Ja pareizi atceros, tad ticējumu par miruša cilvēka redzēšanu sapnī un tai sekojošu laika apstākļu maiņu, tiku dzirdējusi jau bērnībā. Mammuka bieži to pieminēja, stāstot, ka sapnī atkal redzējusi savu māti, tāpēc nemaz nebrīnoties ne par ilgām lietavām, ne par negaidītu sniegu. Vēlāk atceros šo sakarību apstiprinām arī citus. Vecmamma gan bilda, ka mirušais sapnī varētu nākt arī tādēļ, ka piederīgie sen nav apmeklējuši kapus – aizgājušo tuvinieku dvēseles tādā veidā atgādinot par sevi. Kad es pirms nedēļas sapnī ieraudzīju tētuku kā dzīvu sēžam Mājas priekšā uz soliņa, no rīta atklāju, ka laukā uzsnidzis sniegs…
Sapnī gan sniega nebija, tur viss izskatījās vasarīgi pazīstams un īsts: gan Mājas grubuļainā, apmestā siena, gan pagalma soliņš ar vietām atlupušo krāsu, gan pats tētuks ar neiztrūkstošo naģeni galvā un tievu dūmu strūkliņu virs pīpes, kas gandrīz nemanāma slēpās starp kuplajām ūsām. Atceros, ka paspēju vēl nodomāt – nu, tak vienreiz nogruzdēs gan tas viņa lepnums – pirms, pacēlis skatienu uz augšu, viņš vērīgi ieskatījās man sejā. Tērpies savos pēdējos mūža gados iecienītajos gaišas vadmalas svārkos un baltā kreklā, tētuks arī šoreiz man atgādināja Balto tēvu – labestīgu un viedu. Baltās krāsas atblāzma viņa tēlu darīja nedaudz mistisku un teiksmainu, un es, šī skata apburta, vienkārši stāvēju un nespēju paspert ne soli. Sapņos tā bieži mēdz notikt: lai arī kā gribētos pakustēties, skriet vai bēgt, kājas šķiet kā zemē ieaugušas, un tu, neizprotamu, smacējošu izjūtu pārņemts, pamosties ar krietnu atvieglojuma devu.
Sapnī apjautu, ka šī es, kas tētuka priekšā stāvu, neesmu tā deviņgadīgā meitene, kas kādreiz bieži viņu vērojusi tur sēžam, bet gan gluži pieaugusi, varbūt pat – šodienas es. Ar atturīgu interesi vēroju dziļdomīgā klusumā iegrimušo sirmgalvi un gaidīju, ko viņš teiks, jo zināju – teiks. Lēnīgi pacēlis roku, viņš izņēma no mutes pīpi un nesteidzīgi nolaida plaukstu uz ceļiem.
– Vai tu uzrakstīji par manām bērēm? – nedaudz pagriezies uz manu pusi, pacēlis skatienu un viegli piemiedzis labo aci, pavisam nopietni vaicāja tētuks.
Sapnī šis vecvectēva jautājums mani tik ļoti samulsināja, ka – aizturēju elpu, un laikam tāpēc arī pamodos. Prāts vēl taustījās ap tikko redzēto vīziju, cenšoties nošķirt sapnī uzjundītās izjūtas no istabā esošā agrīnās rīta krēslas miera. Visam pāri tomēr stāvēja tētuka savādais jautājums – vai es uzrakstīju par viņa bērēm… Ko viņš ar to gribēja pateikt? Vai esmu piemirsusi ko būtisku? Kas man būtu jāatceras?
Īsā atbilde uz viņa jautājumu būtu – protams, ka neuzrakstīju. Kas gan tur daudz ko rakstīt – bēres kā bēres. 1967.gada 25.janvāris. Man deviņi gadi, brālēnam Harijam – četri. Spilgtākās un acumirklī uzplaiksnījušās atmiņas: milzīga jezga un ļembasts ar citiem radu bērniem. Skraidīšana, klaigāšana, kādu vien var radīt tāds savā vaļā atstāts desmitgalvains bērnu bariņš, kurā tikai divas meitenes, turklāt – tas viss vienā istabā. Lēkāšana pa “saliņām”: no siltummūrīša – uz dīvāna, no dīvāna – uz mazā galdiņa, no galdiņa – uz krēsla, no krēsla – uz lielā galda, no tā – uz cita krēsla un galu galā atpakaļ uz siltummūrīša. Tas, kurš šo pārbaudījumu veiksmīgi izturēja un neiekrita “upē”, par izveicību ieguva balvu. Šķiet, tā bija kaut kas patiešām iekārojams, jo tieši tās dēļ izcēlās visskaļākie strīdi.
