Ilgi domāju par šī atmiņu stāsta nosaukumu, jo pirmā doma, kas spontāni ienāca prātā bija “Krāmi”, bet – vai gan par krāmiem var saukt tās lietas, kas kādam cilvēkam savulaik šķitušas ļoti svarīgas un noderīgas? Tāpēc pielaikoju stāstam citu nosaukumu – “Putekļi”, un tas šķita visai loģisks, jo, kas gan vēl cits var krāties uz gadiem vai pat gadu desmitiem nekustinātām lietām? Īstais nosaukums atnāca vēlāk, kad atradu kopsaucēju visām šīm apputējušo un mūsdienās visai reti noderīgo lietu krātuvēm – “Varbūt kādreiz noderēs…” Tieši šādas domas vadīti daudzu seno māju saimnieki savās klētīs, šķūņos un pažobelēs vākuši un glabājuši lietas, kas reiz šķitušas vajadzīgas un novērtētas, un, kaut arī tās sen jau nav bijusi vajadzība izmantot vai arī to vietā sen iegādātas modernākas, domājuši: varbūt kādreiz vēl noderēs… Bieži esmu domājusi: tā vecu lietu krāšana – tā mīļu atmiņu vai vairāk tomēr taupības vadīta?
Arī Mūsmājās šādu krātuvju netrūka, jo krājēju bija daudz: vecvectēvs, kuram svarīgi bija saglabāt katru viņa dzīves laikā iegūto, par lielu naudu pirkto vērtīgo lietu; tētis, kurš svēti ticēja, ka viss, kas gājis caur viņa rokām, kādreiz var noderēt; vecmamma, kura, kļuvusi par pilsētas madāmu, vēl ilgi nebija gatava atvadīties no visa, kas viņai atgādināja par dzīvi Mūsmājās. Tiesa, viņas krājumi ietilpa vienā skapī, turklāt viegli pārskatāmā kārtībā, bet pats skapis – jumtistabas stūrī, līdz ar to nevienam netraucējot un nepievēršot lieku uzmanību.
Pa kādam mazam krājumiņam piederēja arī vecvecmammai, mammai un man, un arī tie glabājās drēbju skapjos, turklāt tiem piemita tāda kā vēsturiskā vērtība. Mammukas drēbju skapja augšējos plauktos kārtu kārtām klājās sendienās izšūtie linu dvieļi, gultasveļa un krekli, kas, no ilgās gaidīšanas uz atkārtotu uznācienu bija skumjās sadzeltējuši un ieloču vietās – sabrūnējuši. Izņēmums bija pāris balināti un vairākkārtīgu mazgāšanu pārdzīvojuši, mīksti izvelēti linu galdauti, kas svētku dienās, pārsegti viesistabas apaļajam galdam, dižojās ar saviem krustdūrienos izšūtajiem rakstiem, un daži balti priekšauti ar apakšmalā piešūtām, pašas mammukas tamborētām smalkām mežģīnēm. To iznākšanu tautās bija veicinājušas kodes, kas kādā pavasarī, lielās ozolkoka lādes dibenā saodušas tētuka aitādas kažoku, nebija smādējušas arī citas smalkās lietas, kas atradās turpat blakus lādē. Atceros mammukas mēmo izmisumu, kas pavadīja krietni sacaurumoto pašadīto vilnas zeķu, cimdu un svīteru pārvietošanos uz raupju linu maisu, lai pie pirmās izdevības pārvērstos pelnos. “Viss pūrs pagalam,” viņa klusi murmināja pie sevis un, kavēdamās pie krāsainajiem adījumiem, vienu otru zeķu pāri nolika maliņā – tam skaistajam valnītim vēl varot pēdu pāradīt.
