Kādreiz mazus bērnus no palaidnībām atturēja ar brīdinājumiem par dusmīgu milici un citiem bubuļiem, kuri atnāks un pāraudzinās blēņdari; šajos laikos fantāziju darbina daudz modernāki – no ārzemēm aizgūti – tēli. Manā bērnībā tētuks mūs, bērnus, baidīja ar sava tēva Andreja spoku. Tā kā šis vīrs paprāvu laika posmu bija dzīvojis Mājās, līdz 1940.gadā pārcēlās uz viņsauli, tētukam krājumā bija visai ticami stāsti par sirmā un bargā veča stingro raksturu un izdarībām.
Labu laiku nodzīvojis Stāmerienas pagasta “Namsados”, kur viņa sieva Mīne (dzimusi Strupkāja) devusi dzīvību astoņiem bērniem, Andrejs norūdījies par sīkstu vīru. Viņš zinājis, kā akmeni sašķelt ar vienu “kuvaldas” sitienu – kurā vietā iedzīt ķīli, kur uzsist, lai tas smuki plīstu. 1922.gadā cieši klāt stāvējis arī “Stūru” mājas celšanai Jaungulbenes muižā, kur pirmos pamatakmeņus vēlējis likt jaunās ēkas ziemeļu sienā, lai tā stāvētu stipra, sausa un neciestu no uguns. Dusmojies, kad redzējis pavirši nokoptu labības lauku, uzlasījis katru zemē nokritušo vārpu un aizrādījis, ja redzējis kādu lejam spainī palikušo ūdeni atpakaļ akā – tā izžūšot!
To visu viņš ielāgojis no citu ļaužu pieredzes, jo, būdams kalpu puika sešu bērnu ģimenē, Andrejs īpaši neticis pie izglītošanās. Burtošanas prasmi gan esot nedaudz apguvis, bet sapratis, ka ar to vien pie labas maizes netiks, tāpēc savus bērnus vēlējies sūtīt skolā. Seši no viņa astoņiem bērniem arī tika līdz skolas solam un, cik nu rentnieku lauku darbi atļāva, mācījās. Tētuks lielījās, ka četras klases visi brāļi – Jānis, Rūdolfs, Ernests, Edvards, Levijs un viņš Otto – esot pabeiguši godam. Tolaik tā skaitījusies laba izglītība.
Laikmeta vēsmas 20.gadsimta sākumā noteikti nepagāja garām ne Andrejam, ne dēliem, liekot tiem dzirdēt un ieklausīties gan klusinātajās runās par tālāk mācīšanos, kas latviešu zemniekam ļautu kļūt turīgam, gan par latviešu valodas izkopšanu, gan par ausij tīkamajām domām par neatkarību, gan pašiem atbalstīt nemierniekus. No Otto skopajiem stāstiem sapratu, ka brāļi Liedskalniņi nav bijuši klusi malā stāvētāji. Par tiem laikiem tētuks ar mani nerunāja, vien norūca:
– Kad izaugsi, pati sapratīsi. Tāds slidens laiks…
Vēlāk gan no vecākiem tiku dzirdējusi, ka arī Otto tāpat kā Edvards bijis pazīstams kā labs mītiņu runātājs, varbūt tāpēc vecumdienās viņam sakāmā palicis tik maz. Tādēļ arī es maz ko vairs atceros no īsajiem teikumiem par veco Andreju.
Pēdējā gadā, pirms tētuks aizmiga mūža miegā, bet tieši tolaik mans pamatskolnieces prāts alka ieklausīties vēl nedzirdētās atmiņās, viņš lieku nerunāja. Katrs vārds bija izsvērts un nomērīts, un viņa stāsti bija sarāvušies pavisam īsi. Vēlāk gan izdomāju, ka tie vispār radušies tētuka prātā, lai kaut kā ierobežotu trīsgadīgā Harija nerātnības un skaļos protestus, kas visai bieži izpaudās tieši vakara stundās. Es toties visai ātri ielāgoju, ka, tumsai iestājoties, jāuzvedas klusi, jo – kaut arī pirms gandrīz trīsdesmit gadiem miris, Vecais Andrejs var atnākt pastaigāt gar logiem un paklausīties, kas traucē viņa mieru. Savas dzīves laikā būdams tiešs, strādīgs un prasīgs zemnieks, viņš tagad vēlējās tikai vienu: atpūtu. Ja kāds te iekšā Mājās nespēs rast sev mieru, vecā vīra gars klauvēs pie loga un prasīsies istabā.
