Es piekļāvu muguru ēkas sienai un jutu, kā Māja mani ieskauj siltā apskāvienā. Uz mirkli iedomājos: varētu gan arī teikt – es atspiežos pret sienu, bet tas būtu pavisam kas cits. Piekļaujot vairāk var sajust mīļumu, siltumu un maigumu, atspiežot – atbalstu. Todien piekļāvos arī pagalma ozolam, lielās liepas stumbram un pēdējai no vecajām ābelēm. Gandrīz visam, kas bija pārdzīvojis manu tuvinieku mūžu un saglabājis viņu pieskārienu siltumu. Vai atvadījos? Nē, tikai noglāstīju, lai pretim saņemtu glāstu.
Tagad novērtēju šos, pagājušajā vasarā sajustos, pieskārienus un priecājos, ka paspēju Māju sajust, pirms tā ieguva jaunu, laikmetīgu stilu. Pārlūkojot vecās fotogrāfijas, apjaušu, ka šīs izjūtas manī vēl dzīvas un rosinošas. Manos pirkstgalos joprojām saglabājusies tā sajūta, ko man deva mūžvecā, saulē sasilusī, raupju apmetumu apdarinātā guļbaļķu siena. Tāda aicinoša, pierasta, mīļa un ļoti, ļoti sava. Todien sapratu: Māja turpina dzīvot! Man pat šķita – tā elpo, un es ticēju – tās dvēsele ir mierīga. Kaut arī Mājas gariņš bija zaudējis savu iecienīto ierīti, ticēju, ka viņš ir atradis sev citu mīļu vietiņu.
Kā allaž mierīgs šķiet arī pagalma lielais ozols, visjaunākais no Mājas tuvumā bijušajiem četriem varenajiem kokiem, un es nespēju paiet tam garām, nenoglaudusi raupjajā mizā sen uzplēsto brūci. Vecvectēvs ar dēliem šo ozolu simboliski iestādīja jaunuzceltās mājas pagalmā pie akas, ticot, ka koks Mājai sniegs ne tikai svētību, bet arī spēku visam mūžam, un tā starojums nodrošinās veselību un apskaidrību. Tagad tā zibens sakropļotajā stumbrā noteikti varētu saskaitīt gandrīz simts gadu gredzenus. Trīs senākie raženie ozoli, kas pirms nepilna gadu simta kalpoja kā orientieris zemesgabala izlozes dienā, savu mūžu jau izdzīvojuši. Atceros, kā pašu vecāko iznīcināja uguns, ielavoties līdz pašai koka dvēselei; otru – pērkons, sašķeļot tā lapotni un stumbru vairākās daļās; zem trešā ozola kuplajiem zariem ilgus gadus tika kurts Jāņu ugunskurs un līgots līdz pat rītausmai, līdz arī tā dzīslās izsīka dzīvības sula.
Pagalma ozols vēl nepadevās un pildīja savu misiju būt par Mājas svētību, līdz kādā vasarā zibens ietrieca savu bultu pašā koka galotnē, nošķeļot no stumbra pamatīgu šķēpeli. Varbūt tā bija zīme, ka vajag dzīvot piesardzīgāk, lūkoties uzmanīgāk un just sirsnīgāk? Divus mēnešus vēlāk pukstēt pārstāja mammas sirds…
Pēc tam es arvien biežāk mēdzu piestāt pie varenā koka, lai noglāstītu tā dziļo brūci. Piekļāvu plaukstas un ieklausījos. Reizēm šķita, ka zem pirkstu galiem sajūtu vāju pulsāciju. Sapratu, ka tās ir tikai iedomas, un tomēr – ja nu tā bija koka dvēsele, kas vēl kaut ko vēlējās pateikt? Slidināju pirkstus pa raupjās mizas rievaino vaigu, knibināju sīkos sūnas aizmetņus un lūdzu ozolam palikt Mājas sargam un svētībai. Arī šajos laikos tā ir ne mazāk svarīga, jo bagāta ar ābolu garšu un siena smaržu, ar tuvinieku piemiņu un atmiņu pieskārieniem.
Nupat nesen, būdama ciemos pie māsīcas, apreibu no tikko ceptas rudzu maizes smaržas, un atcerējos ne tikai savas Mājas, bet arī vecvecmammas sūro mācību par maizes cepšanu. Mīkla abrā esot jāmīca tik ilgi, līdz krekls mirkst sviedros – daudzināja mammuka un, veikli kustinot savas stiegrainās rokas, meistarīgi sviedrēja savu balto uzsvārci. Turklāt, mīcot mīklu, esot stipri jālamājas, tad mīkla ātrāk rūgstot, viņa parasti piebilda un skaļā balsī nolamājās:
– Sūdumuša! Utubunga!
