Mūsdienās reti kurš to sapratīs, ka pirms pusgadsimta bērniem interesanta rotaļlieta varēja būt arī bezmēns – rokas svari, kas sastāv no stieņa ar svara iedalījumiem, sviras, pārvietojama atbalsta punkta un atsvara. Tāds bija Mūsmāju bezmēns, izgatavots 1926.gadā, un iedaļas uz šiem svariem bija norādītas mārciņās. Nosvērt varēja līdz pat simtu desmit mārciņām jeb četrdesmit sešiem kilogramiem smagas lietas, tāpēc saimniecības vajadzībās bezmēns tika izmantots samērā bieži – sverot ogu spaiņus, graudu un kartupeļu maišeļus, vilnas saiņus un sīpolu virtenes. Reizēm arī lielos rudzu maizes kukuļus un siera rituļus, lai saimnieces pašas sev palepotos ar jauno sasniegumu.
Spilgti atceros to dienu, kad tētis, mammuka un vecmamma sastrīdējās par lielā, nešpetnā trušu tēviņa svaru. Tētis viņu sauca par Milzi un plānoja nobarot līdz septiņiem kilogramiem, tikai tad to varēšot pārvērst citā kategorijā. Mammuka teica, ka tam velnam jau sen esot vajadzīgais svars; tētis apgalvoja, ka vēl pietrūkstot; vecmamma ieteica gudru risinājumu – trusi nosvērt. Šķūņa stūrī jau sen bija ieskrūvēts paprāvs āķis, kas tika izmatots dažādām piesiešanas un svēršanas vajadzībām. Tajā dienā āķim tika uzkārts bezmēns, bet tam savukārt piestiprināta saimniecībā izmantota, formu zaudējusi audekla soma. Somā bija plānots iesēdināt labi nobaroto trušu papu un noskaidrot, kurš tad no mājiniekiem visprecīzāk ir noteicis tā svaru.
Par trako trusi varētu uzrakstīt veselu stāstu, jo viņš bija atšķirīgs no citiem normāliem trušiem – skaļš un ļoti agresīvs. It kā bez iemesla skrāpējās, centās iekost barotāja rokā un izlēkt no būra, plēsa durvju restes un skaidās dīrāja koka sienu. Tētis teica – Milzim griboties izskrieties. Man no lielā truša bija bail, un es tāda nebiju vienīgā, tāpēc viņa būrī barošanai bija izveidota īpaša atvere. Apetīte viņam patiešām bija laba, un paēdis viņš uzvedās klusu.
Milža svēršana izvērtās par visiem mājiniekiem atmiņā paliekošu pasākumu. Tētis uzvilka vecu brezenta jaku, biezus cimdus un devās gūstīt trusi. Mamma stāvēja viņam cieši blakus un turēja lielu maisu, kurā negantnieku iecelt. To tik vajadzēja dzirdēt, cik skaļi spiedza niknais trušu tēviņš, cik izmisīgi tirināja kājas un cik ļoti pretojās ievietošanai maisā! Divgadīgais Zirnītis, protams, arī gribēja visu redzēt, tāpēc stāvēja man cieši blakus un nesaprata, par ko tā lielā brēka.
Milža svars izrādījās gandrīz tuvu vajadzīgajam, tomēr – vēl drusku pietrūkstot, izlēma vecāki un zīmīgi paskatījās uz mums. Ar to arī šī svēršanas akcija varēja beigties, ja vien ne Zirnītis, kurš arī sagribēja nosvērties. Tā arī neviens nesaprata, kas viņam toreiz īsti nepatika – nestabilā un bezformīgā soma vai varbūt tās putekļainā smaka, vai varbūt prātā bija Milža spārdīšanās un spiegšana it kā par neko. Pēkšņi pieprasījis viņu izcelt no somas, Zirnītis tā arī nesagaidīja svara skalas izlīdzsvarošanos.