Labi atceros, ka, būdama padomju skolā mācījusies teicamniece, tētukam iebildu: tādu spoku vispār nav! Tās ir tikai tādas pasakas! Kāpēc gan tāds Vecais Andrejs netika ne dzirdēts, ne manīts manos pirmajos deviņos dzīves gados, bet parādījās tikai tagad?
Tētuks, protams, stingri turējās pie saviem stāstiem un paskaidroja: viņa tēva garu pamodinājis skaļais troksnis vakaros, un tikai tad, kad Mājās iestāšoties klusums, arī viņš došoties pie miera.
Es tētukā vienmēr tiku ieklausījusies, tāpēc galu galā noticēju arī šoreiz, toties brālēns gan turpināja rībināt pa māju ar veco bleķa pašizgāzēju, koka soliņu, kas reizēm kalpoja kā traktors un kuģis, vai vienkārši klaigāja un klaudzināja durvis.
Kādā vakarā, iekārtojušies manā istabā, no krēsliem uzbūvējuši kārtējo vilcienu, skaļi strīdējāmies par rotaļu pasažieru secību un priekšrocībām. Pašiem nemanot, jandāliņš izcēlās ne pa jokam: lācis negribēja savu sēdvietu atdot manai vismīļākajai lellei, konduktors tāpēc atteicās tai pārdot biļeti, jo neesot taču vietas, un es, piekususi godīgā cīņā par taisnību, pagrūdu kādu no “vagoniem”. Zirnītis necīnījās pretim, tikai palaida savu skaļo brēcienu, bet es, aizmirsusi par Veco Andreju, centos puiku vēl skaļāk apsaukt. Tieši tad aiz viena no istabas logiem parādījās bāla seja.
Sākumā tā izskatījās pēc blāva un kustīga plankuma, jo stāvēja atstatu, viņpus puķu dobei, kas atradās pie pašas Mājas sienas. Laukā jau bija liela tumsa, vien ēkas galā vējā šūpojās pažobelē iekārtā lampa, kas tikai daļēji apgaismoja pagalmu, tāpēc melnējošais stāvs izskatījās vēl baisāks un nereālāks. No izbailēm biju zaudējusi gan balsi, gan spēju kustēties, bet Zirnītis jau to neredzēja un turpināja brēkt. Asaras un puņķi šķīda pār vaigiem, bet es, kura citreiz būtu steigusi tos noslaucīt, stāvēju kā zemē iemieta. Bālā seja pietuvojās logam, un es skaidri saskatīju melnējošos acu dobumus un Vecajam Andrejam raksturīgo naģeni rēga galvā.
– Apklusti! – beidzot attapos Hariju apsaukt, labi saprazdama, ka puika manu čukstu tāpat nedzird.
Piestājos viņam blakus un cieši apskāvu. Laikam jau sajuzdams kaut ko nelāgu, Zirnītis paskatījās vispirms uz mani un tad uz logu. Spoks tikmēr bija iekāpis puķu dobē un… piespiedis seju rūtij.
Ja vien kādam ir nācies redzēt šo skatu – stiklam piespiestu plakanu, bezformīgu degunu, uzblīdušas lūpas un bālu pieri, tad viņš sapratīs mūsu izbailes. Pārbijušies iekliedzāmies un metāmies laukā no istabas. Par laimi, mammuka, tētuks un vecmamma sēdēja virtuvē un, ieraudzījuši mūsu bailēs pārvērstās sejas, tūlīt steidza lūkot, kas mūs tā pārbiedējis. Kaut arī vecmamma mierinoši sprieda – varbūt tas būs bijis kāds kaimiņš, pagalmā neviens viņus negaidīja. Nākamajā rītā gan izmīdītajā puķu dobē redzējām lielu zābaku nospiedumus, bet – ja nu tos patiešām bija atstājuši Vecā Andreja novalkātie apavi?