Pēc šī sāpīgā vērtīgo lietu zaudējuma smagā lāde tika izraidīta no goda vietas lielajā istabā un pārcelta uz bēniņiem, kur turpmāk tās klēpī tika glabāti graudi. Ap to laiku arī bēniņu pažobeles sāka kalpot par senu lietu krātuvēm. Ja pirms tam tur savu liktenīgo stundu gaidīja tētuka taisītais zārks, kā arī reizi gadā atveramā lielā lāde ar bitenieka piederumiem un pāris tukši stropi, tad tagad tur regulārās rindās izkārtojās dažnedažādi pamatīgi novalkāti un sašķiebušies, tomēr vēl ne ārā metami zābaki. Uz senlaicīga pakaramā krājās pufaikas, pusmēteļi un jakas, kas vēl varētu noderēt iešanai uz kūti. Turpat blakus savu otro iespēju gaidīja ulmaņlaika krēsli, sofa, bufete un etažere, kas varbūt kādreiz atkal būs liekami goda vietā. Saprotu, kaut kur jau tam visam vajadzēja atrast vietu, jo tā vienkārši nolemt ugunskuram šķita par agru, tik vien, ka ikdienā sen bija ienākušas jaunas lietas…
Arī mammas skapī četrās kastēs glabājās skaistas jaunības atmiņas: divās – sen par šauru kļuvušās iemīļotās kleitas un kurpes, trešajā – manas zīdaiņa drēbītes, ceturtajā –
krustmātes dāvinātās, Rīgas šuvējas darinātās skaistās kleitiņas. Šo kasti mēs laiku palaikam divatā pārcilājām un aizgūtnēm atcerējāmies dažādas ar tām saistītas dzīves epizodes. Kaut arī sapratu, ka mammai šīs saglabātās mantas ir svarīgas kā nozīmīgas atmiņas, atceros, ka tiku jautājusi: kam viņa visu šo bagātību glabā? Mammas atbilde šķita saprotama: varbūt tās kādreiz noderēšot man. Vienu viņas pirmskāzu vasaras kleitu patiešām vēlāk tiku novalkājusi, arī mazuļa drēbītes savai meitiņai vilkusi, lai gan – vairāk par prieku mammai, un tādos brīžos viņa, protams, tūlīt arī izteica savus vērojumus: līdzība esot tik acīmredzama!
Šādas krājēju pieredzes vadīta, arī es pievērsos savas vēstures veidošanai, kaut mans dzīves gājums bija tikai nesen sācies. No vecmammas aizlientētā apaļā cepuru kārbā kā pirmo ievietoju auklītes tamborēto miega zaķi – zaudējis vienu stikla aci, tas bija nopelnījis mierīgas vecumdienas. Vēlāk tam pievienojās maza balerīnas skulptūriņa, kurai, krītot no plaukta, bija nolūzusi viena roka, divi nopietni traumēti porcelāna zilonīši un citas tamlīdzīgos likteņa triecienos cietušas mantas. Ar tām saistījās spilgtas atmiņas, kas neļāva bojātās lietas tā vienkārši izmest laukā.
Daudz nopietnāk savu vēsturi bija veidojis tētuks – ar domu visu vērtīgo noglabāt zem jumta, tāpēc tika uzcelts liels šķūnis, lai tajā varētu iestumt federratus, ragavas, kuļmašīnu, dzirnavas, zirga grābekli un izkapti… Laiku palaikam man tur patika visu izkāpelēt un izložņāt, kaut mamma allaž brīdināja: “Esi prātīga.” Es, protams, apsolījos būt uzmanīga, kaut labi zināju: šajā šķūnī man nekas nevar uzkrist uz galvas. Gluži cita lieta bija kaimiņtantes Annes mantu glabātuve, kas, kaut arī pēc izmēriem krietni mazāka par mūsu šķūni, satura ziņā bija īsta senu mantu ādere.
Pašu Anni vairs īsti neatceros: sīka, šauru seju, copītē saņemtu nespodru, sirmu matu kodeļu, izvairīgu skatienu, gluži tievu lūpu strīpiņu un klusu balsi. Man varēja būt kādi desmit gadi, kad Anne kopā ar meitu pameta kalna galā esošo ēku, kuras šķībais jumts atgādināja viņu liesās govs ieliekto muguru. Līdz tam es šad tad tur kopā ar vecmammu ciemojos. Šķūnis, kas izskatījās vēl greizāks nekā guļbaļķu māja, bija līdz pažobelēm piebāzts ar mantām, kas “kādreiz noderēs”. Mana vecmamma to visu sauca divos vārdos: “īsti krāmi”, un man atlika tikai brīnīties, kur Anne to visu atrod. Šķūņa jumtu no iekšpuses stutēja vairāki balsti un sijas, un starp mantu kalniem bija atstātas šauras ejas, lai vajadzības gadījumā kaut no “noderīgu” varētu atrast un izvilkt.
