Tā laika Jaungulbenes arodskolas darbinieku bērnu eglītes prātā palikušas ar sen aizmirstām laimes akām, kas mazuļiem prata dāvināt gan prieku, gan pārsteigumu. Dažādo Salatēta palīgu iesaistīšanās mantu izmakšķerēšanā no stilizētās akas bija prieka pilns teātris, kurā netrūka kņadas, smieklu un nenopietnu sarunu. Mūsdienās dāvanu loteriju brīnums vairumā gadījumu nonivelēts līdz kādas, pašam tīkamas vai noderīgas, lietas nopirkšanai, iesaiņošanai un nolikšanai uz kopējā galda, kur, ieguvusi nejauši piešķirtu kārtas numuru, tā gaida nokļūšanu citās rokās.
Pieaugušo pasaulē, kur dzīves pieredze vēl gluži nav iznīdējusi slēptās cerības uz brīnumu un reizēm kārojas izbaudīt bērnišķīgo prieku, dāvanu izlozes vēl tiek rīkotas, bet tādu īstu pārsteigumu reti kad izdodas piedzīvot. No savas pieredzes atceros, ka satraucošākie bija tie mirkļi, kad lūkojos, kurš no groziņa izcels manai dāvanai piešķirto numuru, un domāju: vai gadīsies īstajās rokās, vai patiks, vai noderēs? Tādu universālu lietu, kas varētu derēt ikvienam – gan visu vecumu vīriešiem, gan sievietēm – nav nemaz tik daudz, īpaši, ja gribas, lai dāvana rada p
Pārsteigumu. Patiesībā, šādas loterijas māca būt mazliet aktierim un izrādīt prieku par jebkuru izlozēto nieku, jo tieši to jau sagaida dāvanas gādātājs – redzēt pārsteigumu un atzinību saņēmēja acīs. Tiesa, ne katrreiz tas izdodas, jo esam tik dažādi savā vērtību izpratnē, turklāt – paši saprotiet: grūti nākas vīrietim jūsmot par kaklarotu vai rakstainām zeķbiksēm, kas kādai sievietei būtu tieši laikā. Tieši tāpat arī sievietei, loterijā izlozējot skrūvgrieža uzgaļu komplektu, kas gan arī kādam varētu izrādīties ļoti noderīga dāvana. Un kur tad vēl pieaugušo cilvēku analizējošā, materiālā domāšana: mana pirktā dāvana maksāja tik daudz, bet – cik šī, ko es saņēmu? Ar šo merkantilo domu man nācās saskarties visai agri – mācoties tikai ceturtajā klasē.
Tolaik skolā sarīkotajā Jaungada eglītes izlozē man tiešām palaimējās. No laimes akas, kas bija ar aizslietni norobežota telpas daļa, es izmakšķerēju kastīti ar neparastu dāvanu – fosforizētu skrejoša ziemeļbrieža statujiņu. Dažas klases meitenes nekavējoties izteica savu viedokli: tai, kura atnesusi tikai guaša krāsu kasti, tāda dāvana nepienākas! Skolotāja vairākas reizes uzsvēra vārdus “laimes aka”, pati izlozēja kāda skolēna atnesto zīmēšanas bloku ar krāsainajiem zīmuļiem un nekavējās izrādīt prieku. Pēc tā, cik ļoti viņa aizstāvēja manu izlozes veiksmi un atteicās dāvanas vērtēt pēc cenas, viegli saprast, ka tieši viņa laimes akā bija ielikusi skaisto ziemeļbriedi.
Diemžēl šī klases audzinātājas iestāšanās par manām tiesībām izraisīja pretēju reakciju, un meitenes vēl ilgi nerimās man pieprasīt, lai es dāvanu atgriežu atpakaļ skolotājai. Sapratu, ka miera nebūs, kamēr es to neizdarīšu. Ieliku dāvanu kastītē un nesu atpakaļ uz skolu. Visiem dzirdot, audzinātāja runāja par veiksmi, nesavtību un dāvināšanas prieku un atteicās skaisto lietiņu pieņemt atpakaļ. Staltais ziemeļbriedis vēl ilgus gadus naktīs mani apmirdzēja ar savu blāvo starojumu un lika atcerēties klases audzinātāju, sirsnīgo krievu valodas skolotāju Sofiju.