Cik vien spēju atcerēties, tie bija paši negantākie vārdi no viņas mutes.
Man kā iesācējai, pirmajās reizēs mīcot un veļot lipīgo masu, šķita, ka šim darbam gala nebūs – stāvoklis, līdz mīkla nelīp pie rokām, šķita nesasniedzams rezultāts.
Kā neieradušai ātri vien sāka sāpēt gan mugura, gan rokas, un tā vietā, lai lamātos, gribējās sakost zobus un atslēgt domas. Patīkamā sajūta pirkstu galos atgriezās tikai tad, kad vijīgā masa jau pati prasījās velties mazos kukulīšos un ieņemt vietu uz maizes lizes. “Es to paveicu!” domās uzslavēju sevi, jo zināju: galarezultātā es drīkstēšu piekļaut vaigam un noglāstīt tikko cepto aromātisko kukulīti.
Īsteni tīkams šis darbs šķita manai krustmātei. Atbraukusi no Rīgas un iesākusi dienu ar strauju rosīšanos gar lielo maizes krāsni, viņa itin sparīgi ķērās pie krāsns kurināšanas, mīklas gatavošanas un mīcīšanas. Lamājās viņa klusām pie sevis, iespējams, tieši tādā veidā tālākā domu stūrī aizbīdot kārtējo uz teātra skatuves izdzīvoto drāmu un nododoties tikai mīklas mīcīšanai. Tā, neko daudz neprātojot, veikli kustinot rokas, cilājot un pārcilājot vijīgo masu, visvieglāk aizmirst par nepielūdzami steidzīgo un visaptverošo laiku…
Laužot pirmo kumosu no vēl siltā kukulīša un uzziežot tam biezu pašu krejotā un putotā dzeltenā sviesta kārtu, Antra nesteidzās to bāzt mutē.
– Lūk, te tā ir! – saņēmusi abās plaukstās biezo maizes riku, viņa bieži nopūtās. – Dzimtās mājas smarža un garša. Kaut varētu to nekad nepazaudēt…
Manējais parasti bija sakasnītis: no mazā kukulīša tapšanas brīža, kad muldā palikušie mīklas pikucīši tika savelti vienā klaipā, līdz pat brūnajai garozai. To respektēja arī citas maizes cepējas un parasti aicināja mani uz šo godpilno darba noslēgumu – muldas izkasīšanu. Tas bija tāds kā punktiņš uz “i”. Līdz ar to sakasnītis vienmēr bija mans kukulītis un es drīkstēju to auklēt plaukstās, līdz mazais klaipiņš zaudēja savu maģisko siltumu. Nesteidzos tam nolauzt gabaliņu un iekosties. Kāds cits jau tikmēr bija nogriezis biezu šķēli no vēl siltā lielā kukuļa, un es savu “mazulīti” drīkstēju taupīt citai dienai. Tas bija tāds īsteni mājīgs un smaržīgs siltums, kas no tām dienām paliekoši iegulis plaukstās.
– Vai saldumam negribi kādu karoti viršu medus? – vaicā māsīca un noliek man priekšā māla podiņu ar aromātisku, dzintarainu masu. No tāda garduma neiespējami atteikties, tāpēc ar patiesu baudu uz tikko ceptās maizes rieciena ziežu paprāvu kārtu zeltainās masas. Kad brīdi vēlāk uz galda parādās šķīvis ar šūnu medu un pienu, atmiņas mani atkal paņem aiz rokas un aizved uz Mājām.
Dienas, kad no Madonas gaidījām atbraucam vectēva brāli Ēvaldu, bija īpašas –
mēs tās saucām par Medus dienām. Tad jau no paša rīta tika atvērta bišu lāde, un no tās dziļumiem kā uz burvju mājiena izvēlās nektāra, vaska un medus smaržas mākonis. No lādes dziļumiem tika izcelts bitenieka halāts, balta cepure ar tīkliņveida masku, piedurkņu uzroči, dūmkanna ar lielām plēšām, slotiņas, atvākošanas dakšiņas, tukšas medus kāres, barotavas un vēl viss kas cits, ko vectēva brālis izmantoja darbā ar bitēm. Pirms viņa atbraukšanas es drīkstēju visu šo apslēpto bagātību aptaustīt, pacilāt un piesūkties ar maģisko smaržu. Pēc tam no klētsaugšas tika nocelta medus sviede un gaisā uzvējoja saldkairs noslēpums. Tas mani allaž mudināja skriet palūkoties, vai bites jau nenojauš trauksmi, ko visa šī kņada ar pazīstamajiem aromātiem sacēlusi gaisā. Biju dzirdējusi vecvecmammu sakām: bitēm ir ļoti laba nojausma. Atliek tikai pavērot, kā tās sāk trauksmaini steigties stropos iekšā un ārā, un tad skaidrs: gaidāms lietus. Tāpat arī tad, kad bites, saulei rietot, vēl laižas ziedos, kā arī tad, kad no rītiem ilgi guļ.