Atceros, ka šo veiklības stafeti ierosināja mans vienaudzis – no vecmammas puses nez kādas tur pakāpes brālēns Valdis. Rīdzinieka garajām kājām tas, protams, bija tīrais nieks, tapāt kā vairumam bērnu, toties tādiem mazuļiem kā Zirnītis šī šķēršļu josla īsti nebija pa spēkam, bet – vai gan tāpēc puikam to varēja liegt? Tādēļ arī tā skaļā spiegšana, kliegšana, dusmošanās un raudāšana… Sākumā gan vecāki centās mūs apsaukt un rotaļāšanos ievadīt mierīgākās sliedēs, bet, tā kā neviens pieaugušais blakus sēdēt nevēlējās, Valda vecāko brāli Ati iecēla par atbildīgo un mūs atstāja viņa ziņā. Rotaļas “Akmentiņ, nāc ārā!” un “Klusais telefons” diemžēl mūsu jautrības vilni nespēja noklusināt. Tikmēr gan arī pieaugušie bija sākuši brīvāk sarunāties, pat uzdziedāt, un mūs neviens vairs neapsauca.
Saprotu, ka ne jau šo traci tētuks sapnī man lika atcerēties, tāpēc – atkal meklēju vecās fotogrāfijas un cenšos saprast: kas man būtu jāatceras? Bildēs redzu: sniegots pagalms, vecvectēva mūža māja, tai apkārt eglītes un skumjas sejas, arī manējā. Atvadu brīdis no tētuka, izvadītāja ar paceltu plaukstu, un fotogrāfijas stūrī divi tēta darbabiedri ar trompeti un mežragu. Vēl daži kadri no kapličas un vainagiem klātās kapavietas. Uzvēdī tādas trauslas atmiņas… Ziemīgi vēsas, sirdi un domas skaujošas, un tomēr maigas – no izvadītājas teiktā esmu sapratusi, ka Mājas saimnieka Otto Liedskalniņa klātbūtne ir paliekoša katrā sirdī.
Pāris izbalējuši kadri no bēru mielasta tomēr rosina jaunas atmiņas, un es tām ļaujos. Šķiet, pat atceros to sabiezējušo klusumu virs sēdošo zemu noliektajām galvām un pamazām arī visu to, kas notika pirms un pēc tam.
Garie, baltiem galdautiem klātie galdi izvietoti Mājas lielākajā istabā, kur vēl pirms nedēļas stāvējusi tētuka ozolkoka gulta un skapis, kurā es mēdzu slēpties. Uz galdiem kaudzēs sakrauti dziļie un lēzenie šķīvji, ko man uzticēts izkārtot uz galda vismaz sešdesmit viesiem. Zinu, ka tos nedrīkst ne skaļi šķindināt, ne – pasarg’, dievs, – sasist, tāpēc rīkojos ar lielu atbildības sajūtu. Man cieši pa pēdām ar karošu, dakšiņu un nažu groziņu seko nepacietīgais Zirnītis un nemitīgi mani steidzina. Abi zinām, ka tētuka vērīgā acs mūsu darbībām neseko, jo viņš guldīts paša sen darinātā liepas koka mūža mājā, kas novietota pagraba vēsumā, tomēr viņa klātbūtnes sajūta no istabas nav zudusi. Haris katram gadījumam paslēpjas zem galda, protams, ar visu ēdamrīku groziņu, un mūsu atbildīgais darbs pamazām pārvēršas par savdabīgu spēli. Piemēram, ja es Zirnītim prasu karoti, dakšiņu un nazi, viņš man iedod trīs dakšiņas, un man nākas prasīt iztrūkstošo. Viņš, protams, atkal izdomā savu kombināciju, un mana pukošanās uz puiku izvēršas klusos smieklos. Pie šādas aušošanās drīz vien tiekam sadzirdēti, un mūsu pusdarītais darbs tiek pārkārtots sākotnējā formā: Zirnītis stāv man blakus un nebremzē procesu.