Šis atgadījums tomēr mani izmainīja, jo pēc tā manī zuda spēja priecāties par laimes akai līdzīgām izlozēm. Secinājumus biju izdarījusi viegli: veiksme un skaudība var stāvēt cieši blakus, tāpat kā dāvinātāja skaļais prieks un pateicības mulsais klusums.
Par laimi, man kā bērnam bija iespēja iepazīt īstu laimes aku, kura kā brīnumu prata pasniegt pat visniecīgākos sīkumus. Arodskolas Jaungada eglēs priecīgi zaķi un vāveres skraidīja ap bērniem, kuri pulcējās pie gaišzila audekla apvilktas laimes akas. Skaidri bija redzams, ka tur iekšā kāds rosās, bet mēs zinājām: tā ir zelta zivtiņa, kura izpilda mūsu vēlēšanās. Izvilkuši loterijas biļetes, nepacietīgi mīņājāmies turpat blakus akai un gaidījām savu kārtu pieķerties makšķeres bambusa kātam. Tad āķim piestiprinājām izlozes numuriņu un ar meža zvēru palīdzību metām to pāri akas malai. Lai rindā gaidīšana neliktos tik ilga, Salatēta palīgi ar bērniem sarunājās, iztaujāja, kādu dāvanu kurš vēlētos. Laikam jau tā zelta zivtiņa bija ļoti dzirdīga, jo tie, kuri vēlējās lelles, tika pie lellēm. Līdzīgi veicās arī tiem, kuri gribēja mašīnas, koka klučus un bumbas. Es negribēju neko no tā, jo tas viss man jau bija, bet nezināju arī, ko drīkstu gribēt. Uzbāzīga vāvere trinās ap mani un centās uzvedināt uz domām: varbūt es gribot klaunu vai varbūt “Cirku”, vai loto? Varbūt sniegavīru, kas nekūst, un sniegu, kas nebeidz snigt? Pēdējais man likās gluži neticams un pasakains, laikam tāpēc apstājos pie tā. Jā, gribu sniegu, kas nebeidz snigt!
Kastīte, ko makšķere izcēla no laimes akas, nebija liela, tomēr ne viegla. Skrēju pie mammas, lai lūgtu palīdzēt to atvērt. Ja jau tur ir tik daudz sniega, cik es vēlējos, vai to vispār drīkst tā vienkārši attaisīt?
Mamma diezgan viegli atvēra kārbiņu un izcēla no tās paprāvu sniega bumbu. Sakustināta tā manām acīm uzbūra teiksmainu pasaku, kurā sniegs vizēja, virpuļoja un nebeidza snigt, un izteiksmīgais sniegavīrs bumbas centrā patiešām atgādināja īstu. Es jutos apburta no šīs dāvanas un sapratu, ka vēlos saudzēt to kā lielāko brīnumu. Gadu vēlāk, kad uz eglīti Jaungulbenes pilī ierados kopā ar Zirnīti, es jau zināju: ja arī šoreiz būs laimes aka, es zelta zivtiņai drīkstu lūgt ko neparastu. Viņa mani sapratīs.
Laimes aka bija, un ap to arī šoreiz rosījās jau zināmie meža zvēri. Vispirms gan pasteidzos viņiem pavēstīt par Zirnīša vēlmēm – izvilkt mašīnu vai šūpuļzirdziņu, jo baidījos, ka no Salatēta viegli izprasītais žagars viņu neiedrošina paprasīt pašu zelta zivtiņu… Laikam jau brālēna vēlēšanos nebiju izteikusi precīzi, jo – kādu brīdi šūpojies gaisā, makšķeres kāts viegli pacēlās augšup, bet virs laimes akas malas parādījās rotaļu zirdziņš uz riteņiem. Zirnītis gan nemaz nepārdzīvoja – jaunā manta pārspēja visas cerības.
Ko gribot es? Šoreiz savu vēlēšanos biju pamatīgi apdomājusi un pat apspriedusi ar mammu, lai gan bažījos, vai tā būs izpildāma. Vēlējos Salatēti un Sniegbaltīti! Redzēju, ka ar savu vēlmi vāveri esmu samulsinājusi, bet – viņa nepadevās. Skraidīdama ap laimes aku, viņa ūjināja gan Salatēti, gan Sniegbaltīti, līdz makšķeres galā parādījās kastīte, līdzīga iepriekšējai. Šajā sniega bumbā divu ziemeļbriežu vilktajās kamanās patiešām sēdēja Salatētis un Sniegbaltīte.
