Vai zinājāt, ka vairums cilvēku spēj atšķirt vairāk nekā desmit tūkstošus smaržvielu? Un pat pēc gadiem atcerēties kādu konkrētu smaržu ar sešdesmit piecu procentu precizitāti. Tieši tāpēc kāds īpašs aromāts var radīt spēcīgas izjūtas un palikt negaistošās atmiņās.
Manai bērnības Mājai katrā gadalaikā bijušas savas raksturīgās smaržas. Tā īsti to apzinos tikai tagad, kad līdz ar ābolu garšu atceros tās smaržas, kas nākušas līdzi tai. Smaržas, kuras palaikam sastopot šajā dienā no atmiņu dzīlēm liek iznirt stāstiem par Mājām.
Kaut arī ābolu smarža šobrīd virmo spēcīgāk par citām, labi atceros, cik bieži rudeņos Māja smaržoja pēc tikko ceptas rudzu maizes, pēc lielajā krāsnī ceptiem kāļiem, burkāniem un kartupeļiem. Tad nevarēju vien sagaidīt, kad vecvecmamma atvērs lielo krāsns muti, kad kārdinošā dārzeņu smarža piepildīs visu telpu un gardie kumosi nonāks uz šķīvjiem. Beidzot, kad pirksti jau knibināja tikko atdzisušo miziņu, istaba iegrima dūmakainā, saldenā smaržu mākonī. Telpas sildīja ne tikai krāsns atvāztā mute, bet arī siltummūrīši, un Māja šķita īpaši mierpilna un klusa.
Ārpus Mājas sienām rudens parasti smaržoja pēc zemes: pēc tikko uzarta lauka, pēc kaudzēs samestiem kartupeļiem un cukurbietēm, pēc plānas zemes kārtiņas, kas, pieķērusies raibajiem bumbuļiem, glaudās tiem klāt arī pagrabā. Vēlāk tā sāka smaržot pēc irdena zeltainu rudens lapu klājiena, kurā itin bieži patika iekrist un pavāļāties, pēc izkvēlojuša ugunskura dūmiem, kam īpašu aromātu piešķīra oglēs cepto kartupeļu smarža. Tās ir smaržas, kas bagātas ar niansēm, gluži tāpat kā ožai tīkamās nodarbes ziemas vakaros: kopīgā sveču liešana, dzijas šķeterēšana un tīšana kamolos, tējai sagatavoto slotiņu pārlūkošana. Un kur nu vēl tā svaiguma sajūta, kas, ziemai tuvojoties, istabā ienāca ar no sala ienestu, vēl mazliet stingu izžāvētu veļu! Un tad pašā ziemas viducī neiztrūkstošā gada nogalei raksturīgā egles skuju un svecīšu smarža ar svētku noskaņu.
Kaut vēlāk tai sekoja izteiksmīga un izjūtās paliekoša pavasara un vasaras smaržu buķete, šobrīd visspilgtāk atceros to, kas pašā vasaras viducī – kad jūlija saules karsēta uz lauka kalta pirms dažām dienām nopļautā zāle. Tās smarža man sekojusi visur un, pat tālumā esot, likusi atcerēties Mājas. Tāda īsteni latviska, aicinoša un svaiga siena smarža. Tā manās porās iezīdusies vēl no tiem gadiem, kad siena laiks nozīmēja saulē apsārtušus plecus un sejas, grābekļa kāta uzberztas tulznas delnās, smeldzi muskuļos, siena pabiru knosīšanos aiz apkakles un matos, sviedrus un slāpes. Kad sažuvusī zāle tika rausta vālos pašu spēkiem un pašu spēkiem arī zārdos krauta. Kad vakaros, pārlaižot skatienu nokoptajai pļavai, sienāžu nerimtīgā sisināšanu mijās ar skumjo griezes dziesmu, bet ielejā klājās tik tikko samanāms miglas palags. Jau no pašas bērnības šis laiks man atmiņās ierakstījies kā vispiepildītākais laiks, ko bagātu darījuši ne tikai man tuvie cilvēki, bet arī it kā nenozīmīgie notikumi ap tiem un, protams, ne ar ko nesalīdzināmā svaiga siena smarža.