Tikmēr virtuvē rosās sasarkusī omulīgā pavāre Emmas tante un viņai priekšā milzīgs katls ar “profitroļiem” jeb kraukšķīgām mīklas bumbiņām, kas vēlāk tiks pasniegtas uz lielā galda, lai īsi pirms ēšanas katrs pats tās ieliktu savā buljona šķīvī. Tās lielās māla bļodas ar savu pufīgo un kraukšķīgo saturu vēl arvien aizķērušās manās atmiņās, un tām klāt vēl izbrīns: kāpēc kaut kas tāds, kas mums, bērniem, nešķiet nemaz tik garšīgs, jāgatavo tādos daudzumos? Pavisam cita lieta ir putukrējuma katls, kas tā vien kārdina acis un prātus, un tiek cieši pieskatīts. Lai kārdinājums mūs neievestu grēkā, Emmas tante mums iedod trauku ar svaigi ceptām, mazmazītiņām magoņmaizītēm – varbūt tāpēc manās atmiņās viņa saglabājusies kā tā laika labākā pavāre. Kaut arī Mūsmājās šī pavāre vēlāk tika klājusi vēl daudzus goda galdus, “profitroļi” vienalga neieguva manas simpātijas, un, lai cik savādi tas liktos, vēl arvien, bēru mielastā cienājoties ar šo tradicionālo buljonu, prātā nāk tieši tētuka bēru galda lielās māla bļodas.
Kad sāka ierasties tuvi un tāli radi, prātu, protams, pārņēma citas domas – sen nesatiktie un garumā izstiepušies radu bērni. Būdama gana kautrīga meitene, ne uzreiz iesaistījos kopējā ļembastā, tomēr – cik tad ilgi tā sēdēsi pie galda… Zirnītis jau sen bija aizskrējis uz istabu, kur sevi pieteica jau aprakstītais jandāliņš.
Kādā mirklī starp vecajām fotogrāfijām pazib viena, kas uzreiz liek atcerēties galveno šī stāta varoni – čigānu. Bildē gan redzami divi bērni – Adatiņa un Zirnītis, kas, iegūluši vecajos zirga ratos, kož sviestā apceptās baltmaizes rikās. Dienās, kad rati nepildīja tiem domātās funkcijas – nekratījās pa pļavām un laukiem, neveda siena klēpjus, piena kannas, kartupeļu maisus un mūs tam visam līdzi – tie mierīgi atpūtās pie vecā šķūņa sienas un darbināja mūsu iztēli. Visbiežāk – kā visstabilākais un izturīgākais kuģis, kad mūsu fantāzijas pasaulē visapkārt trakoja vētras, haizivis klabināja savus zobus un astoņkāji staipīja savus taustekļus. Tie bija neieņemami, kad nezināmi pirātu kuģi ar abordāžas āķiem centās piekļūt mūsu bagātībām, un nesagraujami, kad pret to bortiem atsitās bultas un lielgabalu lodes. Šie rati bija liela daļa no mūsu bērnības pasaules, tāpēc man nemaz nepatika tētuka drauga čigāna ciemošanās Mūsmājās – tā vienmēr beidzās ar jautājumu: vai Otto esot iegrāmatojis, ka zirgs Brunis ar visiem ratiem pēc saimnieka iegulšanas mūža mājā likumīgi nonākšot čigāna rokās?
Pašu Dzelzavas čigānu atceros visai maz, jo mani allaž baidīja viņa ciešais skatiens un skaļā balss, tāpēc savlaicīgi slēpos istabā. Arī viņa vārdu nezinu, jo pat tētuks viņu vienmēr sauca par čigānu, un visiem bija skaidrs: tas ir tas mutīgais diedelētājs. Kā izteicās mani vecāki: tas nu gan būtu brīnums, ja viņš no Mūsmājām kādreiz aizbrauktu tukšām rokām un izsalkušu vēderu.