Gadu vēlāk es tiku pie vēl vienas sniega bumbas, kurā no naksnīgām debesīm pār sniegā iegrimušu mājiņu kaisījās zeltainu zvaigžņu lietus. Novietojusi visas trīs bumbas blakus savai gultai uz plauktiņa, palaikam iegrimu to krāsainajos sniegputeņos un sapņoju. Tolaik šo smalko, trauslo pārsliņu virmošana man bija vislielākais brīnums, un man patika iztēloties sevi šajās mazajās pasaulēs.
Zirnītis tajā gadā izvēlējās bumbu un to arī dabūja. Dzeltenzilā gumijas bumba bija neaizskarams dārgums, ko no rokām nedrīkstēja izlaist pat naktīs. Pa dienu tā tika ripināta, mesta grozā, ķerta ar rokām, tēmēta pret sienu, līdz dienā, kad sāka plīst vāzes un trauki, nācās pieņemt ierobežojumus. Tā kā mana istaba šķita vispiemērotākā spēlēm ar bumbu, daudz iebilst nedrīkstēju. Es gan pabrīdināju Zirnīti, ka plauktiņš, kur stāv manas sniega bumbas ir neaizskarams, bet – vai gan spēles karstumā kāds to pamanīja? Vienā liktenīgā mirklī ar spalgu troksni uz grīdas nogāzās ne tikai manas sniega bumbas, bet arī pats plauktiņš ar visu, kas uz tā vismaz divus gadus bija netraucēti glabājies.
Atceros, ka krietnu brīdi abi stāvējām kā sastinguši. Sapratām, ka ir noticis kaut kas šausmīgs. Pirmais raudāt sāka Zirnītis – laikam jau saprata, ka ar šo mirkli viņš vairs nebūs mans draugs… Brālēna asaras manī uzkurināja niknumu – par ko tu brēc, ja jābrēc ir man! Sāku uz viņu kliegt, jo sapratu, ka šis bumbas trieciens ir atņēmis man pašu dārgāko. Jau redzēju, ka viena no bumbām, atsitoties pret galda malu, ir sašķēlusies uz pusēm, bet otra, atdalījusies no statīva un ieguvusi pamatīgu robu. Cietusi bija arī krustmātes dāvinātā baltā balerīna, bet tā mani neuztrauca tik ļoti kā sniega bumbu zaudējums. Tikai notupusies pie saplēstajām sniega lodēm, es sapratu, ka tās vairs nevarēs glābt – šķidrums bija iztecējis un sīkie spīdumiņi izkaisījušies uz grīdas. Tā vienkārši – viss brīnums bija izlijis uz grīdas… Vienīgi pirmās bumbas smaidīgais sniegavīrs vēl arvien man šķelmīgi miedza ar aci un ap viņu kā ierasts virpuļoja balts sniedziņš. Tad raudāt sāku arī es. Laikam jau sapratu, ka reizēm ticību brīnumam var zaudēt pavisam pēkšņi…
Zirnītim es toreiz piedevu ātri, jo viņš ļoti centās izpirkt savu vainu: reizēm no virtuves atnesa kādu gardumu, reizēm atļāva spēlēties ar viņa mantām. Tik daudz jau es sapratu, ka ne jau tīšām viņš man nodarīja šo zaudējumu.
No agrīnajiem skolas gadiem man līdzi nācis vēl kāds stāsts, kas atstāja dziļas pēdas visas mūsu ģimenes dzīvē.
Manā bērnībā, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā, runāt par Ziemassvētkiem drīkstēja tikai istabā aiz slēgtām durvīm un pat tad klusā balsī. Pašlaik šķiet dīvaini, ka nemaz tik sen – tikai pirms nieka pusgadsimta – bija tāds laiks, kad par vārda “Ziemassvētki” pieminēšanu varēja draudēt gana lielas nepatikšanas.