Savādā kārtā pāris gadus vēlāk tieši brālēns bija tas, kurš, ieraudzījis mammuku sveram piebāztos vilnas maisus, arī sadomāja kaut ko nosvērt. Diemžēl interesi par nedzīvu lietu svēršanu nomāca piedzīvojumu kāre… Pirmajiem nepaveicās visiem trim sētas kaķiem, kurus vajadzēja ne tikai atrast un noķert, bet arī iestumt biezā audekla maisā, ko mammuka bija piesējusi āķim kādreizējās somas vietā. Dzīvnieku pretenzijas bija viegli saprotamas, jo – vai gan viņi saprata cilvēciski izteiktos mierinājumus: tev nesāpēs? Notiekošais viņiem varēja šķist gana baiss: svaru āķī iekārtajā maisā bija tumšs, pie katras kustības tas neganti šūpojās, iespēju izkārpīties no negaidītā gūsta bija visai maz līdz pat brīdim, kad bezmēna skala galu galā nostājās līdzsvarā. Pēc skaļas ņaudēšanas tomēr reiz pienāca tas brīdis, kad runči tika atzīti par labi barotiem un drīkstēja pazust no mūsu acīm līdz pat vakara tumsai. Bez saskrāpētām rokām, protams, neiztiku, tāpēc no lielo trušus svēršanas kategoriski atteicos. Vēl nebiju aizmirsusi to reizi ar nobaroto trušu papu un viņa spalgo, skaļo spiegšanu. Diemžēl mani uz pieredzi balstītie argumenti Zirnīti no trušu svēršanas neatturēja – būros taču ir pieejams arī cits gabarīts!
Pusaugu trusēnu svēršana izrādījās krietni sarežģītāka, jo reti kurš no tiem sasniedza vienas mārciņas svaru. Nācās somā likt otro un trešo, un ceturto, lai svaru skala uzrādītu vismaz kaut kādu vērā ņemamu ciparu. Jau biju pieradusi plaukstā sajust mazās pukstošās sirsniņas trauksmi, un arī mazie trušu bērni zināja, ka nekas vairāk par ņurcīšanu viņiem nedraud, tomēr – kustīgā maisa tumsa mazuļus satrauca. Mīcīdamies cits citam pa muguru, viņi sparīgi tiecās uz ārpusi.
Ļoti cerēju, ka ar trušiem dzīvnieku svēršanas akcija beigsies, bet manīju, ka brālēna skatiens jau klīst pa pagalmu un apstājas pie Mājas priekšā gulošā takša. Nekā nebija!
– Ne es to suni varu pacelt, ne iestumt maisā! – sparīgi iebildu, bet lieliem darbiem noskaņoto Zirnīti, protams, ar tādiem sievišķīgi nevarīgiem niekiem nevarēja nobremzēt.
Viņš man palīdzēšot, divatā sanākšot! Turklāt viņš ne tik sen esot redzējis Riku sēžam man klēpī. Paskaidroju, ka tur viņa viltīgi ielavās pati – tad, kad sadomā, pati klusiņām pielien. Tas vispār ir tāds smalki niansēts takša piegājiens: vispirms sunīte lēnām virza purnu man zem plaukstas, it kā prasoties pēc glāsta, tad – iebīda galvu klēpī, mirkli vēlāk viegli uzliek vienu ķepu man uz kājas, ieklausās un nogaida, pirms likt otru, un, nesaņēmusi noraidījumu, apdomīgi ieslīd un ieritinās uz ceļiem. Krietns laika sprīdis paiet, līdz Rikas saspringums atslābst un, atviegloti nopūtusies, viņa it kā iemieg.
– Tad vajag viņu tajā maisā iemānīt! – Zirnītis izprātoja un steidzās uz virtuvi, kur vecmamma nesen izcepusi kotletes. Sapratu, ka kaislīgo svēršanas speciālistu no ieceres neatturēt, kas nozīmē – nāksies visu notiekošo ņemt savās rokās.
Sagaidījusi, kamēr Rika notiesā vienu kotleti, viegli paņēmu viņu klēpī. Nesdama taksi uz svariem, jau sapratu: laikam tajā spilvendrānā man nāksies kāpt iekšā ar visu sunīti, jo Rika man tik cieši piekļāvusies, ka viņas ķepas šķita kā pieaugušas maniem pleciem. Tāpēc jutos bezgala pārsteigta, kad, atspērusies ar pakaļkājām pret grīļīgā maisa dibenu un ļāvusies priekšķepu atbalstam manās rokās, sunīte izslējās kā balerīna. Turot purniņu augstu paceltu, Rika nostiepās kā stīga un cienīgi izturēja visu to laika sprīdi, līdz kamēr svaru skala nostājās līdzsvarā.
