Vēl vakar kāda paziņa man teica, ka ļoti izbauda šo laiku, kad koki atkailina savas dvēseles, bet zeme ietinas samtainā lapu klājienā un miglas villainē. Ja apstākļi ļauj šo gleznu skatīt ik dienas, tad tā, iespējams, arī sasilda. Man labāk patīk tas laiks, pirms koki vēl nav kaili. Tad pat bezsaules dienās kļavu, liepu un bērzu zeltainās lapotnes izgaismo ainavu, un pietiek ar siltumu, kas istabā ienāk caur logu. Oktobra beigas savukārt mudina iedegt sveces, un ne tikai tāpēc, ka caur logu jau pēcpusdienā steidz ienākt krēsla. Man šis laika posms – trīs nedēļas uz oktobra un novembra robežas – vienmēr bijušas īpašas. Ja Dievs visiem būtu nolicis simts gadus ilgu mūžu, tad manas mammas māsa jeb mana krustmāte Antra Liedskalniņa 22.oktobrī šogad svinētu deviņdesmit otro dzimšanas dienu, bet viņas dēls Harijs Ozols 10.novembrī – piecdesmit devīto. Mēs kopā ar maniem vecākiem tad pulcētos Liedskalniņu dzimtas mājās “Stūrās” un dziedātu. Mans tētis plecos celtu savu iemīļoto “veltmeisteru”, un mēs pamatīgi izelpinātu no Līgovakara nevēdinātās plaušas. Vispirms ar Antrai tuvo tautas dziesmu “Ziedi, ziedi, rudzu vārpa”, pēc tam ar Harija dziesmu “Kaut ko klusiņām, klusiņām…”, tad ar tēta un mammas duetā iecienīto “Tik nevajag stāstīt, ka šorīt tev matos ir sabiris ābeļu sniegs…”. Mielotos ar Antras ceptajām plānajām pankūkām, atcerētos maizes krāsns un pirts garaiņu smaržu, smietos un skumtu par kopīgi izdzīvotajiem stāstiem.
Atmiņas visvieglāk izkāpj no fotogrāfijām, un, kārtējo reizi tās pārcilājot, atceros savu agrīno bērnību, kurā lielu vietu aizpildīja brālēns Harijs. Kamēr puika vēl bija klēpī auklējams apaļīgs mazulis un mīļi tika iesaukts par Zirnīti, es biju viņa lielā sešgadīgā māsa Adatiņa, kas čakli tekalēja pa lielo Rīgas dzīvokli, no radiatoriem atnesot siltu autiņu un pieskatot pudelīti un māneklīti.
Fotouzņēmumi runā. Lūk, mazs bērns ar piena lāsi uz vaiga, kas ēdienreizē uzpilējusi no bieza stikla pudeles un brūngana gumijas knupīša. Atceros, ar kādu atbildību to ik reizes sildīju, kā uz plaukstas virspuses uzpilināju lāsi baltā dzēriena, lai droši zinātu – nav karsts. Turpat blakus – katrā bērnības albumā atrodamā bilde ar vannīti un smejošu vai raudošu pliku mazuli tajā, viss atkarīgs no tā, vai kodīgās ziepes tikušas acī vai ne. Skumjš skatiens pāri redeļu gultiņas malai un prasīgi izstiepta plauksta pēc kāda mīļa klēpja mierinājuma. Kāda kadra malā – manas rokas, kur vienā biezpiena bļodiņa, bet otrā – karote, un brālēna dusmīgi saviebtā seja. Un tad vēl tik daudz kā mīļa, ko atcerēties…
Īstie piedzīvojumi gan sākās tikai ar staigāšanas un skriešanas prasmju apgūšanu, un dažus no tiem ir vērts atcerēties, jo cieši saistās ar Māju. Kaut tolaik nebija iespēju nedz televīzijā, nedz “jūtūbā” noskatīt citu bērnu palaidnības, Zirnītim viegli dzima savas.