Tās sākums gan meklējams agrajās rīta stundās, kad zālē vēl rasa un izkapts labāk kož. Tad tētis cēlās, lai, nesteidzīgi vēzējot rokās izkapts kātu, līgotos pļavā līdz ar pīpenēm, vanagzirņiem, dedestiņām un timotiņu. Tā, soli pa solim uz priekšu virzoties, vieglāk bija pamanīt gan sūneklī iekūņojušos kādu peļu ģimeni vai čurkstes ligzdu, gan atrast saldo zemes bišu kārumu. Tas medus man vienmēr šķitis gardāks nekā no stropiem vāktais un visai bieži mani modināja kopā ar tikko slaukta piena krūzi.
Tikai ap pusdienlaiku saule zāli bija izkaltējusi tik tālu, lai gaisā paceltos labi zināmā svaiga siena smarža, kas aicināja ņemt rokās grābekli un doties parušināt biezākos zāles vālus. Neatceros sevi žēlojamies par saules karstumu un tulznām plaukstās, jo man patika šis darbs. Tas deva vingrumu muskuļiem un brūnumu ādai un ļāva iegrimt īsti vasarīgu smaržu mākonī.
Īstie siena laika stāsti aizsākas dienās, kad tēvs sažuvušo zāli sāka kraut zārdos. Viņa meistarotās siena gubas izslējās tik milzīgas, ka, no lejas skatoties, šķita – ieķersies mākoņos. Reizēm likās – viņš sacenšas pats ar sevi. Kura no gubām pastiepsies tuvāk mākoņiem? Kura nezaudēs savu goda cepuri, kad negaiss ar vēju auļos tām pāri? Ja palīgos nāca vēl kāds krāvējs, tad tēta gubas pacēlās vēl augstākas. Pat garākās siena dakšas vairs nespēja gubai uztupināt leknākās zāles cepuri, tāpēc atstutēšanai nācās meklēt no Līgovakara paglabātās bērzu meijas.
Parasti siena kraušanas laikā darbi un pienākumi Mūsmājās tika sadalīti atbilstoši spējām. Maza būdama, vairāk noderēju kā mākoņu skaitītāja un bērza sulas dzēriena sargātāja. Piecu gadu vecumā man jau pašai bija savs grābeklis un es drīkstēju gan piekasīt pārpalikums, gan izraust lieko sienu no gubu viduča. Kad sasniedzu desmit gadu vecumu, tiku “paaugstināta amatā” – tāpat kā mamma drīkstēju ar grābekli apkasīt milzīgās siena kaudzes sānus – tā saudzīgi noglāstīt, lai smilgas nespurojas pret vēju un lietu, bet gludeni pieglaužas. Piecgadīgajam brālēnam Harijam tad tika uzticēts mans iepriekšējais darbs – “iztīrīt cukas”. Ja krāsnīm tās ir dūmejas, tad siena zārdiem – caurvēja ejas.
Izbrīvēt šīs ejas un dot vēja skrējienam ceļu bija atbildīgs darbs. No savas pieredzes zināju, ka īsti paveikts tas skaitījās tikai tad, kad vārtu velvei varēja izrāpot cauri. Haris pret to izturējās ļoti atbildīgi. Apguvis prasmi tā pamatīgi iekašāties gubas apakšējā daļā, viņš iemanījās itin bieži pazust.
Prātā palikusi kāda pārdzīvojumiem bagāta pievakare. Aizņemti ar pēdējās gubas kraušanas darbiem, neviens nepamanījām, kurā brīdī Haris nozuda no pļavas. Skaidrs, atkal ielīdis kādas siena gubas ejā un tur aizmirsies. Reiz jau tā bija noticis pašā dienas vidus karstumā. Todien gan viņu atradu uzreiz, jo darbi pļavā bija tikko iesākti, toties tagad bija uzslietas vairāk nekā divdesmit gubas, un es zināju, cik prasmīgi Haris prot slēpties. Cerēju gan, ka ūjināšana un aicināšana uz vakariņām puiku pasteidzinās, bet, pusi lauka apgājusi, jau sapratu: viss velti, puika neparādīsies.
Biju jau izložņājusi visas gubas, un debesmalas mākoņi jau vēstīja par dziļu novakari. Aiz šķūņa stūra parādījās mamma un sauca mūs abus vakariņās. Vēlreiz izložņāju katru gubu, izčamdīju apakšmalas, mamma tikmēr prātīgi iztaustīja zārdu sānus, bet puiku neatradām.
– Kur viņš atkal pazudis? Darbs tak nebija tik grūts, lai no tā pavisam prom bēgtu! – mamma pukojās.
