Ziemassvētku laiks katram liek mazliet pasapņot, cerēt un gaidīt brīnumu. Telpā ap mums sāk virmot bērnu jautājumi par Salavecīša apciemojumu, par viņa darbīgo rūķu saimi un ziemeļbriežu vilktajām kamanām. Dažiem no paziņu bērniem esmu jautājusi, kādēļ viņi tik ļoti gaida Salatēti? Lielākoties visi vēlas saņemt kādu dāvanu. Daži to jau pirms laba laika aprakstījuši uz Lapzemes rūķu darbnīcu nosūtītā vēstulē, daži savu vēlēšanos uzzīmējuši uz lapas un uzticējuši zvaigžņu pastam, vēl daži – kā lielu noslēpumu iečukstējuši mammai ausī.
Pirmklasniece Elīna man klēpī ieliek grāmatu – no tās viņa Salatētim lasīšot pasaku, lai viņš turpmāk zinātu: šī meitene apguvusi lasītprasmi un tagad viņai var dāvināt biezas grāmatas. Savukārt vecākā māsa Evita no futrāļa izceļ vijoli, lai atskaņotu smeldzīgu melodiju. Vai Salatētim tāda patikšot? Mihaēls izlēmis uz klavierēm nospēlēt nesen apgūtu Ziemassvētku skaņdarbu, bet viņa mazā māsa Alīna pasauc mani uz savu istabu, lai parādītu jauno kleitu – to mamma viņai nopirkusi tieši Ziemassvētku vakaram.
Mani mazbērni Kiprā jau novembra sākumā zina, ka tuvojas Ziemassvētki, jo par to spilgti liecina veikalu vitrīnas. Zina, ka drīz nāks Salatētis, kuram būs jāparāda savas prasmes – dziesma, dzejolis vai kāds cits priekšnesums. Domas par to, kas īpašajam viesim patiktu labāk, ir mainījušās bieži, bet šogad puikas apņēmušies nodeklamēt skolā apgūtos dzejoļus grieķu valodā, bet četrgadīgā mazmeita – nodemonstrēt baleta grupiņā labi iemācītos vingrinājumus. Šorīt viņa man agri piezvanīja, jo, pārņemta ar domu nekavējoties dzirdēt stāstu par maniem pirmajiem Ziemassvētkiem, nespēja gaidīt ilgi. Prātā ienāca kāda no manas agrīnās bērnības ainām, ko vairāk atceros no mammas stāstītā, jo – cik gan paliekošas var būt atmiņas trīsgadīgam bērnam… Reizēm gan šķiet, ka pirksti vēl joprojām atceras to sāpju sajūtu, kas radās pēc izdegušās brīnumsvecītes satveršanas…
Tā bija mana pirmā sastapšanās ar Mājās ienestu, pēc meža smaržojošu eglīti. Pirmie “ak!” un “ai!”, pirmie “oi!” un “vai!”. Pirmie spīdīgie bumbuļi, ko nedrīkstēja ne saspiest, ne zemē nomest, bet ļoti gribējās pašai paņemt rokā un smalko diedziņu uzvērt egles zaram. Apsudrabotas lāstekas, čiekuri, piparkūku namiņi, salavecīši un zaķīši; spožas spurainas virtenes; svečturīši, kas smalkajam egles zaram lika smagi noliekties zem svecītes svara… Mamma toreiz iespieda man rokās palielu vates kumšķi, ko es drīkstēju saplucināt mazos gabaliņos – kā mazas sniegpārsliņas un sasēdināt eglītes zaros. Jocīgā mamma – kuru bērnu gan interesē sniegs koka zaros! Daudz interesantāk ir to izbārstīt uz grīdas, tad tur var gan apsēsties, gan visā augumā pavāļāties, turklāt pie šāda sniega nerodas tā nepatīkamā aukstuma un slapjuma sajūta. Sniegs Mājā ir daudz patīkamāks! Tieši tādu mamma mani arī atradusi – aplipušu ar sīkajām vates piciņām un bezgala priecīgu.