Par četrgadīgā Harija došanos prom no Mājām un iešanu kājām uz Rīgu kādreiz jau stāstīju. Todien viņš manā vecajā skolas somā ielika savas bikses, šalli un cimdus, puskukuli baltmaizes un modinātājpulksteni. Ieslidinājis basās kājas gumijniekos, ar roku pametis man atvadu sveicienu, viņš izgāja pa durvīm. Pēc īsa laiciņa es viņam sekoju. Ilgi mēs todien sēdējām pamestās kaimiņmājas nepļautajā zālē kalna galā un gaidījām tālumā aizejošo vilcienu, līdz, krēslai sabiezējot, es, vai varbūt izsalkums, pierunāju puiku doties Mājās.
Tajā vasarā Harijs vēl pāris reizes sakravāja somu, lai dotos lielceļa virzienā – iešot laimi meklēt, tomēr tālāk par malkas šķūnīti neaizgāja. Ar puskukuli baltmaizes tik tālam ceļam tomēr nepietikšot… Turklāt nekur neredzot Taciņu, kas viņam ceļu parādītu. Tolaik sapratu, ka “Pasaku par Diegabiksi” kādu laiku Zirnītim nelasīšu…
Arī par slinko ogu vākšanu reiz tiku stāstījusi – par to, kā, godprātīgi piepildījusi savu jāņogu litru, jautāju Harim, kā veicies viņam, bet puika lielīgi pacēla krūzi uz augšu: jau sen esot pilna! Toreiz no sirds nopriecājos par brālēna čaklumu, tomēr pusdienās mūs sagaidīja pārsteigums: manā saldēdiena šķīvī sārta jāņogu ķīseļa ezera vidū slējās milzīgs buberta kalns, bet brālēna porcijā – mazā sārtā peļķītē, dekorētā ar zaļām ogulāju lapām, tikai pāris karotes čaganā saldēdiena… Skarbā mācība nepārprotami lika saprast: ar ko trauku esi piepildījis, to arī saņem pusdienās. Pēc neliela pārdomu brīža vecmamma gan arī Zirnīša priekšā nolika bagātīgi piepildītu deserta šķīvi, un galu galā visi par notikušo pasmējās.
Stāstos par tētuku jau rakstīju, ka manam vecvectēvam ļoti patika Jaungulbenes pils barona Paula fon Tranzē-Rozeneka izveidotie dīķi, īpaši – vienā no tiem esošā mazā saliņa. Ja barons uz savu saliņu brauca ar plostu, tad Otto savā piemājas izraktajā dīķī gribēja uzbūvēt tiltu. Tētuks visādi centās nostiprināt dīķa dibenu – ar māliem un paša dedzinātu ķieģeļu bruģi, bet ūdens vienalga izsīka. Mēs ar brālēnu pamazām izveidojām tur “mūsu vietu” jeb Sapņu saliņu – tieši tur mēs, trešās aktieru paaudzes pēcnācēji, radījām savu mazo amfiteātri. Saliņa bija lieliska skatuve, bet dīķa ārējā malā tētis ierīkoja pāris dēļu solus skatītājiem. Izžuvušais un allaž sakoptais loks ap saliņu noderēja izrādes jeb koncerta dinamikai – pa šo apli joņoja, skrēja un bēga visi, kuru lomās tas bija paredzēts: princis zelta zirgā un citi princešu glābēji, pūķa kāvējs, meža gulbji, Sarkangalvīti alkstošs vilks, kāds no trim sivēntiņiem, kukulītis… Bez kaimiņu bērnu – Mārītes un Pētera – palīdzības, protams, režisores ieceres nebūtu iespējams tik veiksmīgi realizēt, tāpēc vēl šodien izjūtu sirsnīgu pateicību par viņu ieinteresētību, atbalstu un sapratni.