Tētuks ar viņu esot iepazinies jau sen, kad ciemojies pie tēva radiem Dzelzavas “Jozupos”. Kaut kā viegli iesākušās sarunas, kas vainagojušās ar izdevīgu darījumu – čigāns tētukam apsolījis federratus, bet tētuks viņam – paša taisītus dzirnu akmeņus. Akmeņi gan tolaik netikuši aizvesti, jo čigāns lielajā šķūnī atradis daudzas citas vērtīgas mantas. No tās dienas viņš ik pa laikam mēdzis iegriezties, lai par lētu naudu no tētuka izkaulētu kārtējās labi noglabātās “varbūt reiz noderēs” lietas. Priecīgs par katru vieglā ceļā nopelnīto rubli, tētuks allaž centies viesi pacienāt, un mammukai nekas cits neatlicis, kā cept olas un kartupeļus. Tā nu tas bija iegājies, un, kaut arī mani vecāki iebilda pret šo savādo draudzību, kurā viens klusēja, bet otrs nepārtraukti zibināja acis apkārt un centās visus apvārdot, tētuks viņu uzņēma kā labu draugu. Istabā gan viņu bija liegts ielaist, jo reiz čigāns tētuku bija tā apstrādājis, ka tas, nesaprazdams, kas viņa prātu aptumšojis, par desmit rubļiem pārdevis četrus ozolkoka krēslus.
Laikam jau čigāns nojauta tētukam atmērītā šīszemes laika tuvo galu, jo pēdējā rudenī pirms vecvectēva nāves viņš bieži bija redzams Mūsmāju pagalmā. It kā uz īsu brīdi, lai apsveicinātos ar seno draugu, apjautātos par veselību un – atgādinātu par “grāmatas” uzrakstīšanu, kas čigānam reiz ļautu savākt zirgu un ratus. Nezinu, vai tētuks tādu uzrakstīja – domāju, ka ne, jo visi jau tāpat zināja, ko čigāns vēlas. Turklāt viņš nekavējās arī pamatot savu interesi: pēc zirga zobiem redzams – Brunim esot jau cienījams vecums, vismaz sešpadsmit gadi, tas prasot īpašu pieeju, bet manam tēvam tāpat nebūšot laika ar zirgu ņemties.
Ar šo domu jau bijām saraduši, pieņēmuši kā pašsaprotamu, tāpēc, kad tētuka bēru dienas pašā agrumā pagalmā ieslīdēja kamanas ar čigānu un viņa brāli, vecāki pat neizbrīnījās. Čigāns gan vispirms izteica līdzjūtību un vēlējās atvadīties no senā drauga, bet, īsu mirkli pastāvējis pie zārka, jau pēc brīža taujāja pēc tētuka parakstītās “grāmatas”, zirga un ratiem. Mammuka bez vārda runas viņu aizveda uz šķūni, palīdzēja iejūgt ratos zirgu, bet čigāns tikmēr nopētīja citus kūts iemītniekus.
– Tā viena govs jums tāda veca un kliba izskatās, tāda kaulaina, – atceros mammuku vēlāk bieži mēdāmies čigāna balsī. – Ka tik nenosprāgst pirms laika.
Sapratu, ka viņa bija noskaitusies, vienīgi netika skaidrs – uz sevi vai uz čigānu.
Tā kā neviens cits viņu sarunā nebija piedalījies, nezinu, par kādu cenu mammuka vienojās ar čigānu. No klusinātām sarunām vēlāk nojautu – gandrīz par velti, turklāt – ne jau pašu sliktāko govi tas velns parāvis…
Tomēr ar to viss nebūt nebeidzās. Nākamajā dienā Mūsmājās ieradās čigāna brāļa kuplā ģimene, lai godam pieminētu labi ieredzēto aizgājēju. Tā kā gandrīz visi no tālienes atbraukušie radi tobrīd bija jau atvadījušies un Māja šķita klusa un tukša, šī bariņa ierašanās vēlajā pēcpusdienā šķita neciešami skaļa. Mēs ar Zirnīti patvērāmies manā istabā, kur man bija visas iespējas balsī paust savu neapmierinātību: kas tas vispār ir? Vai tas čigāns vispār nedomā ar savu galvu, ko viņš te atsūtījis? Vienu govi jau aizveda, vēl kādu sagribēja? Mana sprēgāšana pielipa arī Zirnītim, un tā nu mēs abi no sirds pukstējām un purpinājām. Zirnītis ātri iejutās lomā. Nedaudz nokavēju to mirkli, kad viņš pameta istabu, bet panācu brīdī, kad, nostājies pretī iereibušajam bariņam, viņš no visa spēka nokliedzās:
– Brauciet mājās, otru govi es jums tāpat nedošu!
Ieņēmis draudīgu pozu un sasprindzinājis bicepsus, mazais četrgadnieks ieņēma mājas teātrī labi iestudēto pūķu kāvēja pozu. Vienā mirklī visi apklusa, un jau pēc maza laiciņa Mājās iestājās klusums.
- Iveta Krūmiņa
(turpinājums sekos)