Mācījos trešajā klasē, kad skolā pēc ziemas brīvlaika dažos teikumos vajadzēja uzrakstīt domrakstu “Kā es pavadīju brīvdienas?”. Ar lielu sajūsmu aprakstīju, kā Mājās atnestajā eglītē pa vakariem dedzinājām svecītes un kopā dziedājām “Klusa nakts, svēta nakts”. Es izdomāju arī paskaidrot, kāpēc šī dziesma mani tik ļoti aizkustina – jo bērniņš silītē dus, nevis mīkstā un siltā gultiņā. Nezinu, kāds iekšējs nemiera gars man toreiz lika pierakstīt, ka skumstu par eņģeļiem un dvēseli…
Burtnīcas lapās vēl tinte nebija kārtīgi nožuvusi, kad es jau stāvēju direktora kabinetā un latviešu valodas skolotāja zvanīja maniem vecākiem. Mamma un tētis tolaik bija Jaungulbenes arodskolas pasniedzēji un pēc Gulbenes partijas komitejas pirmās sekretāres obligātas prasības – partijas biedri. Iztraucēti no mācību stundām, ko abi tobrīd vadīja, viņi traucās uz Gulbīša vidusskolu, lai uzzinātu, ko es, būdama klusa un apzinīga teicamniece, tik briesmīgu esmu izdarījusi.
Ilgi stāvēju skolotāju istabā ar zemu noliektu galvu, lai neviens neredzētu manus kaunā kaistošos vaigus, tomēr, lai arī kā centos, savu lielo noziegumu tā arī nespēju saprast. Direktora pārmetumus vecākiem – par bērna nepareizu un demagoģisku audzināšanu, par komunistisko morāli un noziegumu pret sabiedrību – mans prāts tā arī neuztvēra. Vecākus iesauca blakustelpā, kur saruna turpinājās skaļākos toņos, pēc tam viņiem vajadzēja rakstīt paskaidrojumu, bet man skolotāja laipni apjautājās, kurš man iemācījis šo dziesmu. Vairs nezināju, ko drīkstu teikt, jo sapratu – šī visa jezga sākusies no mana domraksta. Intuitīvi visu vainu novēlu uz mammuku – gan jau viņu kā vecu cilvēku neliks cietumā vienas dziesmas pēc…
Tad skolotāja man pajautāja, vai es kādu dzejolīti arī esot Mājās skaitījusi pie eglītes? Atkal samulsu… Un atkal visu vainu novēlu uz mammuku, lai gan Friča Bārdas skumjais dzejolis par veco pirtiņu bija mīļš vecmammai un mēs abas to kopā mācījāmies. Pie pēdējā pantiņa, kur “sestdienas vakars gurdeni tumst, vecā pirtiņa sēd un skumst…” man vienmēr birušas asaras, un arī šoreiz, skaitot skolotājai šo dzejoli, nespēju savaldīties. Tas izglāba mūs visus. Vecāki jau tūlīt drīkstēja mani ņemt līdzi, un nākamajā dienā es drīkstēju mājas kārtībā apdomāt savu uzvedību.
Saruna ar vecākiem bija īsa. Viņi atgādināja senos aizliegumus, kas man nez kāpēc bija piemirsušies: par to, ko es dzirdot un darot Mājā, ārpus tās labāk nestāstīt, un izteica cerību, ka varbūt ar to arī šis tracis beigsies.
Tomēr tik vienkārši tas nebeidzās. Spriests tika par manu palikšanu pionieros, un mani izglāba tikai teicamnieces liecība un priekšzīmīga uzvedība. Tētim, kurš skaļi iebilda pret šo nejēdzību, partijas komiteja izteica rakstisku brīdinājumu, mammai iedeva brošūru par apzinīga padomju pilsoņa audzināšanu, kuru viņai viegli saprotamā valodā vajadzēja izskaidrot arī man. Man pēc tam šīs jaunās iegūtās zināšanas vajadzēja aprakstīt īsā domrakstā. To mēs rakstījām kopā ar mammu. Turpmāk savos sacerējumos par pavadītajām brīvdienām es sacerēju pasakas.
Attiecībā uz Ziemassvētkiem Mūsmājās daudz nekas nemainījās – no meža atnestā eglīte joprojām tika izgreznota jau nedēļu pirms gadumijas un novākta pēc Zvaigznes dienas. Vispirms jau tā bija mammukas un tētuka vēlēšanās, un arī pārējie iesaistījās Ziemassvētku vakara klusinātā svinēšanā. Svecītes gan tika iedegtas tikai tad, kad logiem priekšā bija aizklātas segas, un dažas dziesmas bez akordeona pavadījuma izklausījās kā čuksti. Tagad es skaidri zināju, kādēļ tas tā… Pēc mammukas aiziešanas viņsaulē Ziemassvētku dziesmas un stāsti pieklusa pavisam, lai pēc nedaudz vairāk kā desmit gadiem atsāktos no jauna.
– Iveta Krūmiņa