Koncertu laikā pār saliņu reizēm dāsni izkaisījās miltu un papīra izgriezumu sniegs. Tās dāsni bārstījām gan paši, gan pieprasījām salūtu no klātesošajiem. Skatītājiem bieži tika uzticētas arī orķestra un kora funkcijas, un galu galā visiem bija jautri. Tagad saprotu, cik milzīgu mīlestību mēs saņēmām katrā šādā koncerta reizē, kad skatītājiem nācās no sirds iztēloties, iejusties, atbildēt un atdot sevi.
Tuvu pie šī dīķa atradās velēnu pagrabiņš, kam blakus starp ceriņkrūmiem pēc vecmammas lūguma tika ierīkots soliņš. Savulaik arī no tā viegli varēja pārredzēt mūsu skatuvi, tāpēc biļetes uz šo “otro ložu” maksāja lētāk – tikai piecas kapeikas. Vēlāk, kad romantisko stūrīti noslēpa sakuplojušie ceriņu un sniegogu krūmi, manīju vecmammu tur vienatnē sēžam un klausāmies ievā pogojošās lakstīgalas. Iespējams, ka viņa domās tur kavējās kopā ar vectēvu, kura mūža mājas atradās tālajā Kurgānas apgabalā. Kā liecina vecās bildes, mazā velēnu pagrabiņa uzkalniņš vecvecākiem savulaik bijusi iecienīta vieta ģimenes svētku fotogrāfiju uzņemšanai un gan jau ne tikai tam.
Sniegotās ziemās mēs ar Hari šo paprāvo pagrabiņa pauguru izmantojām kā slidkalniņu. Vēl tagad izjūtās uzpeld apledojušu vilnas dūraiņu un lāsteku garša, kad, ragaviņām ar “švunku” traucoties no nelielā uzkalniņa, galvas un deguni iebrauca sniegā. Tā tik bija smiešanās! Un domas par aukstumu atnāca tikai tad, kad mums par to atgādināja. Vēlāk tikām mēģinājuši nobraukt arī ar plastikāta plēvēm un parastajām siksniņu slēpēm, bet tās, laikam jau baidīdamās no salūšanas, nesagaidot starta komandu, pašas uzņēma savu kursu. Ērta slīdēšana izrādījās uz lielā katla vāka, atlika tikai iemācīties uz tā uzsēsties un nospraust kursu.
Pie Mājas lielās klēts galā bija arī otrs dīķis – āderu krustpunktā izrakts, vismaz divus metrus dziļš. Sākotnējā doma esot bijusi tur izveidot peldvietu. Mums tika teikts: tur mājo zivis un tās nedrīkst traucēt. Tētuks palaikam patiešām uz virtuves galda nolika kādu sīku raudiņu vai asarēnu, un mēs kādu laiku viņam noticējām. Tad nāca karsta vasara, kad abos dīķos ūdeni izdzēra krastos augošie koki.
Doma par kuģīša ielaišanu krietni izsusējušajā Zivju dīķī dzima pēc tam, kad kādā pusdienlaikā, kamēr tētuks istabā atpūtās, pēc kārtējās neveiksmīgās varžu makšķerēšanas viena no kārklu pīckām, lepni saukta par makšķeri, aiz kaut kā aizķērās un aizpeldēja dziļumā. Todien izlikāmies aizmirsuši, ka dīķa peļķe joprojām ir bīstama, kaut izskatījās pavisam sekla, tomēr brist tanī basām kājām baidījos. Taču trīsgadnieku Zirnīti vairāk uztrauca zaudētā makšķere, un doma par laivas meklēšanu drīz vien arī man vairs nelikās muļķīga. Alumīnija kastrolis šķita par mazu, tāpat arī vistu barojamā koka silīte. Atlika skārda vannīte. Diemžēl, tas kurš vannīti bija iekāris zaru žuburā, laikam jau bija rēķinājies ar iespējamiem izmantošanas riskiem, jo nocelt bez trokšņa to pat man nebija pa spēkam. Kaut arī spēju to pacelt tik augstu, lai vanna atkabinātos, sapratu, ka kritiens uz zemes būs skaļāks par pērkona grāvienu. Zirnītis ierosināja sanest spilvenus. Tā nu meklējām lielo siena deķi, pēc tam visus brīvi pieejamos spilvenus un tam visam pāri vēl divas vatētās segas. Bagātīgais klājiens lika saprast, ka attālums līdz vannītei krietni samazinājies, un tas lika domāt, ka tagad gan spēšu to nocelt klusām.