Es gan teiktu, ka nekāda izvilkšana tur nevarēja sanākt, jo todien, kad es mantu grēdā starp tītavu krustiem, steļļu rāmjiem un skalu groziem ieraudzīju vērpjamo ratiņu un cerēju no tā aizņemties kaziņu, t.i., spieķi starp riteni un kāju, visa konstrukcija bīstami sašūpojās un sāka krakšķēt. Milzīgā pārbīlī šķinu prom, jo negribēju tapt aprakta zem šiem krāmiem, un turpmāk šķūnī ieskatījos tik tikko pārkāpusi slieksni.
Pilnīgi atteikties no šī objekta apguves es tomēr nespēju. Pie sienas, kas piegūla platajām divviru ārdurvīm, augstos plauktos skaisti sakārtotas stāvēja petrolejas lampas un visdažādākie stikla trauki. Pietika tikai mazliet šķūņa tumsā ielaist pēcpusdienas gaismas stariņu, kad kaut kur plauktu dziļumos man pretī pavērās spožas acis. Ilgus gadus es no šī skata baidījos, bet kaut kāda dziņa mani arvien vilināja pavērt šķūņa durvis un atminēt, kas gan tik neatlaidīgi mani vēro no tumsas? Anne teica, ka tās esot manas iedomas, lai vecmamma man mazāk lasot priekšā pasakas. Tur esot tikai vērtīgas mantas, starp kurām ik pa laikam kaimiņi atrodot kaut ko noderīgu. Lai jau mana vecmamma vīpsnājot, pati no turienes esot izvilkusi gan ozolkoka toveri, gan mazu piena separatoru.
Daudz neko neatceros no sarunām ar Anni, tomēr prātā palikuši tie teikumi, ko mana vecmamma, gari nopūzdamās, adresēja kaimiņienei jau pēc viņas bērēm:
– Nu, Anne, un kam tad tie tavi vecie krāmi tika? Mantu vis kapā līdzi nepaņēmi…
Varbūt kaimiņiene Viņsaulē arī saklausīja šo jautājumu, bet es dzirdēju vecmammu:
– Labi, ka tu neredzēji, kas notika ar tavu gadiem krāto bagātību… Tava sirds, Annīt, to neizturētu.
Arī es tiku redzējusi, kā atbraukušais ekskavators izraka piekalnītē dziļu bedri, un visa Annes krātā bagātība skaļi grabēdama, brakšķēdama un šķindēdama ar buldozeru tika iestumta nebūtībā. Kaut kad vēlāk kalna galā, dvesdams melnu dūmu mākoņus, ilgi dega ugunskurs, bet mana vecmamma skumji noteica: “Un tā arī beidzas visa šīs zemes godība… Jāsaņemas un pašai jāizvāc savi vecie krāmi, lai citiem galva par tiem nesāp.”
Šī doma arī manī radīja kādu apņemšanos – sen biju pamanījusi, ka klētī uz lielā galda valda milzīgs juceklis. Kad gribēju atrast mazo āmuriņu, nekādi nespēju to ieraudzīt. Dienā, kad vecmamma ķērās revidēt savus krājumus, es atmūķēju ar naglām nostiprināto klēts logu, jo tādiem darbiem vajag daudz gaismas un svaiga gaisa, un ķēros pie tēta sakrāto bagātību sistematizēšanas. Patiesībā aizsākumi tur bija no vecvectēva laika: ulmaņlaika skrūvspīles, tecila, smagi cirvji un milzīgi akmeņkaļa āmuri, kapļi un ķekši, kā arī daudzi biežāk izmantojami instrumenti, kas, savulaik gulējuši aizmirstībā lielā kastē un sienas skapī, ikdienas darbos bija izklīduši pa visu klēti.