Ak, ja vien nebūtu tās nesenās pieredzes maija sākumā, kad brālēns pirmoreiz izlēma aiziet no Mājām: te neviens viņu nemīlot, tāpēc iešot prom uz Rīgu pie mammas! Toreiz viņš paņēma manu veco skolas somu, ielika tajā bikses, šalli, cimdus, puskukuli baltmaizes un modinātājpulksteni. Basās kājās uzvilcis gumijniekus, Haris izgāja pa durvīm, lai dotos uz to pusi, kur ik dienu redzēja aiztraucamies vilcienus – uz pamestās kaimiņmājas piekalni. Kad pēc īsa laiciņa viņam sekoju, puika jau bija apsēdies kalngalā aiz krūma un klusējot vēroja tālumā redzamo dzelzceļu. Todien mēs ilgi sēdējām zālītē un gaidījām vilcienu. Kad tas beidzot parādījās pie apvāršņa, izpūta skaļu svilpienu un steidzīgi aizklabēja tālāk, baltmaize jau bija apēsta, un mēs mierīgi varējām doties mājup. Varbūt arī tagad jāpārliecinās, vai mana skolas soma ir uz vietas, vai nav? Ja nu Haris atkal ir aizgājis “uz Rīgu”?
Tomēr soma nebija aiztikta. Ieskatījušās visās istabās, uzkāpušas otrajā stāvā, ielūkojušās pažobelēs, sapratām, ka jāmeklē nopietnāk. Atlika vēl lielās klēts augša, lai gan tā šajā vakara pustumsā nav nekāda patīkamā slēpšanās vieta. Vecvectēvs reiz stāstīja, ka tur spokojoties.
Pārbaudīt spoka esamību man tolaik negribējās, un redzēju, ka arī citi nevēlējās tumsā līst kaut ko meklēt klētsaugšā, tāpēc pieļāvu, ka vecvectēvs zina, ko runā. Ar vienu tikšanos viņam acīmredzot bija pieticis, lai vairs tur nekad nespertu savu kāju. Reiz gan sāku prātot, ko tas spoks dara pa dienu. Ja nu pārlido pagalmam un ielaižas Mājās? Tētis man iečukstēja ausī, ka nevajagot blēņās klausīties, abi mājas kaķi un pāris vistas ik dienu augšā rušinoties pa vecajiem salmiem, un visi dzīvi. Ja tur būtu spoks, kaķi to pirmie sajustu. Tas mani it kā nomierināja, bet tikai līdz tai dienai, kad klētsaugšā tika atrasts melnais runcis, kas vairākas nedēļas skaitījās pazudis. Spoks kaķi tomēr bija notvēris un izsūcis viņu sausu…
Dienā, kad tika nolemts klētsaugšā izklāt pirmo atvestā jaunā siena vezumu, mums ar mammu vajadzēja kāpt augšā un to piemīdīt. Bailīgi apjautājos mammai par spoku, bet viņa tikai atmeta ar roku – ko viņam te darīt, sen esot aizlaidies, turklāt spokiem nepatīkot svaigā siena smarža, tā viņiem liekot šķaudīt un kasīties. To mamma pateica tik pārliecinoši, ka es viņai noticēju un sekoju.
Sākumā, mīdīdamies pa pirmajiem siena klēpjiem, bažīgi klausījos, vai kādā pažobelē tomēr neatskanēs slāpētas šķavas vai knosīšanās, bet vienīgā, kas šķaudīja, biju es.
– Mamm, vai tad es arī esmu spoks? – krietni nobijusies jautāju.
– Kur nu, – mamma atsmēja, – tu esi tikai putekļus saelpojusies piecgadīga meitene.
Laikam jau viņai bija taisnība – spokam svaigā siena smarža nepatika. Līdz vasaras beigām klētsaugša tika piekrauta ar sienu līdz pašām sijām, un spoku tā arī neviens netika manījis, tomēr, kad vecāki sadomāja nakšņot sienā, es katram gadījuma izlēmu palikt savā istabā.
No domas par spoku es vēl ilgi nespēju atbrīvoties, tāpēc tovakar, kad mamma ņēma lukturīti, lai rāptos augšup pa trepēm un tumšajā klētsaugšā meklētu pazudušo Hari, es nolēmu viņu pagaidīt ārpusē. Ieklausīdamās apkārtējos trokšņos un dziļās pārdomās iegrimusi, snaikstījos gar lielo divos stāvos izbūvēto trušu būdu. Kādā brīdī skatienu piesaistīja gaišs priekšmets viņpus režģim, būra dziļumā, un, ciešāk ieskatoties, es sapratu, ka tā ir brālēna kurpe, turklāt kopā ar visu pliko stilbu. Steidzu atvērt durvis, lai priecīgi izsauktos: “Atradu!” – bet izbīlī apstājos pusvārdā: puikam nebija galvas! Viņa nekustīgais ķermenis beidzās aiz gaišā krekliņā tērptā pleca. Vietā, kur vajadzēja atrasties galvai, pustumsā melnēja siena klēpis.