Uz spilveniem nokritu reizē ar vannīti, un skaļāks par skārda atsišanos pret manu ķermeni bija tikai brālēna smieklu troksnis. Tad atklājās, ka viena to skārda trauku es klusām panest nevaru, bet, divatā nesot, trauka dibens velkas pa zemi. Izdomāju vannīti apgāzt uz mutes, pašiem palīst apakšā un tā, balstot uz kamiešiem, galvām un rokām, pamazām aiznest. Harim tas šķita ļoti smieklīgs gājiens. Solis, un viņš no smiekliem vēlās zemē. Solis, un vanna atkal nobūkšķēja pret zemi.
– Ko tu uzvedies kā Diegabiksis? – dusmīgi izsaucos, pat nenojauzdama, ka tas varētu izjaukt visu pasākumu. Puika novēlās zemē un smējās kā kutināts. Noskaitos. Apgāzu vannu uz dibena un vilku. Izrādījās, ka pa zāli tā spēj pārvietoties visai klusi.
Galu galā līdz Zivju dīķim tikām, tagad tikai atlika izdomāt, kā klusām “laivu” iedabūt ūdenī. Sajuzdams kāroto kuģošanas iespēju tik tuvu, brālēns ilgi neprātoja: atspēries zālē, viņš pastūma vannīti pāri malai, un tā, skaļi grabēdama, iekūleņoja dīķa mālainajā bedrē. Bažīgi lūkojos uz māju pusi – tāds troksnis spētu pamodināt ik vienu, turklāt nemieru radīja arī draudošais bāriens par lapenē pamestajiem spilveniem. Prāts gan arī tūlīt brīdināja: šajā brīdī puiku nedrīkst pamest vienu. Apvēlis “laivu” ar dibenu uz leju, Haris jau cēla kājas pāri vannītes malai. Pēc mirkļa Zirnītis sauca: – Iestum!
Izdomāts jau viss bija itin vienkārši: es drusku iestumju un “laiva” ieslīd ūdenī. Tomēr, lai kā arī centos izkustināt no vietas ūdens malā iesprūdušo “laivu”, tā spītīgi turējās pretī. Izmēģinājusies šā un tā, pieprasīju puikam izkāpt no vannītes. Brālēns, protams, savas ērtās pozīcijas tik vienkārši negribēja atstāt, pieslējies uz ceļiem, viņš ar roku centās aizķert it kā turpat blakus esošo makšķerkātu… Tajā brīdī man atkal prātā ienāca nenokārtotie spilveni: mammuka varbūt jau ieraudzījusi nekārtības lapenē… Saņēmusi dūšu, no visa spēka grūdu nelaimīgo “laivu” un jutu, ka šoreiz izdodas! Laiva sašūpojās un viegli padevās uz priekšu. Nākamajā mirklī atskanēja plunkšķis, bļāviens un – Zirnītis gulēja ūdenī. Pēc pāris lēcieniem, stāvēdama ūdenī līdz potītēm, grasījos viņu sakampt, kad apjēdzu – mēs abi stāvam pavisam seklā ūdens lāmā. Puika priecīgs rokā turēja atgūto makšķerkātu, es – viņa krekla piedurkni.
Kad tētuks vēlāk prasīja, kas tā par sliedi no Zivju dīķa puses, es esot gudri atbildējusi: – Sams atpeldēja uz virtuvi pusdienās.
– Iveta Krūmiņa
