Jau no bērnības man ir patikuši agri vasaras rīti, īpaši tie mirkļi, kad saule, tikko modusies, lēnīgi raušas virs apvāršņa. Pļavas vēl kautrīgi piesegušās ar dūmakainajiem miglas palagiem un iztālēm izskatās – savus vasaras nakts sapņus mākoņos savērpušas. Tā vien gribas basām pēdām traukties pāri kalnam, ienirt kādā no sapņu gabanām un attapties citā – pļavas pasaulē, starp rasā pievilgušām smilgām, žirgtām putnu dziesmām, lai, saulei apmirdzot raspodiņu delnās patvērušos dimantus, nesteidzīgi vāktu tos plaukstās. Tā rasas lāsīte, kas spīdot kā zelts, derot pret visām slimībām – tādu gudrību man savulaik mācīja vecvecmamma, turklāt mazgāšanās rīta rasā vairojot skaistumu.
Varbūt šī agro vasaras rītu patika manā “Baltajā grāmatā” ierakstīta no tā laika, kad mammukas pikpaunā peldēju pāri miglas upei un neredzēju smilgas liecamies zem viņas kājām, vien rudzu statiņu galotnes kā izspūrušas slotiņas vīdēja virs palsā miglas klājiena. Es neatceros bailes no miglā paslēptā un nezināmā, jo atrados drošībā – uz man mīļa un stipra cilvēka pleciem. Es neatceros arī šaubas, jo mūsu ceļš veda pretim labi zināmam mērķim: aiz liepu rindas viņpus pļavai vecvectēva balss sarunājās ar zirgu. Es atceros uzticēšanos un prieku. Varbūt tieši šo bērnības atmiņu dēļ man tik tuva ir Sergeja Kozlova animācijas filma “Ezītis miglā”.
Līdz galam neizzinātais miglas noslēpums un valdzinājums no mīļām atmiņām sen pāraudzis par teiksmainas ainavas apbrīnu, bet dažādi notikumi, kas saistās ar miglas noslēpumiem, arvien liek atcerēties Mājas un tur sastaptos cilvēkus.
Kādā no bērnības pavasariem manā dzīvē ienāca Mudīte – gana pieaugusi atvase no tēva puses radiem. Tumšiem, lokainiem matiem un sārtiem vaigiem, ikdienā baskāje, vienmēr kustīga un priecīga, bezgala rosīga un mūžam čalojoša, un gatava uz visādām delverībām. Mūsu vecuma starpība (septiņi gadi) man, sešgadniecei, jauno draudzeni lika īpaši novērtēt, jo viņa prata neiedomājamas lietas. Piemēram: skrullēt princešu lokas no ūdenī iemērktiem, sloksnītēs sagrieztiem pieneņu kātiem, taisīt pieneņu gredzenus, vērt rokassprādzes un krelles. Tolaik mēs noteikti bijām bagātākās meitenes pasaulē, jo uz katra pirksta nēsājām pa mirdzošam pieneņu dārgakmenim. Divu nedēļu laikā, ko Mudīte pavadīja mūsmājās, mēs bijām uzpinušas pieneņu vainagus ne tikai sev, vecākiem un vecvecākiem, bet arī trušiem, suņiem, kaķiem, istabas krēsliem un durvju aplodām. Tāds pieneņu trakums mūs bija apņēmis. Tas bija manas bērnības zeltainākais pavasaris.
Atradusi ģimenes albumos fotogrāfijas ar grimētiem un teātra lomām pārģērbtiem cilvēkiem, Mudīte izdomāja iestudēt operu, jo viņai ļoti patika dziedāt. Viņas dziedātos tekstus es gan nesapratu – tie esot latīņu valodā, skaidroja Mudīte, un es nestrīdējos pretim. Mans uzdevums bija vietām iedūkt kādu garāku “ēēē” vai “āāā”, un es to drīkstēju darīt latviešu valodā. Neskatoties uz iepriekš minēto pieneņu trakumu, operas mēģinājumi mums aizņēma lielāko daļu dienas, bet vispārsteidzošākais bija tas, ka citi mājinieki teicās neko no mūsu dziedāšanas nedzirdējuši.