Sāku ar vienkāršāko: āmuri pie āmuriem, stangas pie stangām, tāpat knaibles, skrūvgrieži, īleni… Kad pamanīju, ka tā visa ir daudz par daudz, sapratu, ka šim darbam galu neredzu. Naglu kastes revīzija vien mani iedzina šausmās! Jaunās sīkās, tievās un garās; vecās resnās, īsās un nedaudz sarūsējušās; lielās taisnās un drusciņ saliektās; skrūves un skrūvītes; logu eņģītes, visvisādas cemmes un krampīši; vadi un vadiņu kamoli… Kur visu šo sašķiroto daudzumu likt? Tā kā bieži tiku dzirdējusi teikumu: “Tas vēl var noderēt!” – kaut ko laukā mest neuzdrīkstējos. Tāpēc sen izjaukto veco sienas pulksteni ar pārlūzušo atsperi, nevienam nevajadzīgo aprūsējušo elektrisko plītiņu un nedaudz šķībo Ulmaņlaika misiņa galda lampu vienkārši nobīdīju malā.
Neuzskaitīšu visus sīkumus, kam nācās atrast kastītes, burciņas, bundžiņas, bļodiņas, turklāt pie novietošanas uz galda nezaudējot manā prātā izdomāto loģisko sistēmu. Vecmamma sen bija beigusi revidēt savus krājumus, bet es vēl nebiju tikusi galā ar galda kārtošanu. Galu galā uz tā tāpat vēl palika daudz lieka, ko beigās vienkārši sarausu vecā spainī un pabīdīju zem sola. Līdz tēta atnākšanai paspējām vēl šo to piekārtot un izslaucīt grīdu, kas plašajai telpai piešķīra kārtīgu izskatu. Abas vienprātīgi nospriedām: nu gan tētim būs prieks!
Bija jau arī, tikai viņa prieka izpausme izskatījās diezgan dīvaina. Apstājies klēts durvīs, viņš atzinīgi klanīja galvu un uzslavēja tīro grīdu, novērtēja uz palodzes smuki izkārtotos māla podus un gar sienu smuki novietotos koka solus, un skaļi neiebilda arī pret manu domu lielajam logam pielikt skaistu aizkariņu. Ar nepacietību gaidīju viņa sajūsmu par rūpīgi un pārdomāti sakārtoto galda virsu, bet tētis nez kāpēc klusēja. Redzēju, kā vecmamma viņam iebiksta sānos: tak redzi, kā bērns visu dienu strādājis!
Tētis lēnām šķērsoja telpu un apstājās galda priekšā.
– Jā, ir labi, – viņš lēnīgi noteica. – Patiešām labi. Ļoti kārtīgi.
Brīdi pētījis daudzās kastītes, burciņas, bundžiņas un bļodiņas, viņš teica:
– Kad man kaut ko vajadzēs atrast, es saukšu tevi palīgā…
Vienu īsu brīdi sajutos lepna – re, būšu noderīga, tikai tēta balsī… nedzirdēju cerēto prieku. Ieskatījies dažās kārbiņās, pacilājis pāris bundžiņas, viņš pajautāja:
– Kurā kastītē varētu būt tās pavisam mazās skrūvītes? Un atsperītes?
Nelāgu nojautu pārņemta, aizturēju elpu. Par ko viņš tur runāja? Kādas atsperītes? Pat neatcerējos tādas redzējusi! Manīju, ka arī vecmamma jautājoši lūkojas uz mani, tikai es nezināju, ko viņiem atbildēt. “Varbūt tajā vecajā spainī, kur saslaucīju visu nesašķiroto?” klusībā mierināju sevi un apsolījos jau tūlīt sameklēt.
– Nav steidzami, – samiernieciski noteica tētis. – Vēl neesmu galīgi atmetis domu salabot veco pulksteni un galda lampu. Kaut kādas detaļas jau biju atradis, tikai nepielaikoju…
Vēlāk dzirdēju mammu tēti audzinām:
– Kam tev tie vecie krāmi? Ar vienu dzeguzes pulksteni mums pilnīgi pietiek, bet mammai no Rīgas atvesta stāvlampa. Aizmirsti tās skrūvītes!
– Bet ja nu kādreiz šie sabojāsies? – viņš prātīgi jautāja. – Tad visi priecāsies, ka kaut kur ir arī tie vecie, saremontētie.
Tolaik es vēl nezināju, ka atliek tikai vienreiz mainīt dzīvesvietu un viss liekais – vecais, krātais, taupītais – viegli atsijājas. Paliek tikai pats vajadzīgākais. Savus vēsturiskos dārgumus es izmetu jau tajā pašā dienā – apraku dārza malā, lai citiem par tiem galva nesāp…