Šādi panākumi Zirnīti, protams, spārnoja, un viņš lūkojās apkārt pēc jaunām uzvarām. Pa pagalmu skraidošās vistas, viņaprāt, tomēr nebija atbilstošs mērķis, tāpēc galu galā viņš pievērsās nekustīgām lietām: rotaļu mašīnām, ķieģeļiem, bluķīšiem, līdz pilnīgi negaidot pavērsās citā virzienā – šūpoļu meistarošanā. Laikam jau Zirnīti bija iespaidojušas svaros iekārtā maisa līganās kustības. Paša izmēriem tas bija daudz par mazu, bet – vai tad nevar sameistarot ko piemērotāku?
Starp lielo kastaņu un šķūņa jumta kori jau sen bija uzkārts šūpuļtīkls un ābelē aiz Mājas resnās virvēs iesiets sēdeklītis. Zināju, ka Zirnītim tās sen apnikušas, un manīju, ka prātu viņam pārņēmusi kāda jauna doma. Aizsteidzies uz istabu, viņš jau pēc brīža atgriezās. Aiz muguras paslēptajās rokās bija kaut kas, ko brālēns ne uzreiz gribēja man rādīt… Laikam jau bija nojausma, ka man tas varētu nepatikt. Ilgi minēt par to, kas puikam aiz muguras paslēpts, man nevajadzēja. Bikli izstiepis roku uz priekšu, Zirnītis atklāja savu atradumu – tētuka bikšturus.
– No tiem sanāks labas šūpoles! – viņš visā nopietnībā paziņoja. – Vien jāatrod koka zars, kam tos pārmest.
Acumirklī iztēlojos bikšturos ieknaģēto Zirnīti šūpojamies ābeles zarā un tajā pašā brīdī atcerējos tētuku dusmojamies, cik ļoti tie izstaipījušies un nemitīgi taisās vaļā. Izstaipītās gumijas gan šūpoļu idejai nebija pats bīstamākais, satraukties lika doma par knaģu vieglo taisīšanos vaļā. Ja nu Zirnītis nokrīt un sasitas? Sapratu, ka tā vienkārši pārliecināt jauno izgudrotāju neizdosies – lai kā es censtos, puika nenoticēs. Nāksies meklēt koku ar gluži zemu pazari… Tāda ābele atradās turpat pie Mājas. Man gan tās zemākais zars joprojām izskatījās drusku par augstu, bet Zirnītis jau vilka šurp pie ogu krūma atrasto soliņu. Pat viņam bija skaidrs – bez pakāpšanās nekas nesanāks.
Pārmest bikšturus ābeles zaram izrādījās vienkāršs darbs, krietni ilgāka ķimerēšanās sanāca ar brālēna bikšu pieknaģēšanu gumijām. Ja aizmugurējie klipši stingri turējās pie jostas, tad priekšējos nācās krietni pastiept, un man radās sajūta, ka kuru katru brīdi gumijas Zirnīti paraus kosmosā. Brīdī, kad arī priekšējie klipši bija saspiedušies ap Zirnīša bikšu jostu, gumijas nekavējās atgādināt par savu funkciju – bikšu savilkšanu uz augšu. Mūsu gadījumā augša bija pie padusēm. Skats izrādījās ne tikai neparasts, bet arī gana uzjautrinošs. Nespēju savaldīties un ļāvos smiekliem. Lieki piebilst, ka Zirnītim tas nemaz nepatika – viņš taču gribēja šūpoties!
– Noņem ķebli! Ķebli noņem! – viņš dusmīgi klaigāja, no kā mani smiekli kļuva vēl nevaldāmāki. Skaļi dauzīdams kājas pa veco koka soliņu, Zirnītis man neļāva aizmirst par to, kāpēc mēs vispār šurp esam nākuši.