Izrādē darbojās divi tēli un abi no balti apsniguša meža: Mudīte izvēlējās cēlas egles lomu, kuras pazarē slēpjas zaķi un vāveres, bet man uzticēja planējošas sniegpārsliņas misiju. Par grimu viņa jau iepriekš bija padomājusi – virtuvē pieliekamajā kambarī miltu krājumu netrūkstot. Izrādes dienā, dāsni piestrādājusi pie baltā matu un drēbju klājuma, viņa tik veiksmīgi uzbūra apsnigušu egli un sniegpārsliņu, ka mani vecāki mūs gandrīz vai nepazina. Man gan šķita, ka viņi tikai izlikās, jo negribēja kurināt pirti vai sildīt ūdeni lielajai skārda vannai. Divas bālģīmes ar miltainām sejām un spilgtiem lūpu smiņķa plankumiem uz vaigiem vēl nebija pietiekams iemesls tik darbietilpīgām ūdens procedūrām.
Izrāde mums izdevās – par to liecināja skatītāju nerimstošie aplausi un lūgumi kādu āriju atkārtot vairākkārtīgi. Kaut arī manīju, ka Mudītes jaunais dziedājums krietni atšķiras no iepriekšējā, centīgi turēju viņai līdzi. Pēc tam pa ausu galam dzirdēju, kā vecāki ilgi darbina putekļu sūcēju, bet arī mums tajā pašā laikā neklājās viegli – to sniega baltumu no matiem tik viegli nevarēja dabūt nost. Tas bija manas bērnības dziedošākais pavasaris.
Atzīšos, ka arī man gribējās Mudītei iemācīt kaut ko jaunu un viņai neierastu, un tad tas jaunais notika pats no sevis. Agrā rītā, pamodusies līdz ar mammuku, kura steidza ravēt bišu ceļā sazēlušās vagas, kā ierasts basām kājām izskrēju dārzā, un arī Mudīte izspurdza no istabas:
– Es arī gribu kopā ar jums!
Ravēt mēs tomēr nepalikām. Ieraudzījušas ielejā viņpus ceļam biezu miglas klājienu, metāmies pāri rasotajai pļavai, lai savām rokās sabužinātu čaganos pēļus. Tik savāda sajūta pārņēma, soli pa solim ienirstot miglainajā ielejā… Mākonis, kas nupat vēl šķita tik taustāms un satverams, pēkšņi bija izretinājies un kļuvis caurspīdīgs, un tomēr tas vēl tepat bija – rokām nesataustāms, bet tik sajūtams. Ar katru soli tā dziļumā – arvien baltāks un biezāks.
– Aiznesīsim to mājās! – smejot ierosināja Mudīte, un tā mēs atplestām rokām grābām un grābām miglas vālu, kas nekādi negribēja doties rokās. Tad virs meža pacēlās saule un biezais miglas vāls nemanot pārvērtās rasas dimantos.
– Mazgājam mutes! – es saucu Mudītei. – Tad ilgi būsim jaunas un smukas!
Tas bija manas bērnības bagātākais pavasaris.
Gadiem ejot un mums pieaugot, tikšanās reizes kļuva arvien retākas – tās noteica attālums, intereses un ģimenes apstākļi, tomēr bērnībā izveidojusies saikne joprojām liek atcerēties gan to bagāto pavasari, gan arī vē-
lākos piedzīvojumus Mudītes dzimtas mājās – ar zirgiem pieguļā, vērienīgo siena vākšanas talku un jaunām izjūtām miglainajās ielejās pievakarēs. Vakara migla tik ātri neizklīst. Tajā var paslēpties, pazust un atrasties, un izsapņot jaunus sapņus – Eezīīt!
– Lāācīīt! – saucām mēs viena otrai, jo abas bijām redzējušas tolaik jauno multfilmu “Ezītis miglā”.
– Es tev atnesu aveņu ievārījumu.
– Skaitīsim zvaigznes!
– Un, zirdziņ, tevi arī sameklēsim!
Kopš Mudīte pārņēmusi savā pārziņā viņsaulē aizgājušo vecvecāku lauku sētu, pagājis labs laiks. Sākumā vīrs līdzējis paveikt smagākos darbus – salabot jumtu, pārbūvēt skursteni un atjaunot akas grodus. Rāvies divos darbos un ne ar vārdu neieminējies, ka vairs nespēj. Sirds neizturējusi. Tad Mudīte gribējusi veco māju pārdot, bet – cik gan daudz ir tādu, kurus interesē guļbaļķu viensēta mežmalā? Viens it kā taisījies pirkt, pat apskatījies un solījies apdomāties, bet – pazudis.