No dāvanu un Salatēta gaidīšanas es tolaik vēl neko daudz nesapratu, bet, redzot, ka mājinieki tā ierašanos gaida ar nepacietību, visu pievakari priecīgi lakstīju ap eglīti, līdz, gluži piekususi no jaunajiem iespaidiem, pilnīgi nelaikā aizmigu. Vecāki laikam jau zināja par Salatēta ierašanos, jo paspēja mani gan pamodināt, gan smuku tumšzaļa atlasa kleitiņu uzvilkt. Eglītē jau bija iedegtas svecītes, un viss izskatījās tik neparasti! Man, protams, to visu vajadzēja nekavējoties aptaustīt, bet mamma apsauca – karsts! Abas kopā lēnām tuvinājām pirkstus sveces liesmai, lai apjaustu tās neredzamo spēku. Patiešām – dedzinošs!
Un tad parādījās Viņš – varena auguma vīrs garā, zilā mētelī ar baltām apmalēm, kuplu baltu bārdu, lielām brillēm, kas savādi laistījās svecīšu gaismiņās, un milzīgi lielām rokām. Viņa mute gan aiz baltās bārdas nebija redzama, bet es nešaubīgi zināju – tā ir liela. Acumirklī man kļuva skaidrs, ka zem Salatēta maskas paslēpies vilks, kurš izkāpis no pasakas par Sarkangalvīti, lai apēstu ne tikai vecmāmiņu, bet arī mani. Manu brēkšanu, kas sekoja šai atklāsmei, apturēt nespēja ne mammas mierinošais klēpis, ne tēta roka, kas draudzīgi apskāva svešādā ciemiņa plecus. To apklusināja tikai paprāva izmēra kaste, ko milzis nesteidzīgi izcēla no sava maisa. Viņš lēnām grozīja kasti, bet tā palaikam izdvesa skumju “mam-ma”. “Ko gan viņš tur iesprostojis?” it kā runājusi mana aizdomu pilnā sejas izteiksme, pirms es tomēr izlēmusi paspert vienu soli, lai satvertu kasti, un nekavējoties paslēpusies drošībā mammai aiz muguras. Manās rokās nonākusi, kaste uzvedās klusi, tomēr es joprojām dusmīgi lūrēju uz milzi un neticēju, ka baltajos cimdos nav paslēptas ķepas ar asiem nagiem.
Kad biedējošais viesis bija aizgājis, es atklāju, ka kastē ir pārsteidzoši skaista lelle ar gaiši zilām acīm un princeses kleitu. Varbūt tas Salatētis nemaz nebija tik ļauns? Uz mammas jautājumiem par manu izbaiļu iemeslu atbildēju godīgi un no sirds kaismīgi:
– Tas taču bija vilks! Viņš atnāca apēst vecmāmiņu un mani!
Lai manas izbailes remdētu ar vēl kādu pārsteigumu, tētis no garenas kastītes izcēla pelēkas nūjiņas un dažas no tām iekarināja eglītē. Nemaz nebija skaisti – ar sudrabotajām lāstekām pat nesalīdzināt! Tāpēc man ne uzreiz izdevās apjaust brīnumu, ko radīja sprakstošo dzirksteļu uzvirmošana. Ko tādu redzēju pirmoreiz. Skatījos, acis nenovērzdama un cenzdamās atminēt mīklu: kā tas notiek? Brīdī, pirms brīnumsvecīte izdvesa savu pēdējo gaismas staru, pēkšņi pastiepu roku – varbūt, lai apdegušo nūjiņu pasniegtu tētim un lūgtu iedarbināt vēlreiz, varbūt – lai noķertu pēdējo sprakšķošo zvaigznīti… Labi, ka satvēriens ap sveces izdegušo dakti bija tikai daļējs – cieta četri pirksti, bet bērna jutīgajai ādai tā bija ļoti sāpīga pieredze. Vairākas dienas lelles vietā auklēju paprāvu kompresi.
Mazmeita šo stāstu noklausījās ar lielu interesi un izpratni, jo gribēja zināt, vai visiem Salatētiem Latvijā ir zili mēteļi, vai tiešām es neesot redzējusi, ka tas nav vilks, kur palika tā smukā lelle un – vai man roka vairs nesāp? Salatēti viņa satikusi jau trīs ziemas, tāpēc bailes no bārdainā onkuļa pāraugušas ieinteresētībā. Uz manu paskaidrojumu, ka tas viss noticis ļoti sen un tagad daudz kas notiek citādāk, viņa visgudri noteica:
– Rīt tu man izstāstīsi vēl kādu stāstu par to ļoti seno…
Šobrīd jau zinu, ko viņai stāstīšu – par mazo Zirnīti un viņa pirmo pieredzi ar Salatēti. Lai gan – varbūt vispirms par sevi…
Būdama Jaungulbenes arodskolas darbinieku atvase, es jau divas ziemas biju apmeklējusi Jaungada eglīti vecāku darbavietā, kad tētis izlēma arī divgadīgo brālēnu Hariju ierakstīt Salatēta dāvanu saņēmēju sarakstā. Zirnītis jau tāpat gandrīz visu laiku pavadīja laukos mūsu ģimenē, tāpēc skaitījās man gandrīz kā brālis. Visi redzēja, ka es itin atbildīgi izturos pret puiku, un izlēma, ka arī šoreiz man kā pieredzējušai var uzticēt Zirnīša ievadīšanu sabiedrībā. Ļoti labi atceros savu pirmo tikšanos ar Salatēti Jaungulbenes arodskolas pils zālē, un pat, ja arī kaut ko esmu piemirsusi, fotouzņēmumi par to spilgti atgādina.