Tolaik jau zināju, ka, ejot pie bitēm, nedrīkst trokšņot, smaržot pēc ķiplokiem vai kaut kā cita stipri vircota, tērpties melnā vai sarkanā, jo bitēm tas nepatīkot. Biju iemanījusies no aizmugures pielavīties malējam bišu stropam un uz īsu brīdi piekļaut tā koka sienai plaukstas. Reizēm monotonā dūkšana bija knapi sadzirdama, reizēm tik skaļa, ka šķita: stropa sienas nedaudz vibrēja. Brīžiem iztēlojos – zem maniem pirkstiem pukst bišu mājas sirds.
Kad to stāstīju vecvecmammai, viņa prasīja, vai es esot ieklausījusies, varbūt tur ar tranu kori un bišu dejām svinēta Karalienes-Mātes dzimšanas diena. Tolaik par šo jautājumu pasmējos un atbildi iztēlojos kā skaistu pasaku. Daudz interesanta par bitēm uzzināju vēlāk un tikai tad sapratu, cik tuvu īstenībai bijis šis jautājums.
No bišu dzēlieniem nebaidījos, ne reizi vien biju vērojusi, kā vecvectēvs noķerto biti piespiež pie muguras un labsajūtā elš pēc saņemtā dzēliena:
– Būs, būs veselība tagad!
Arī pati, basām kājām skraidīdama pa dārzu un pagalmu, šad tad biju uzkāpusi bitei un zināju – nekas patīkams tas nav, tomēr daudz sliktāk bija tad, kad mazais lidonis sapinās matos. Tad, baidoties no bites dusmām un dzeloņa, ar skaļu bļāvienu steidzu meklēt kādu pieaugušo, kas mani atbrīvotu no apjukušā lidoņa, un tas vienmēr prasīja nervoza satraukuma pilnu laiku. Tāpēc dienās, kad gaidījām Ēvaldonkuli, jau no rīta ap galvu sēju gaišzilu satīna lakatiņu. Tad droši varēju gan grozīties medus sviedes tuvumā, gan doties klausīties bišu rosīšanos stropā.
Ēvaldonkulis daudz zināja par bitēm un jau pašā sākumā man aizrādīja: tās nevajagot saukt par bitēm, bet gan par “saldajiem putniņiem”, tad medus noteikti izdošoties. Bezgala saistoši, kaut neticami, šķita viņa stāsti par Bišu Māti-Karalieni, kura dēj oliņas un nekad nedzeļ cilvēkam, un kurai ir sava svīta; par bišu sviedriem, kas patiesībā esot vasks; par cirmenīšiem, kas, trīs nedēļas peldoties peru pieniņa ezeriņā, izaug par biti. Man ļoti gribējās pabūt viņam blakus pie stropa, starp bitēm, pašai savām rokām sajust un izcelt smago medus kāri, bet Ēvaldonkulis par mani smēja: “Kad tev izaugs spalvas, tad varēsi!”
Jau biju dzirdējusi vecvecmammas prātojumu, ka labs bitenieks ir tas, kurš spalvains, jo visi spalvainie ir labsirdīgi, un bitēm tādi patīk. Vecvectēvs gan iebilda: spalvaini bitenieki esot tāpēc, ka ēdot daudz medus, bet, tiem, kas medu daudz ēdot, spalvas labi augot. Tas man lika apdomāties: vai tiešām gribu būt spalvains bitenieks?
No visas Liedskalniņu dzimtas tikai Ēvaldonkulis bija īstens bitenieks, jo pa stropu varēja ņemties basām rokām, un bites pa tām rāpoja slinki un miegaini. Domāju, “saldie putniņi” viņu pieņemtu arī bez aizsargmaskas un dūmkannas, vien tikai atpazīstot labi zināmo smaržu, jo viņa mieram bija tāda īpaša aura.