Tad arī Mudīte sapratusi: labi vien ir, ka darījums nenotika, jo laikam jau tikai viņa spēj novērtēt tā mazā zemes pleķīša īpašo nozīmi. Turpinājusi ik pārdienas pieskatīt, šo to ērtību labad uzlabot, bet – cik nu tur daudz iespējams, ja pats uz vietas nedzīvo. Pāris reizes manījusi gan mašīnu sliedes uz piebraucamā ceļa, gan pēdu nospiedumus puķu dobē pie loga. Pēdējos gados viņa tur saimniekojusi viena, jo dēlam par nomaļo lauku sētu maza interese. Reizēm tur arī pārnakšņojusi, reizēm pēc lauku idilles izslāpušus ciemiņus uzņēmusi.
Atzinos, ka laikam jau arī es piederu pie šīs kategorijas: pietrūkst rasā veldzēto agro vasaras rītu…
– Brauc tik šurp! – Mudīte teica.
Un es solījos:
– Drīz.
Tas “drīz” atlikās no vienas vasaras uz otru, līdz beidzot saņēmos: nostalģija pēc jasmīnu smaržā grimstoša pagalma, pēc saulē vīstošas, nopļautas zāles smaržas un miglainiem vasaras rītiem lika krāmēt somu un doties uz Mudītes vecvecāku māju.
Mūsu pirmais kopējais vakars izvērtās diezgan smeldzīgs – pārāk daudz atmiņu glabāja šī senā ēka. Mājas galā sakūrām ugunskuru, malkojām Mudītes raudzēto vīnu un daudz atcerējāmies. Arī tos nedaudzos kopīgos rītus un vakarus, kad skolas gados tiku tur ciemojusies. Ilgi tā sēdējām, pat nemanījām, kā ugunskurs izplēnēja pelnos.
– Gribu rīt pamosties pirms saules lēkta, – apņēmīgi paziņoju.
– Jā, jā, agri, un uzreiz iesim rasā mazgāties, – smējās Mudīte. – Es tevi pirms pieciem pamodināšu.
Tonakt man nenāca miegs – klausījos vecās mājas un apkārtnes trokšņos, un tā nebija nedz Mudīte, nedz gaiļa dziesma vai mušas apnicīgā sīkšana, kas rīta agrumā no snaudas pamodināja, bet drīzāk nojausma par cilvēka klātbūtni ārpus mājas sienām. Varbūt tas bija kāds kluss sauciens, varbūt rindiņa no dziesmas, varbūt aicinājums…
Atvērusi acis, sapratu – istabā esmu viena. Ieklausoties dzirdēju, kā aiz sienas miegā šņākuļo Mudīte. Zināju, ka tuvumā nav nevienas apdzīvotas mājas, tātad arī neviena cilvēka. Vēl vakarā Mudīte smēja: no rīta droši varot kaila iet rasā mazgāties – nevienas dzīvas dvēseles tuvumā neesot, ja nu vienīgi kāda irbe vai zaķis laukā paslēpušies. Pļavas ieplakā migla kā madaras ziedot vai – varbūt otrādi?
Paskatījos laukā pa zemo logu, patiešām – pat senatnīgā akas vinda miglā iekāpusi. Interesanti – varbūt tagad tur miglu var spaiņiem grābt? Basām kājām izsteidzos pagalmā – tik ļoti gribējās iebrist miglas ezerā. Iepriekšējā vakarā tik vien pagājāmies, kā līdz dārza malai. Tad Mudīte man atgādināja par pļavā iemīto taku uz ozolu lauka vidū – turp varot droši iet, neredzot ceļu zem kājām, neklupšot un nepazudīšot. Saspraudusi kleitu uz augšu, izsteidzos cauri dārzam un apstājos ieplakas malā.