Šī vakara izbailes Mājā beidzot ienesa sen zaudēto klusumu, bet Zirnītis turpmāk vairs negribēja spēlēties manā istabā, īpaši vakaros. Jāatzīst, ka arī es tur viena baidījos uzturēties, un kādu laiku mans dīvāns ierūmējās vecāku istabā.
Pavasarī, kad vakari kļuva gaišāki, bailes no Vecā Andreja jau bija pagaisušas, un es atgriezos savā istabā. It kā jau mamma sen bija centusies mani pārliecināt, ka tas nav bijis spoks, tikai kāds ieklīdis garāmgājējs, bet – kāpēc tad viņš tik pēkšņi nozuda? Ja jau būtu cilvēks ar miesu un asinīm, tad pateiktu, kādēļ nācis!
Vēl pēc pāris gadiem kādā vēlā vakarā, sēžot savā istabā pie rakstāmgalda un gatavojot skolas uzdevumus, atkal pēkšņi sajutu Vecā Andreja klātbūtni. Skatiens vēl kavējās pie burtnīcas rūtiņām, bet zemapziņā jau brieda izbailes – uz roku apakšdelmiem izslējās matiņi, un, neizskaidrojamu izjūtu vadīta, miesu pārklāja zosāda. Aizrāvās elpa, un tuvā ģīboņa sajūta kļuva vēl skaudrāka. Skaidri sajutu, ka tepat man blakus, ārpusē pie loga kāds stāv. Spilgti atcerējos tā senā vakara izbīli no bālās sejas aiz loga un zināju: tā atkal ir tur!
Baidījos pagriezt galvu un ieraudzīt izkropļoto seju, pieplacināto degunu un melnos acu dobumus. Neatrāvusi skatienu no burtnīcas lapām, lēnām piecēlos un atmuguriski virzījos uz durvīm. Tikai mirkli, pirms tās atvērt, es pacēlu skatienu pret logu. Viņš tur patiešām bija! Tieši tāds pats, kāds manās rūpīgi slēptajā atmiņās. Briesmīgs un atbaidošs!
Šoreiz man nevajadzēja skriet līdz virtuvei. Istabā, atlaidies dīvānā, smēķēja tētis. Ieraudzījis manu bālo seju un pareizi sapratis manu mēmo žestu, viņš nekavējoties izsteidzās pagalmā. Spoks ar pārvērsto seju izrādījās kaut kāds Juris, kuram pietrūka rubļu pīpēm…
Viņš gan neatzinās, ka kādreiz būtu rīkojies līdzīgi, bet Ausmas tante, kura bieži ciemojās mūsmājās, jo bija manas vecmammas tuva draudzene, teicās Juri redzējusi klimstam ap mājām, meklējot ko viegli paņemamu. Es viņai ticēju, jo kāda gan jēga Ausmas tantei būtu kādu tā aprunāt? Nebūdama tuvu kaimiņu, viņa ar prieku sēdās autobusā, lai savai skolas laika draudzenei Annai līdzētu saimniecības darbos, un pēc aiziešanas pensijā darīja to visai bieži. Turklāt man Ausma ļoti patika: gan viņas smalkais, lokanais stāvs, gan dažādās punktainās, kuplās kleitas, kas viņai allaž bija mugurā, gan izmeklētās rokassomiņas un miniatūrās cepures. Kā izteicās mana vecmamma – tieši tā izskatās īsta dāma. Līdz ar to arī darbi viņai tika piemeklēti tādi “dāmīgi” kā, piemēram, ogu lasīšana.
Mūsu lielajā dārzā sārtojās vismaz trīsdesmit jāņogu krūmi, arī upeņu apmēram tikpat un turklāt vēl četru šķirņu ērkšķogas. Visiem bija skaidrs, ka bez palīgiem to visu nenokopt. Pats interesantākais šajā visumā garlaicīgajā procesā bija Ausmas tantes stāsti un sarunas, kas parasti norisinājās dārzā, un ilgu laiku bija mana mīļākā izklaide. Tagad varu tikai nožēlot, ka nesaglabāju savas tā laika dienasgrāmatas, kur daži no šiem stāstiem tika pierakstīti.