Vēlāk, kad Ēvalds sāka slimot, viņa bitenieka aizsargtērpu tika vilcis gan man tēvs, gan viņa brālis, gan Antra un vienreiz pat es, bet kaut kas bitēm mūsu klātbūtnē nepatika, un mazpamazām bišu dārzs iznīka. Varbūt tāpēc, ka pāris stropus zagļi naktī aiznesa un vienotais veselums tika izjaukts; varbūt tāpēc, ka bišu dravā nedrīkstot bārties, bet varbūt tāpēc, ka nomira to īstenais kopējs.
Bišu lāde vēl ilgi stāvēja Mājas bēniņos. Laiku pa laikam atvērt tās smago vāku, pieskarties lietām, kas vēl glabāja saldkairo aromātu, šķita tik svarīgi! Pirkstu galos ierakstītās izjūtas uzjundīja virkni atmiņu, un viss atkal šķita tik dzīvs: bišu stropa sirds puksti, “saldo putniņu” klusā zumēšana un medus sviedes dāvātais kārums.
Šobrīd pats no sevis šai izjūtai pakārtojas agrajās rīta stundās siena pļavā atrastās zemes bišu kāres aicinājums, un manas domas atkal pieskaras zemei. Tai, kura auglīga, irdena vai smilšaina, prātam veldzi un muskuļiem spēku dodoša. Tāda paliekoša izrādījusies šī zemes pieskārienu izjūta, rosinoša pavasaros, daudzsološa vasarās un devīga rudeņos.
– Man gribas rokas tā dziļi, dziļi ierakt zemē un tad uz brīdi pierimt, – ne reizi vien teikusi mana krustmāte Antra.
Kādreiz to nesapratu, jo dārza ravēšana un kopšana bija mana ikdiena, dārza dobes šķita pašsaprotama nepieciešamība, tāpēc nekādu īpašu izjūtu šis darbs man neradīja. Tikai tad, kad tā visa pietrūka, arī es sajutu vajadzību pēc zemes pieskārieniem.
– Zeme ir tā, pie kuras jāturas – tā nekad nepievils, – bieži visgudri skandēja vecvectēvs. – Var nebūt naudas, bet zeme būs.
Laikam jau tāpēc mana mamma izvēlējās palikt laukos, un arī Antra, pat aizbraukdama uz Rīgu, nespēja iedomāties savu dzīvi bez zemes, bez plašuma. Kā spēka un enerģijas avotu viņa izmantoja saskaršanos ar zemi un, atbraukusi uz dzimtas mājām, ar sparu metās visos darbos. Parasti jau pirmajā rītā viņa pieprasīja:
– Gribu ravēt! Un tur, kur vislielākās nezāles. Vislabāk – nātres!
Nātru gan mūsmāju dārzos daudz nebija, tomēr krustmātes azartu tas nemazināja. Notupušās četrrāpus, mēs visas trīs – Antra, mamma un es – pazudām dārzā uz vairākām stundām. Ar krustmāti ravēšana nekad negāja ātri. Sākumā viņa izslāpusi ķēra zemes un savas varēšanas sajūtu, pēc tam sākās sarunas par šo un to, vēlāk, kad vagas jau bija izravētas krietni pāri pusei, mēs ar mammu gribējām dzirdēt kaut ko no Antras koncertu repertuāra, un tad visbiežāk sākās smiešanās.
– Ieraksti šo vagu manā biogrāfijā! – viņa teica dienā, kad uzņēmās izrušināt tikko pieartu, vārpatu saknēm savažotu, cietu un nepakļāvīgu lauka malas strēmeli.
Centāmies viņu atrunāt, ka tas nav jādara, ka vispirms tētis ar dakšām un lāpstu.
– Tad dodiet man dakšas un lāpstu! – viņa izsaucās, un es skaidri redzēju: manā priekšā stāv teļkope Marianna Okolokolaka, kura šajā izrādē, kas saucas “Dzīve”, nevis “Ar būdu uz baznīcu”, ir gatava šo velēnu pārvērst par auglīgu zemi.
– Es gribu šeit iesēt saulespuķes, – Antra jau bija izlēmusi, – lai to ziedi paceļas pāri visam, lai jau pa gabalu var redzēt puķes! To ziedi vienmēr atgādinās par sauli, arī tad, kad tās nebūs.
Ilgus gadus šajā lauka malā mēs sējām saulgriezes un ne tikai krustmātei par prieku. Tās patiešām jau iztālēm izskatījās aicinošas, sirsnīgas un krāšņas. To ziedos saule sarunājās ar pļavu, zemi un kokiem, un viss šķita tik gaismas pieliets! Bagāts un Mājai piederīgs.
– Iveta Krūmiņa
