nācās izrevidēt, bet tas bija krietni pēc tētuka…
Vēlāk, kad jau biju uzsākusi skolas gaitas, šis akmens man bija tāda kā eksāmena vieta. Iekārtojies manis atnestajā krēslā, tētuks mudināja:
– Nu, rādi, ko māki! Noskaiti “ābeci”!
Tas nozīmēja – noskaiti alfabētu. Jutos lepna, jo es taču biju teicamniece. Bieži ejot viņam garām brīžos, kad viņš sēdēja pagalmā uz sola, jau varēju paredzēt, ka tiks uzjautāta kāda no reizrēķina rindiņām.
Mūža nogalē tētuks izcēlās ar savu “funktierēšanu” – uz sen iegūtu zināšanu bāzes viņš attīstīja pats savu domu, izdarīja savus secinājumus, kas reizēm šķita gluži nesaprotami, bet jebkurā gadījumā viņš bija un palika praktiska risinājuma piekritējs. Par savas saimniecības rīkiem viņš vienmēr jutās atbildīgs, un tecīla to uzasināšanai arvien atradās darba kārtībā. Tētuka rokas nekad nestāvēja mierā.
Pēdējos mūža gados tētuks man atgādināja no kādas latviešu tautas pasakas izkāpušu Balto tēvu, jo ikdienā sadomāja valkāt gaišus svārkus un baltu kreklu, taču tas nebūt nenozīmēja atpūtu. Arī šo, it kā izejamo svārku kabatās viņš allaž glabāja galodu un kabatas nazi. Tā kā tētuka rokām visu laiku vajadzēja kaut ko darīt – kaut vai iegriezt kokā rakstu musturus, Māja kļuva bagāta ar tolaik man nepazīstamām rakstu zīmēm vērpjamā ratiņa sprēslīcās, uz tītavu spārniem, apmalē, kas rotāja skapja augšu, un pat uz kūjas. Pat neredzēdams brāļa Edvarda Koraļļu pils sienās atveidotās latvju rakstu zīmes, viņš bija tās uzminējis.
– Iveta Krūmiņa