Mazajam Zirnītim, protams, no tādas tantes runāšanas ne silts, ne auksts, toties savu labumu viņš garām nepalaida. Novērtējis situāciju un pamanījis, ka ogu lasītājas, aizrāvušās ar kārtējo stāstu, neskatās uz pilno spaini, palaikam no tā uzpildīja savu tukšo krūzīti un lielīgi mums rādīja: – Re, man atkal pilns!
Ausmas tante Hariju no sirds paslavēja un apsolīja savam mīļajam un saldajam Zirnītim nākamreiz atvest kādu dāvaniņu. Vecmamma miedza man ar aci, lai klusēju, un es arī neteicu ne vārda. Ar šādiem spēles noteikumiem mūsu “kooperatīvs” veiksmīgi darbojās vismaz trīs vasaras. Kaut arī skaidri apzinājos sīko netaisnību, daudz neiebildu. Puika neatkāpās no mums ne soli, kas nozīmēja: nemeklēja piedzīvojumus citur, un visi vismaz šo īso laiku varēja justies mierīgi.
Ausmas tante ilgus gadus strādāja vilnas pieņemšanas punktā Madonā, tāpēc nebija brīnums, ka viņas prasmīgajām rokām viegli padevās gan aitu cirpšana, gan vilnas mazgāšana un izplucināšana. Tieši viņa bija tā, kas gādāja par mūsu aitu vilnas pārstrādi krāsainā dzijā. Tā kā Ausma bija arī liela adītāja, mēs visi dāvanās saņēmām svīterus, vestes, jakas, zeķes, cimdus un cepures.
Kādā no šādām ciemošanās reizēm, kad man varēja būt kādi divpadsmit gadi, bet brālēnam Harijam seši, mūs izlēma iesaistīt atbildīgajā aitu cirpšanas procesā. Lai panāktu, ka jaunās aitas uz steķiem guļ mierīgi, viņas vajadzēja barot, un tā nu mēs abi tupējām pie aitas purna ar sulīgu zariņu bunti, ābolu un burkānu bļodu un sekojām lopiņa mutes kustībām. Kad trauki bija iztukšoti, man palaikam vajadzēja glaudīt aitas purnu, bet Zirnītis tikmēr viņai ausī čukstēja hipnotiskus vārdus: – Guli… Guli… Nekusties… Necelies…
Ausmas tante ar vecmammu tikmēr sprieda, kādā krāsā šoreiz krāsot vilnu un ko vajadzētu uzadīt. Vienojušās par zilu džemperi tētim, viņas steidza iemērkt vilnu pagalmā noliktajā skārda vannā, lai nākamajā dienā to izmazgātu baltu, izžāvētu un pēc tam izplucinātu tīru.
Vēl tagad ausīs skan Ausmas tantes kliedziens nākamajā rītā, pagalmā atstāto vannu ieraugot pilnu ar tumši zilu ūdeni. Pirmajā brīdī arī vecmamma domāja, ka vilnai uzlieta tinte, tomēr mana mamma, brīdi padomājusi, paskaidroja, ka tinte mūsmājās stāv augšējos plauktos. Apdomājusies un ieminējusies par guaša krāsām, viņa žigli aizsteidzās uz istabu. Zilo krāsu bundžiņu kastītē vairs nebija.
Vainīgo toreiz neviens nemeklēja, laikam jau tāpēc, ka Ausmas tante pret savu saldo Zirnīti juta īsti mātišķas jūtas. Neatceros arī nekādu īpašu soda akciju, ja nu vienīgi – obligāto piedalīšanos vairākkārtīgā vilnas skalošanā. Tā savukārt izvērtās par tādu interesantu plunčāšanos un šļakstināšanos un atmiņā palikusi kā jautra rotaļāšanās, kur slapjas paliek ne tikai piedurknes un kleita, bet arī kājas un pat mati. Īsti baltu to vilnu tā arī neizdevās dabūt, bet Ausmas tante teica:
– Tas nekas.
Kaut kad vēlāk tētis savu zilo svīteri tāpat dabūja, savādais notikums it kā tika aizmirsts, un neviens par to vairs neieminējās.
(turpinājums sekos)
– Iveta Krūmiņa