Ap milzīgu egli aplī sastājušies rokās sadevušies bērni un arī es tiem pa vidu – nobijusies un bikla: ja nu arī šoreiz zālē ienāks tas milzīgais Salatētis ar skaļo balsi? Aiz kuras muguras es tagad slēpšos? Par to prātot gan ilgi nebija laika, jo aplī esošie pieaugušie mudināja no visa spēka saukt:
– Salatēti! Kur tu esi, kur tu esi, Salatēti!
Pēc piektā vai sestā sauciena zālē iesteidzās Sniegbaltīte un vesels bars meža zvēru. Iestūmuši zāles vidū milzīgu vezumu ar dāvanu saiņiem, viņi iejuka bērnu aplī un, rotaļīgi soļojot uz priekšu, mudināja vēl un vēlreiz pasaukt Salatēti. Apgājuši vismaz četrus apļus un izbļaustījušies līdz balss aizsmakumam, beidzot tomēr tikām sadzirdēti. Salatētis šoreiz bija sarkanā mētelī un augumā mazāks. Briļļu viņam nebija, cimdu rokās arī ne, un balss šķita klusāka. Kaut arī bailes atkāpās, prieks par notiekošo manī bija zudis – jutu, ka esmu palikusi bez balss, bet vienā ausī kāds bija iebāzis vati… Ļoti gribējās uzmeklēt tēti, kurš vēl pirms bērnu nostādīšanas aplī bija atradies man aiz muguras, tikai – tur neviena nebija… Dzirdēju, kā tiek izsaukti vārdi un uzvārdi, skatījos, kā meitenes droši pakniksē un zēni pievelk kāju, pirms sāk deklamēt iemācītos pantus, bet es? Ko darīšu es, ja spēju tik tikko pačukstēt? Vai Salatēvs sadzirdēs manu dzejoli par veco pirtiņu?
Kad kāds no meža zvēriem izsauca manu vārdu un drebošās kājas atteicās spert kaut soli uz priekšu, nez no kurienes blakus uzradās Sniegbaltīte un mammas balsī teica:
– Ejam droši!
Kāds tur “droši”, ja nevari parunāt! Kaut kā jau nočukstēju to savu dzejoli, tomēr mammas balss aizmugurē mani uzslavēja:
– Malacis, meitiņ!
Saņēmusi dāvanu un saldumu paku, uz brīdi ļāvos Salatēta apskāvienam, par ko liecina miglains fotouzņēmums. Ieskatoties rūpīgāk, starp kuplajām uzacīm un balto bārdu viegli ir sazīmējams pazīstamais tēta profils.
Arī šajā reizē, kad mājinieki man uzticējuši pavadīt mazo Zirnīti, pie milzīgās egles skolas zālē sapulcējies bars bērnu un visi sauca, cik vien spēka:
– Salatēti! Salatēti! Kur tu esi?
Mazais Harītis, cieši ieķēries man rokā, bailīgi spiedās arvien tuvāk klāt, un par skaļu saukšanu līdz ar citiem varēju aizmirst. Tā vietā nācās nez cik reižu noliekties pie Zirnīša un skaidrot viņam notiekošo. Labi atceros, ka dusmīga uz viņu tāpēc nekļuvu. Biju lepna, ka tagad arī man – tāpat kā daudziem citiem bērniem – līdzās ir mazāks brālis, par kuru man, lielajai, uzticēts rūpēties.