Laikam jau skaļi iebļāvos, jo kāds no izbiedētajiem trušiem metās paniskā skrējienā, uzlēca Harim uz vēdera, un tas no šāda sparīga belziena strauji pieslējās sēdus:
– Nesit! Man sāp!
Tajā brīdī klētsaugšā iekliedzās arī mamma, un es jutu, kā dzīslās sastingst asins.
Pārbijusies skatījos uz runājošo siena klēpi un neticēju savām acīm: kaut arī aplipis ar izkaltušām smilgām un lapām, puika bija dzīvs!
Vēlāk noskaidrojās, ka brālēns sadomājis uzcienāt ar svaiga siena klēpi jauno trušu saimi, ielīdis būrī, lai pieskatītu mazos trusīšus, un laikam jau tur arī aizmidzis. Mamma, itin dzīva un vesela, klusiņām mums pievienojusies, smējās un miedza viņam ar aci:
– Būsi saostījies miega zālīšu smaržu, tāpēc tik cieši aizmigi.
– Kādas vēl zāles? – puika brīnījās. – Neesmu dzēris zāles! Tikai sienu pagrauzu. Trusēniem rādīju, kā jāēd.
Mamma ņēmās viņam skaidrot, kādas dažādas zālītes aug pļavā, kā sažūst sienā, pēc tam nonāk zārdos. Vienas ārstē no klepus, citas samazina ķermeņa temperatūru, vēl citas palīdz darboties sirsniņai, bet ir arī tādas, kas nomierina un iemidzina.
Attapos, ka es ar šīm zināšanām esmu saskārusies jau agrāk. Tad jautājums – kādas vēl miega zālītes? – no manas mutes izskanēja rītā, kad pie vienas no siena gubām atradu aizmigušu svešu onkuli. Sākumā nobijos un brēkdama metos uz mājām, lai pasauktu kādu no pieaugušajiem. Svešinieks pa to laiku jau bija pieslējies stāvus un, mūs nesagaidījis, nedrošus līkumus mezdams, virzījās lielceļa virzienā. Todien mamma man izskaidroja, ka mūsu pļavā aug visvisādas brīnumzālītes, starp tām arī tādas, kuru smarža apreibina un iemidzina: kumelītes, vīgriezes, baldriāni…
Kad ar šīm jaunajām zināšanām sadomāju palielīties vecvecmammai, viņa mani vedināja ielūkoties bēniņos. Zināju, ka tur pie sijas kaltējas dažādas tējas zāļu slotiņas, un zināju arī to, ka tās kalpo dažādām vajadzībām. Vienas vecvecmamma aplej ar karstu ūdeni un dzer kā tēju, citas – sutina dziļā bļodā un lej klāt vannas ūdenim, vēl citas – bāž savā cisu maisā, lai veselīgāka gulēšana. Ne reizi vien tiku dzirdējusi prātojumus par to, kuras zālītes svarīgi novietot zem kājām, kuras zem krustiem un muguras, kuras zem galvas. Biju to pieņēmusi kā faktu: vecvecmamma paņem izkaltētās zāļu slotiņas un pielieto pēc vajadzības. Kur viņa tās ņem, vēl nebiju izpētījusi. Tagad zināju – tas viss nāk no pļavas, un sapratu: jebkura pļava jāuztver kā brīnumu pilna oāze, ko spējis izveidot Radītājs.
Tāpēc arī tagad vairs neanalizēju šo dievišķo aromātu buķeti, bet pieņemu to kā vienu veselu – svaiga siena smaržu. Tas ir tikai loģiski, ka kaut kas tik maģisks spēj dziļi iezīsties izjūtās! Atliek tikai mazliet pieskarties nopļautas zāles vālam, lai siena smarža paceltos gaisā un ieskautu netveramā mākonī. Man tā joprojām ir smarža, kas, sastapta jebkurā pasaules malā, liek atcerēties daudzās vasaras, kas piedzīvotas Mājās. Tikko samanīta, tā allaž liek dziļi ievilkt elpu, tad – uz mirkli to aizturēt, līdz kamēr visas poras piesūcas ar skurbinošo aromātu. Brīnišķa pļavas ziedu smarža. Siena smarža.
– Iveta Krūmiņa