Gana izsmējusies, pārliecinājos, ka bikšturu klipši joprojām cieši turas pie jostas, un, pabrīdinājusi Zirnīti, ka tūlīt atklāsim jaunās šūpoles, žigli noņēmu soliņu. Nākamajā mirklī viena no lencēm atāķējās no jostas, bet otra turpināja pildīt augšup savilcēja funkciju. Pēkšņi ieņēmis gandrīz horizontālu stāvokli, Zirnītis apjucis skatījās uz mani. Viņa skatienā bija tik daudz nopietna izbrīna, ka mana smieklu lēkme atgriezās ar jaunu sparu.
Manīju, kā brālēns sarosījās, mēģinādams satvert vaļējo lenci un ieņemt citu stāvokli, bet nepārdomātā kustība pārvērtās neveiklā kūlenī. Līdz asarām smiedamās, nespēju paspert ne soli. Tik vien redzēju – lēnām slīdēdams ārā no biksēm, Zirnītis šūpojās vienā lencē, līdz arī šīs gumijas stiprinājums padevās ķermeņa svaram, un puika piezemējās zālē. Kritiens zālē bija mīksts, jo nebija augts, un brālēns nesasitās, tomēr vēl ilgi dusmojās uz mani par neganto smiešanos.
Zirnīša piktošanās uz mani pārgāja tikai tajā dienā, kad, nejauši padzirdējuši par kāda mūsu mīluļa dzīvības apdraudējumu, nolēmām apvienoties kopīgā glābšanas misijā. Mammuka ar vecmammu brokastu laikā virtuvē neapdomīgi bija spriedušas par pusdienu zupu un raibo vistu – to pašu, kura vēl pavasarī skaitījās visskaistākais cālis un bieži dzīvojās pa manas guļamistabas skapīša atvilktni. Protams, ne viena. Kopā ar viņu, lai jautrāk, allaž bija baltais gailēns, par kura likteni vecmamma, pavisam aizmirsdama par bērnu klātbūtni, jau visai agri izteicās:
– Tam nav nākotnes, pirmais zupā! Paliks melnraibais gailis!
Tolaik tas uz mums abiem ar Hariju iedarbojās kā SOS signāls – jāglābj! Tā kā mums nebija nekādas nojausmas, kurā dienā tiks lemts pirmās cāļa zupas liktenis, sākumā vienojāmies par dežūru grafiku, kas nodrošinātu izredzētā putna nemitīgu paturēšanu redzeslokā. Vēlāk sapratām, ka pareizāk un vienkāršāk pieskatīt ir mammuku un tēti, jo viņu prombūtnē labi noaugušā broilera likteni it kā nekas neapdraudēja. Diemžēl mūsu pārcentība drīz vien piesaistīja pieaugušo uzmanību, jo kuram gan varētu patikt, ja, katrreiz uz kūti ejot, pakaļ diebj divi bērni… Konspirācijas prasmes mums tolaik vēl bija pašos iedīgļos, tāpēc daudz neslēpāmies.
Tā kā konkrēts glābšanas pasākumu plāns neradās, cik vien spējām, balto gailīti turējām redzeslokā. Augu dienu tas tomēr nebija iespējams, jo mazajam Zirnītim bija noteikta obligāta diendusa un man tikmēr nācās klusiņām sēdēt istabā. Tieši tāpēc nevienu no pieaugušajiem nevarējām vainot, kādā pēcpusdienā sētmales dadžos atrodot baltu spalvu kušķus. Tētis ar klusu nožēlu secināja: – Vanags…
Nejauši saklausītā ziņa par raibās vistas drīzo galu atsauca atmiņā nesenās kļūdas un lika rīkoties radikālāk – putnu noķert un noslēpt kastē Mājas bēniņos. Ar segas palīdzību tas bija viegli izdarāms. Apgādājuši raibīti ar prāvu barības devu un ūdeni, kādas trīs stundas jutāmies kā supermeņi, kas izglābuši pasauli no bojāejas, līdz mūs pasauca pusdienās.
– Šodien vistas zupiņa, – vecmamma smaidot paziņoja un cēla galdā kūpošu bļodu. – Kurš gribēs gaļiņu? – viņa vēlīgi pajautāja.
Zirnītis pirmais pielēca no krēsla un metās lūkot bēniņos paslēpto kasti. Raibā vistiņa, priecīga par svaiga gaisa un gaismas strēli, saplivināja spārnus un naski izlēca no kastes.
(turpinājums sekos)
– Iveta Krūmiņa