Sniegbaltīte šoreiz ieradās reizē ar Salatēti, bet pirms viņu atnākšanas rokās sadevušos bērnu virtene jau bija krustu šķērsu izvadāta pa visu zāli, satīta un attīta kamoliņā, visi bija izskraidījuši “Kas dārzā?”, “Tūdaliņ-tagadiņ”, “Cisu maisu” un vēl citas rotaļas. Zirnītis ļoti centīgi ripinājās visiem līdzi, un man tas sagādāja tikai prieku.
Salatēta ierašanās vieniem izsauca skaļu sajūsmu, citiem lika pieklust un nostāties maliņā. Arī mēs ar Zirnīti apsēdāmies krēslos, jo es jau zināju, ka visus bērnus izsauks alfabēta secībā, tāpēc mums būs jāpagaida.
Līdz šim man nebija gadījies redzēt Salatēti vicinām žagaru un kādu publiski rājam, tāpēc šoreiz, ieraugot trakulīgo vilcēnu no meža zvēru svītas padevīgi pagriežam muguru pērienam, sastingu pusvārdā. Saprotams, ka nekādu pērienu viņš nedabūja, visdrīzāk tas bija tāds iestudēts paraugdemonstrējums tiem, kas neklausa, nemācās un dara blēņas, bet vilcēna uzspēlētais “au-au” daudziem lika pieklust un nomierināties. Pārņemta ar domām par tikko redzēto, nemanīju, kurā brīdī no krēsla noslīdēja Zirnītis un kaut kur pazuda. Kad to atklāju, nobijos ne pa jokam. Šajā bērniem pilnajā zālē un lielajā ēkā atrast mazu puiku ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē! Sapratu, ka jārīkojas tūlīt, un steidzu uz zāles izeju. Pa ceļam gan vēl palūrēju zem krēsliem, ieskatījos krēslainajos stūros, bet puiku nekur nemanīju. Prātā drūzmējās satraucošas domas: “Ja nu viņš aizskrējis mājās? Bet laukā taču ziema un tumsa! Ja nu viņš noslēpies kādā kabinetā? Cik durvis man būs jāatver, lai viņu sasauktu?”
Par laimi, tālu meklēt nevajadzēja. Vestibilā joprojām dežurēja tētis, un viņam klēpī sēdēja raudošais Zirnītis. Par abiem mums puiku izdevās pārliecināt, ka žagarus dabū tikai tas, kurš pelnījis. Harim par to nevajadzētu uztraukties, bet labāk noslaucīt asaras un doties saņemt dāvanu un saldumu paciņu. Jau iepriekš biju Zirnītim iestāstījusi: ja viņam Salatētis uzdāvinās lelli, bet man rotaļu auto, tad abi samanīsimies. Doma par mašīnu šoreiz bija izšķirošā – ņēmu Zirnīti pie rokas, un tēta pavadībā abi iegājām zālē. Gandrīz tūlīt arī tika izsaukts mans vārds, un tētis mūs abus mudināja iet uz priekšu. Ņēmu Zirnīti pie rokas un jutu: viņš nekust no vietas! Vēlreiz iečukstēju ausī par jauno auto, kas puiku gaida kastē, kura ir tikai jāpaņem, un nevajag baidīties! Pēc atkārtotas pierunāšanas, beidzot apstājos soļa attālumā no Salatēta un ieskatījos Zirnīša sejā. Viņa skatiens joprojām bija vērsts uz blakus esošo žagaru bunti, bet pār vaigiem ritēja divas asaru straumītes. Apjuku, jo nesapratu, ko man tagad darīt – nevaru taču skaitīt savu skumjo dzejoli, ja puika jau tāpat raud! Tētis māja ar galvu, lai skaitu, un es centos par diviem.
Salatēvs izrādījās saprotošs. Izcēlis no maisa vairākas kastes, viņš ļāva mums izvēlēties. Redzēju, ka Zirnītis nespēj izlemt, tāpēc sniedzos pēc lielākās kārbas, lai ieliktu puikam rokās, bet Haris, pagājis soli uz priekšu, ar izstieptu roku norādīja uz žagaru:
– To!
Salatētim bija labs prāts – šovakar viņš vairāk nevienu nepēršot, lai jau puika ņemot to žagaru, kas to lai zina – varbūt mājās noderēšot. Par to, kāpēc Zirnītis tā izdomāja, palikuši tikai minējumi. Viņa dāvanā patiešām bija auto, bet žagars kaut kur pazuda jau tajā pašā vakarā.
(turpinājums sekos)
– Iveta Krūmiņa