Tā mazliet nedroši un elpu aizraujoši ir spert soli nezināmajā, kad zem basām pēdām durstīga pļavas taka, kad nenojaut kukuržņus un ciņus, kad kailos stilbus kutina valgas smilgu skaras… Zemapziņā sarosījās tālīnās bērnības izjūtas – ar drošības sajūtu pikpaunā, ar skatu no augšas, ar prieku par piedzīvojumu. Ar mērķi.
Soli pa solim virzījos lejup, ļaudamās un gaidīdama, kad migla ieskaus mani visu. Kad pēdas iegrims kā mākonī, kad rokas pārvērtīsies spārnos… Kā bāka, bet varbūt kā bura virs dūmakainā klajuma slējās ozola galotne. Aiz meža tikko samanāmi izgaismojās pamale. Es apstājos un ieklausījos austošās dienas skaņās: cik brīnumaini mostas pļava! Un kaut kur pavisam netālu – zirgs. Iezviedzās, iebubinājās, skanīgi noskurināja apaušus.
Mudīte teica – tuvumā neviena neesot. Varbūt kāds tālāku māju zirgs miglā apmaldījies? Neizlēmīgi apstājos, vēlreiz ieklausījos un, sadzirdējusi zirgu vēlreiz iebubināmies, klusām pasaucu: – Zirdziņ!
Klusums. Viņš noteikti mani nesadzirdēja. Saucu vēlreiz, šoreiz jau skaļāk:
– Ziirdziņ! Ziirdziņ!
Pār pļavu izskanēja dzidra atbalss. Tā tik ļoti atgādināja manas bērnības mājas un labi zināmās ielejas miglas, ka man gribējās saukt vēl un vēlreiz.
– Ziirdziņ! Ziirdziņ! – salikusi plaukstas taurītē, saucu, un atbalss man atbildēja “… iņņ, …iņņ”. Ievilku elpu, lai atbalsi izaicinātu vēlreiz, bet tā no tālienes, gluži pārvērtusies, sauca man pretī: – Eezīīt! Eezīīt!
Apmulsusi apstājos vaļēju muti un lūkojos miglā. Tātad tur tomēr kāds ir.
Kādu brīdi jutos nobijusies un nedroša, tomēr apzinājos – bēgt būtu muļķīgi. Tūlīt vajadzētu parādīties gan zirdziņam, gan tā saimniekam, jo kaut kur tepat – no ieplakas, no miglas pēļiem – taču atskanēja sauciens ezītim. Tad pasmaidīju – varbūt arī šī ir pasaka, jo vai gan reālajā pasaulē kāds attaptos uzsaukt pretim “ezīt”?
Salikusi plaukstas taurītē, vēlreiz pasaucu zirdziņu. Atbalss atbildēja nekavējoties, šoreiz jau krietni tuvāk un joprojām pieprasot ezīti. Pēc pāris mirkļiem no miglas iznira zirga galva un tai blakus puisis manas meitas gados. Plati smaidīdams, palaikam purinādams salmu krāsas matus, viņš pateicās par izglābšanu no miglas gūsta un steidzās skaidrot situāciju.
Vakarpusē pēc garas darba dienas sadomājis pa taisno aizjāt ciemos pie draudzenes, bet kaut kur pa ceļam aizstūrējis nepareizi. Tumsai iestājoties, noenkurojies pie ozola, sapinis zirgam kājas un pats cieši iemidzis. Kad pamodies, attapies biezā miglas blāķī. Nesapratis ne no kuras puses ieradies, ne uz kuru pusi jādodas. Juties kā ezītis miglā, tikai vēl sliktāk, jo nebijis, kam pajautāt ceļu pie drauga. Sēdējis pie ozola un gaidījis, kad pacelsies saule. Pāris reizes gan ūjinājis, bet atbildi tā arī nesaņēmis. Kā pa miegam sadzirdējis kādu saucam zirdziņu, domājis – tas tikai sapnis. Tad atcerējies multfilmu un sapratis: ezītim jāpalīdz.
Pasmējāmies abi, tad vedināju puisi uz māju pusi, lai uzmundrinātu ar kādu tasi cigoriņu kafijas – Mudītes ģimenē tā vienmēr bijusi iecienīta. No trauku grabināšanas pamodās arī māsīca, un tagad bija mūsu kārta stāstīt par miglu – cik jautri un neparasti ir to klēpjiem grābt un nest mājās.
